“Kad viņi bija sasnieguši Vērmaņa parku, viņš ieminējās: “Vai zini ko, iztaisīsim labu joku! Iesim, nosēdīsimies uz lielā paviljona un prasīsim pa latviski, lai mums dod ko iedzert…”
Runāts – darīts. Tie uzgāja augšām, apsēdās pie kāda apklāta galdiņa, un Pēteris pamāja ar roku sulainim. Tas bija drīz klāt, – salveti padusē, paklanījās: “Womit kann ich dienen?”
“Atnesat man zeideli alus un glāzi sarkanā vīna!” Pēteris apzinīgi pavēlēja. “Bet žigli!…”
Bet sulainis palika stāvot kā stabs: “Wie mein’ Sie? Glas Bier und Wein?” […]
“Zeideli alus un glāzi sarkanvīna,” Pēteris vēlreiz atkārtoja. “Vai jūs saprotat pa latviski?…”
Sulainis viņu lielām acīm uzlūkoja, tad aizgāja un nenāca vairs atpakaļ.”

Augusts Deglavs, Rīga

Bija 1990. gada pavasaris. Maijs. Silts, mierīgs, saulains. Un pasteļtoņos ieturēts – gluži kā vecās, piecdesmitajos gados uzņemtās Technicolor krāsu filmas.

Rīgu klāja pavasara lapotņu svaigais zaļums. Dzestrais vējiņš, saulītes iedrošināts, virpuļodams trenca baltās papeļu pūkas pa ietvēm un ielu brauktuvēm, un cauri Staļina laiku namu arkām un iekšpagalmiem, un tad beigu beigās sadzina tās palielās kaudzītēs pie veco Pārdaugavas koka māju sienām. Tas bija ugunsbīstami – pietiktu niecīgas dzirksteles vai nomesta cigaretes izsmēķa, lai notiktu nelaime, – taču toreiz par to neviens īsti nedomāja. Pagalmos katru pēcpusdienu (protams, ja nelija lietus) čaloja zēnu balsis un klikšķēja novusa kauliņi. Novusa sezona tolaik tradicionāli bija agrā rudenī un vēlā pavasarī – tātad tieši pirms un pēc vasaras brīvdienām. Puikas izlika novusa galdus pagalmā (vai vienkārši uz ietves daudzdzīvokļu namu ieejas durvju priekšā) un veselām stundām ņēmās ar kijām tiem visapkārt. Spēlēja gan latvieši, gan krievi; kompānijas parasti bija vai nu latviskas, vai krieviskas, ļoti reti jauktas (padomju tautu draudzība, kā smejies). Galda pulēto virsmu pienācās laiku pa laikam ierīvēt ar borskābi, lai kauliņi labāk slīdētu. Zibēja kijas un skanēja izsaucieni: “Govs makā! Matka v luze!” – līdz kamēr sāka biezēt vakara krēsla un pienāca laiks iet gatavot mājasdarbus.

Bet no visiem radiouztvērējiem un magnetolām plūda “Lambada” franču-brazīliešu grupas Kaoma izpildījumā. Tā bija iznākusi iepriekšējā gada vasarā, triumfējoši paplosījusies pa Rietumeiropu un tagad beidzot atnākusi pie mums – aiz drūpošā un brūkošā Dzelzs priekškara. Arī dziesmas krāšņi tropiskais videoklips teju vai katru dienu ņirbēja televizoru ekrānos. Toreiz valdīja īsta “Lambadas” mānija; šī saldi eļļainā latīņamerikāņu melodija iespiedās it visur – gluži kā papeļu pūkas. Dažas krievietes, ne vārda nesaprazdamas, tomēr pēc skaņas – kā nu sadzirdēja – pierakstīja dziesmas “vārdus” un iemācījās šo ērmīgo pierakstu no galvas. Un tad (tas skaitījās īpaši šiki) gāja pa ielu, gurnus šūpodamas, un ar spēcīgu Rjazaņas akcentu dungoja:

“Šo-o-oroh dusen boi, keijumžija solo fišūrā-ā-ā…
Ai-jai-jai-jaiii!”

Vispār portugāļu valoda mums vairs nebija sveša – kopš pērnā gada, kad mūsu televizoros (un galvās) bija ciemojusies verdzene Izaura. Īstenībā lambada ir deja, kas bija pastāvējusi Brazīlijas ziemeļos jau kādu laiku pirms Kaomas dziesmas; dziesma un tās klips tikai padarīja to slavenu Eiropā (un šur tur citur ārpus Brazīlijas robežām). Protams, ka mūsu vietējās entuziastes uzreiz sāka steigšus dibināt kursus un pulciņus. Iemācīties dejot lambadu nebija grūti: “Iespraud pakaļā zīmuli vai flomāsteru un zīmē uz sienas astoņniekus,” – tā pieredzējušās lambadistes mēdza pamācīt jauniņās iesācējas. Teiksim vienkārši un ciniski: gurnu kustības šajā dejā imitēja dzimumaktu. Gan dejā, gan melodijā bija kaut kas karsti un pirmatnēji seksuāls; neko tamlīdzīgu mēs nekad iepriekš nebijām baudījuši – it īpaši jau Padomju Savienībā. Reiz man priekšā trolejbusā apsēdās divas pāragri nobriedušas skolnieces – “lolitas” vecumā ap divpadsmit vai trīspadsmit gadiem, – un ar uzsvērti jutekliskām nopūtām un pusaudzīgu bravūru sāka stāstīt viena otrai, cik ļoti lambada viņas “uzbudinot”.

“Ak, kādas palaidnes, mazgadīgās spindzeles!” es, galvu šūpodams, nodomāju. “Tādām tik žagarus, un tā kārtīgi!”

Es vēl biju ļoti jauns, bet manī bija pamodies puritānis. Taču šīs meitenītes bija ļoti modernas un tādēļ, bez šaubām, regulāri skatījās iknedēļas televīzijas raidījumu Skabarga ar pievilcīgo dakteri Anitu, kura liegi aijājošā balsī brīdināja pusaudžus: sekss nav sports!

Rīgu joprojām pārpildīja videosaloni ar pirātiskām filmām. Uz ekrāniem lēca un spārdījās jau sen mirušais Brūss Lī (jeb “Bruslis”, kā mēs viņu saucām), Džekijs Čans un Čaks Noriss, šāva un grāva Stallone ar Švarcenegeru, bet vakaros tika piedāvāta kāda erotiska “zemenīte” pieaugušajiem. Tie, kuri vēlējās skatīties tās pašas filmas “civilākā” un komfortablākā gaisotnē, varēja aizbraukt ar piekto tramvaju vai trešo trolejbusu līdz kinoteātrim Sarkandaugava (bijušajam Ulmaņlaiku Splendid Venezia), kur bija savs liels videoprojektors un “viģikus” rādīja uz lielā kinoekrāna. Pēc filmas noskatīšanās – ja bija vēlme – varēja ieskriet blakus mājas puspagrabā esošajā “kafūzī” un palutināt sevi, padzerot kafiju un uzēdot plombīra saldējumu no tipiskajiem padomju metāla trauciņiem ar plastmasas kāju. Izsmalcinātajiem saldummīļiem bija arī citas iespējas: neatceros, vai Brīvības ielā tobrīd jau bija atvērta slavenā Pingvīna kafejnīca (tā paša gada rudenī noteikti jau bija), taču kioskā pie Vērmanes dārza pretī Saktai kāds privātkooperatīvs jau labu laiku tirgoja mīksto saldējumu: nu, zināt, to, kuru izspiež vafeļu radziņā no ierīces ar sviru. Vakarā trolejbusā nogurušās darba sievas sprieda, kura kurai uz pāris dienām iedos pašķirstīt ilgi kāroto dārgumu – leģendāro vācu modes žurnālu Burda, kas ļāva dāmām pašām šūt tērpus pēc klāt pieliktajām modeļu piegrieztnēm.

Un vienlaikus ar visu to turpinājās latviešu tautas Atmoda. Runas par Latvijas neatkarību jau bija kļuvušas par rutīnu; tām vairs nebija ne aizliegtā augļa saldā kairinājuma, kā pirms diviem gadiem, ne pacilātās trauksmainības pieskaņas, kā pirms gada. Neatkarība jau šķita pilnīgi neizbēgama; vienīgais jautājums bija: kad? Latviešu prese bija nedzirdēti, pat šokējoši brīva: žurnāls Avots publicēja Viktora Suvorova grāmatas Ledlauzis fragmentus (tur bija teikts, ka Staļins esot pirmais gatavojies uzbrukt Hitleram) un Egila Levita skaidrojumu par okupētās Latvijas tiesisko statusu, bet lieliskā Elita Veidemane Atmodas slejās ar vārdiem “Ko mēs gaidām?” aicināja tautiešus aktīvi un vienoti aizstāvēt brīvās Latvijas žurnālistus pret kompartijas un Interfrontes uzbrukumiem.

Krievus mēs toreiz dalījām divās grupās: labajos un progresīvajos, kuri lasīja avīzi Sovetskaja Moloģož, un sliktajos padomju stagnātos un atpakaļrāpuļos, kuru intereses pauda Sovetskaja Latvija. Pirmie bija mūsu draugi. Jā, daudzi no viņiem nerunāja latviski, – taču mēs stingri ticējām, ka viņi visi to ļoti ātri apgūs un kļūs par tik radikāliem Latvijas patriotiem, ka, to iedomājoties, pat elpa aizcirtās aiz sajūsmas. Otrie bija mūsu ienaidnieki un mēs bijām tikpat stingri pārliecināti, ka ļoti drīz viņi visi bez izņēmuma dosies atpakaļ uz Krieviju un atstās mūsu mīļoto zemīti mums pašiem. Kādēļ, kādā veidā un kādos apstākļos tas notiks – par to mēs tobrīd nedomājām. Brauks projām, un viss.

Tāds, lūk, bija šis siltais, saulainais, brīnišķīgais pavasaris, kurš – to es droši zinu –, paliks manā atmiņā līdz pat brīdim, kad sirds beigs pukstēt un pienāks laiks doties uz mūžīgajām mājām. Jā, tas ir pagājis, un aizgājis, un izplēnējis uz visiem laikiem kā dūmi vai pērnais sniegs. Taču Dieva acīs nav pagātnes un nākotnes un, mūžības kalnā pakāpjoties, no tā vienmēr būs redzama un dzirdama šī gaišo pasteļtoņu Rīga, un saules stari, un “Lambada”, un papeļu pūkas, un puikas pie novusa galdiem…

Un es – tur un tad.

Šajā pavasarī Augstākā padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

***

Es toreiz biju jauns, ļoti jauns; studēju Rīgas Politehniskā institūta vakara nodaļā un pa dienu strādāju netālu no Spilves lidostas esošā fabrikā (kurā tieši, tas nav svarīgi; tie, kuri zina, to atpazīs). Etniskā un politiskā ziņā mūsu ražotne nebija nedz Atmodas bastions, nedz Interfrontes midzenis, taču skaitliski interfrontiešiem bija pārsvars (jo tā tomēr bija Rīga). Direktors – vecs partijnieks, pēc tautības it kā latvietis – bija ļoti piesardzīgs un centās uzturēt mūsu darba vidi pēc iespējas apolitiskāku. Darba un saziņas valoda fabrikā bija krievu, visa darba dokumentācija bija krieviski, un latviešu valodas lietojums aprobežojās ar latviešu savstarpējo mutvārdu saziņu, – bet arī tad tik ilgi, kamēr nepienāca kāds tikai krieviski runājošs kolēģis. Vienīgais izņēmums bija kāds Kostja no “vecajiem” Ulmaņlaiku krieviem, kurš vienmēr konsekventi runāja ar mums perfektā latviešu valodā un prasīja, lai arī mēs, latvieši, atbildētu viņam latviski; tā viņš bija darījis jau ilgi pirms Atmodas. Bet šāds Kostja bija tikai viens.

Teikšu godīgi: sākumā mani šī situācija visnotaļ apmierināja. Ne jau kaut kāda verdziskuma un nacionālā mazohisma dēļ – nē, nē! –, bet tādēļ, ka latviešu valodai tādējādi tika piešķirts tāds kā ekskluzivitātes oreols. Latvieši veidoja īpašu klubiņu, gandrīz vai kā brīvmūrnieku ložu, kurā krieviem (izņemot Kostju) un pārkrievotajiem cittautiešiem ieeja bija liegta. Mēs sapratām viņus, bet viņi nesaprata mūs. Mēs varējām zināmā mērā skatīties uz viņiem no augšas. Kad es tagad analizēju savu tālaika domu gaitu, nāk prātā šāda analoģija: mēs jutāmies kā augsti mācīti, latīniski runājoši viduslaiku mūki uz pelēkās zemnieku un birģeru masas fona ar tās vulgāro tautas mēli. Vēlāk viens pazīstams jurists paskaidroja, ka mana attieksme atbilda tipiskam minoritātes uzvedības modelim. Jebkurā gadījumā, mans skatījums uz šīm lietām tolaik bija godīgs un sirsnīgs, taču es drīz vien sapratu tā aplamību un tagad tā vairs nespriežu.

Vispār mūsu fabrikā bija dažādi cilvēki. Bija tādi kā es un mans kolēģis Valdis Dambenieks – jauni latviešu ideālisti, kuri darbojās Tautas frontē, lasīja pirmskara Atpūtas, klausījās Čikāgas piecīšus un jūsmoja par visu latvisko. Protams, mēs ar Valdi nebijām vieni: es teiktu, ka vairāk par duci citu kolēģu bija tādi paši. Tad vēl jāmin jau nosauktais Kostja – vietējais krievs, Latvijas patriots, lādzīgs un inteliģents vīrs. No otras puses, nebūt ne visi etniskie latvieši bija patrioti un Atmodas piekritēji. Es šeit pat nedomāju pilnīgi pārkrievotos Krievijas tautiešus, kas latviski neprata nemaz vai gandrīz nemaz, kā Boriss Pugo; tādi pie mums arī strādāja.

Bet bija, piemēram, mans kaimiņš Pēteris Dzirlanks, fabrikas sagādnieks, kuru es pazinu kopš bērna autiņiem un tādēļ saucu vienkārši par “Pēteronkolu” (“onkols”, nevis “onkulis”, jo tā šo vārdu savā sēcoši stieptajā falsetā izrunāja viņš pats). Tieši viņš, apsviedīgais un apķērīgais Pēteronkols, ar savu blatu un sakariem bija palīdzējis man iekārtoties darbā šajā ražotnē. Interfronti viņš neatbalstīja (neitrāli klusējot), bet arī pret Tautas fronti un LNNK izturējās kritiski (bieži tās lamādams). Pēteronkols bija pārāk stipri iedzīvojies un ieaudzis pastāvošajā padomju kārtībā, pārāk pieradis gūt no tās dažādus labumus, – un viss, kas varēja to satricināt, viņam bija slikts. Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem. Trimdas latviešus viņš ienīda un vairākkārt teica, ka uz tiem viņam esot “pļunuķ i rasķereķ” (“nospļauties un izsmērēt”).

