Ģenerālis Pēteris Radziņš (1880–1930) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis un komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors un kara zinību pasniedzējs. Šīs trīs esejas par karu un tikumību, rakstītas starpkaru periodā, pārpublicētas no grāmatas Ģenerāļa Pētera Valdemāra Radziņa rakstu krājums, sast. Agris Purviņš, Valmiera, 2016. Latvijā darbojas Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, kura šo grāmatu arī izdevusi un kurai pateicamies par sadarbību. Radziņa esejas par Ukrainu var lasīt šeit: https://telos.lv/ukraina-baltija

Cilvēka dabiskās un nepieciešamās dziņas un viņu nozīme karā
Latvijas kareivis, Nr. 223 (2. oktobris); Nr. 225 (4. oktobris), 1929.

I

Katram normālam, fiziski un morāli veselam cilvēkam ir iedzimtas zemapziņas tieksmes uz pavairošanos (savas dzimtas turpināšanu), tāpat kā mēs to redzam dzīv­nieku un stādu valstīs. Citādi tas arī nevarētu būt: ja nebūtu dziņas uz pavairošanos, tad nebūtu arī pavairošanās – nebūtu arī dzimtas turpināšanas. Ar vienu vārdu sakot – iesāktos izmiršana. Varbūt, ka ir arī bijuši tādi dzīvnieki, kuriem nav bijis pavairošanās dziņas, vai šī dziņa bijusi ļoti vāja, bet tādas dzīvnieku sugas tad arī ir izmirušas – pilnīgi nozudušas no zemes virsas. Mēs to varam redzēt kā vēsturē, tā arī tagad pie dažādām tautām. Senā Romas valsts nozuda kopā ar visu tautu, jo romieši vairs nepavairojās, un jaunas, svaigas tautas ņēma virsroku, pēc kam no jauno tautu maisījuma ar senajiem romiešiem izauga tagadējā itāļu tauta. Senajiem romiešiem no izlutinātās dzīves pakā­peniski bija samazinājusies pavairošanās dziņa. No vēstures mēs zinām, ka ļoti daudzas tautas ir nozudušas. Daļa no tām gan nozudušas tamdēļ, ka tās iekarotas un asimilētas no citām tautām, bet daudzas ir nozudušas un arī nozūd mūsu acu priekšā caur aizmirs­tību (Ziemeļamerikas indiāņi, Austrālijas iedzimtie). Mēs redzam, ka pie dažām Eiropas tautām nepavairojas iedzīvotāju skaits, bet pie dažām tas pieaug strauji. Tas pierāda tautas spēku vai nespēku.

Ja cilvēkā ir pavairošanās dziņa, tad, dabiski, ir arī jābūt dziņai apsargāt savu ģime­ni, sevišķi savus bērnus. Šo dziņu mēs ļoti spilgti redzam visā dzīvnieku valstī. Niecīgs putniņš uzbrūk lielam sunim vai cilvēkam, ja tas tuvojas viņa ligzdai. Visi zvēri aizstāv savus bērnus pat pret daudz stiprāku zvēru. Neapšaubāmi un dabiski tas jādara arī cilvē­kam. Tā kā cilvēks nedzīvo viens atsevišķi un patstāvīgi un arī nekad tā nav dzīvojis, bet vienmēr uzturas un dzīvo mazākā vai lielākā grupā (ģimene, cilts, tauta, valsts). Tā kā cilvēkam darbojas prāts, tad tam bija dabiski jāpaplašina jēdziens par bērnu aizsardzību, pārnesot šo jēdzienu uz plašu ģimeni (visiem radiniekiem), cilti, tautu un beidzot uz val­sti; ja šo principu nebūs vai tie būs vāji – tad tautai un valstij jāiznīkst.

Cilvēks kā prātīgs radījums nevar ierobežoties tikai ar to, ka viņa ģimene, cilts, tauta un valsts pavairojas skaitliski: veselīga cilvēka prāts un jūtas tiecas arī uz savas ģimenes, cilts, tautas un valsts labklājības nodibināšanu un nodrošināšanu. Tā ir pilnīgi dabiska dziņa: ja cilvēka pēcnācēji un vispār ģimene dzīvos labvēlīgos apstākļos, tad tā varēs attīstīties fiziski un garīgi, varēs būt stiprāka un nodrošināt savu labklājību uz tālāko nākotni – viņas tālāka pavairošanās un vispār eksistence būs droša.

Tāpat kā vienam veselīgam cilvēkam, ciltij un tautai ir dziņa uz pavairošanos, sa­vējo aizsardzību un viņu labklājības nodrošināšanu, tāpat šī dziņa piemīt arī citiem ve­selīgiem cilvēkiem, ciltīm un tautām. No šī apstākļa ir izrietējušas savstarpējās sadur­smes jau aizvēsturiskos laikos – starp atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm, ciltīm utt. Viens grib paturēt sev izdevīgāku un plašāku medību vai zvejas rajonu, bet otrs arī pretendē uz šo pašu rajonu vai daļu no tā. Šo jautājumu pirmcilvēki izšķīra ar savstarpēju cīņu. Apvienojoties ciltīs, tautās un valstīs, šī cīņa vairs reti notika starp atsevišķiem cilvē­kiem, bet tika pārnesta uz cilšu, tautu un valstu savstarpējo cīņu. Še nu varētu iebilst: Ja, pateicoties cilvēku apvienošanai lielākās savienībās, pakāpeniski nozuda cīņa starp atsevišķiem cilvēkiem un tad starp ciltīm, bet tagad ir atlikusi cīņa starp valstīm, vai arī šī cīņa starp valstīm tāpat nenozudīs, ja apvienosies valstis, ko Tautu līga tagad cer panākt? – Ar cilvēces attīstību un tehnikas progresu savstarpējā cīņa tiek pārnesta uz lielākām apvienībām, bet tam, ka savstarpējā cīņa varētu pavisam nozust, runā pretim daudzi dabas likumi.

II

Cīņa notiek visā dabā, sākot no stādu valsts. Ja mēs apskatām jaunu mežu, tad re­dzam, ka tas ir ļoti biezs, turpretim vecā mežā koki viens no otra atrodas uz lielāku attā­lumu. Kur tad ir palikuši pārējie koki? Tie ir cīņā krituši – stiprākie ir palikuši un vājākie ir nobeigušies. Ja mēs apskatām cilvēku dzīvi, tad redzam nepārtrauktu savstarpēju cīņu, kura gan netiek vesta ar ieročiem, bet ar visiem citiem slepeniem un atklātiem līdzek­ļiem, un šī cīņa nebūt nav mazāk šausmīga, kā atklātā cīņa ar ieročiem rokās. Jau lasot laikrakstus, mēs redzam, cik daudz cilvēki tiek ruinēti gan miesīgi, gan garīgi, gan ma­teriāli. Neapšaubāmi pareizs ir izteiciens, ka viena cilvēka laime dibinās uz otra cilvēka nelaimi. Visur notiek sacensība, kurā viens uzvar, otrs krīt.

Pēc pasaules kara mēs redzam vēl vienu parādību – nacionālisma izcelšanu: katra tauta, kas sasniegusi attiecīgu kultūras pakāpi, cenšas nodibināt savu neatkarīgu valsti, kamdēļ pēc pasaules kara Eiropā ir vairāk neatkarīgu valstu, nekā bija pirms tam. Tau­tu līga gan cenšas apvienot šīs daudzās valstis, kas arī notiek, bet tikai tik tālu, cik tas saietas ar zināmas valsts (viņas nācijas) interesēm. Neviena tauta – valsts labprātīgi neiestāsies apvienībā, kura kaitē tautas interesēm.

Visus starptautiskos jautājumus izšķiršot Tautu līga miera ceļā, bet ja tas neizdotos, tad spaidu kārtā. Rodas jautājums, uz kādiem pamatiem Tautu līga izšķirs šos jautāju­mus. Var būt divējādi pamati. Pirmkārt, varētu pieņemt par pamatu, ka visam jāpaliek tā, kā tagad ir – neviens nedrīkst grozīt savas valsts robežas spaidu kārtā. Tas būtu vis­konservatīvākais un reakcionārākais uzdevums, kāds zemeslodes vēsturē nav bijis. Tādā gadījumā izmirstošā, dzīves un attīstības nespējīgā tauta ar plašu teritoriju un lielām zemes bagātībām turpinātu turēt savās rokās ir teritoriju, ir zemes bagātības, neizman­tojot tās, kamēr otra, zaļojoša, dzīves un attīstības spējīga tauta paliktu ieslēgta šaurās robežās un teritorijās un zemes bagātību trūkuma dēļ nevarētu attīstīt savas kultūras attīstības spējas. Tas nozīmētu zemes lodes tālākas attīstības aizturēšanu.

Otrs Tautu līgas izlemšanas pamats var būt tas, ka Tautu līga izlemj attīstības li­kuma garā, tas ir: izšķir konfliktus par labu tam, kas ir vairāk attīstības spējīgs un stāv uz augstākas kultūras pakāpes. Bet no kā Tautu līga var zināt, kāda tauta ir vairāk at­tīstīties spējīga? Kas varēja priekš krievu-japāņu kara pateikt, kura no abām valstīm ir vairāk attīstības spējīga un stāv uz augstākas kultūras un morāles pakāpes? Kas priekš 1912. g. varēja noteikt Turcijas iekšējo sagruvumu un priekš 1915. g. viņas atveseļošanos caur jaunturku kustību? Kas varēja noteikt priekš 1914. g. Austroungārijas patieso iekšējo vājumu un Vācijas patieso iekšējo spēku? Visi šie jautājumi pilnīgi patiesi noskaidrojās tikai karos – cīņā; tikai cīņa pierādīja, kam ir lielākas spējas uz tālāku attīstību.

Līdz šim Tautu līgai nav līdzekļu piespiest spaidu kārtā kādu nebūt valsti izpildīt Tau­tu līgas lēmumus. Ja arī ar laiku tādi līdzekļi rastos, tad tomēr tie būs pietiekoši tikai pret vienu nelielu valsti, bet pret valstu apvienību (pasaules karā visa Eiropa) šie līdzekļi ne­var tikt pielietoti, jo viņi taču sastāvēs no abu naidīgo apvienību karaspēka. Pieņemsim, ka vienā naidīgā apvienībā atrastos Francija, Itālija un Polija, bet otrā – Anglija, Vācija un Dienvidslāvija. Kāds bruņots spēks piespiedīs naidīgās puses pieņemt Tautu līgas lēmu­mu, ja tas šīm valstīm ir neizdevīgs?

Cīņa ir dabas likums, cīņa ir arī cilvēka dabā, sākot no pirmcilvēka. Ja izdosies iz­skaust visas pirmcilvēka dziņas, tad varēs novērst arī cīņu, bet tad būs liekas arī tiesas, policija un lielākā daļa citu administrācijas orgānu, jo cilvēks vadīsies tikai no morālis­kiem un ētiskiem principiem.

Morālo spēku nozīme karā
Latvijas Kareivis, Nr. 212, 213, 1929.

I

Pēc tagadējiem lielajiem sasniegumiem kara un kaujas vešanas līdzekļos, bieži vien ne tikai sabiedrībā, bet karavīru starpā ir dzirdami izteicieni, ka tagadējā karā galvenā loma piekrīt tehniskiem līdzekļiem, bet cilvēkam – karavīram piekrīt tikai otrās šķiras loma; uzvarēšot tas, kam labāki vai lielākā daudzumā tehniskie kara vešanas līdzekļi. Tāds ieskats ir pilnīgi nepareizs: kā agrāk, tā arī tagad cilvēks ir galvenais kara un kaujas elements. Ne ieroči (tehniskie līdzekļi) izšķir kaujas, bet gan šo ieroču lietotājs – cilvēks.

Agrākos karos ar vienkāršiem ieročiem karavīram vajadzēja tikai sajūsmu vai priekš­nieku un biedru priekšzīmi, un tas sekmīgi varēja vest kauju, kura vilkās ļoti neilgu laiku; tagadējam karavīram bez sajūsmas ir vēl jāprot grūtos briesmu apstākļos rīkoties arī ar ļoti komplicētiem ieročiem. Pie tam kauja velkas ļoti ilgi, kamdēļ sajūsma, kura bija kau­jas sākumā, pilnīgi izgaist, un karavīrs var turpināt kauju tikai tad, ja tam ir pastāvīgi mo­rālie spēki. Ja mēs apskatīsim tehnisko līdzekļu pielietošanu, tad redzēsim, ka tā prasa vēl lielākus morālos spēkus. Aviācijas darbība jau miera laikā ir savienota ar briesmām, bet kara laikā tā prasa ārkārtīgus morālus spēkus: lidot un gaisā cīnīties ar pretinieku: neveiksme – līdzīga nāvei. Mēs zinām, ka vislielākais procents kritušo karā no visām ie­roču šķirām bija aviācijā. Tālāk, ja mēs apskatām tanku darbību, tad redzam gandrīz to pašu: sēdēt tankā vai bruņumašīnā, kura no tālienes pievelk pretinieka uguni, ir daudz grūtāk, nekā atrasties uz klaja lauka, kur atsevišķais cilvēks maz redzams un kur tas var atrast paslēptuvi katrā bedrītē. [Ernsts] Jingers, redzot uz kaujas lauka tankus, izsaucās, ka tajās dzelzs kastēs viņš gan nevēlētos sēdēt. Otrādi: visi tehniskie līdzekļi no pretinieka puses nav nemaz tik briesmīgi, ja tik ir pietiekoši morālie spēki. Aviācija ar savām bumbām un ložmetējiem var maz ko panākt, ja attiecīgās ierindas piemērojas apvidum; tanki ved ļoti sliktu uguni, atrodoties kustībā, bez tam tiem grūti orientēties un tos grūti vadīt; ķīmis­kie kaujas līdzekļi arī nav tik briesmīgi kā izliekas: lai tie būtu nāvīgi, tad viņu vajadzīgs ārkārtīgi daudz – vairāk nekā sprāgstvielu.

Ko līdzēs vislabākais ložmetējs, lidmašīna, lielgabals, tanks un ķīmiskie līdzekļi, ja tam cilvēkam, kas ar viņiem darbojas, pietrūks kareiviskas drošsirdības un grūtā kau­jas brīdī viņš pametīs savus ieročus un lūkos paslēpties vai izvairīties no sastapšanās ar pretinieku. Lotharingus (pēc ieroču šķiras artilērists) raksta: “…kas mums visvairāk iz­palīdzēja un vienmēr galu galā deva izšķiršanos mums par labu – tas bija mūsu kājnieku stiprums tuvkaujā. Un tas tā būs vienmēr. Ja arī nākotnes karš novestu tik tālu, ka katras granātu bedres ieņemšana tiktu sagatavota ar 42 cm viesuļuguni, ka šaušanas tālumi palielinātos desmitkārt un šaušanas ātrums tikpat daudz, – tomēr kauju izšķirs kājnieks tuvkaujā.” Tātad kaujas izšķiršana galu galā vienmēr atkarājas no morāliskiem spēkiem.

Ja mēs apskatam taktikas grāmatas, tad redzam, ka viss grozās ap materiālo un fizisko kara vešanas pusi, turpretim par morāliem faktoriem taktikās tiek samērā maz runāts. Tāpat arī reglamentos tikai sākumā tiek uzsvērta morālo faktoru lielā nozīme, bet tālāk tiek apskatīta materiālā un fiziskā darbības puse. Notiek tas aiz tā iemesla, ka pie miera laika apmācībām (karaspēka apmācības) nav iespējams aprēķināt morālo fak­toru lielumu: kā teorētiski uz kartēm, tā arī uz lauka apmācībām ir jāpieņem, ka morālie faktori abās pusēs vienādi: morālo spēku aprēķināšana līdzinātos pilnīgi brīvai fantāzijai.

II

Arī karalaika priekšnieks un sevišķi lielākas vienības priekšnieks nav spējīgs palieli­nāt morālos spēkus, vismaz īsā laikā un arī kara laikā morālie spēki nepadodas nekādam aprēķinam. Vadonis var īsā laikā pārgrupēt tikai skaitliskos spēkus un materiālos līdzek­ļus: tamdēļ, lūk, taktika apskata galvenā kārtā materiālo un fizisko kara vešanas pusi.

Kara laikā morālo spēku lielums ir padots svārstībām: tos palielina sekmes un pa­mazina nesekmes; tomēr vidusmērs var tikt pārgrozīts tikai ļoti lēnām un pēc ilgāka laika. Krievu korpusi, kuri 1914. g. augustā un septembrī ņēma dalību austriešu sakau­šanā, bija stipri palielinājuši savus morālos spēkus, bet kad novembrī tos pārsvieda pret vāciešiem pie Lodzas, tad pēc pirmajiem vācu sitieniem viņu morālo spēku līmenis ātri noslīdēja uz leju. Morālie spēki ir ieaudzināmi miera laikā, pie kam ieaudzināšana vienīgi armijā ir nepietiekoša: morālie spēki ir jāieaudzina visā tautā.

Tagad ļoti daudz runā un raksta par morālo spēku ieaudzināšanu – par karavīru au­dzināšanu. Priekš pasaule kara un vēl agrāk audzināšanas jautājumi tika maz apspriesti un karaspēka dzīvē tiem netika piegriezta vērība nevienā valstī, un tomēr arī agrākajos karos karaspēks cīnījās drošsirdīgi un pašaizliedzīgi. Par iemeslu tam, ka agrāk varēja iztikt bez sevišķiem audzināšanas paņēmieniem, bet tagad nē, ir divi apstākļi. Pirmkārt, agrāk bija ilgs obligatoriskais dienesta laika, kamdēļ caur ilgo dzīvi karadienestā karei­viskās īpašības ieauga pašas no sevis; tagad dienesta laiks ļoti īss, kamdēļ ir vajadzīgi au­dzināšanas paņēmieni. Otrkārt – agrākos laikos nebija izplatīta antimilitāristiskā propa­ganda. Turpretim tagad visā tautā plašos apmēros pastāvīgi sludina antimilitārismu un šķiru naidu. Tagad bieži vien kareivis atnāk dienestā ar ieskatu, ka pret ārējo ienaidnieku nevajag karot, bet karot vajag pret “buržujiem”. Tie ir tie faktori, kamdēļ tagad ir jāpie­griež sevišķa vērība morālo spēku pacelšanai caur audzināšanu miera laikā. Es minēju, ka morālie spēki ir jāieaudzina visā tautā; armija var audzināšanu izvest tikai armijā. Bet ja audzināšana armijā iet sekmīgi, tad pamazām tā var izplatīties uz visu tautu, caur izgājušiem armijas skolu un atvaļinātiem no obligatoriskā dienesta karavīriem.

Karš un tikumība
Jaunākās ziņas, Nr. 109, 14. maijs; Nr. 110, 15. maijs; Nr. 111, 17. maijs, 1920.

Apspriežot jautājumu par karu no tikumības viedokļa, mums šis jautājums jāšķir divās daļās: par valstisko un personīgo tikumību.

Kas attiecas uz valstisko tikumību, tad še mēdz norādīt, ka karš kā tāds esot nozie­dzība un tātad nelikumīgs. Pacifisti (pasaules miera idejas aizstāvji) te jautā: kādēļ tad, ja viens cilvēks miera laikā nosit otru, viņš tiek nosodīts, bet kad valdība sūta tūkstošiem cilvēku, lai tie apkautu tūkstošus otras valsts piederīgos, tad tāda kaušana tiek saukta par varonību? Šādas runas ir tikai tukšas frāzes bez kādiem pamatiem. Kad viens cilvēks uzbrūk un nosit otru, tad šī slepkavība ir gluži kas cits nekā karš. Šāda slepkavība ir ne tikai viena atsevišķa cilvēka gribas izpildīšana, bet līdz ar to tāda izpildīšana, kas ir šķirta, izolēta no citu cilvēku gribas, pretīga visu citu cilvēku gribai, ieskatiem un tikumībai un pilnīgi pretīga visām organiskām un garīgām jūtām. Arī pie viena cilvēka nosišanas var būt apstākļi, kad šī nosišana nav slepkavība, bet tāda nosišanas, kuru attaisno tiesa un arī visi citi cilvēki. Šādi gadījumi miera laikā diezgan bieži notikuši. Tāpēc ne katru nosiša­nu var pielīdzināt slepkavībai. Karā ir pavisam citāda savstarpēja cilvēku nogalināšana, kuru izdara tautas. Karš nav atsevišķa cilvēka, bet visas tautas gribas izpildījums. Vis­pārēja, kopēja griba ir jau kas augstāks – visaugstākais organiskais dzineklis, organiskas attīstības dzineklis, pamatots uz to, ka tautai kā pasaules organismam ir tiesība pra­sīt sev iespēju dzīvot un kā tādai pastāvēt. Bet prasību dzīvot un pastāvēt nekādā ziņā nevar nosaukt par netikumību. Zināms, var jau būt gadījumi, kad tauta vai valsts ved nelikumīgu karu. Vēsturē šādi gadījumi ir bijuši: laupītāju kari un kari speciāli bagātības iegūšanai. Bet tagadējos laikos Eiropā tādi kari vairs nenotiek un arī nevar notikt. Kā visa karu vēsture mums pierāda, tad šādos karos trīs ceturtdaļu gadījumos karu pazaudējusi tā puse, kas to netaisni uzsākusi, un ja arī nav zaudējusi, tad uzvara iznākusi pārāk dārga.

Izskaidrojams tas ar to, ka šo laiku karos uzvarēt var tikai tā valsts, kurā visa tauta kā viens vīrs iet karā, kad visi ir apgaroti no vienām jūtām – uzvarēt vai mirt. Karu ieva­dot, valdība ar savu presi gan mācēs tautai pierādīt, ka viņa ved taisnu karu, bet tauta, lai gan noticēs, tomēr nejutīs šā kara vajadzības. Tā tas bija krievu-japāņu karā un pa daļai arī pēdējā lielajā karā no Krievijas puses: tas bija Krievijas armijas neveiksmju galve­nais iemesls. Šīs jūtas, ka karš no Krievijas puses ir netaisns, pakāpeniski izgāja caur visu armiju no augšas līdz apakšai, un tikai ar to var izskaidrot to milzīgo skaitu gūstekņu, kuri nonāca Vācijas pusē.

Otrs punkts, uz kura pamata karš kā tāds tiek saukts par netikumīgu, ir apgalvo­jums, ka kara vešana nesaejoties ar kristīgās ticības mācībām, jo Jēzus Kristus karu esot noliedzis. Patiesībā tas tā nemaz nav, jo Jaunajā Derībā nekur nav tiešas kara nolieg­šanas, bet Vecajā Derībā karš dažos gadījumos tieši pavēlēts, un Jēzus Kristus saka, ka Viņš nav nācis Veco Derību atcelt, bet to izpildīt. Bieži var arī dzirdēt pārmetumus kara dienestam, norādot uz to, ka Kristus krustā sišana esot izpildīta no kareivjiem. Arī šis pārmetums ir pilnīgi nepamatots un pierāda tikai vēstures nezināšanu. Vecajā Romas valstī kara dienests bija ļoti augsts goda dienests. Visi karavīri šo godu augsti cienīja un Romas valdība tā uzturēšanu pabalstīja. Tāpēc Romas kareivji nekad un nekur netika izlietoti kādiem citiem nolūkiem, kā vienīgi valsts aizsardzībai, cīņai ar ārēju vai iekšē­ju apbruņotu ienaidnieku, bet ne nāves sodu izpildīšanai. Kristus krustā sišana tika iz­pildīta no Romas policistiem, kuri bija apbruņoti un tādēļ arī nosaukti par karavīriem, tāpat kā pie mums Latvijā vēl nesen atpakaļ visi Krievijas apriņķu priekšnieki tika saukti par oficieriem.

Tātad karš kā tāds nekādā ziņā par netikumīgu nav saucams, bet gan no valsts pu­ses var būt gadījumi, kad tiek vests netikumīgs karš.

Par kara iespaidu uz personīgo tikumību bieži var dzirdēt ieskatus, ka karš šo ti­kumību stipri pavājinot. Šādi ieskati nav pareizi. Patiesībā kara laikā tikumība parādās atklātāk, kad cilvēkam bieži vien draud nāve, kad tas ne vienreiz vien ir skatījies nāvei acīs, tad, zināms, viņš ļoti bieži atklāti parāda visus savus instinktus. Viņš netur par va­jadzīgu slēpt to, kas miera laikā tika skaitīts par netikumību, ļaunumu. Arī miera laikā šie instinkti piemita cilvēkā, bet viņš tos nedrīkstēja atklāti izrādīt. Dažus no tiem viņš apspieda, bet dažus apmierināja dzīvē tā, ka lai neviens to nezinātu. Tāpēc, ja kara laikā daudz biežāk parādās dažādi netikumīgi darbi, kā mānīšana, zagšana, laupīšana, utt., tad tas pierāda, ka šīs netikumības ir tautā pastāvīgi stipri izplatītas, bet ka miera laikā, pastāvot likumīgai un kārtīgai dzīvei, šīs netikumības no valdības tika stingri apspies­tas, bet kara laikā tās nāk gaismā. Armijas nāk no tautas, tādēļ armijā var būt tikai tas, kas ir tautā. Kad miera laikā ģenerālštābiem bija jāievāc ziņas par kaimiņu armijām, tad šīs ziņas tika vāktas ne tikai par armiju, bet par visu tautu. Tautas dzīve pilnīgi rakstu­ro armijas kara darbību. Ja armijā ir izplatītas netikumības, tad tas pierāda, ka tautā morāle ir sadrupējusi – tādas tautas armija nekad nesasniegs spožas uzvaras. Ja kādas tautas armija kara laukā cieš lielas neveiksmes, tad tā jau ir ārsta diagnoze, ka tautas organismā notiek pūšanas process. Ar neveiksmēm kara laukā augstākā pasaules vara dod tautai brīdinājumu. Ja viņa šim brīdinājumam klausa, tad viņa var laboties un viņai būs nākotne. Tā tas notika ar Franciju, kura dabūja brīdinājumu 1870.–1871. g. un pēc brīdinājuma uzlaboja savu morāli. Nelaime tautai, kura šo brīdinājumu aizmirst. Priekš Krievijas šāds brīdinājums bija 1904.–1906. g., viņa neuzklausīja to un tagad – kādā stā­voklī tā atrodas?

Bieži tiek runāts, ka kara dzīve padarot cilvēku rupju kā ārēji, tā iekšējā sajūtā. Kad cilvēks mēnešiem dzīvo ne istabās, bet ierakumos, vairākas nedēļas nepārmaina veļu, nemazgājas, ēd ko dabū rokā un kad dabū; kad tam runāt un domāt nākas tikai par karu, kad tam nav ne grāmatu, ne laikrakstu, ko lasīt, tad, zināms, ja tāds cilvēks tieši no ierakumiem ienāks lielpilsētā, viņš ārēji izliksies par rupju, nekulturālu. Bet ja varētu ieskatīties tāda cilvēka sirdī, tad viņa tīrība un smalkjūtība būtu redzama. Kas patiesi ir bijis tikumīgs un godīgs, tas arī kara laukā šīs savas īpašības tikai palielinās, jo tas, kam bieži nākas skatīties nāvei acīs, neskatīsies ar kaismīgām acīm uz pasaules mantām, būs līdzjūtīgs pret saviem biedriem, dalīs ar tiem savu pēdējo kumosu un nekad neatstās savus biedrus kritiskā stāvoklī. Kas nedēļām stāv zem ienaidnieka uguns un kam katru dienu gan vienā, gan otrā pusē krīt varoņu nāvē kāds no biedriem, tas griezīs savas acis uz augšu un meklēs to stiprāko varu, kura valda pār visām šīs zemes varām. Ne par velti saka, ka franču tauta šinī karā atradusi Dievu, kuru tā bija pazaudējusi, sākot no lielās franču revolūcijas laikiem.

Kad rodas jauna valsts un viņas armija, kad kā vispārējā valsts, tā arī armijas dzīve vēl neiet pa pilnīgi noteiktu likumīgu ceļu, tad visiem cilvēka instinktiem ir plašs darba lauks. Tautas labās īpašības ved cīņu ar tautas sliktajām īpašībām. Ja uzvarēs labās īpa­šības, tad tauta uzcels savu patstāvību – radošie spēki pārspēs ārdošos un nostiprinās tautas organismu. Ja stiprākas izrādīsies sliktās īpašības – tad ārdošie spēki iznīcinās visu, kas tiks celts no ražotājiem, un valsts, tikko iesākusi dzīvot, ātri nobeigs savu pat­stāvīgo dzīvi. Tādēļ, ja mēs gribam būt patstāvīga tauta un valsts, tad mums ir jāpa­balsta viss radošais, tikumīgais un likumīgais. Tas ir jādara, ne tikai valstsvīriem un ierēd­ņiem, bet arī katram, kam ir mīļa sava neatkarīga tēvija. Likumībai un tikumībai ir jābūt visā tautā un katram tā ir jāaizstāv un jāpabalsta, tad likumība, tikumība un visas labās īpašības būs arī armijā.