2026. gada 14. janvārī Lietuvas Seimā Viļņā notika lietuviešu deputātu organizēta konference “Demogrāfiskie izaicinājumi un ģimeņu politika – starptautiskā pieredze”. Konferences mērķis bija apmainīties ar atziņām un kopīgi nonākt pie rezolūcijas ar cerību tās ieteikumus pēc tam iestrādāt Lietuvas likumdošanā un rīcībpolitikā. Konferencē piedalījās un referēja pie partijām un valdības nepiederoši jomas pētnieki no kaimiņu valstīm – Slovākijas, Polijas, Ungārijas un Latvijas. Tās ir valstis ar līdzīgu neseno laiku vēsturi kā Lietuvai, proti – krievu okupācijas un komunisma sabrukuma izraisītu ārkārtīgi strauju dzimstības lejupslīdi 1990. gadu sākumā, sekojošiem nelieliem uzlabojumiem 2000. gadu vidū un tad šībrīža krīzi.
Dīvainas sakritības dēļ 2025. gada summārais dzimstības koeficients Lietuvā un Latvijā bija pilnīgi vienādi – 1,18. Lasītājiem, kas nezina, ko tas nozīmē: vienkāršoti aprakstot, koeficients mēra bērnu skaitu uz vienu sievieti, un tam nav sakara ne ar emigrējušajiem iedzīvotājiem (cilvēku aizplūšanu no valsts), ne ar katru gadu saskaitītajiem jaundzimušajiem, ne ar populācijas lielumu kā tādu. Lai dotā populācija, paaudzēm nomainoties, saglabātos tikpat liela, šim koeficientam ir jābūt vismaz 2,1 jeb nedaudz vairāk kā divi bērni uz vienu sievieti. Ja populācijā ir augsta bērnu mirstība vai populāciju apdraud karš, šim koeficientam ir jābūt lielākam – 2,3 vai 2,4. Rādītājs, kas tuvojas vidēji vienam bērnam uz sievieti, kā tas šobrīd ir Lietuvā un Latvijā, nozīmē, ka paaudze, kas sekos mums, būs gandrīz divreiz mazāka nekā mūsu paaudze. Nav grūti saprast, cik ļoti slikti un bīstami tas ir – jo īpaši mazām tautām.
Protams, mēs neesam vienīgie. Pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā ir nomiruši par aptuveni 10 miljoniem vairāk cilvēku nekā piedzimuši, tieši apdraudot Eiropas kultūru, ekonomiku, ģeopolitiku un labklājību. Vairāk vai mazāk izteikta dzimstības lejupslīde ir gandrīz vispasaules parādība – tā neskar vienīgi Āfrikas kontinentu. Ilgāku laiku sekojot līdzi gan dažādām starptautiskām konferencēm, kas veltītas šim jautājumam, gan publikācijām periodikā un jaunākajām grāmatām,[1] var sacīt tā: šoka, bezpalīdzīga izbīļa un pasīva fatālisma atmosfēras laiks, kas vēl pirms pāris gadiem valdīja demogrāfu domnīcās, šobrīd laimīgā kārtā jau ir garām. Jāsakoncentrējas, jāpadomā un jārīkojas.
Dzimstību nosakošie faktori ir ārkārtīgi sarežģīti, turklāt tie mainās. 1990. gadu sākumā mūsu un kaimiņvalstu demogrāfisko kritienu, visdrīzāk, noteica tieši sociālpolitiskās iekārtas maiņa, cilvēku nedrošība par nākotni un ekonomiskie faktori. 2025. gadā to daudz lielākā mērā nosaka ideoloģiskie faktori – domāšana, jaunu cilvēku prioritātes, “dzīves filozofija”, dominējošie vēstījumi, kultūra. Kultūru un domāšanu mainīt ir grūtāk nekā atrast finansiālos līdzekļus, taču nav neiespējami. Viena lieta šķiet skaidra: tie laiki, kad cilvēki vienkārši dzīvoja – tajā skaitā, cauri epidēmijām, kariem, genocīdiem un dabas katastrofām – un, tā kā absolūtam vairumam tomēr ļoti pievilcīgs šķiet pretējais dzimums, viņiem šīs pievilcības rezultātā gluži dabiski dzima bērni, kurus kaut kā nebūt tomēr uzaudzināja, ļaujot paaudzēm nomainīties un pat kļūt lielākām, tiešām ir pagājuši. Šobrīd, ja neskaita nelielas un demogrāfiem ļoti interesantas subkultūras, summārā dzimstības koeficienta pacelšana atpakaļ līdz maģiskajam 2,1 šķiet iespējama tikai ar apzinātu, mērķtiecīgu, pašu iedzīvotāju un visas valsts struktūras metodiski sekmētu rīcību.
Šajā rakstā īsi atstāstīšu vērtīgāko, ko dzirdēju pie lietuviešiem, un rezumēšu arī savas uzstāšanās tēzes, jo tās attiecas uz Latviju.
Pēc atklāšanas runām jurists Jeržijs Kvašņievskis no poļu institūta Ordo Iuris[2] prezentēja uzmetumu Ģimenes tiesību konvencijai. Šo konvenciju viņi cer padarīt par starptautisku dokumentu, kuru parakstītu dažādu valstu valdības.[3] Polijas piemērs (tipisks): iepriekšējā, konservatīvā valdība to bija parakstījusi, bet esošā parakstu atsauca. Zīmīgi, ka, Eiropas institūciju kursam turpinoties mums jau pazīstamajā laulību, ģimeni, cilvēka dzimumu un tradicionālās sabiedrības struktūras graušanas virzienā, kuru ilustrē bēdīgi slavenā Stambulas konvencija (asi nosodīta Kvašņievska runā), parādās šādi privāti, no ziedojumiem uzturēti juristu institūti, kas izstrādā paralēlo rīcībpolitiku. Šajā konvencijā ģimene, balstīta vīrieša un sievietes laulībā, skaidri definēta kā sabiedrības pamats, kas pelna īpašu aizsardzību, un Eiropas izdzīvošana aprakstīta kā atkarīga no valstu drosmes pretoties ideoloģiskiem eksperimentiem, kuri intelektuāli sevi ir izsmēluši. Arī Polijas statistika, sacīja Kvašņievskis, rāda, ka tieši laulībā visvairāk dzimst bērni, jo īpaši trešais un nākamie, un tradicionālā ģimene ir vienīgā dzīvotspējīgā sistēma, kurā bērniem ir labi un droši uzaugt. Polija skaitās dziļi katoliciska valsts un mūsu reģionā ir ekonomiski spēcīgākā, taču summārais dzimstības koeficients tur pagājšgad bija vēl zemāks nekā Latvijā un Lietuvā, tāpēc nav brīnums, ka ideoloģiskā cīņa tur norit ļoti asos toņos.
Slovākiete Helena Hlubocka sāka ar pārskatu par Eiropas valstu mājsaimniecībām no 1980. gadiem līdz šodienai. Tur nebija lielu pārsteigumu, ja neskaita to, ka skaitļi tiešām ir diezgan daiļrunīgi un, var teikt, paši sevi paskaidro: ir dramatiski pieaudzis ārpus ģimenes dzimušo un augošo bērnu īpatsvars; ir daudz, daudz vairāk mājsaimniecību bez bērniem; laulības šķiršanu procents ir daudz augstāks; un ir daudz vairāk pāru, kuri “apstājas” pēc pirmā bērna. Lūk, gandrīz kā turpinājums Kvašņievska tēzei, ka dzimstības uzlabošana ir tiešā veidā atkarīga no laulības institūta spēka un kulturālās dominances.
Vērtīgs Hlubockas izklāstā man likās veids, kā viņa izvērsa tālāko – ar “aisberga analoģijas” palīdzību rādot, kā un kāpēc šībrīža brūkošā dzimstība ir tikai “aisberga” mazākā, virs ūdens redzamā daļa. Pats ledājs, pret kuru atsitamies, ir veidojies vairāku desmitgažu garumā. Hlubocka definēja dzīvotspējīgu sabiedrību kā “starppaaudžu morālu projektu” un tam pretstatīja mūsdienu demogrāfiski irstošo kultūru kā vietu, kurā notiek “indivīda optimizācija”. Viņasprāt, jebkādi “tehnokrātiskie” dzimstības uzlabošanas projekti cietīs neveiksmi, jo sekulārā humānisma kultūrā, kas centrēta ap indivīdu, kurš pats rada savas dzīves jēgu un redz atkarību no citiem kā trūkumu, pēcnācēju radīšana ir “iracionāla izvēle”.
Dzimstību ir iespējams uzlabot tikai ar “relacionāro” pieeju, kas raksturoja senāko, kristīgās antropoloģijas ietekmēto Eiropas kultūru. Tajā cilvēki pēcnācējus redzēja kā svētību, jo sevi definēja attiecībās vairāku paaudžu griezumā un tā skatījās arī uz kopienu plašākā nozīmē. Kontinuitātei, pārmantojamībai, nākotnei bija lielāka nozīme par “sevis optimizāciju” tagadnē, tāpēc upurēšanās citu cilvēku labā šķita jēgpilna. Augsta dzimstība, sacīja Hlubocka, ir “emerģenta attiecību ekosistēmas īpašība” – izrietoša no cilvēkam nozīmīgu attiecību tīklojuma. Tieši tāpēc jebkādu dzimstības veicināšanas politiku ir jābalsta starppaaudžu attiecību stiprināšanā, piederībā kopienai, palīdzot nevis indivīdam, kurš radījis bērnu, bet ģimenei un dzimtai, kurā bērns dzimst. Kamēr Eiropā netiks atjaunots tāds “sabiedrības stāsts”, kura centrā ir turpinātība un dalīta atbildība, nekādi uzlabojumi nav gaidāmi.
Īpaši gaidīts un visvairāk apspriests šajā konferencē bija Arpada Mēsāroša ziņojums par Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas panākumiem un trūkumiem. Mēsārošs ir “Marijas Kopas institūta demogrāfijai un ģimenēm” viceprezidents. Šī domnīca, tāpat kā vairākas citas Ungārijā, tiek uzturēta no valsts līdzekļiem ar mērķi gan konsultēt, gan arī vērot ieviesto mēru iedarbīgumu. Kā zināms, Ungārija sistemātiski īsteno dzimstības veicināšanas politiku jau 15 gadus. Viņi sāka 2011. gadā, kad summārais dzimstības koeficients tur bija 1,23, tobrīd zemākais Eiropā.[4] Mēsārošu konferencē tirdīja par to, ka uzlabojumi Ungārijā ir salīdzinoši nelieli,[5] lai gan finansiālais ieguldījums ir fenomenāls – šogad tas pieaugs līdz 5% no IKP (!). Mēsārošs atbildēja, ka ikviens bērns, kurš piedzimis, pateicoties valsts atbalstam, ir vērtība, un pats galvenais – nav vēl pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu, kuri valdības mēri darbojas vislabāk. Galu galā, Ungārija nodarbojas ar prioritāšu un domāšanas maiņu visas sabiedrības līmenī, tāpēc uz ātriem rezultātiem nevar cerēt.
Jāuzsver arī, ka daži no Ungārijas jauninājumiem ir labi paši par sevi, pat ja tie nav noveduši pie būtiska dzimstības pieauguma. Tā, piemēram, Ungārijā šodien, pateicoties valsts subsīdijām ģimenēm, 91% ungāru dzīvo īpašumā, kas viņiem pašiem pieder, un laulībā dzimušo bērnu skaits ir augstākais Eiropā. Jauno ģimeņu atbalsts, cita starpā, izpaužas šādi: jauns precēts pāris var saņemt aizdevumu līdz EUR 27 300 un lietot to pēc savas vēlēšanās; pēc pirmā bērna piedzimšanas pāris ir atbrīvots no procentu maksāšanas; pēc otrā bērna piedzimšanas aizdevuma summa samazinās par 30%; pēc trešā bērna piedzimšanas – viss parāds tiek dzēsts.
Ungārijai ir izdevies bērnu radīšanu un audzināšanu padarīt finansiāli izdevīgu. Bērna aprūpes pabalsts mātei ir 100% iepriekšējo ieņēmumu līmenī, kā arī: ja sieviete, kurai ir mazs bērns, atsāk strādāt, viņa šo pabalstu nezaudē, attiecīgi palielinot savus ienākumus. Līdzīgi kā antīkajā Spartā (kas karošanas dēļ smagi cieta no cilvēku trūkuma), daudzbērnu mātes nemaksā ienākumu nodokli. Un tā tālāk. Mēsārošs atzina, ka ne visi Ungārijas pieņemtie mēri (skaitā vairāk par 30) ir izrādījušies iedarbīgi. Piemēram, valsts centieniem iesaistīt vecmāmiņas mazbērnu aprūpē nebija īpaši liela atdeve. Lai kā arī būtu, Ungārijas “eksperiments” ir ārkārtīgi vērtīgs – un vērtīgs arī pētniecībā, jo šobrīd pasaulē nav nevienas demogrāfu domnīcas, kas nepievērstos tā analīzei vismaz kaut kādā aspektā. (Jautātājiem par Ungārijas politiku Krievijas un Ukrainas kara sakarā pasaku, ka konferencē par to nediskutēja, jo nevajadzētu tomēr katrā zupā bērt arī vīģes, bet privātas tikšanās laikā ar ungāru Mēsārošu, kurš cer, ka Orbānu pārvēlēs un demogrāfiskais kurss tiks turpināts, lietuvieši, polis un latviete neslēpa, ko domā par ģeopolitisko orbānismu.)
Tagad pievēršos sevis sacītajam tik lielā mērā, cik tas var noderēt mums. Es sāku ar atsauci uz diezgan slaveno un Telos senāk jau apspriesto 2022. gadā publicēto Latvijas Universitātes pētījumu. Tajā tika aptaujāti jauni cilvēki (skolēni vidusskolas pēdējā klasē, studenti un citi jaunieši) un viņiem lūgts ranžēt viņu vērtības. 2004. gadā jaunieši vērtību “bērni un ģimene” novietoja 3. vietā starp prioritātēm, bet 2022. gadā tāda paša vecuma jaunieši to novietoja 22. vietā (!).[6] Proti, bija vesela divdesmit viena lieta, kas viņiem, pieaugušo dzīvi uzsākot, bija svarīgāka par ģimeni un bērniem.
Šajā aptaujā, manuprāt, izpaužas būtiskās un steidzami vērā ņemamās atšķirības starp tā sauktajiem mileniāļiem un zūmeriem – vērtību ziņā. Pēdējie dzimuši ap gadu tūkstošu miju, un viņiem, jo īpaši sievietēm, tieši šobrīd ir auglīgākais vecums – starp 20 un 30 gadiem. Ja viņi apprecēšanos un bērnu radīšanu netur faktiski nekādā vērtē un nekādā mērā uz to netiecas, nav grūti saprast, ka pat tad, ja valsts šim mērķim novirzītu 5% no IKP, ieguvums būtu niecīgs. Salīdzinājumam: ja jums neinteresē peldēšana un divdesmit viena cita lieta ir svarīgākas par peldēšanu, tad jums nerūpētu, ja pēkšņi pašvaldība visās malās saceltu peldbaseinus, dāļātu abonementus par brīvu un izsniegtu balvas labākajiem peldētājiem. Jo jums vienkārši neinteresē peldēt.
Citiem vārdiem sakot, parasti piesauktie dramatiskā dzimstības krituma cēloņi – Covid-19, ekonomiska nedrošība, karš Ukrainā, viedtālruņu izraisīta pasivitāte –, ir ticami tikai nelielā mērā. Galvenais dzimstības krituma cēlonis, pēc manām domām, ir paaudžu maiņa. Demogrāfiskajā piramīdā stāvu augstāk pavirzās un auglības posmu pamet mileniāļu kohorta, tās vietā nākot zūmeru kohortai, kurai vairs nav pilnīgi nekādas imunitātes pret anti-natālām (bērnradīšanai naidīgām) ideoloģijām – tādām kā otrā un trešā viļņa feminisms, LGBTQ+ kustība, lielākā daļa no “zaļā kursa”, “patriarhālās apspiešanas” teorija, bezbērnotība kā dzīvesstils un citām. Viņi šīs ideoloģijas ir pilnībā absorbējuši un uzskata par pašsaprotamām – un tāpēc arī viņiem “bērni un ģimene” ir 22. vietā.
Savulaik šeit reklamējām amerikāņu filozofa Patrika Denīna grāmatu Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi.[7] Tā savā diagnozē un cēlonības skaidrojumā man joprojām šķiet ļoti trāpīga: liberālisms kā filozofija un domāšanas veids parazitē uz senāko, dabīgā likuma antropoloģijā balstīto domāšanu un sabiedrības struktūru, pakāpeniski “izēdot” un noplicinot tieši to resursu, kas liberālismu, kā tādu orhidejas ziedu, padarījis iespējamu. Kad šis resurss ir “izēsts”, liberālisms, protams, sabrūk, jo tam pašam nav nekādu sakņu un dzīvības avota. Tas nepazīst “pienākumus”, tas pazīst tikai “tiesības”. Zūmeriem nav dabisku aizsardzības spēju pret neilgtspējīgiem vai postošiem vēstījumiem, kurus tie saņem no izglītības sistēmas, plašsaziņas līdzekļiem, politiķiem, “influenceriem” un vispārīgā sabiedrības “diskursa”. Šo imunitāti viņiem arī nav snieguši vecāki un ģimene, un bieži viņiem tādas nemaz nav bijis.
Lai stāvokli labotu, ir nepieciešams, kā minimums, nomainīt vēstījumus – turklāt visos līmeņos, kuros tie sasniedz šobrīd auglības periodā esošo paaudzi. Bet ar ko sākt?
Jebkādu rīcību patreiz nobremzēs Latvijas Republikas valdība, tāpēc vispirms komentēšu par to. Evikas Siliņas (“Vienotība”) vadītais Ministru kabinets 2023. gadā publicēja “Deklarāciju par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību”.[8] Vārds “demogrāfija” deklarācijā pieminēts vairākas reizes, bet pati deklarācija no dzimstības veicināšanas skatpunkta nekam nav derīga. Tā liecina par pilnīgu cēloņu neizpratni un piedāvā nederīgus, pat kaitīgus risinājumus.
Deklarācijas sākumā sacīts: “Latvija ir latviska, labklājīga, droša un iekļaujoša Eiropas valsts, kura ilgtspējīgi attīstīsies demogrāfisko, klimata, tehnoloģiju un digitālo pārmaiņu laikā.” (izcēlumi mani). Kā redzams, valdība konstatē, ka notiek “demogrāfiskās pārmaiņas” un sola šajās pārmaiņās attīstīties. Tālāk lasām piedāvāto attīstīšanos: “Mūsdienu demogrāfijas izaicinājumi risināmi gan ar investīcijām bērnu nākotnē, gan rūpēm par ģimenēm un to mājokļiem, gan ar kvalitatīvas izglītības iespējām no bērnības līdz sirmam vecumam, gan svarīgiem veselības un sociālajiem pakalpojumiem, kas pagarina cilvēka kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus.” Kā redzams, valdībai nav mērķa palielināt dzimstību. Mērķis, pieminēts garāmejot starp daudziem citiem, ir uzlabot jau piedzimušo bērnu un viņu vecāku labklājību, kā arī pagarināt dzīves ilgumu. Ne viena, ne otra rīcība nepalīdzēs pacelt summāro dzimstības koeficientu virs 1,18. Tas turpinās slīdēt lejup. Mums nepieciešama cita valdība un “aiz tās” cits, sociāli un nacionāli konservatīvs parlaments, kurš ne tikai apzinātos demogrāfijas krīzes nopietnību, bet reāli apņemtos to labot. Nevis “pielāgoties izaicinājumam”, ko uzņēmusies Siliņas kundzes valdība, bet pārvarēt to, pagriežot līkni pretējā virzienā. Tātad, pirmkārt, mums jātiek pie citas valsts vadības.
Otrkārt, no izglītības sistēmas vadlīnijām ir nepieciešams izvākt tādus dokumentus kā, piemēram, Veselības Ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātos “Metodiskos ieteikumus vispārējo un profesionālo izglītības iestāžu pedagogiem darbam ar audzēkņiem par reproduktīvās veselības, dzimumattīstības, attiecību veidošanas un atbildības jautājumiem”.[9] Tas ir 55 lappušu garš teksts ar vadlīnijām visām skolēnu vecuma grupām un ar dziļi anti-natālistisku ievirzi. Šo ievirzi teksta sacerētāji – vēlīnā, jau pūšanas stadijā nonākušā liberālisma idejiskie nesēji – protams, pat neapzinās. Šajā un līdzīgos dokumentos, nemaz nerunājot par odiozo “Papardes ziedu”, laulība, ģimene, romantisko attiecību piepildījums savstarpēji papildinošā, auglīgā mīlestībā un kopīgos pēcnācējos, kas veidos mūsu tautas nākamo paaudzi, nav pat pieminēts. Intīmo attiecību uzsākšana ar citiem cilvēkiem tiek skatīta kā aizraujošs pieaugušo dzīves piedzīvojums – visumā ļoti labs un veselīgs, vienīgi jāuzmanās no iespējamām negatīvām blaknēm, tādām kā seksuāli transmisīvas slimības, seksuālā vardarbība, emocionālas ciešanas pēc negribētiem seksuāliem aktiem un, protams, neplānota grūtniecība.
“Papardes ziedam”, kas, nodokļu maksātāju uzturēts, Latvijas skolās ir enerģiski darbojies kopš 1990. gadiem, nekad nav ienācis prātā apdomāt savas darbības centrālo un, atkal jau, skaisti skanošo tēzi: ka visiem bērniem, kas Latvijā dzimst, ir jābūt plānotiem un abu vecāku gaidītiem. Tikai tad viņi it kā saņem “atļauju” piedzimt – pretējā gadījumā viņi ar lielu varbūtību tiek iznīcināti mākslīgajos abortos. Bet nekad un nekur pasaules vēsturē nav pastāvējusi un spējusi turpināties tāda sabiedrība vai tauta, kas sastāvētu tikai no abu vecāku plānotiem un gribētiem bērniem! Visas cilvēces pastāvēšanas laikā ārkārtīgi nozīmīgs procents bērnu ir bijuši “neplānoti” – ideālā gadījumā “neplānoti” laulības ietvaros, bet bieži vien ne tur. Viens piemērs ir Leonardo da Vinči. Viņš radās gadījuma sakara rezultātā diviem cilvēkiem, kas abi jau bija saderinājušies ar citiem; viņu uzaudzināja vectēvs Vinči ciematiņā; un tikai tad, kad puika paaugās un sāka izrādīt savus vienreizīgos talantus, vecāki sāka par viņu interesēties un iekārtot kādās skolās.
Tātad no izglītības sistēmas ir jāizvāc visi šie anti-natālistiskie mācību materiāli un tie jānomaina ar tādiem, kas cilvēka seksualitāti pakārto tās racionālajam, cilvēka cieņai atbilstošajam mērķim – ģimenei un bērniem – un skata šo augsto dzīves prioritāti kā patriotisku pienākumu. Paralēli ir jāpanāk, lai nodokļu maksātāju nauda neaizplūstu anti-natālistiskas ideoloģijas izplatīšanai plašsaziņas līdzekļos, kultūras medijos un citos izglītojošos un izklaidējošos pasākumos. Nevienu eiro no sabiedrības naudas nedrīkst saņemt vēstījumi, kas noniecina laulību un ģimeni un skata bērnus kā pārāk lielu apgrūtinājumu, dabas un vides piesārņojumu vai sieviešu apspiešanas izpausmi.
Man neizdevās atrast konstitucionāla līmeņa tekstu, kas skaidri uzliktu valstij pienākumu nodrošināt tautas ataudzi. Un nav arī brīnums – laikā, kad Satversme tika sarakstīta, tās autoriem pat neienāca prātā, ka tauta kādudien varētu nostāties uz pašiznīcināšanās ceļa. Bet varbūt ar mērķi nostiprināt dzimstības palielināšanas pienākumu likumā var izmantot Satversmes Preambulas pirmo teikumu: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[10]
Viļņas konferences noslēgumā pieņēma rezolūciju. Es gribu cerēt, ka arī Latvija tuvākā laikā tiks līdz kaut kam tādam – lai gan labi saprotu, ka papīru parakstīšana ir ļoti tālu no darīšanas un lietuviešiem ir priekšā smagas politiskas cīņas. Daži centrālie punkti šajā rezolūcijā ir šādi: demogrāfiskās krīzes atrisināšana skaidri pasludināta par “vienu no būtiskākajiem valsts drošības nosacījumiem”; koordinēta un sistemātiska ģimenes politika noteikta kā valsts prioritāte; pausta apņemšanās neatbalstīt “nekādu propagandu, kas vērsta uz ģimenes institūcijas, kuras pamatā ir vīrieša un sievietes laulība, vājināšanu”; un uzlikts pienākums obligāti veikt “ietekmes uz ģimeni izvērtējumu visiem nozīmīgākajiem tiesību aktiem un lēmumiem par valsts izdevumiem”.
Pārbraucot Latvijā, kādā sarunu forumā pamanīju, ka šogad tiek atzīmēta Herca Franka 100 gadu jubileja un viņa restaurētās dokumentālās filmas tīmeklī ir pieejamas par brīvu. Nekavējoties vēlreiz noskatījos vienu no Franka šedevriem – 10 minūšu filmiņu bez teksta “Augstā dziesma” (1989).[11]
Vai esat to redzējuši? Filmā attēlots dzemdību pēdējais posms, tās varone ir jauna sieviete, varbūt divdesmit gadus veca, kuru dzemdību namā pavada bērna tēvs. Filma ir melnbalta, un tajā ir tikai viens krāsains kadrs: bērna dzimšana.
[1] Par šo tēmu esam jau rakstījuši. Skat. jo īpaši šobrīd vadošo demogrāfu Daniela Hesa un Pola Morlanda 12 punktu dzimstības uzlabošanas stratēģijas kopsavilkumu: https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-1/, https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-2/, https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-3/, https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-4/ un publikācijas šeit: https://telos.lv/tag/demografija/
Skat. arī video no demogrāfijai veltītas konservatīvās domas konferences DEMOS sesijas 2024. gadā: https://telos.lv/demos-6-sesija/
[2] Tajā viesojos 2021. gadā un par to rakstīju šeit: https://telos.lv/trisjuru-koledza/
[3] Konvencijas uzmetuma teksts angļu valodā: https://ordoiuris.pl/sites/default/files/inline-files/Convention_on_the_rights_of_the_family.pdf
[4] Raivis Zeltīts, “Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas izvērtējums no Latvijas perspektīvas”, https://telos.lv/ungarijas-dzimstibas-politika/
[5] Ungārijas summārais dzimstības koeficients 2023. gadā bija 1,51, 2024. gadā – 1,39 un 2025. gadā – 1,3. Skat. https://x.com/BirthGauge/status/2008640014587228538/photo/1
[6] Laura Pirsko, Sandra Sebre, Anda Upmane, “Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte: 2022. gada un 2004. gada pētījumu rezultātu salīdzinājums”, Rīga: Latvijas Universitāte, 2022, 57. lpp., https://ppdb.mk.gov.lv/wp-content/uploads/2024/07/Laulibu_dzimstibas_pozitivu_attiecibu_izpete_2022-002.pdf
[7] Patriks Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, Rīga: Kodoka, 2022. Fragmentu no grāmatas var lasīt šeit: https://telos.lv/liberalisma-ilgtspeja/
[8] https://www.mk.gov.lv/lv/ministru-kabineta-evikas-silinas-valdibas-deklaracija
[9] https://www.spkc.gov.lv/lv/media/22296/download?attachment
[10] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
[11] https://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/collections/160436/23/movie/164275