Un visbeidzot bija arī atklāti interfrontieši – tādu, kā jau teicu, pat bija neliels skaitlisks vairākums. Piemēram, Anatolijs Ivanovičs Tomiļins (jeb vienkārši “Toļiks”) no plānošanas nodaļas, tipisks padomju migrants. Toļiku es arī ļoti labi pazinu kopš agras bērnības: viņš bija Pēteronkola tuvs draugs un neiztrūkstošs dalībnieks viņa māju viesībās, kur praktiski vienmēr tika uzlūgti arī mani vecāki. No Ļeņingradas apgabala atkomandēts, viņš nesaprata latviešu valodu un neuzskatīja par vajadzīgu apgūt to kaut vai elementāras sarunvalodas līmenī. Atziņu, ka, apmetoties uz dzīvi kādā valstī vai zemē, būtu vēlams iemācīties tās pamatiedzīvotāju valodu, Toļiks sauca par “ogolķelij fašizm” (“neapvaldītu jeb trakojošu fašismu”). Lieki piebilst, ka Atmodai viņš bija klaji naidīgs. Nezinu, vai viņš bija formāli iestājies Interfrontē, bet atbalstu tai pauda atklāti. Viņa “elki” bija Interfrontes vadoņi Lopatins un Aļeksejevs, kuru runas Toļiks uzcītīgi klausījās radio Sodružestvo programmās. Tas bieži vien notika darba kabinetā un darba laikā. Kārtējā interfrontieša runai skanot, Toļiks uzmanības sasprindzinājumā aizmiedza acis un ik pa brīdim enerģiski pamāja ar galvu, skaļi čukstot:

– Eto praviļno! Da, eto praviļno! (“Tas ir pareizi! Jā, tas ir pareizi!”).

Pusdienot mēs gājām uz fabrikas administratīvās ēkas cokolstāvā esošo “tošņīlovku” – tipisku padomju ēdnīcu ar attiecīgām skaņām un smakām, ar salvetēm plastmasas glāzītēs un ar trīsdaļīgiem ovāliem fajansa sāls un piparu trauciņiem uz apbružātajiem koka galdiem. Pa labi no “tošņīlovkas” atradās bufete, kur pēc pusdienām vai jebkurā citā laikā no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā varēja padzert kafiju un uzkost šo to saldu vai sāļu. Šajā telpā aiz letes kā nesatricināms obelisks stāvēja tās centrs un dvēsele, bufetniece Roza Maremovna…

Tagad, pēc trīsdesmit četriem gadiem, es pieveru acis un cenšos pēc iespējas pilnīgāk atsaukt atmiņā šīs sievietes tēlu. Viņai bija gruzīnisks uzvārds, kas beidzās ar “-adze” vai “-idze”, – bet mēs saucām viņu vienkārši tēvavārdā: par “Maremovnu” (ar uzsvaru uz “e”). Ar ko lai sāk? Maremovnai tolaik laikam bija… nu, teiksim, mazliet pāri četrdesmit. Es nekad mūžā neesmu bijis Kaukāza reģionā, taču tolaik viņas seja šķita man kā Kaukāza nakts: karsta, tumša un noslēpumainu čukstu pilna. Viņa bija mazliet līdzīga leģendārajai padomjlaiku dziedniecei Džūnai, tikai ar platāku seju un daudz raupjākiem sejas vaibstiem, un šajos vaibstos jautās pastāvīgs naids pret visu pasauli. Virs biezajām lūpām, kā tronī iesēdies, dominēja masīvs paplats deguns ar nicinājumā drebošām nāsīm, bet vēl augstāk atradās divas tumšas, smagu un nelabu skatienu raidošas acis ar pastāvīgi piepampušiem plakstiņiem zem piķa melnu matu biezokņa.

Neviens nekad nebija redzējis mūsu bufetnieci smejamies vai kaut vai smaidām; viņas seja šķita tam pat anatomiski nepiemērota. Mēs, kolēģi, zinājām, ka viņa ir šķīrusies (uzvārds bija palicis no vīra) un ka viņai ir jau pieaugusi meita, bet tas arī bija viss. Ļoti iespējams, ka Maremovnas nīgruma cēlonis bija šī izjukusī laulība, – bet mēs tā arī nevarējām saprast, vai viņa vairāk nicina vīriešus vai sievietes. Vīrieti, kurš kaut kādā veidā bija iemantojis viņas neapmierinātību, viņa mēdza atsēdināt ar ledaini šerpu “Maļčik!” (“Puisīt!”), – pat ja šis neveiksminieks bija pašas Maremovnas vecumā vai vecāks. Pieļauju, ka priekšniecībai viņa gluži tā neuzdrīkstējās teikt, – bet kas lai to zina? Par viņas attiecībām ar priekšniekiem es neko nezināju.

Vārdu sakot, lai gan Maremovna bija vienkārša bufetniece, visi no viņas raustījās un nekādus jokus ar viņu dzīt neuzdrošinājās. Vienīgais, kurš prata atrast ar viņu kopīgu valodu un kaut ko līdzīgu draudzīgām attiecībām, bija Pēteronkols: viņš vispārīgi prata pielabināties un saķiķināties, it īpaši ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Tāpat kā Pēteronkolam, Maremovnai ļoti garšoja konjaks; pēc pāris glāzītēm (pēc darba, protams) viņa mēdza iešņukstēties un nobirdināt dažas asaras, atceroties dzimto Naļčikas pilsētu. Bet arī šī nostalģija – smaga un tumša kā svins – nepadarīja Maremovnu mūsu acīs simpātiskāku. Naļčika bija Kabardiešu-Balkāru APSR galvaspilsēta, tātad Maremovna (loģiski spriežot) bija vai nu kabardiete, vai balkāriete. Krieviski viņa runāja ar vieglu kaukāziešu akcentu; latviski neprata ne vārda. “Maļčik, ujezžaj v svoj Naļčik” (“Puisīt, brauc prom uz savu Naļčiku”) – reiz pats par sevi sadzejojās manā galvā, kad stāvēju rindā pēc minerālūdens.

***

Ceturtajā maijā pienāca ziņa: Latvijas PSR Augstākā Padome ir pieņēmusi deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mēs, latviešu vairākums, jutāmies pacilāti un lepni; pārējie kolēģi klusēja. Nepilnu gadu pirms tam mēs ar Valdi Dambenieku (manu vienaudzi) bijām mēģinājuši izaicināt dažus krievus uz atklātu politisku sarunu. Viens no tiem bija Toļiks Tomiļins, kurš izrādījās neierasti agresīvs.

– Gadi, svoloči! (“Draņķi, nelieši!”) – viņš brēca. – Ko viņiem vajag? Ko viņi dumpojas? Šeit trīssimt gadus bija Krievija – un būs vēl trīssimt gadus! Krievi šurp kultūru atnesa, pilsētas uzcēla, latviešiem rakstību deva! Nekā šeit pirms tam nebija – pilnīga mežonība! Un mēs četrdesmit ceturtajā, četrdesmit piektajā gadā jūs no vācu fašistiem atbrīvojām – aizmirsāt to? Cik daudz latviešu karoja kopā ar fričiem?! Un tagad tie fašistu ņedobitki (“līdz galam nenosistie”) atkal galvu ceļ augšā! Bet mēs, padomju ļaudis, taču visu Latviju gandrīz no nulles uzcēlām! Latviešu kultūru attīstījām! Ekonomiku! Ražošanu! Rūpnīcas uzcēlām, skolas, universitātes! Bet jūs tagad mūs gribat… ko? Ko gribat ar mums izdarīt? No Padomju Savienības izstāties? Muļķi, idioti! Jūs taču divas dienas neizturēsiet, badā nomirsiet! Paši lūgsiet jūs pieņemt atpakaļ, pintiķi tādi! Nu, nekas… Pamuļķosities mazliet ar tiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar tām himnām – un tad gan jau jūs Maskava ar stingru roku noliks vietā! Pieminiet manus vārdus…

Tik histēriskas reakcijas priekšā nospriedām, ka turpināt sarunu nav vērts, un aizgājām projām. Bet tagad apstākļi bija radikāli mainījušies, jo Latvija bija deklarējusi savas valstiskās neatkarības atjaunošanu. To, ka starptautiskā sabiedrība vēl nebija atzinusi esošo valdību par neatkarīgās Latvijas leģitīmo valdību un, globālā mērogā raugoties, gandrīz nekas nebija mainījies, – to es tobrīd vēl neapzinājos (turklāt es neesmu jurists un šādas nianses saprotu slikti). Man svarīga bija tikai tīrā apziņa, ka mums atkal ir sava neatkarīga valsts un ka atkal varam paši lemt savu likteni. Šādā pacilātā garā kopā ar Valdi spriedām par latviešu tautas un valodas tuvāko nākotni.

– Mums jācenšas biežāk runāt ar kolēģiem latviski, – Valdis teica. – Mēs, latvieši, taču dzīvojam savā zemē! Kas tas ir, galu galā: Vācijā visi darbavietās sarunājas vāciski, Francijā – franciski, Itālijā – itāliski… Un tikai pie mums Latvijā situācija ir tik nenormāla. Mēs esam draudzīgi pret visām tautām, bet kopējai saziņas valodai Latvijā ir jābūt latviešu, nevis krievu…

Acīmredzot tieši tobrīd vai mazliet vēlāk Valdim ienāca prātā šī ideja: uzrunāt Maremovnu latviešu valodā un pieprasīt, lai arī viņa atbildētu latviski. Neviens – ieskaitot mani – neko tamlīdzīgu ne reizi nebija iedomājies. Maremovna nebija kaut kāds Toļiks, kuru varēja pakacināt un izbļaustināt, nebaidoties par sekām. Provocēt Maremovnu ar viņas smago naidpilno raksturu – tas bija kā raustīt lauvu aiz ūsām. Ja Valdis būtu padalījies ar savu nodomu ar kolēģiem, tad varbūt kāds mēģinātu viņu atrunāt. Bet viss notika negaidīti.

Tas bija tieši pēc pusdienlaika beigām, kad bufetē vēl atradās pietiekami daudz cilvēku – varbūt kādi divdesmit. Rindā stāvēja Valdis, aiz viņa – es, bet vēl trīs vai četrus cilvēkus aiz manis – mans kaimiņš Pēteronkols.

– Man, lūdzu, vienu kafiju, glāzi ābolu sulas un biezpienmaizīti, – skaļā balsī noskandināja Valdis, kad bija pienākusi viņa kārta. Tas skanēja neierasti, tomēr pirmajā sekundē neviens tam nepievērsa uzmanību, jo neatskārta, kas īsti ir noticis.

– A? Što? (“A? Ko?”) – skaļā balsī pārjautāja Maremovna, vēl nepaguvusi izbrīnīties. Laikam padomāja, ka nav saklausījusi.

– Man, lūdzu, vienu tasi kafijas, vienu ābolu sulu un biezpienmaizīti, – Valdis vēl skaļāk un stingrāk atkārtoja un nolika naudu šim nolūkam domātā šķīvītī. Mana sirds salēcās, gaidot, kas nu būs.

– Ņe poņimaju (“Nesaprotu”), – bufetnieces melnās acis draudīgi iemirdzējās. – Govoriķe poņatno! (“Runājiet saprotami!”).

– Es saku: kafiju, ābolu sulu, biezpienmaizīti. Kas te nav saprotams? – Valdis trešo reizi noskaldīja. Es stāvēju, elpu aizturējis, taču apbrīnoju sava kolēģa drosmi. Šajā brīdī visiem klātesošajiem beidzot pielēca, kas īsti notiek. Bufetē iestājās kapa klusums.

– Maļ-čik! – kā sāpīgu pļauku pāris atskanēja agrāk jau dzirdētais vārds. Maremovnas melno acu skatiens ar piepampušajiem plakstiņiem naidā un nicinājumā urbās Valdī. – Govori po-čelovečeski! Končaj tut vipendrivatsja! (“Runā cilvēciski! Beidz te izrādīties!”) Ņeprijatnosķej zahoķel?(“Nepatikšanu sagribējies?”) – Maremovna jau bija vienpusēji pārgājusi uz “tu”.

– Mēs esam Latvijā… šeit ir Latvija! – Valdis joprojām turējās braši un mierīgi un pat tieši raudzījās pretī ļauno acu akačos. Varonis! – Latvijā visiem ir jāprot latviešu valoda. Man savā zemē ir tiesības runāt latviski…

– Va-a-ai, nu ko tu, Valdi?! – aiz muguras atskanēja Pēteronkola blējošais falsets. Es pagriezos. Mans kaimiņš enerģiski pārmetoši šūpoja galvu; viņa ģīmis bija apoplektiski uzblīdis, kā parasti, tikai vēl sārtāks, un mazajās sivēna ačelēs jautās tramīgs izbīlis. – Nu ko tu dari, puisi?! Nu vot priekš kam šito vajag?!…

Dažas sekundes Maremovna ar tikpat spīvu un smagu naidu, nāsis nicinoši izplezdama, nekustīgi vērās Valdī.

– Nu vot što s ņimi ģelaķ, a?! (“Nu, lūk, ko lai ar viņiem dara, ko?!”)  – viņa beidzot manierīgi gurdenā balsī iespiedzās un ar teatrālu žestu notirināja roku bufetes apmeklētāju virzienā, it kā prasot skatītāju apstiprinājumu. Un pabeidza ar tādu kā verdiktu, tādu kā spļāvienu: – Ņedoumok! (“Pamuļķis, prātā vājais!”).

– Nu, ņe volnuiķesj, Rozočka! (“Nu, neuztraucieties, Rozočka!”) – aiz muguras atkal blēja Pēteronkols. – Pareņ ješčo molodoj… (“Puisis vēl ir jauns…).

– Latvijā jārunā latviski… – Valdis atkārtoja, bet jau bez iepriekšējās drosmes un spara. Viņa skatiens bija pa pusei apdzisis un viņš vairs nevērās bufetniecei tieši acīs. Es kaut kā intuitīvi sapratu, ka šī cīņa ir zaudēta.

– A nu-ka bistro, seičas že! (“Nu, ātri, tūlīt pat!”) – Maremovna spalgi iebrēcās. Augstspiediena katls bija karsis pārāk ilgi un tagad beidzot ar lielu blīkšķi uzsprāga.

Un Valdis neizturēja. Viņš apklusa, nolaida acis, pagriezās un, ne uz vienu neskatoties, ātrā solī izgāja no bufetes.

– Na, zaberi, zasuņ sebe! (“Še, paņem atpakaļ, iebāz sev!”) – Maremovna dusmīgi kliedza un ar ašu vēzienu meta aizmirsto naudu viņam pakaļ – pāri letei tieši uz grīdas. Es pacēlu to un, neko tā arī nepasūtījis, skrēju pakaļ kolēģim.

Kādēļ Valdis toreiz salūza? Es pēc tam vairākkārt to pārdomāju un katrreiz nonācu pie diviem iemesliem. Pirmkārt, mēs, latvieši – tāpat kā krievi vai īri – esam izteikti feminīna, sievišķīga tauta. Mūsu autoritāšu hierarhijā dominē mātes tēls: spēcīga, varena zemnieku mamma, kas sargā un izrīko. Latviešu vīrietim ir samērā viegli stāties pretī visādiem Toļikiem, bet daudz grūtāk psiholoģiski noturēties pret valdonīgas sievietes spiedienu. Taču šis iemesls noteikti nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka neviens nenāca Valdim palīgā. Bufetes telpā pie galdiņiem sēdēja vai rindā stāvēja ap divdesmit apmeklētāju; kādi seši no viņiem – neskaitot mani un Pēteronkolu – bija latvieši. Visi nobijušies klusēja, kā žņaudzējčūskas nohipnotizēts trusītis. Tā ir visderdzīgākā rakstura īpašība, kas piemīt pārāk daudziem mūsu tautiešiem: neatbalstīt savējo, kurš iestājas par pašu tiesībām un interesēm, un piesardzīgi nolīst maliņā. Dabiski, ka bez citu atbalsta Valdis sajutās vientuļš un šajā brīdī arī zaudēja izturību.

Un ko tad es pats, jūs vaicāsiet? – Jā, uz mani pilnībā attiecas viss, ko nupat teicu. Es toreiz arī uzvedos kā pēdējais gļēvulis, neiedams palīgā kolēģim un tautietim, un tagad nekādi necenšos savu kaunpilno rīcību attaisnot. Man nez kāpēc šķiet, ka mūsu krievs Kostja vienīgais būtu spējis saņemt drosmi un atbalstīt Valdi, – taču Kostja todien laikam vispār nebija darbā.

