Zobens dūrās cauri sirdij

(Fragments no drīzumā gaidāmās politologa, drošības jautājumu eksperta, “Austrumeiropas politikas pētījumu centra” un “Konservatīvisma studiju centra” dibinātāja, kā arī platformas palīdzībai atkarīgajiem “Dāvida armija” izveidotāja Anda Kudora autobiogrāfijas Ir laiks!)

Biju iereibis un braucu vilcienā no Rīgas uz Kauguriem. Vagonā, kurā sēdēju, nedarbojās tablo ar pieturu nosaukumiem un konduktore vagonā daudz laika nepavadīja. Spēlēju telefonā kādu spēli un palaidu garām savu pieturu. Tas bija pēdējais vilciens naktī, izkāpu Smārdē. Līdz Kauguriem ap divdesmit kilometru. Reibumā izlēmu iet pa sliedēm, jo baidījos, ka citādi apmaldīšos. Taksi nevarēju atļauties, un šķiet, ka telefona baterija arī bija izlādējusies.

Naktī posmā, kur abās pusēs sliedēm ir mežs, bija tik tumšs, ka reizes divas kritu, aizķeroties aiz metāla vadiem, kas ir starp sliedēm un betona stabiem. Kad krīt mazs puika, tad jau nav labi, bet, kad piedzēries tēviņš virs simts kilogramiem, tad nepavisam nav labi. Tāds bija mans garīgais stāvoklis: biju tumsā, neredzēju, kur eju, un krizdams kritu. Iet pa sliedēm ir ļoti neērti, attālums starp betona balstiem ir par mazu pilnam solim, ir daudz asu akmeņu, un ne visur ir taka, kas iet paralēli dzelzceļam. Nonācu mājās uz rīta pusi, ar saplēstu kurpi un sāpošām pēdām. Šķita, ka Dievs mani vajā.

Kā biju līdz tādam stāvoklim nonācis?

Pēc aiziešanas no draudzes biju viens pats ar savu ticību, mazticību un neticību. Tā kā precējos draudzē un biju ietekmējies no ieteikumiem, izvēlējos sievu ne tik daudz pēc savas sirds, cik domājot par “kalpošanas karjeru”. Māsai Kristū bija jābūt tādai sievai, kura varēs pamācīt citas sievietes draudzē. Vēlāk, pēc Henrija Krīta vēstules izlasīšanas par draudzes deformēto doktrīnu un praksi, atskatījos uz savas izvēles apstākļiem un sāku šaubīties, vai esmu izvēlējies pareizi. Ļāvu šādām domām attīstīties un nonācu līdz aizvainojumam uz Dievu par to, ka Viņš mani nepasargāja no cilvēkiem, kuri mācīja par laulību to, ko paši nebija darījuši. Proti, tie, kuri deva padomus, kādu līgavu man izvēlēties, paši nebija pārāk iespringuši un bija bildinājuši to, kura vienkārši patika. Tajā brīdī man bija jāiet pie Dieva un jākapitulē, jāpieņem Viņa griba un jāļauj Viņa mīlestībai plūst caur mani uz manu sievu Lilitu. Diemžēl ļāvos sarūgtinājumam un sāku attālināties no Dieva. Tas notika pakāpeniski, soli pa solim.

Pēc deviņu gadu pārtraukuma iegāju uzspēlēt spēļu aparātus un iedzert. No sākuma spēlēšana bija reta, par salīdzinoši nelielu naudu un dažus gadus bija it kā zem kontroles. Tad kādu dienu izlēmu, ka uzspēlēšu uz lielām likmēm, jo vēlējos atdot vienu parādu. Vai esat mēģinājuši noķert vēju? Zaudēju toreiz, bet iedegos arvien vairāk, līdz zaudēju naudu, ko nekādi nedrīkstēju zaudēt. Atkarība progresēja neticamā ātrumā, un parādi pieauga. Sāku justies nelāgi. Spēlēšanu parasti pavadīja dzeršana. Bija spēļu zāles, kurās varēju piedzerties par velti. Tas “par velti” izmaksāja ļoti dārgi, un četrpadsmit gadu laikā zaudēju daudz naudas. Strādāju čakli, darbs manu vērtību hierarhijā bija joprojām augstā vietā, un tikai Dieva žēlastībā to nepazaudēju.

Ir spēlmaņi, kuriem iet vēl trakāk. Pūķim tiek noziedoti veseli uzņēmumi un mantojumi. Ik pa laikam pieņēmu lēmumu nespēlēt. Reizēm tas izdevās, bet ne uz ilgu laiku. Sāka veidoties stabila saikne: ja iedzēru, gāju spēlēt; ja devos uz kazino skaidrā, tad spēlēšanas gaitā vienalga piedzēros. Nonācu līdz situācijai, kad ar smagu sirdi konstatēju, ka nevaru uzticēties saviem lēmumiem. Tāda apziņa bija drausmīga, jo sapratu, ka varēju lemt, ko vēlos, pēc trim vai trīsdesmit un trim dienām atkal biju spēļu zālē. Ja biju kaut ko vinnējis, tad parasti spēlēju, kamēr bija uz ko vai kamēr nemigu ciet. Reizēm pārnācu mājas ap četriem no rīta, jo nebija vairs spēka spēlēt. Ja pārnācu ar naudu, tad tuvākajās dienās to nospēlēju, ja vien neiztērēju citur.

Sātaniskā sistēma ir izveidota tā, lai kopumā uzvarētu kazino un tā īpašnieki varētu pirkt gleznas un būt sabiedrībā ieredzēti un medijos intervēti mecenāti. Paverdzinātajiem savukārt jāieķīlā lombardā viss, ko vien var ieķīlāt. Kopš esmu atpestīts, nenosodu kazino īpašniekus. Katrs atbild par saviem grēkiem, spēlmaņi – par saviem, īpašnieki – par saviem, tomēr viņiem būtu vērts zināt, kādam spēkam kalpo. Tā nav vienkārši uzņēmējdarbība, tas ir sātana bizness, tāpat kā narkotiku tirdzniecība un sutenerisms. Šo zināt viņiem vispirms jau ir svarīgi pašu glābiņa dēļ. Par vienu sabiedrībā pazīstamu azartspēļu zāļu īpašnieku, asaru un ciešanu naudas miljonāru, mēs lūdzām draudzē, lai viņš glābtos. Pat ja viņa grēks ir kā purpurs, tas tiks izdeldēts un balināts baltāks par sniegu, ja tikai viņš atgriezīsies pie Kunga. Ja sadzirdēsiet Dieva balsi, tad ziniet – par Jums tika aizlūgts!  

Šad tad iespīdēja kāds gaismas stars, sašķeļot tumsu. Spēlēšanas radīto zaudējumu dēļ man brieda ļoti lielas problēmas. Lūdzu vakarā Dievu, zinot, ka nākamajā rītā ir jātiekas ar cilvēku, no kura ir atkarīgs, cik lielas būs manas nepatikšanas. Kā ierasts, lūdzu, lai Dievs paņem projām izaicinošo situāciju un izglābj mani no mana grēka sekām. Ticības nebija daudz, arī miera ne. Tad lūgšanas laikā kaut kas notika. Pēkšņi atskārtu, ka varu nelūgt, lai notiek mans prāts. Sirds dziļumos notika pavērsiens, un teicu, lai notiek Dieva prāts, rīt redzēšu, kāds tas ir, un bez kurnēšanas pilnībā pieņemšu to. Turklāt teicu, ka “redzēšu, Dievs, kāds Tu esi. Tu esi Kungs pār kungiem, viņi lems, kā liksi”. Lūgšana bija tik ļoti atšķirīga no daudzām citām, ka notiekošais bija neierasts. Tā sirds līmenī bija pilna paļaušanās uz Dieva iesaisti un lēmumu. Nākamajā rītā tas cilvēks, kuram Dievs bija piešķīris varu izlemt manu likteni, apžēloja mani. Tas bija un joprojām ir viens no vislielākajiem brīnumiem, ko esmu piedzīvojis attiecībās ar Dievu. Viņš pats iesaistījās manā lūgšanā, lai mācītu paļaušanos un uzticēšanos.

Gadu gaitā atkarība progresēja. Kulminācijā biju tik atkarīgs, ka ienākumu dienā ātri veicu visus maksājumus, pārskaitīju naudu sievai hipotekāro kredītu maksājumiem un gāju spēlēt. Kas netika iztērēts, tika nospēlēts. Ja nauda ienāca negaidīti (kāds honorārs par projektu, kuram nebija iepriekš zināms samaksas datums), tad bija vistrakāk, reiba galva, pulss paātrinājās, bija domas tikai par vienu – uz kuru vietu iet spēlēt. Lilita turējās brīžiem labāk, brīžiem ne tik labi. Vienas lielas krīzes laikā viņa padevās Dievam. Toreiz skatījos un klausījos viņā, un redzēju, ka pāris nedēļu laikā no viņas kā no avota nāk garīgas domas, atziņas, vēstījumi, turklāt koncentrētā veidā. Tas bija Dieva darbs. Tādā mierā viņa nodzīvoja aptuveni trīs gadus, bet tad paslīdēja lejā, kļuva slikti. Dažkārt, naktī pārnākot mājās ar tukšām kabatām, biju dusmīgs un emocionāli vardarbīgs. Lilita pārdzīvoja gan aso runu pret viņu, gan manis paša ciešanas, kuras tuvumā bija skaidri redzamas. Ciešanas ir gan tad, ja pats ciet, gan tad, ja redzi, ka cilvēks, ko mīli, cieš, un tu neko nevari padarīt. Sāp sirds, šo rakstot. Liku tik daudz ciest cilvēkam, kurš mani mīl vairāk par citiem, – savai sievai, miesai no manas miesas, kaulam no mana kaula.

Ja kāds vēlas saprast, kas ir atkarība, iesaku noskatīties Džodijas Fosteres režisēto filmu Bebrs ar Melu Gibsonu galvenajā lomā. Filmas centrā ir uzņēmējs, kurš ieslīd depresijā, no kuras kādu laiku viņu paglābj uz rokas uzmaucama lelle – Bebrs. Gibsona attēlotais varonis sarunājas ar jauno draugu un deleģē Bebram savu komunikāciju ar citiem. Sākumā tas ir jautri, izklaidējoši un pat veicina rotaļu ražošanas biznesu, kurā darbojas filmas varonis. Līdz brīdim, kad “glābiņš” sāk pārvērsties par slazdu. Viesturs Rudzītis vienā no savām grāmatām trāpīgi salīdzina atkarību ar viltus glābiņu. Alter ego – Bebrs – sāk uzkundzēties, no tā ir jātiek vaļā, bet tas nav iespējams. Ir viena zīmīga saruna starp Bebra nēsātāju un viņa sievu restorānā. Sieva aicina rotaļlietu ražotāju beigt ākstīties un runāt normāli – pašam, bez lelles starpniecības. Gibsons, kā jau talantīgs aktieris, labi attēlo emocionālu sabrukšanu restorānā. Neatceros precīzu tekstu, bet viņš prasa sievai, vai tiešām viņa vēlas šo sabrukušo cilvēku. Ir vai nu nepanesama depresija, vai Bebrs no iedomātas pasaules un zināms atvieglojums uz laiku. Filmā ir labi parādīts, ka atkarībnieki nav spējīgi skatīties realitātei acīs. Tā ir par smagu, nepanesama.

Ja nebija naudas, domas par to, ka kaut kad nākotnē iešu spēlēt, mani uzturēja tonusā. Pat ja nākamā spēlēšana bija paredzēta pēc mēneša vai trim, ar to pietika, lai spētu strādāt, komunicēt, darboties. Kad bija problēmas, domāju: nekas, nekas, tad un tad tikšu spēlēt, un kļuva vieglāk. Šis ir sātana slazds – veids, kā viņš kontrolē kritušo. No malas nemaz nebija redzams, ka biju atkarībnieks. Daži zināja un redzēja, bet viņu skaits nebija pārāk liels. Daudzi redzēja dzeršanu, bet par azartspēļu atkarību zināja mazāks skaits cilvēku. Centīgi darīju darbu, studēju maģistrantūrā un pēc tam doktorantūrā. Lai arī biju dziļi grēkā, Dievs turēja mani aiz rokas un neļāva sabrukt pavisam.

Un tomēr ar gadiem stāvoklis bija kļuvis smags. Kad ik pa laikam pilnā nopietnībā izlēmu vairs nespēlēt, tūlīt nāca depresijai līdzīgs, nepanesams stāvoklis, kam sekoja arī fizisks nespēks. Lai no tā izietu, nācās izlemt, ka atkal spēlēšu. Apzinoties, ka tiešām nespēju tikt ārā, prāts un sirds pildījās ar izmisumu. Tāds stāvoklis nav vārdiem izstāstāms. Likās neticami, ka tas ar mani notiek, turklāt bija skaidrs, ka tas ir kaut kas lielāks par manu gribasspēku. Dažu vai daudzu stundu spēlēšana un alkohola reibums bija kā prāta narkoze, kas uz laiku aizdzina izmisumu, bet – tikai uz laiku. Un tā – pa apli.

Kādu laiku apmeklēju anonīmās atkarībnieku grupas, kurās tika runāts par “augstāku spēku”, kas var palīdzēt atbrīvoties. Man Dievs bija konkrēta Persona, nevis abstrakts spēks, tāpēc tas nepalīdzēja. Teicu Dievam: ja Jēzus pateiks, ka esmu brīvs, tad patiesi būšu brīvs. Vēl arī teicu: ja Viņš mani atbrīvos, tad par to uzzinās daudzi. Vēlāk tā arī notika, bet līdz tam vēl bija ceļš ejams. Toreiz nekas nepalīdzēja, ne anonīmās grupas, ne mans gribasspēks, pat ne ciešanas. Bija vajadzīgs kaut kas daudz lielāks un spēcīgāks – tāds, kas var saistīt un padzīt ļauno. Lilita vairs nespēja to visu turēt, viņas psihe sāka šūpoties, bija jānošķiras uz laiku no manis. Pārcēlos uz Kauguriem, gandrīz katru vakaru gāju gulēt ar vārdiem: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Jutos vientuļš, dusmojos uz Lilitu, ka nav ar mani. Pasaulīgos draugus zaudēju, kad iestājos draudzē 1995. gadā. Vēlāk daļu ticīgo draugu zaudēju, kad aizgāju no draudzes. Uz spēļu zālēm nevienu līdzi neaicināju, jo turēju prātā Rakstu vietu: “Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mat. 18:7) Tad nu Lilita bija mans pēdējais un labākais draugs, tomēr arī viņa mani atstāja. Lilita palika uzticīga kā sieva, tomēr biju viens un nezināju, kas būs tālāk. Zobens dūrās cauri sirdij.

Kā jūtas atkarībnieki? To daudzi neuzzina, jo spēlmaņi arī parasti neko daudz nestāsta. Turklāt katram jau tāpat savu bēdu pietiek, kur nu vēl iedziļināties citās. Lielāko sāpju laikā padomāju, ka nenovēlu savas ciešanas nevienam pretiniekam. Stāstīt par atkarību nav prestiži, tāpēc neizveidojas sabiedrības nostājas kritiskā masa un neseko valsts politika, kas, piemēram, paredzētu spēļu zāļu īpašnieku apmaksātu terapiju atkarībniekiem. Ir tikai daži konservatīvie politiķi, kuri runā par šīm problēmām un sper soļus, lai ļaunumu ierobežotu. Turklāt vēl ir azartspēļu firmu lobijs politikā. Kā spēlmanis var apmeklēt labus maksas terapeitus, ja to pakalpojumi ir dārgi? Naudas knapi pietiek ēšanai, viss pārējais – pūķim. Problēmas mērogu daudzi neapzinās, jo spēlmaņi klusē. Lūdzu Dievu, lai mana atklātība palīdzētu citiem.

Aptuveni gadu pirms atbrīvošanas sāku rakstīt dienasgrāmatu. Lūk, maza daļa no ierakstiem.

“23.10.2018. Bērniem pieder Debesu valsts. Tas tiešām, jo šodien vilcienā pretī sēdēja puika un, laikam redzot manas asarainās, bēdīgās acis, skatījās uz mani ar lielu līdzjūtību, kā eņģelis. Šodien ienāca honorārs. Ēdiens – tā tik ir svētība! Alkohols ir kā narkoze – pārāk jūtīgie nervu gali tiek nomierināti. Citādi sāpes par lielu. Nevaru gulēt.”

“05.11.2018. Dzīvoju neticami destruktīvi. Katra spēlēšana tiek pavadīta ar lielu piedzeršanos un stiprām paģirām. Vēlētos tikt vaļā no spēlēšanas. Lilitai atkal rakstīju, ko domāju par to, ka viņa mani atstājusi. Šādu vēstījumu dēļ viņa vairās komunicēt ar mani. Tas ir diezgan sadistiski no viņas puses. Lūdzu Dievu, lai atbrīvo no spēlēšanas.”

“07.11.2018. Kā jūtas tie, kuriem sievas mirušas? Droši vien līdzīgi kā es. Viņiem gan ir skaidrība. Man turpretī nav skaidrības par Lilitas attieksmi. Ja uzrakstītu, viņa neatbildēs, dusmosies, ka traucēju, vai ieteiks pašam iet uz grupu. Tā jau ir bijis. Pamēģināju, man tās grupas neder, nepalīdz. Dievs palīdzēs, ja ziedošu savu dzīvi Viņam. Nevaru saņemties. Atlieku. Negribas arī it kā padoties, bet ne līdz galam, un tad nesasniegt rezultātu. Dzīvoju ļoti destruktīvi. Zinu, kā to mēģināt risināt (padoties Dievam), bet nezinu, kā līdz tam tikt.”

“08.11.2018. Īstajā dzīvē mēdz notikt tā – pa īstam – pa dramatisko. Aizgāju uz veikalu, pērku vīnu, lai normāli gulētu. Tas kā narkoze.”

“20.11.2018. Pēc pēdējā mēģinājuma nespēlēt skaidri saprotu, ka nespēju to uzvarēt. Vai nu pietuvoties Dievam un Viņš mani izglābs, vai visu mūžu būšu tāds. Rubenis: tu nevari aizvest citus tālāk par vietu, kur pats atrodies. Izcili!

“23.11.2018. Sāku domāt par šķiršanos. Katrā ziņā radikālus soļus neplānoju spert, laiks rādīs. Sapnī kāpu stikla debesskrāpī. Kāpu tieši perpendikulāri pa virsmu ar muguru pret zemi un ar seju pret galotni. Ap desmit metriem no galotnes nobijos no augstuma, brīnījos, ka nekrītu lejā. Vēl kāds cilvēks nedaudz patraucēja, it kā samainījāmies ar viņu. Apstājos, gaidīju ar bailēm, kas būs, vai kritīšu. Kāpt līdz augšai arī bija bail.”

“06.12.2018. “Tad, kad ir nauda, vismaz man ir narkoze, bet bēdas nepāriet. DESTRUKCIJA, DESTRUKCIJA, DESTRUKCIJA.”

“08.12.2018. Vientulība, perspektīvas trūkums. Dusmas uz Lilitu par izturēšanos pret mani. Bēdas. Izvēlējos, izlēmu iet, virzīties Dieva virzienā. Citi varianti nav pieņemami.”

“09.12.2018. Jeremijas grāmatā ir redzams, ka dažkārt Dievs izlemj ilgi (70 gadus) neglābt savu tautu no (trimdas) jūga. Beigās gan sola glābt, bet tātad Viņa noteiktajā laikā. Nupat nācu Kauguros no veikala. Gauži raudāju uz ielas. Lūdzu Dievu, lai glābj mani. Jēzus ir atnācis uz Zemes, lai glābtu grēciniekus. Domāju, ka mani no atkarības var glābt tikai Dieva brīnums.”

Ja dzīvo kopā ar sievu, tad būsi paēdis. Ja esi atkarībnieks un dzīvo viens pats, tad esi bīstamā situācijā. Lai mēneša beigās būtu ko ēst, pirku lielveikala naudas dāvanu kartes, kas deva iespēju iztikt bez skaidras naudas un nemirt badā. Šad tad nācās iet lielus gabalus kājām, jo nebija naudas transportam. Algas dienā bija principiāli svarīgi nopirkt transporta kartīti. Atkarības laikā jutos kā bullis, ko kāds ved, turot aiz metāla riņķa nāsīs.

Pāris reizes sākās veģetatīva reakcija, likās, ka nevaru atelpoties, trūka gaisa. Tam pievienojās baiļu sajūta, jo nesapratu, kas vispār notiek. Jutos, ka esmu blakus ellei, lūgšanas kļuva eksistenciālas. Tādas izskan tad, kad saproti, ka vai nu Dievs palīdzēs, vai neviens! “Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedod visus manus grēkus! Apskati manus ienaidniekus, cik viņu daudz un ar kādu nekautrīgu niknumu viņi mani ienīst!” (Ps. 25:16–19) Tā bija sapratne par pilnīgu atkarību no Dieva lēmuma. Situācijas nopietnība neatstāja vietu nekam citam. Skaidrāk par skaidru apjautu, ka bez Dieva glābiņa varu aiziet “pa pieskari” – sajukt prātā vai dabūt sirdstrieku. Dievs, kuru izmisumā un no dziļas tumsas piesaucu, sadzirdēja mani, apžēlojās un izstiepa roku.

Atkarības laikā dažkārt lasīju Bībeli un apmeklēju kristīgās sapulces, jo vēlējos klausīties ticības sludināšanu un kristīgas dziesmas. Dieva iesētā sēkla neļāva būt mierā ar grēku, meklēju izeju. Apmeklēju Modra Ozolinkeviča vadītu sapulci, kur sākumā skanēja dziesma par Dieva armiju. Svētais Gars caur to modināja mani un atgādināja, ka Dievam ir eņģeļu armija. “Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” Bet viņš atbildēja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” (2. Ķēn. 6:15–17)

Tajā posmā muzikālā slavēšana uzrunāja, atverot sirdi un saviļņojot. Līdzīgi bija slavēšanas laikā draudzē “Kristus pasaulei”. Vēlāk, jau pēc padošanās Dievam, klausījos “Kristus pasaulei” slavēšanas dziesmas YouTube kanālā, sevišķi “Klusumā Tu vajadzīgs man”, jo tur ir vārdi par Dieva galda klāšanu. Šī tēma man ir sevišķa. Notika kustība, bet likās, ka ar Dievu tomēr nespēšu izlīgt. Kristietība likās kā nasta, atkarības pasaulē – kā smagums, važas. Visur bēdas un nopūtas, gadi pagājuši, bērnu nav, sieva – nelaimīga, es – nelaimīgs, viss ir slikti.

Un tad nāca cerība. Kad Dievs tevi grib glābt, tad pārpratumu un neskaidrību nebūs. Viņa teiktais būs labi dzirdams un atšķirams no tūkstoš citām balsīm. Salīdzinoši īsā laika posmā aizgāju uz divām sapulcēm – uz “Prieka vēsti” un “Jauno paaudzi”. Vilnis Gleške sludināja par to, ka svarīgi ir, kā viss beigsies, bet ne tik daudz – kā sākās. Tas mani spēcīgi uzrunāja, pēc ilgiem gadiem atgriezās cerība, ka varu izlīgt ar Dievu un dzīvot atjaunotu dzīvi. Toreiz dienasgrāmatā ierakstīju: “11.11.2018. Lūdzu spēku atmest. Biju Gleškes sapulcē. Šodien sapratu, ka Dievs jau man pamatīgi palīdzējis ar pirmo Gleškes sludināšanu, kurā bija par to, ka nav tik svarīgi, kāds bija sākums. Svarīgi, kādas ir beigas. Tas deva lielu cerību un noņēma tās nenormālās izjūtas, kuras nav vārdiem izstāstāmas. Pilnīgi izmisīgi galinošas. Turoties pie Dieva, visu var uzvarēt Viņa spēkā.”

Aleksejs Ļedjajevs savukārt sludināja, ka nevaram sākt no nulles, mūsu pieredze taču nekur nepazūd, un tas ir labi. Abas sludināšanas mani ietekmēja un bija par vienu un to pašu – jaunu sākumu, tikai no dažādiem redzes leņķiem. Cerība ir svarīga, apustulis Pāvils to min labajā sarakstā kopā ar ticību un mīlestību. Cerība nepamet kaunā. Aizgāju pāris reizes arī uz Āgenskalna baptistu draudzi, kuru tajā laikā apmeklēja Lilita; pirms vakarēdiena Edgara Maža sludinātais vārds un lūgšana bija iedarbīga.

Kad “Jaunā konservatīvā partija” piedāvāja man kļūt par kandidātu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, padomāju, ka kaut kas ir sakustējies un, iespējams, tas viss ir Dieva plāna daļa. Vēlāk, pēc vēlēšanām, atskārtu, ka garīgajā ziņā tas bija labi, ka mani neievēlēja. Nedomāju, ka toreizējā stāvoklī biju gatavs lielajai algai Briselē. Aicinājums kandidēt bija Dieva plāna daļa, bet tikai ar mērķi izvilkt mani no tumsas, nevis ielikt Briselē. Kampaņas laikā man sakustējās sirdsapziņa, domāju, vai runāju to, par ko tiešām esmu gatavs iestāties ar aizrautību, nevis tikai cerēt uz lielu naudu un zināmu (nosacītu) prestižu. Mainīju kampaņas laikā teiktā saturu. Sāku likt uzsvaru uz Kristus pārliecību un ar to saistītām vērtībām. Mans raksts “Vai kristieši drīkst runāt?” portālā Delfi bija daļa no izmaiņām. Lēmumu sevišķi ietekmēja Dāvida Gleškes sludināšana, ko skatījos interneta tiešraidē. Runa bija par Rakstu vietu: “Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kol. 3:23)

Biju ļoti iedvesmots. Ticīgie sapulcē nesa vizītkartes un lika traukā uz skatuves, lai par viņu veikumu dažādās darbavietās varētu aizlūgt. Aizsūtīju savu vizītkarti elektroniski. Tiklīdz izlēmu, ka mans iespējamais politiķa darbs Briselē būs Dievam par godu, kļuva viegli. Pirms atbildes par to, vai kandidēšu, teicu Lilitai: ja mani neievēlēs, Dievs taču vienalga būs pieejams. Nezināju, ka toreiz zināmā mērā pravietoju. Politikas dēļ biju atstājis izpilddirektora amatu domnīcā. Pēc neievēlēšanas jutos iztukšots, negribēju nevienu satikt. Tad piepeši Debesis atvērās. Pasaule mani diskvalificēja, bet Dievs kvalificēja. Dažus mēnešus pēc vēlēšanu sprinta noslēguma mani uzmeklēja kāds paziņa un teica:

“Ir laiks!”

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: