Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.

Tas ir naratīvs, kas visdrīzāk iederas FDD izstrādātajā refleksīvās kontroles paņēmienā, kad pretinieks (šajā gadījumā Latvija) izmanto tādu argumentāciju, kas nāk par labu ienaidniekam. Proti, pats sevi padara pasīvu un nespējīgu pretoties vai īstenot savus plānus. “Nevajag kaitināt Krieviju” – šo refrēnu esam dzirdējuši gadiem ilgi no daudzu politiķu, lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko darbinieku mutēm.

Šī dziesma ir sastopama 16 variantos, no tiem kā Dieva paslēpšanās vieta ir minēta krūmiņš (arī ceriņš), ko veido šādi augi: vībotne, vērmele, paparde, vītols un vīgrieze. Šie augi atrodas vai nu pagalmā (sētsvidū), vai maltuves pakaļā. Dievs šais augos vai nu stāv, vai arī guļ.

Daudzi cilvēki biblisko ētiku nosoda kā skarbu un aizspriedumainu. Bet patiesībā tā ir balstīta cieņā pret mūsu bioloģiju kā neatņemamu daļu no tā, kas mēs esam. Tā piedāvā bagātīgu, daudzšķautņainu skatījumu uz to, ko nozīmē būt par cilvēku.

2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.

Es jutu, ka viņa “brāļi”, ar kuriem es domāju citus priesterus, iespējams, viņu nepazina un nezināja, ko viņš dara. Varbūt daži zināja, bet citi nezināja. Man nebija ne jausmas. Bet es gribēju viņus visus Amerikas Savienotajās Valstīs brīdināt par to, kas notiek.

Armijas nāk no tautas, tādēļ armijā var būt tikai tas, kas ir tautā. Kad miera laikā ģenerālštābiem bija jāievāc ziņas par kaimiņu armijām, tad šīs ziņas tika vāktas ne tikai par armiju, bet par visu tautu. Tautas dzīve pilnīgi rakstu­ro armijas kara darbību. Ja armijā ir izplatītas netikumības, tad tas pierāda, ka tautā morāle ir sadrupējusi – tādas tautas armija nekad nesasniegs spožas uzvaras.

Ģimene, kuras pamats ir vīrieša un sievietes laulība, ir vismaz 5 000 gadus sena, labi dokumentēta parādība. Jā, reizēm pāri šķiras un viņiem neizdodas tipisko uzvedības modeli turpināt, bet tas nenozīmē, ka pāris jau sākotnēji paredzēja, ka šķirsies, vai ka šāds tipisks un normatīvs uzvedības modelis neeksistētu. Tipisku cilvēka uzvedību padarīt par Kremļa politikas objektu ir klaja demagoģija un populistiska izpatikšana homoseksuālu attiecību reģistrācijas atbalstītajiem.

Šīs feministes savos izteikumos ir vēl radikālākas par vairumu kristiešu, jo viņas vēlas pilnīgu abortu aizliegumu bez izņēmumiem. Viņas lieto ļoti interesantu argumentāciju, kā šāds aizliegums varētu uzlabot, nevis pasliktināt sieviešu stāvokli. Kamēr vien aborts būs pieņemams, sabiedrība nekad neķersies pie patiesajiem dzimumu nevienlīdzības cēloņiem.

Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.

Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.

Nekas tik ļoti netraucē panākt vienošanos, kā mazo padošanos ķēde. Mūs no visām pusēm mulsina politiķi, kuri atbalsta sekulāro izglītību, bet uzskata, ka strādāt tās labā ir bezcerīgi; kuri vēlas dažu lietu pilnīgu aizliegumu, bet ir pārliecināti, ka to nevajadzētu pieprasīt; kuri nožēlo obligāto izglītību, bet rezignēti turpina to atbalstīt; vai kuri vēlas zemniekiem īpašumtiesības un tāpēc balso par kaut ko citu. Tas ir šis apstulbinātais un tizlais oportūnisms, kas traucē pilnīgi visam.

Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.

No tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu.