Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.

Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.

Nekas tik ļoti netraucē panākt vienošanos, kā mazo padošanos ķēde. Mūs no visām pusēm mulsina politiķi, kuri atbalsta sekulāro izglītību, bet uzskata, ka strādāt tās labā ir bezcerīgi; kuri vēlas dažu lietu pilnīgu aizliegumu, bet ir pārliecināti, ka to nevajadzētu pieprasīt; kuri nožēlo obligāto izglītību, bet rezignēti turpina to atbalstīt; vai kuri vēlas zemniekiem īpašumtiesības un tāpēc balso par kaut ko citu. Tas ir šis apstulbinātais un tizlais oportūnisms, kas traucē pilnīgi visam.

Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.

No tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu.