30. novembrī berberu (citi saka “arābu”, bet tas nav pareizi) ebrejs francūzis Ēriks Zemmūrs (viņa uzvārds berberu valodā apzīmējot kādu olīvkoka šķirni) oficiāli paziņoja par savu kandidēšanu uz Francijas prezidenta amatu. Vēlēšanas notiks 2022. gada aprīlī, tas ir, pēc nedaudz vairāk kā četriem mēnešiem. 63 gadus vecais Zemmūrs pieteica savu kandidatūru kā bezpartejiskais, nepārstāvot ne labējā spārna Front National, kuras kandidāte ir Marina Lepena, ne arī labējā spārna Les Républicains, no kuras savulaik startēja un uzvarēja Nikolā Sarkozī un kuras kandidāte ir (tikko apskatījos viņu mājaslapā, lai zinātu) Valērija Pēkrese.
Zemmūrs pieteica savu vīziju ar 10 minūtes garu video uzrunu vai, pareizāk, videoklipu. Atzīšos (līdz ar daudziem ierindas frančiem un žurnālistiem), ka tamlīdzīgu pieteikumu uz prezidenta amatu vēl nekad neesmu redzējusi.[1] Rullītis ir filmēts 19. gadsimta interjerā ar atbilstošu tonējumu uz veclaicīga grāmatplaukta fona. Grāmatplaukta priekšā ir tumšs koka galds ar milzīgu melnu mikrofonu labajā pusē. Tas mats matā atgādina mikrofonu, kurā Šarls de Golls 1940. gadā, Francijas okupācijas laikā, ierunāja savu uzsaukumu brīvajai Francijai no BBC biroja Londonā. Pie galda sēdošais Zemmūrs lasa savu uzrunu no lapas – līdzīgi kā savulaik de Golls. Dzirdēju franču TV apgalvojumu, ka teksts esot rakstīts ar roku, bet šķiet, ka tas nav tiesa. Teksts ir izdrukāts ar palieliem burtiem, lai Zemmūrs tos saredzētu, jo ir tuvredzīgs un šajā video rullītī negrib lietot brilles.
Uzrunas laikā kamerai nedaudz paceļoties augšup, ir redzams, ka pret grāmatu muguriņām ir atslieta Dievmātes ar bērnu ikonas reprodukcija. Man neizdevās atrast ziņas, kāda ikona tā ir; pēc gleznojuma stila izskatās Bizantijas, bet Dievmāte un bērns ir melni, liecinot par to, ka ikona ir veca un nokvēpusi. Droši vien zināt, ka Francijā ir viena no pasaulē ievērojamākajām tā saukto “melno Madonnu” kolekcijām. Vienu no šiem sakrālajiem objektiem – Rokamadūras baznīcas jaunavu – neaizmirstami aprakstīja franču rakstnieks Mišels Velbeks savā romānā Pakļaušanās. Bet kāpēc Bizantijas stila gleznojums? Uniāti jeb grieķu katoļi? Nezinu.
Zemmūra lasīto uzrunu ik pa brīdim pārtrauc kadri no Francijas vēstures un tās pieminekļiem (Žanna d’Arka, Napoleons, Versaļas pils un tamlīdzīgi) un dokumentāli kadri no neseniem notikumiem (imigrantu apmetnes Parīzē zem tilta, “dzelteno vestu” protests, ielu cīņas ar policistiem, draudīga paskata tumšādainu jauniešu grupas, buldozers, kas jauc nost baznīcu). Zemmūra vēstījums īsumā ir šāds: Francija, kurā jūs uzaugāt un par kuru jums stāstīja jūsu vecāki, ir nāves briesmās. Jūs vairs nevarat noliegt, ka jums tā tiek atņemta. Tā vienlaicīgi tiek islamizēta no ārpuses ienākošas imigrācijas dēļ un ideoloģiski sagrauta no iekšienes, mācot jums nevis to mīlēt un ar tās vēsturi lepoties, bet to nicināt. Tā pazaudē savu suverenitāti Eiropas birokrātu un iekšzemes kreiso strāvojumu priekšā. Tā pazaudē savas skolas un izglītības kvalitāti. Tā pazaudē savu rūpniecību un savu lauksaimniecību. Tūkstošgadīga civilizācija, kuru savulaik apskauda visa pasaule, šobrīd tiek aizslaucīta. Fonā skan Bēthovena 7. simfonijas 2. daļa, kas ir vienlaikus gan viegli draudīga, gan arī celsmīga un cildena. Video pieteikumam ir raksturīgs gandrīz pilnīgs intereses trūkums par parastajiem ekonomiskajiem, izaugsmes, nodokļu, pirktspējas un citiem jautājumiem, kā arī pilnīgs intereses trūkums par Francijas diplomātiju un to, kā tā no ārpuses varētu izskatīties un pozicionēties Eiropas Savienības kontekstā. Rullītis sniedz tikai bargu diagnozi un mēģina pateikt, ka ir jābūt pilnīgi pretēji un tāpēc arī jārīkojas pilnīgi pretēji, turklāt nekavējoties.
Kā precīzi komentēja kāds franču žurnālists, Zemmūrs sevi piesaka kā “pēdējo prezidenta kandidātu pirms Apokalipses”. Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube. Savukārt Youtube šim video rullītim ir uzlikuši vecuma ierobežojumu līdz 18 gadiem (nesaprotamu iemeslu dēļ). Zemmūram veltītā Wikipedia šķirkļa rediģēšana šobrīd ir bloķēta, jo divas vai vairākas rediģētāju grupas nespēj vienoties par “informatīvu, ideoloģiski neitrālu” izklāstu. Kamēr šo rakstu, uzzinu, ka Zemmūra personīgā apsardze ir pastiprināta, jo vienu viņa pirmsvēlēšanu sapulci pārtrauca sadursmes starp atbalstītājiem un protestētājiem, kā arī trešo grupu, skaitā nelielāku, kas izkliedza “Allahu akbar!”. Zemmūra lielo interviju TV ziņu kanālā TF1 plkst. 20:00, kas līdzinās mūsu “Panorāmai” un kuru franči jokojot sauc par “vakara misi”, noskatījās vairāk nekā 7 miljoni cilvēku; Marina Lepena, kuru redz kā galveno konkurenti šībrīža prezidentam Emanuelam Makronam, šobrīd nevar savākt tik lielu skatījumu skaitu – galvenokārt tāpēc, ka tas, kas viņai sakāms, ir jau desmitgadēm ilgi zināms un paredzams. Un šis ir tikai Ērika Zemmūra kampaņas sākums.
Kā jau sacīju, Zemmūra prezidentūras kampaņa notiek vietnē Youtube. Turpat jau desmitgadēm ilgi ir pieejama nozīmīga daļa viņa uzstāšanās ierakstu. Viņš ir žurnālists un sabiedriski aktīva, runīga persona vismaz kopš 1980. gadu sākuma, tāpēc viņa apgalvotais minētajā video rullītī “jūs mani labi pazīstat” ir pilnībā tiesa. Salīdziniet, piemēram, ar Emanuelu Makronu, kurš kā prezidenta kandidāts uzrādās pēkšņi no nekurienes un nekad nebija ticis malts cauri agresīvām debatēm naidīgi noskaņotos TV raidījumos, kur viņam uzbruktu ad hominem, pārtrauktu, neļautu runāt utt. Kā droši vien jau zināt, Zemmūrs ir zaudējis divās tiesas prāvās par rasu vai reliģiskā naida kurināšanu (vienā no tām – pamatoti), bet vienu no šiem spriedumiem pārsūdzējis Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vairākās citās prāvās viņš ir uzvarējis pēdējā instancē un vēl vairākās pats ir prasītājs. Vēl ir virkne nofilmētu viņa monologu, kas ir tiesā neiesūdzami, taču “skandalozi”, bet par tiem mazliet vēlāk. Ņemot vērā simtos stundu mērāmos debašu un interviju ierakstus, Zemmūra pašsavaldības spējas ir pelnījušas ārkārtīgi augstu novērtējumu. 10 ballēs tas būtu vismaz 9. Viņš ir zaudējis tiesā, en dérappant jeb “noskrienot no trases”, kā saka franči, pa visām šīm desmitgadēm tikai pusotru reizi. Tas ir izcils sniegums. Salīdziniet vēlreiz: gluži nesen cits, arī ievērojams franču intelektuālis, daudzu grāmatu autors Alēns Finkīlkrauts (Alain Finkielkraut) pilnīgi izgāzās šāda tipa debatē, jo, neuzmanīgi izsakoties un mēģinot uzsvērt dažādas apskatītā gadījuma nianses, sanāca, ka viņš ir nostājies incestuālā pedofilijā apsūdzēta vēl cita ietekmīga franču intelektuāļa Olivjē Diamela (Olivier Duhamel) aizstāvības pusē.[2]
Zemmūrs nav rasists, noteikti nav mizogīns (bet ir antifeminists) un būtu saucams par islamofobu tikai tādā šaurā nozīmē, ka, viņaprāt, islāms nav savienojams ar Francijas grieķu, romiešu un judeokristīgo kultūru, dzīvesveidu, priekšstatu par cilvēku un attiecīgi tiesību tradīcijām. Zemmūrs arī nav konservatīvais. Viņš nepieder pie tiem mūsdienu konservatīvajiem, kuri mēģina lēnināt sociālo progresēšanu, radot tādas izsmiekla vērtas “konservatīvās” partijas kā jau minētā franču Nacionālā fronte, kuras vadība pat nepiedalījās ielu protestos pret viendzimuma laulību un jauno bioētikas likumu, bet izteica kādas aplinku frāzes, ka neatbalstot surogātgrūtniecības legalizēšanu. Zemmūrs būtu saucams par labējo vai galēji labējo tikai vispārīgā pretstatījumā kreisajiem, mēreniem vai galējiem.
Zemmūrs ir reakcionārs. Ja varam Francijas kontekstā vienkāršojot izdalīt divas lielas reakcionāru grupas: monarhistus, kas atbalsta Ancien régime un noraida franču revolūcijai piedēvētos panākumus, un reakcionārus, kas stingri aizstāv revolūciju ar tās meritokrātiskajiem principiem, sekulārismu un moderno nacionālismu, Zemmūrs pieder pie otrajiem. Viņš, pēc paša apgalvotā, ir bonapartists un degollists.
Viņa programma lielās līnijās ir šāda: (1) pats svarīgākais, nekavējoties pārtraukt imigrāciju un patvēruma pieteikumu izskatīšanu; (2) deportēt tos 23% no visiem franču cietumos sēdošajiem, kuriem nav Francijas pilsonības (visvairāk pārstāvētās grupas ir alžīrieši, marokāņi un rumāņi), kā arī atņemt Francijas pilsonību tiem cietumos sēdošajiem, kuriem ir divas pilsonības (Zemmūrs apgalvo, ka tie varētu būt pat 50%, bet šāda uzskaite nav veikta), un deportēt arī tos; (3) pārtraukt automātisko pilsonības piešķiršanu visiem, kuri piedzimst Francijā, t. i., pāriet no ius soli uz ius sanguinis (kā, starp citu, ir Latvijā); (4) veikt stingru un metodisku svešzemnieku asimilāciju Francijas kultūrā un paražās, nevis integrāciju multikulturālismā, kā darīts līdz šim; dot pilsētu prefektiem tiesības izvērtēt, vai konkrētais svešzemnieks ir labi asimilējies; ja nav, tad nepagarināt uzturēšanās atļauju un, ja iespējams, deportēt; (5) atgriezt spēkā Napoleona Bonaparta likumu, kuru atcēla sociālisti 1993. gadā un kurš pieprasīja bērniem pirmo vārdu likt no katoļu kalendāra (viņi var likt otro vai trešo vārdu Muhameds vai Abasadū, ja vēlas); (6) neizstāties no eirozonas un Eiropas Savienības, bet parādīt zobus, uzsverot savu suverenitāti, jo īpaši nepieņemt nekādas vouka, dzimšu identitātes u. tml. prasības (diezgan smieklīgi bija lasīt, kā tviterī pret Zemmūra manifestu protestēja tā sauktajā “inkluzīvajā valodā”, kas lokāmajiem vārdiem vienlaikus pievieno abu dzimumu galotnes, lai kāds nejustos diskriminēts); (7) reindustrializēt Franciju; (8) spēcināt armiju, kas, pēc Zemmūra apgalvotā, kara gadījumā nevarētu noturēties pat vienu nedēļu, jo pietrūktu munīcijas un nāktos to prasīt vāciešiem, kuri savukārt to prasītu amerikāņiem; (9) atcelt visus tā sauktos memoriālos likumus, kas, pēc Zemmūra domām, neļauj godprātīgi izvērtēt tādas parādības kā koloniālismu; (10) pensionēšanās vecumu noteikt vēlāku, nekā ir šobrīd, un vispār pagarināt franču darba laiku; (11) neatbalstīt ne LGBT “tiesības uz bērnu”, ne eitanāziju, ne tamlīdzīgus priekšlikumus bioētikā.
Kā redzams no šī saraksta (mēģināju minēt tikai svarīgāko), iekšējās kultūras uzlabošanos, viņaprāt, veicinās tieši imigrācijas pārtraukšana. Ja tā netiks veikta vienlaikus ar spēcīgu asimilāciju un tieši franču vēsturiskās identitātes un kultūras uzsvēršanu, Francija vai nu tiks islamizēta, vai arī getoizēsies. Ar getoizāciju viņš domā ne tikai sašķelšanos arābu un balto franču rajonos, kas lielpilsētās vērojama šodien, bet arī aso sašķeltību starp tradicionālo, ja tā var sacīt, pasaules uztveri un vouku, kas balstās saasinātā kosmopolītiskā individuālismā, pat solipsismā. Jautāts par pilsoņu kara iespējamību saistībā ar neseno Francijas armijas pensionēto ģenerāļu atklāto vēstuli,[3] Zemmūrs atbild, atgādinot par notikumiem, kas veselus 50 gadus krājās kā nelielas epizodes, līdz kulminējās Bērtuļa nakts slaktiņā 1572. gada 23. augustā (Katrīna de Mediči nevis ierosināja šo asinsizliešanu, bet nesekmīgi centās to novērst, laipojot starp protestantu un katoļu grupām). Ja steidzīgi netiks sperti nepieciešamie soļi un iedzertas rūgtās zāles, Zemmūrs apgalvo, ka Francija virzās tieši uz to.
Zīmīgas bija dažas no iekšzemes mediju reakcijām uz šo programmu. Saprātīgākie ir piesardzīgi, jo pieredze ar Donaldu Trampu un Brexit ir mācījusi, ka demokrātijā var gadīties pārsteigums urnās. Piemēram, rakstīja, ka ir netaisni prezidentu Olandu vainot pie naktskluba Bataclan slaktiņa, jo konkrētie islāmisti ar automātiem ieradās nevis kā bēgļi no Sīrijas, bet gan no Beļģijas ar viltotiem dokumentiem. Šis precizējums tikai vēlreiz pierāda, ka Francija nav spējīga sargāt savas robežas un tai steidzīgi jāspēj sākt to darīt. Jau daudzkārt ir dzirdēts pārmetums, ka dažādi Eiropas Savienības nolīgumi un tiesību aizsardzības organizācijas nekādu cietumnieku nepilsoņu deportāciju neļaus veikt un ka tas attiecas arī uz virkni citu punktu. Respektīvi, neko no tā nevarēs izdarīt. Arī šis iebildums tikai spēcina Zemmūra tēzi, ka Francijai nav suverenitātes. Ja reiz Francijai nav suverenitātes un tiesības pieņem lēmumus, tad kāpēc vispār mērkaķoties ar prezidenta vēlēšanām prezidentālā republikā? Ja reiz par visu atbild fon der Leienas kundze?
Tagad, kad Ēriks Zemmūrs kandidē uz prezidenta amatu, ir iespējams no nedaudz cita skata punkta paraudzīties uz viņa līdzšinējo darbību. Kā jau rakstīju, Youtube atrodamo Zemmūra uzstāšanās ierakstu ilgums kopumā ir mērāms simtos stundu. Lielu daļu no tiem šajos pēdējos desmit gados es pati esmu noskatījusies. Tā ir bijusi burvīga izklaide. Mēģināšu īsi raksturot viņa personību un pašā nobeigumā izteikšu dažas kritiskas piezīmes. Tas var noderēt, jo gandrīz nekas no Zemmūra debatēm nav tulkots un arī diez vai jebkad tiks iztulkots angliski. Attiecīgi tikai retais var novērtēt, kāda būtu Zemmūra vieta šībrīža pasaules “interneta slaveno intelektuāļu” topā. Zemmūra omulība un bon vivant, kā arī pilnīgā vienaldzība, ko citi par viņu domā, ļauj viņu salīdzināt ar Slavoju Žižeku viņa labākajās performancēs. Tā kā Zemmūrs ir maza auguma un nereti TV studijās tiek uzsēdināts uz augstiem beņķiem, dažkārt ir redzams, kā viņš zem galda, laiku īsinot, šūpo kājas. Viņš ir nemainīgi lieliskā garastāvoklī un pedantiski pieklājīgs, taču vienlaikus negants un neiežēlināms. Atšķirībā no Žižeka, Zemmūrs ir ļoti reprezentabls (uzvalki ir perfekti, krekli vienmēr balti, kaklasaites – zīda). Līdzīgi Žizekam, ja viņam iedod vārdu, viņš ir neapturams un var runāt stundām, taču ir daudz strukturētāks un nenovirzās no tēmas. Lai arī francūzis, viņš nav tērējis savas dzīves laiku, iepazīstoties ar tā saukto “franču teoriju” un pārņemot no tās daudziem vietējiem intelektuāļiem raksturīgo vārdu vīšanu un mājienu došanu argumentēšanas vietā.
Zemmūrs, manuprāt, ir par veselu galvastiesu pārāks par slaveno kanādieti Džordanu Pītersonu nevis erudīcijas un savas nostājas pārdomātības dēļ, kurās viņi būtu apmēram līdzīgi, bet tāpēc, ka Zemmūra atsauču sistēma un tekstu bāze ir objektīvi daudz augstvērtīgāka – tur, teiksim, nav nekāda Karla Gustava Junga, tur ir Žila Mišlē Francijas vēsture 19 sējumos. Zemmūrs nekad nav sentimentāls un nekad, tiešām nekad nav vulgārs, kas nemaz nav tik tipiski viņa vecuma vīriešiem. Kad viņu nokaitina ar stulbiem jautājumiem vai replikām, viņš var pārslēgties tādā kā turbo režīmā, kas ir iespaidīgs; piemēram, esmu vairākas reizes ievērojusi, ka viņš savu atbildi spēj izteikt aleksandrīna (franču klasiskās drāmas) pantmērā ar atskaņām. Briseles brīvās universitātes retorikas pētnieks Viktors Ferijs Zemmūra prasmi uzvarēt visās debatēs un diskusijās vai arī oponentus samulsināt tā, ka viņi paliek bez valodas, atvasina tieši no fakta, ka Zemmūrs ir sarakstījis 18 grāmatas. Viņš ne tikai ir daudz lasījis; viņš savas domas ir sīki pierakstījis un uzrakstījis, un var viegli restaurēt faktus un argumentus no atmiņas.[4] Tā ir ne ar ko nesalīdzināma priekšrocība.
Teiksim, tipisks minētās burvīgās izklaides piemērs: pie viņa atsūta žurnālisti ar īpaši sagatavotiem jautājumiem par ārpolitiku un Francijas diplomātiju, noteikti ar izcilību pabeigušu kādu no labākajām Parīzes universitātēm. Viņa ķeras klāt pie pirmā jautājuma savā sarakstā, bet Zemmūrs ir pārliecināts, ka te nevar īsi atbildēt, ir nepieciešams konteksts un savu atbildi sāk ar atgādinājumu par Polijas sadalīšanu 18. gadsimta beigās. Viņš līdz atbildei nonāks, taču ir nepieciešams ievads un atkāpe (viņš arī pamato, kāpēc). Komiskais šādās sarunās, neņemot vērā to izglītojošo raksturu, ir tieši profesionālās intervētājas šausmu izteiksme sejā. Viņa vispār nesaprot, par ko ir runa. Minētie vēstures notikumi, spēku samēri un robežu pārvilkšana viņai ir tumša bilde. Šādā veidā Zemmūrs it kā nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu: viņa atbilde, kad viņš galu galā līdz tai tiek, ir neatspēkojama, jo oponentam nav nekādu, pilnīgi nekādu zināšanu par faktiem, kas minēti pamatojumā; otrkārt, viņš empīriski pierāda savu tēzi par izglītības dramatisko lejupslīdi Francijā pēdējo 40 gadu laikā un ar savu piemēru atspēko avīzes Le Monde pretargumentu, ka izglītības līmenis, tieši pretēji, ceļoties, jo, redz, aizvien vairāk cilvēku saņemot universitātes diplomus.
Visbeidzot, solītā Zemmūra kritika. Pirmkārt, Zemmūrs runā daudz labāk nekā raksta. Es biju vīlusies viņa pēdējā grāmatā Francija vēl nav teikusi savu pēdējo vārdu, kas iznāca pāris mēnešus pirms prezidenta kandidatūras pieteikšanas. Tā ir nevis Zemmūra programma, kā varētu sagaidīt, bet dažādu viņa publikāciju un, šķiet, arī dienasgrāmatas ierakstu apkopojums. Kā bieži gadās ar dienasgrāmatām, autors, cenzdamies sevi parādīt kā cilvēku, kurš šaubās un tātad ir pazemīgs, galu galā sevi vietumis parāda kā nepatīkami patmīlīgu. Tā kā mazajās esejās ir minēts milzīgs daudzums šobrīd dzīvo Francijas politiķu, mediju personību, rakstnieku, finansistu un tā tālāk, turklāt sīki atstāstītas Zemmūra sarunas ar šīm personībām, minot arī viņa spriedumus, kas lielākoties ir ironiski un pat paļājoši, secinu, ka viņš pilnīgi nevajadzīgi sevi, kurš jau tā ir ārkārtīgi izolēts, izolē vēl vairāk.
Otrkārt, Zemmūram kā nereti īstiem, urdīgiem intelektuāļiem, filozofiem, zinātniekiem un arī māksliniekiem un tiešām radošiem cilvēkiem, ir raksturīga prāta tunelēšanās. Tas nozīmē ārprātīgu fokusētību uz tieši to lietu, kurai prāts šobrīd dzenas pakaļ un mēģina sasniegt. Šī spēja ļauj viņam darīt to, ko viņš dara, un darboties tādā līmenī, kādā viņš darbojas, tā arī dara viņu ļoti laimīgu un piepildītu (kārtējo reizi pierādot, ka Aristotelam taisnība par cilvēka prāta dabu), taču tā var viņu arī padarīt haotisku, izkaisītu, ar grūtībām darboties tādā vispusīgas virspusējības plašumā, kādu sagaida no prezidenta kandidātiem. Jau tagad viņa komanda, par kuru nevienam nav ne jausmas, vai tā ir labi izveidota, sūdzas, ka viņš ir neparedzams un grūti vadāms. Neviens nezina, kā tas izspēlēsies tuvāko mēnešu laikā, un var gadīties visādi.
Visbeidzot, pats sliktākais manās līdzjutēja acīs. Dzeltenās preses avīze Paris Match pirms pāris nedēļām nopublicēja paparaci bildes, kur viņš redzams peldoties un ūdenī apkampjoties ar vienu no savas kampaņas vadītājām, par sevi vairāk nekā 30 gadus jaunāku sievieti. Bildes ir nepārprotamas. Francijā tas, protams, nevienu īpaši neuztrauc – prezidentiem jau izsenis ir gan mīļākās, gan ārlaulības bērni (patīkami izņēmumi, šķiet, ir Zemmūra varonis Šarls de Golls un Emanuels Makrons).
Idiotisks, manuprāt, ir Zemmūra juristu mēģinājums iesūdzēt avīzi tiesā par privātās dzīves aizskārumu – idiotisks nevis tāpēc, ka būtu labi ielauzties privātajā dzīvē, lai uzņemtu un publicētu fotogrāfijas, bet tāpēc, ka visa šī sāga galīgi nesaskan ar Zemmūra kā izolēta reakcionāra cīņu par kultūras maiņu. Tā nesaskan tāpēc, ka viņam ir sieva un trīs bērni, un arī tāpēc, ka viņš pats savās grāmatās ir asi kritizējis tradicionālās ģimenes sairumu, bērnus, kas aug bez tēviem, un 1968. gada seksuālās revolūcijas bēdīgo mantojumu.
Kā uz šī fona izskatās tāds pēkšņs publiskās runas un privāto izvēļu nošķīrums? Ļoti slikti. No īsteni reakcionāras pozīcijas vajadzētu rīkoties šādi: lai Zemmūra sinagogas rabīns izsaka viņam stingro brīdinājumu un nosodījumu un aicina nekavējoties pārtraukt sakaru un atvainoties. Tā kā jaunā sieviete arī ir ebrejiete, tas attiecas arī uz viņu. Tā kā abas personas (Zemmūrs un viņa palīdze) ir publiski paudušas savas dziļas simpātijas katolicismam (par ko liecina arī raksta sākumā minētā ikona), lai nosodījumu un stingru aicinājumu izbeigt ārlaulības attiecības izsaka arī Parīzes arhibīskaps. Starp citu, Šarlemaņa (Kārļa Lielā) laikā, kuru Zemmūrs tik ļoti apbrīno, rīcība no reliģisko autoritāšu puses būtu vēl daudz stingrāka: jauno sievieti – uz klosteri, Zemmūru – piecus gadus gavēt vientuļnieka cellē pie maizes un ūdens. Jo Zemmūrs taču pats apgalvo, ka tā bija morāla kārtība, domas skaidrība un rakstura stingrība, kas uzcēla civilizāciju!
Visādi citādi – vēlu viņam izturību un labu, intelektuāli bagātinošu piedzīvojumu, ja neko vairāk. Kopš 1940. gada neviens Francijā nav spēlējis ar tik lielām kārtīm. Uz visu banku, kā mēdz teikt. Pirms solītās Apokalipses.
[1] https://www.youtube.com/watch?v=k8IGBDK1BH8
[2] https://www.youtube.com/watch?v=Zmm7c_qhfdU
[3] https://www.valeursactuelles.com/politique/pour-un-retour-de-lhonneur-de-nos-gouvernants-20-generaux-appellent-macron-a-defendre-le-patriotisme/
[4] https://www.youtube.com/watch?v=UuRJLBs7Dh0&t=340s