Pēc incidenta bufetē Valdis klusēja, ne ar vienu nesarunājās un kā apdullis vērās grīdā. Es mēģināju viņu iedrošināt un pat uzslavēt par viņa rīcību, taču viņš nekā nereaģēja. Pēteronkols tikai sēca un pūta, līdzjūtīgi šūpoja galvu un laiku pa laikam pašķielēja uz Valdi. Pēc apmēram pusstundas pavērās ar dermatīnu iztapsētās durvis un darba telpā iespraucās kadru daļas vadītājas Margaritas Vasiļjevnas galva ar tumši rūsganu, ar hennu krāsotu matu copi:

– Dambeņeks, k ģirektoru! (“Dambeniek, pie direktora!”)

Valdis piecēlās un, ne uz vienu neskatoties, lēnām izgāja. Pēteronkols žigli uzslēja savu masīvo rumpi un sīkā steidzīgā solī metās viņam pakaļ. Es satraukts prātoju, ko gan fabrikas direktors varētu Valdim teikt. Viņš – direktors – tomēr arī bija latvietis un viņam Valdis būtu jāsaprot; turklāt mans kolēģis nebija pārkāpis nevienu likumu, nevienu noteikumu. Ļoti drīz abi atgriezās – pretējā kārtībā, bet tādi paši. Vispirms Valdis – kluss, lēns, kā apdullis, tikai šoreiz vēl ar stipri sasarkušu seju; pēc tam Pēteronkols. Neviens neuzdrošinājās Valdim kaut ko jautāt; viņš gandrīz nekustīgi nosēdēja savā vietā kādas piecas minūtes un atkal izgāja ārā. Pēteronkols klusinātā balsī steidzīgi skaidroja:

– Direktors saka: neļaušu darba vietā kurināt starpnacionālo naidu. Vai nu lai atvainojas – saka –, vai lai raksta “po sobstvennomu” (“atlūgumu pēc paša vēlēšanās”). Un lai šī būtu pirmā un pēdējā reize…

Vai Pēteronkols bija paslepus noklausījies pie direktora kabineta durvīm – jo kā lai citādi viņš varētu zināt šīs sarunas saturu? Es to nezināju un, godīgi sakot, man tas bija vienalga. Visa šī situācija man šķita tik kliedzoši netaisnīga, ka pašam bija ļoti rūgti ap sirdi. Es gribēju tūlīt pat atklāti izrunāties ar Valdi un piekodināt viņam, lai nekādā gadījumā neatvainojas. Galu galā, kā jau teicu, viņš nebija neko pārkāpis; gluži otrādi, Maremovna pati bija uzvedusies rupji, nolamājot manu kolēģi par “pamuļķi” un aizmetot naudu viņam pakaļ ar vārdiem “iebāz to sev”. Vai tad par šādu uzvedību nekāda atbildība nepienākas? Nē, nekādu atvainošanos – jo te runa ir par latviešu valodas pamattiesībām mūsu brīvajā Latvijā! Tobrīd biju skaidri izlēmis padarīt šo incidentu par visai Latvijai zināmu caur presi un, drudžaini sasarcis, domāju, kuram no patriotiski noskaņotajiem žurnālistiem mēs ar Valdi tūlīt zvanīsim. Prātā uzreiz nāca Elita Veidemane, Atmodas galvenā redaktore. Jā, lūk, tūlīt pat sameklēsim pēdējā Atmodas numurā telefonu un zvanīsim…

Šādās pārdomās iegrimis, biju pavisam zaudējis laika izjūtu un nemanīju, kuri darbinieki ienāca telpā un kuri izgāja. Pēkšņi izdzirdēju kāda kolēģa – latvieša – balsi:

– Nu ko, Dambenieks tomēr atvainojās mūsu Maremovnai…

Labi, ka es nebiju tur klāt un neredzēju tautieša pazemojumu… Pēc brīža lēnām ienāca Valdis – tieši tāds pats, kā nohipnotizēts, tikai vēl stiprāk sasarcis. Pēteronkols lēkāja un sīki rosījās viņam apkārt.

– Nu vot i labi! Nu vot i malacis! – viņš pusčukstus atviegloti sēca, Valdim pa plecu pliķēdams un mazās ačeles miegdams. – Atvainojies – un labs ir, gabals tev no tā nenokritīs. Atvainojies – un viss čiki-čiki, miers mājās!

Zvans Veidemanei vai jebkuram citam nu šķita bezjēdzīgs. Es nezināju, vai varēšu kaut kā palīdzēt Valdim un līdz vakaram centos uz viņa pusi neskatīties; man toreiz šķita, ka, mēģinot ar viņu runāt, es tikai vairošu viņa kaunu un pazemojumu. Īsi pirms darba dienas beigām iegāju vīriešu tualetē. Tālākā kabīnīte – pie paša loga – bija aizslēgta, un no tās skanēja klusināta, saraustīta elsošana.

Valdis bija noslēpies kabīnītē un raudāja.

Satriekts un bezgala noskumis, es klusītiņām, uz pirkstgaliem, izgāju ārā, gaitenī, un ļoti uzmanīgi aizvēru atejas durvis.

Apmēram pusotru nedēļu Valdis negāja uz bufeti. Tad atkal sāka iet, bet Maremovnai acīs neskatījās un visus pasūtījumus veica strupi aprauti un klusā balsī, –protams, krieviski; par saziņu ar bufetnieci latviešu valodā vairs nevarēja būt ne runas. Vēl apmēram pēc mēneša Valdis pārgāja citā darbā citā ražotnē. Un vēl pēc nepilna pusotra gada aizgāju arī es.

***

Valdi Dambenieku kopš tā laika neesmu saticis un nezinu, kas ar viņu notika un kā viņa dzīve iegrozījās pēc tam. Godīgi sakot, man tagad pat negribas viņu gūglēt vai meklēt kādā no sociālajiem tīkliem. Nedomāju, ka arī viņam būtu īpaši patīkami mani satikt – pat pēc tik ilgiem gadiem. Varbūt es šajā ziņā maldos, un tomēr… bet nu labi, lai jau paliek.

Maremovnu gan esmu redzējis, taču tikai vienu vienīgu reizi. Kopš incidenta ar Valdi bija pagājuši trīs gadi; bija 1993. gada maijs un Latvijas pilsoņi gatavojās pirmoreiz pēc neatkarības atgūšanas ievēlēt Saeimu – Piekto Saeimu. Biju šo to nopircis “Lubančikā” – Lubānas ielas universālveikalā, kur tagad ir Maxima un kuru tagad ir gandrīz pilnībā aizēnojis milzīgais Piedrujas ielas Cenu klubs – un grasījos doties ciemos pie draugiem pretī esošajā trijstāvu “hruščovenē”. Veikala priekšā jau sen – kopš padomju laikiem – stāvēja vairāki gari tirgus galdi ar soliem, un šajā tirdziņā tantiņas no netālu esošā Dārzciema mēdza pārdot savu dārziņu veltes: augļus, saknes, ogas. Izejot no veikala, pēkšņi atskārtu, ka dažu metru attālumā pa kreisi no manis pie viena no galdiem sēž Maremovna.

Visdrīzāk viņa tur bija sēdējusi jau manas ierašanās brīdī, taču es biju iegrimis pārdomās par pērkamo lietu sarakstu un nebiju viņu pamanījis. Izskatījās Maremovna tieši tāpat, kā pēdējo reizi, kad biju viņu redzējis – pat nicīgi naidpilnā sejas izteiksme ar biezajām lūpām, cik spēju saskatīt, bija tā pati. Mani viņa vai nu nepamanīja, vai nepazina. Uz galda Maremovnas priekšā bija izlikti nevis augļi vai dārzeņi, bet kaut kādas drazas, kas drīzāk iederētos utenī: dažādi veci trauki, padomjlaiku suvenīri, metāla paplātes, galda lampa ar ieplaisājušu abažūru, metronoms un tamlīdzīgi. Izskatījās, ka bufetniece savā iepriekšējā darba vietā vairs nestrādāja un ka viņas dzīves ekonomiskie apstākļi bija kļuvuši pasmagi – ja jau viņa bija spiesta darbdienas vidū tirgot šādus krāmus. Par to nebija jābrīnās: tas bija “trako deviņdesmito” sākums…

Maremovna savā ierastajā intonācijā kaut ko stāstīja blakussēdētājai – apmēram tā paša vecuma korpulentai sievietei, kas pārdeva līdzīgas drazas. Vienā brīdī viņa izvilka no savu preču klāsta nelielu kaukāziešu māla vāzi kalnu āža vai muflona formā un, kaimiņienei kaut ko sacīdama, iebāza rādītājpirkstu dekoratīvā lopa mutē.

– Nedrīkst arī āzim muti aizbāzt! – spalgā balsī pajokoja korpulentā kolēģe (protams, krieviski). – Pie mums tagad ir demokrātija!

Maremovna pakratīja galvu, dobji guturāli iesmējās, un viņas seja savilkās kaut kādā aptuvenā smaida līdzībā. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad redzēju viņu smaidām vai smejamies, un pēdējā reize, kad redzēju viņu vispār. Ļoti ceru, ka viņa kopā ar meitu beigu beigās ir aizvākusies projām no Latvijas – vai nu uz savu brīnišķīgo Naļčiku, vai citur.

Šo manas jaunības stāstu tagad esmu izpaudis rakstveidā un lieku to jums priekšā kā laika kavēkli vai pamācību – tas ir atkarīgs no jums. Tas ir stāsts par to, kā mēs, latvieši, – varbūt ieskaitot arī dažu labu skaļu prievīšu un demonstrāciju patriotu – sava kūtruma un gļēvuma dēļ neatbalstījām un nenosargājām tautieti, kurš bija pēc savas ierosmes pašaizliedzīgi rīkojies mūsu visu labā. Es arī biju viens no šiem gļēvuļiem. Man par to joprojām ir kauns, – bet es vismaz  esmu atradis sevī pietiekamu drosmi, lai jums to vaļsirdīgi pastāstītu, bet galvenais – lai paturētu to prātā kā mācību visam mūžam.

Kopš tā laika ir pagājusi vesela gadsimta trešdaļa. Mēs jau sen esam neatkarīga valsts Eiropas Savienībā un NATO. Latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir ierakstīts Satversmes sākuma pantos. Bet es skatos, ar kādu nevīžību jūs, mani tautieši, pret to izturaties: gan darba sludinājumos pieprasot jauniešiem krievu valodas zināšanas, gan rīkojot Eiroparlamenta vēlēšanu debates krieviski, gan dažādos citos veidos. Un šobrīd es gribētu jautāt jums: vai jums kauna pavisam nav?