Mīli savu ķermeni

Fragments no Nensijas R. Pīrsijas grāmatas Mīli savu ķermeni (Love Thy Body), kuru latviešu valodā 2021. gadā izdeva Baltijas Reformātu teoloģijas semināra izdevniecība Portāla grāmatas.

Šonam Doertijam seksuāli pievilcīgi šķiet citi vīrieši. Viņš ir kristīgās ētikas pasniedzējs. Viņš ir laimīgi precējies ar sievieti, un viņiem ir trīs bērni.

Kā tas ir iespējams?

“Es kļuvu par kristieti savos pusaudža gados,” stāsta Doertijs. “Mani interesēja tikai un vienīgi vīrieši. Es nolēmu, ka mana vienīgā iespēja ir dzīve šķīstībā. Es pieņēmu biblisko mācību, ka Dievs ir iedibinājis laulību starp vīrieti un sievieti, tāpēc man kā gejam vienīgā ētiskā iespēja bija samierināties ar neprecēta cilvēka dzīvi.”

Kā izmainījās Doertija perspektīva? Viņš skaidro, ka sācis dziļāk pārdomāt savu “seksuālo identitāti, kuru Dievs man ir devis”, proti, “pārbaudāmo faktu, ka es esmu vīrietis… Dieva sākotnējais nodoms man kā vīrietim paredzēja to, ka man vajadzētu būt spējīgam veidot seksuālas attiecības ar sievieti.” Ēdenes dārzā vīrietis un sieviete tika radīti, lai būtu viens otram par biedru vai palīgu. Bībeles angļu tulkojuma karaļa Džeimsa versijā lasāms, ka sieviete ir “viņam atbilstīgs palīgs” (an help meet for him). Īpašības vārds meet šeit ir sens vārds, kas nozīmē, ka sieviete ir derīga vai atbilstoša (1. Moz 2:18, 20).

Īsumā – Doertijs koncentrējās uz faktu, ka bioloģiski, ģenētiski, fizioloģiski un hromosomu ziņā viņš ir vīrietis, kuram ir dabiski būt orientētam uz attiecībām ar sievieti neatkarīgi no viņa sajūtām vai vēlmēm. “Patiesi, es sāku saprast, ka attiecībā pret manu fizisko identitāti manas sajūtas bija visnotaļ virspusējas.” Savu identitāti viņš sāka balstīt tajā, kāds ir viņa ķermenis.

Laikam ejot, Doertijs pamanīja nelielas izmaiņas. “Es neaizliedzu un neignorēju savas seksuālās izjūtas, bet es pārstāju tajās balstīties tā, it kā tās mani seksuāli definētu. Es sāku uz sevi raudzīties, vadoties pēc sava fiziskā ķermeņa.” Viņam par pārsteigumu, sāka mainīties arī viņa seksuālās vēlmes. “Tā vietā, lai censtos izmainīt savas izjūtas un varētu sev piešķirt citu apzīmējumu, es izmainīju skatījumu uz to, kas es esmu, un manas izjūtas sekoja šīm izmaiņām.” Viņa izjūtas izmainījās tik ļoti, ka viņš ar laiku iemīlējās kādā sievietē un viņu apprecēja.

Doertijs secināja: lai gan mūsu sajūtas ir svarīgas, tās nenosaka mūsu identitāti. Tāpat sajūtas nav uzticams pavadonis, lai saprastu Dieva nodomus. Mēs esam krituši un grēcīgi, mūsu sajūtas ar laiku mainās. Visuzticamākā norāde uz to, kas mēs esam, ir mūsu fiziskais ķermenis – Dieva dotā sievietes vai vīrieša identitāte.

Vai tas nozīmē, ka Doertijs bija atbrīvojies no seksuālas vilkmes uz vīriešiem? Nē. Gluži kā visi pārējie kritušie un grēcīgie cilvēki, arī viņš reizēm jūt simpātijas pret kādu, kurš nav viņa laulātais draugs. Un, kad tas notiek, parasti šis cits ir vīrietis. “Es droši vien teiktu, ka, vispārīgi ņemot, mani joprojām vairāk interesē mana dzimuma pārstāvji,” viņš raksta. Bet, runājot par laulību: “Nekādā ziņā nav svarīgi, vai kādam pārsvarā interesē vīrieši vai sievietes. Nozīme ir tam, vai cilvēkam simpatizē viens konkrēts cilvēks, ar kuru viņš ir laulāts.”

Svētie Raksti māca, ka radītā atšķirība starp vīrieti un sievieti ir laba. Mūsu savstarpēji papildinošā daba atklāj mūsu ilgas pēc vienotības, kas savukārt atspoguļo dievišķo dabu – Dievu, kurš ir Trīsvienība, trīs nošķiramas Personas, kuras ir savstarpējās attiecībās.

Jautājums ir, vai mēs pieņemam šo radīto kārtību vai ne? Vai mēs atzīstam vai noliedzam, ka radība ir laba? Vai mēs ķermeni uzlūkojam kā bagātības krātuvi, kurā noglabāta nozīme, kā morālo patiesību avotu? Vai pastāv tāda ķermeņa teleoloģija jeb tiekšanās uz mērķi, kuru mēs esam aicināti godāt? Vai arī mēs ķermeni uztveram vienīgi kā matēriju bez jebkāda morāla vēstījuma? Šie ir tie pasaules skatījuma jautājumi, kas cieši saistīti ar homoseksualitātes problēmu.

Kad pieņemam ar seksualitāti saistītus lēmumus, mūsu izvēle ir daudz plašāka – tā nav izvēle tikai par to, vai ievērot dažus konkrētus noteikumus. Mēs paužam savu skatījumu attiecībā uz Visumu un cilvēka dabu. Kā tālāk redzēsim, argumenti, ar kuriem tiek atbalstīts homoseksuāls dzīvesveids, netieši pieņem to pašu divdaļīgo pasaules skatījumu, kuru jau aplūkojām iepriekšējās nodaļās – proti, skatījumu, kas noliedz radības labumu un ķermeņa teleoloģiju.

Mans nolūks nav pamatot kādu konkrētu teoriju par to, kas tieši izraisa vilkmi uz sava dzimuma pārstāvjiem, ne arī to, vai cilvēki var mainīties. Daži cilvēki mainās, gluži kā Doertijs, bet daudzi to nespēj, un tie, kas spēj, šīs izmaiņas piedzīvo lēni un pakāpeniski. Mans mērķis drīzāk ir iestāties pret šo automātisko reakciju: ka kristieši tiek saukti par naidpilniem un diskriminējošiem. Lielākais šķērslis, kas mūsdienās neļauj pat apsvērt domu par kristietību, ir tās morālie standarti. Cilvēki vairs nejautā: vai kristietība ir patiesa? Viņi jautā: kāpēc kristieši ir tik fanātiski? Mūsu uzdevums ir atklāt, ka patiesībā bibliskā morāle radību un ķermeni aplūko augstākā līmenī, nekā spēj sekulārā morāle. Kristīgā morāle cilvēkam izrāda lielāku cieņu un piešķir lielāku vērtību, beigu beigās viņam sniedzot arī daudz lielāku piepildījumu. (..)

Lai kādi neizrādītos seksuālo orientāciju noteicošie faktori, ir skaidrs, ka homoseksuāla orientācija nesakrīt ar bioloģisko vīrieša vai sievietes dzimuma funkciju. Šis fakts ir postmoderno dzimuma teoriju sākumpunkts.

Ietekmīgo filozofi Džūditu Batleri cildina kā vienu no homoseksualitātes teorijas pamatlicējām. Šo teoriju definē “fokusēšanās uz neatbilstību starp dzimumu, dzimti un tieksmi”.[1] Mēs dabiski tiecamies pēc iekšējas saskaņotības vai pieredzes vienotības starp visiem trim mūsu esamības aspektiem, Batlere piebilst.[2] Bet, tā kā viņa sevi identificē kā lesbieti, viņa pati šim integrētajam ideālam neatbilst. Viņa uzskata, ka mums ir jāatmet tiekšanās pēc iekšējas vienotības. Patiesībā, viņasprāt, mūs apspiež pat vārda “dabisks” lietojums. Homoseksualitātes teorijā viņas mērķis ir saraut saiti, kas saista bioloģisko dzimumu ar sociāli konstruēto dzimumu (jeb dzimti) un tieksmi. Attiecīgi viņa mēģina aizstāvēt tādu cilvēka dabu skaidrojošu teoriju, kas vedina uz saites saraušanu un fragmentāciju.

Iztēlojieties vienu no tām bērnu rotaļlietām, kuras sastāv no trim savstarpēji savietojamiem klucīšiem. Augšējais klucītis attēlo dzīvnieka galvu, vidējais dzīvnieka ķermeni, savukārt apakšējais – dzīvnieka kājas. Bērni šos klucīšus var brīvi mainīt vietām, tādējādi radot dažnedažādus izdomātus dzīvniekus, piemēram, ar ziloņa galvu, žirafes ķermeni un flamingo kājām. Tieši tas man nāk prātā, lasot Batleres mēģinājumu mūs pārliecināt, ka cilvēki ir pēc brīvas izvēles saliekami komplekti, kas sastāv no dzimuma, dzimtes un seksuālās tieksmes. Pārliecība, ka iekšējā saskaņa ir labāka vai dabiskāka, esot izdomājums. Mainiet klucīšus, kā vien jums tīk!

Homoseksuālisma teorija aizstāv viendzimuma seksuālo uzvedību, cilvēku saskaldot nesaistītās daļās, kuras tiek uzskatītas par savstarpēji neatkarīgām. (..) Neviens nenoliedz, ka bioloģijas, fizioloģijas, anatomijas un bioķīmijas līmenī vīrieši un sievietes atbilst viens otram. Šī binaritāte atspoguļojas cilvēku seksuālajā un vairošanās sistēmā. Tāpēc, pieņemot neheteroseksuālu identitāti, notiek iekšēja “sadalīšana”. Rodas pretrunas ar cilvēka bioloģisko uzbūvi.

Cilvēks, kurš to pieņem, netieši saka: “Kādēļ man ņemt vērā sava ķermeņa uzbūvi? Kādēļ man jāļauj tai ietekmēt manu identitāti? Kādēļ manam ķermenim ar noteiktu dzimumu ir noteikšana pār manām morālajām izvēlēm?” Ķermenis tiek nošķirts no tā, kas mēs esam kā persona, it kā tam pašam nepiemistu ne cieņa, ne nozīme, kuru mēs esam morāli aicināti godāt.

Tas ir ļoti piezemēts skatījums uz ķermeni. Padomāsim par to šādi: mūsdienās ir izplatīts uzskats, ka, ja cilvēkam liekas, ka starp viņa bioloģisko dzimumu un seksuālo tieksmi pastāv nesakritība, vienīgais pareizais solis ir pieņemt psiholoģisko statusu par savu īsto un patieso identitāti. Bet kāpēc? Kāpēc mēs pieņemam, ka izjūtas ir daudz svarīgākas par ķermeni?

Cilvēks ar homoseksuālu uzvedību, iespējams, nemaz nevēlas apzināti noniecināt ķermeni. Taču mūsu rīcībai var būt loģiskas sekas, par kurām mēs tā īsti neesam padomājuši. Mūsu izvēles norāda uz veselu metafiziku – šajā gadījumā divstāvīgo pasaules skatījumu, par kuru runājām iepriekšējās nodaļās un kurš negatīvi vērtē iemiesoto eksistenci. Kāds tur brīnums, ka Jaunajā Derībā par viendzimuma attiecībām sacīts, ka tās negodā ķermeni: “Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas” (Rom 1:24).

Daudzi cilvēki biblisko ētiku nosoda kā skarbu un aizspriedumainu. Bet patiesībā tā ir balstīta cieņā pret mūsu bioloģiju kā neatņemamu daļu no tā, kas mēs esam. Tā piedāvā bagātīgu, daudzšķautņainu skatījumu uz to, ko nozīmē būt par cilvēku.

Galvenais jautājums ir: kā mēs definējam savu identitāti? Mūsdienās ir plaši pieņemts uzskatīt, ka cilvēkus primāri nosaka viņu vēlmes, sajūtas un tieksmes – ka mūsu seksuālās izjūtas definē mūsu identitāti.

Turpretī Šons Doertijs raksta, ka Bībelē ir atrodama “daudz fiziskāka un ķermeniskāka seksualitātes definīcija: “vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1. Moz 1:27).” Kristīgā seksualitātes ētika ir balstīta cilvēka sākotnējās radīšanas kārtībā. Pašā grāmatas sākumā mēs uzzinām, kas mēs esam, kā Dievs mūs ir radījis un ko nozīmē būt par cilvēku.

Dažādu veidu terapijas un kristīgās palīdzības centri cenšas cilvēkiem palīdzēt mainīt viņu seksuālās izjūtas. Taču mēģinājumi tiešā veidā mainīt izjūtas reti kad ir iedarbīgi.

Doertijs raksta: “Daudz atbrīvojošāks un noderīgāks man bija atklājums, ka mana seksuālā identitāte – vīrietis – ir jau noteikta un droša, jo seksualitāte (seksuālās atšķirības starp vīrieti un sievieti) ir Dieva dāvana, ko Viņš, radot cilvēci, ir dāvājis.” Tā vietā, lai koncentrētos uz jūtām, daudz labāka stratēģija ir “pieņemt un atzīt to, kas es jau esmu (vīrieša ķermenis), kā labu Dieva dāvanu”. Doertijs iemācījās uzticēties tam, ka bioloģiskā identitāte, ko Dievs viņam ir devis, ir pati labākā.


Viegli rediģēts un pielāgots Andas Martinsones tulkojums. Paldies izdevniecībai par sadarbību.



[1] “Šī teorija fokusējas uz neatbilstību starp dzimumu, dzimti un tieksmi. Uzskatot, ka normāla seksualitāte nemaz nav iespējama, tā aicina apšaubīt pat tādus vārdus kā “vīrietis” un “sieviete”.” Annamarie Jagose, Queer Theory: An Introduction, New York: New York University Press, 1996, p. 3.

[2] Judith Butler, Gender Trouble, New York: Routledge, 1990, pp. 30–31.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: