Teodors Makkariks (1930) bija Ņujorkas arhidiecēzes palīgbīskaps, Metahenas bīskaps, Ņūverkas arhibīskaps un Vašingtonas arhibīskaps (2001–2006), kā arī Romas katoļu baznīcas kardināls kopš 2001. gada. Makkariks kalpoja zem trīs pāvestiem – Jāņa Pāvila II, Benedikta XVI un Franciska. Viņu uzskatīja par ļoti strādīgu garīdznieku, ļoti veiksmīgu evaņģelizētāju, lielisku organizatoru un ziedojumu vācēju, kā arī grūti aizstājamu neoficiālu diplomātu starpvalstu un starpreliģiju attiecībās. Vienlaikus, jau sākot no vismaz 1970. gadu beigām, viņu diezgan regulāri un dažādos baznīcas hierarhijas līmeņos apsūdzēja mēģinājumos uzsākt seksuālas attiecības ar jauniem vīriešiem (lielākoties semināristiem), vēlāk – stipri pēc 2000. gada – izplatījās arī nostāsti par nepilngadīgu zēnu seksuālu izmantošanu. Tiešajām un netiešajām liecībām pret Makkariku izdevās sasniegt savu “rasas punktu”, apturēt viņa karjeru, likt viņam zaudēt kardināla amatu un galu galā arī tikt laicizētam (t. i., saņemt garīdznieka darba aizliegumu) tikai 2019. gadā daudz plašāka pedofilijas un pedofilu piesegšanas skandāla ietvaros. Diezgan lielu lomu šajā Makkarika krišanā nospēlēja publikācija sekulārajā laikrakstā The New York Times 2018. gadā. Makkariks kļuva par pirmo kardinālu Baznīcas vēsturē, kurš pazaudējis amatu pēc apsūdzībām seksuālos pārkāpumos un noziegumos. Šobrīd ir ierosinātas arī vairākas tiesas prāvas.
2020. gadā pēc pāvesta Franciska rīkojuma Svētais Krēsls veica padziļinātu izpēti, lai noskaidrotu, vai un kura no atbildīgajām personām ir zinājusi par Makkarikam izvirzītajām apsūdzībām un kādā veidā rīkojusies. Šīs izpētes rezultāts ar nosaukumu Ziņojums par Svētā Krēsla institucionālām zināšanām un pieņemtiem lēmumiem attiecībā uz bijušo kardinālu Teodoru Edgaru Makkariku (1930–2017) ir 449 lappuses garš dokuments ar 1410 atsaucēm.[1] Tā ir vērtīga, pamācoša un pārdomas rosinoša lasāmviela, saistoša arī ar to, ka sastāv vienīgi no dokumentiem (sūtītām un saņemtām vēstulēm, kuru kopijas noglabātas dažādos Baznīcas arhīvos) un intervijām ar lieciniekiem; ziņojumā nav nekādu plašāku secinājumu, komentāru, notikušā skaidrojumu vai konkrētu personu kritikas, atstājot to lasītāju ziņā.
Izlasot visu ziņojumu, vispārējā atbilde uz jautājumu: “Kurš ir atbildīgs par to, ka Makkariks netika aizvākts vai iesēdināts ātrāk?”, šķiet, būtu: “Tas ir sarežģīti.” Daļa apsūdzētāju atteicās oficiāli liecināt; vairāku apsūdzētāju liecības to pieņēmējiem tobrīd nešķita pārliecinošas, jo šiem apsūdzētājiem bija psihiskas vai cita veida nopietnas problēmas; daļa atbildīgo amatpersonu, vairākus gadu desmitus tuvu pazīstot Makkariku, vienkārši nespēja šiem stāstiem ticēt; citām tie izraisīja tādu pretīgumu, ka tās nevēlējās iedziļināties; vēl citas, iespējams cieta no netiešās un neapzinātās vai daļēji neapzinātās korupcijas, jo Makkariks bija ārkārtīgi vērtīgs un grūti aizstājams kadrs; vēl citas cieta no bailēm (vai gļēvulības) Makkarika lielās ietekmes dēļ; pāvests Jānis Pāvils II, kuram Makkariks meloja, burtiski acīs skatoties, šķiet, nespēja atrisināt dilemmu starp “viņš ir izcils garīdznieks, tāpēc skauģi viņu apmelo” un “viņš nevar būt izcils garīdznieks, ja par viņu baumo šādas lietas”; un vispārīgi – līdz vismaz šī gadu tūkstoša sākumam vairumam cilvēku, ieskaitot garīdzniekus, trūka izpratnes gan par psihoseksuāla brieduma trūkuma spēju izraisīt obsesīvi kompulsīvus impulsus, kurus nevar nomākt vienkārši ar apņemšanos vai apsolīšanu tiem neļauties, gan par ļaunprātīgu varas izmantošanu un amata pilnvaru pārsniegšanu un tās samaitājošajām sekām. Tas, kas šajā Ziņojumā, mūsuprāt, nav redzams, būtu: (1) notika mērķtiecīga un apzināta amorālas un noziedzīgas personas amorālu un noziedzīgu darbību piesegšana un slēpšana ; (2) “visa ASV katoļu klēra augstākie ešeloni ir viena vienīga caurcaurēm sapuvusi homoseksuālu pedofilu mafija”.
Ieskatam piedāvājam vienu no pirmajām liecībām pret Makkariku, kas diemžēl tika saņemta un reģistrēta tikai šajā dokumentā, tas ir, gandrīz 40 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem. Piezīmēs lapas apakšā, kuras ir svarīgi izlasīt, ir izņemtas tehniskās atsauces uz dokumentiem, atstāti tikai citāti un skaidrojošais teksts.
Aizsteidzoties tekstam pa priekšu, varētu uzdot divus jautājumus: (1) Kāpēc nevienā arhīvā nebija saglabājušās šīs vēstules? (2) Ko intervētā persona (Māte nr. 1) būtu varējusi darīt pareizāk? Uz šiem jautājumiem, skatot tos ar šodienas acīm, atļaujamies atbildēt šādi: (1) Vēstules, visdrīzāk, vispār nenonāca līdz kardināliem un apustuliskajam nuncijam, tās vienkārši tika izmestas, jo (a) bija anonīmas; (b) nesaturēja vai tikpat kā nesaturēja konkrētas apsūdzības, bet būtībā tikai aizdomas, ka Makkarikam varētu būt pedofiliskas vai efebofiliskas (seksuāla tieksme uz pusaudžiem) tendences un ka viņš mēģina iefiltrēties ģimenēs, lai tiktu pie zēniem. (2) Nerakstīt anonīmi, rakstīt konkrēti un rakstīt atkārtoti – tik ilgi, līdz saņem atbildi, kā arī sākt no hierarhijas apakšas un tad virzīties uz augšu; saglabāt vēstuļu kopijas; aprunāties ar citiem cilvēkiem, meklēt palīdzību; nepadoties un nepagurt.
Turpmāk vēl.
Anonīma apsūdzība Metahenas bīskapa kalpojuma laikā (1980. gadu vidus)
Izpētot Svētā Krēsla dokumentu arhīvu, netika atklātas nekādas apsūdzības pret Makkariku laikā, kad viņš bija Metahenas bīskaps. Tomēr kādas Ņujorkas apkaimē dzīvojošas katoļu ģimenes māte (Māte nr. 1), kura sniedza trīs intervijas, atcerējās, ka kādā brīdī 1980. gadu vidū, kad Makkariks bija Metahenas bīskaps, viņa uzrakstīja un nosūtīja anonīmas vēstules baznīcas hierarhijas locekļiem, paužot satraukumu par Makkarika attiecībām ar nepilngadīgajiem. Šajā nodaļā izklāstītā informācija galvenokārt balstās uz Mātes nr. 1 stāstīto.
Intervijās Māte nr. 1 stāstīja, ka viņas vīrs (Tēvs nr. 1) bija īru imigrants, kurš “godāja priesterus”; kāds viņa tuvs radinieks bija bijis priesteris Īrijā. Māte nr. 1 skaidroja, ka viņas ģimene bija dziļi reliģioza un ļoti iesaistīta savā Ņujorkas draudzē. Visi laulātā pāra bērni mācījās katoļu skolās un pamatskolā katru dienu apmeklēja Misi. Tēvs nr. 1 strādāja divos darbos garas stundas, lai uzturētu savu lielo ģimeni. Māte nr. 1 strādāja mājās un rūpējās par bērniem.
Tēvs nr. 1 pirmo reizi satika monsiņoru Makkariku 1970. gadu sākumā vietējā baznīcas pasākumā, uz kuru Makkariks bija nosūtīts kā Ņujorkas arhidiecēzes pārstāvis. Ģimenes draudzes priesteris Tēvu nr. 1 ar viņu iepazīstināja. Māte nr. 1 tajā dienā bija palikusi mājās, lai rūpētos par savu jaundzimušo bērnu. Turpmākajās nedēļās pēc Tēva nr. 1 uzaicinājuma Makkariks ieradās ģimenes mājā uz vakariņām. Māte nr. 1 atcerējās, ka Makkariks “bija sajūsmā, redzot, ka man ir tik daudz zēnu” un ka “viņš visu vakaru sēdēja un izklaidēja mūs ar saviem stāstiem”, “gluži kā pasākuma vadītājs”. Vēlāk Makkariks kļuva par biežu viesi ģimenes mājās. Māte nr. 1 stāstīja, ka “bija ilgs periods, kad viņš nāca gandrīz katru nedēļu, jo mēs bijām kļuvuši par viņa “ģimeni”. Proti, viņš mums teica, ka “mēs esam ģimene”, un izturējās tā, it kā mēs viņam būtu ļoti īpaši”.
Ģimene uzzināja par Makkarika nozīmi Ņujorkas arhidiecēzē un par viņa sadarbību ar kardinālu Kūki. Sākumā gan Tēvs nr. 1, gan Māte nr. 1 bija sajūsmā par iespēju kopt attiecības ar Makkariku, jo tie, kas par tām uzzināja, bija “iespaidoti”.[2] Savu vizīšu laikā Makkariks stāstīja ģimenei par savu darbību un īpašos gadījumos klubkrēslā “noturēja pieņemšanas”, pa vienam pieaicinot bērnus, lai pasniegtu viņiem mazas dāvaniņas no saviem ceļojumiem. Pēc viņa pamudinājuma (un dažkārt arī prasības) bērni sāka dēvēt Makkariku par “Onku”.[3] Pieaugušie cits citu uzrunāja vārdā, un bērnu vecāki viņu dēvēja par “Tēvu Tedu”. Laiku pa laikam Makkariks ģimenes mājās celebrēja Misi. Makkariks arī sāka vest ciemos citus katoļu zēnus, un šie zēni aizrautīgi stāstīja par saviem jautrajiem piedzīvojumiem, dodoties ar viņu vairāku dienu pārgājienos.
Kad Makkariks bija tuvāk iepazinies ar ģimeni, viņš sāka ņemt līdzi Mātes nr. 1 vecākos, jau pubertāti sasniegušos dēlus ceļojumos vai divu dienu braucienos uz dažādiem kapelānu namiem, “kur viņš viņus stādīja priekšā kā savus “brāļadēlus””. Mātes nr. 1 dēli ar prieku devās šajos braucienos, jo bija par tiem daudz laba dzirdējuši no citiem zēniem, kurus Makkariks bija vedis ciemos. Lai gan Tēvs nr. 1 no sajūsmas par ģimenes aizvien ciešākajām saitēm ar Makkariku bija “kā septītajās debesīs” un “nekad neizturējās tā, it kā viņam Tedā vai Teda uzvedībā kaut kas liktos nepareizs”, Māte nr. 1 sāka just, ka Makkariks “izrāda dīvainu interesi par zēniem” un “pilnīgi nekādu interesi par meitenēm”. Māte nr. 1 arī novēroja, ka Makkariks pieskārās zēniem vai noglāstīja tos tādā veidā, kas viņai šķita nepieņemams. Māte nr. 1 aprakstīja kādu agrīnu incidentu, kad Makkariks tik tikko bija iepazinies ar ģimeni; incidents viņai radīja aizdomas, ka Makkariks apdraud viņas dēlus:
“Es jums izstāstīšu kādu stāstu. Kādā dienā, kad Teds pie mums ciemojās, es biju virtuvē un gatavoju vakariņas. Es izgāju no virtuves, un tur uz dīvāna sēdēja Teds. Viņam katrā pusē bija pa vienam no maniem dēlam, un abiem viņš bija uzlicis roku. Uz iekšējiem augšstilbiem. Viņš masēja viņu iekšējos augšstilbus. Viena roka uz viena augšstilba un otra roka – uz otra. Tas bija vairāk nekā dīvaini. Tas bija nenormāli. Es gandrīz nometu zemē katlu ar ēdienu, ko turēju rokās. Un mans vīrs sēdēja tieši viņam pretī krēslā un, šķiet, Teda uzvedību vispār neievēroja. Kad es no virtuves nonācu līdz durvīm un ieraudzīju, kas notiek, es gandrīz noģību. Es biju šokēta un tiešām jutos tā, ka nokritīšu zemē no redzētā.
Tas bija tik apstulbinoši. Un pēc tam, kad Teds bija aizgājis, es teicu [savam vīram]: “Mums viņš ir jādabū ārā no mūsu dzīves.” [Mans vīrs] vienkārši atteicās to saprast.”[4]
Māte nr. 1 novēroja arī citu Makkarika uzvedību, kuru uzskatīja par nepieņemamu. Viņa stāstīja: “Teds mēdza nostāties aiz mana vecākā dēla, kurš bija pusaudzis, un no aizmugures berzēja viņa krūtis, turot viņu cieši piespiestu.”[5] Turklāt Māte nr. 1, kura nelietoja alkoholu un kuras ģimene ievēroja stingrus noteikumus attiecībā uz alkohola lietošanu, no saviem dēliem uzzināja, ka Makkariks viņu braucienu ar nakšņošanu laikā deva viņiem alu. Māte nr. 1 atcerējās:
“Kāda ceļojuma laikā Teds iepazīstināja divus no maniem dēliem ar alkoholu. Tas bija satraucoši. Un es zināju, ko tas nozīmē, – ka viņš mēģina vājināt viņu paškontroles spējas. Kad viņi man pastāstīja, ka dzēruši alkoholu, es nodomāju: šis cilvēks apdraud manus dēlus. Mēs nebijām ģimene, kurā lieto alkoholu. Un, cik man zināms, zēni pirms tam nekad to nebija dzēruši. Viņš ceļojumā bija paņēmis līdzi alu. No tā es sapratu, ka viņš ir bīstams cilvēks. Un, ka alkohola iegādāšanās piederēja pie iepriekš nosprausta plāna.”
Pirmajā gadā, kurā ģimenei bija attiecības ar Makkariku, Māte nr. 1 pārmeta viņam uzstājību, ar kādu viņš mēģināja panākt, lai vecākais dēls dotos līdzi ceļojumā. Šo sarunu Māte nr. 1 aprakstīja intervijā:
“Pirmais konflikts man ar viņu radās tad, kad viens no maniem dēliem gribēja iet uz žetonu vakaru pēdējā vidusskolas klasē. Teds negribēja, lai viņš ietu uz šo balli, un uzstāja, ka mans dēls viņam “ir parādā” un ka viņam jādodas nedēļas nogales ceļojumā kopā ar Tedu. Teds mēģināja viņu iebiedēt un panākt, lai viņš deju vakara vietā dotos uz kādu vietu, kuru sauca par Eldredu. Viņš uz manu dēlu izdarīja tādu spiedienu, ka dēls atnāca pie manis un raudāja. Man tas nepatika. Tāpēc es viņam piezvanīju un teicu, ka mans dēls viņam neko nav “parādā” un ka viņš nedrīkst iebiedēt ne viņu, ne arī kādu no pārējiem bērniem. Sarunā es pateicu vēl dažas lietas. (..) Tā bija mana pirmā saķeršanās ar viņu. Pēc tās viņš pret mani kļuva vēss. Viss šarms viņa saskarsmē pazuda. Domāju, ka no šīs sarunas viņš saprata, ka man viņš nepatīk un ka es turu viņu aizdomās.”
Lai gan Māte nr. 1 bija pārliecināta, ka Makkariks ir bīstams, viņa skaidroja, ka “nebija viegli” spert konkrētus soļus, jo Makkariks “izturējās tik jauki, bija tik nozīmīgs manam vīram un bija apbūris bērnus”. Viņa zināja, ka Makkariks piesaista bērnus ar īpašiem uzmanības apliecinājumiem: “Būšana pazīstamam ar Tedu sniedza noteiktas “priekšrocības”, un Teds to zināja un izmantoja.” Māte nr. 1 jutās vientuļa savās bažās un baidījās, ka viņas lēmums iesniegt sūdzību varētu izraisīt kaut kādu atriebšanos viņas bērniem.
Māte nr. 1 arī nebija droša, par ko tieši viņa varētu ziņot. Viņa bija redzējusi izturēšanos, kas viņai lika justies neērti, jo šķita seksuāla rakstura, taču Māte nr. 1 arī paskaidroja, ka viņai “trūka īsto vārdu un izpratnes, lai būtu pilnīgi pārliecināta, lai gan [viņa] labi zināja, ka viņš dara kaut ko ļoti sliktu”.
1980. gadu vidū, lai gan viņas bērni jau bija paaugušies un viņiem vairs nebija nepieciešama tik liela aizsardzība, Mātē nr. 1 bija “nobriedusi” pārliecība, ka viņai jārīkojas. Galu galā viņa nolēma brīdināt noteiktas personas, jo uzskatīja, ka Makkarika uzvedība, visdrīzāk, turpinās un kaitē gan viņas bērniem, gan citiem.[6]
Nezinot, kur un pie kā vērsties, Māte nr. 1 nolēma uzrakstīt vēstuli, lai brīdinātu Baznīcas hierarhiju par Makkarika uzvedību. Viņa stāstīja: “Es jutu, ka viņa “brāļi”, ar kuriem es domāju citus priesterus, iespējams, viņu nepazina un nezināja, ko viņš dara. Varbūt daži zināja, bet citi nezināja. Man nebija ne jausmas. Bet es gribēju viņus visus Amerikas Savienotajās Valstīs brīdināt par to, kas notiek.”
Māte nr. 1 savās mājās “uzrakstīja uzmetumu tam, ko rakstīs”, un sagādāja aploksnes, pastmarkas, papīru un pildspalvu.[7] Izvēlētajā rītā – viņa to atcerējās kā “skaistu dienu”, kad “spīdēja saule”, – Māte nr. 1 ar sagatavotajiem materiāliem iekāpa ģimenes automašīnā un devās uz Metahenu Ņūdžersijā, kuras bīskaps bija Makkariks. Māte nr. 1 stāstīja, ka visu bija rūpīgi izplānojusi un “izbrīvējusi dienu”, bet “nevienam neteica, kur brauc”. Māte nr. 1 devās uz Metahenas bibliotēku netālu no Makkarika rezidences. Tur viņa piegāja pie uzziņu literatūras plaukta un no tā paņēma biezu ikgadēju Katoļu draudžu rādītāju tumši sarkanos vākos. Viņa apsēdās bibliotēkas stūrī, lai būtu vienatnē, un, izmantojot no mājām atvestos piederumus, pabeidza rakstīt vēstuli. Tad viņa ar roku uzrakstīja vairākas kopijas, lai nosūtītu visiem kardināliem Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī pāvesta nuncijam.[8] Katram adresātam viņa uzrakstīja vēstuli ar roku, jo “uzskatīja, ka tas atstās lielāku iespaidu nekā tikai kopijas nosūtīšana”.[9] Tad viņa sagatavoja aploksnes ar adresēm, kuras atrada katoļu draudžu direktorijā.
Māte nr. 1 atcerējās, ka viņa “visu dienu pavadīja bibliotēkā”, lai pabeigtu savu uzdevumu. Viņa stāstīja: “Es rakstīju šīs vēstules, jūtot niknumu tīrā formā. Es vārījos dusmās. Tieši tā es jutos.” Māte Nr. 1 sacīja, ka vēstules bija anonīmas un nebija garākas “par trīs rindkopām”. Viņa paskaidroja, ka “baidījās, ka tiks identificēta” un ka “[vēstulēs] nebija rakstīts, ka ir runa par viņas ģimeni vai ka [viņa ir] māte”. Viņa skaidroja: “Es negribēju tur iekļaut norādes, kas es esmu”.
No vēstulēm nekļuva skaidrs, vai autors ir vīrietis vai sieviete, tajās nebija norādīts neviens konkrēts upuris, tajās nebija minēta neviena cita katoļu ģimene un tajās nebija apgalvots, ka citi zinātu par Makkarika rīcību. Intervijā Māte nr. 1 sacīja: “Es negribēju nevienu citu iesaistīt vai [iesaistīt] kādu, kurš negribētu tikt iesaistīts.” Lai gan viņai bija grūti atcerēties precīzu vēstuļu saturu, viņa minēja dažus vārdus, kurus lietoja. Viņa atcerējās, ka “lietoja vārdu “bērni”” un “pieminēja 13 vai 14 gadus vecus zēnus”. Māte nr. 1 liecināja, ka “mēģināja paskaidrot, ka Makkarikam interesē zēni”. Atsaucoties uz redzēto gadījumu, kad Makkariks, sēžot dīvānā, “berzēja [viņas dēlu] augšstilbu iekšpusi”, Māte nr. 1 rakstīja, ka viņa personīgi redzējusi, kā Makkariks “nepiedienīgi pieskaras” zēniem.
Māte nr. 1 norādīja, ka vēstulēs nav izmantojusi jēdzienus “vajātājs” vai “pedofils”. Viņa atcerējās: “Man trūka atbilstošu vārdu, lai to izskaidrotu. Vēstulēs, kuras rakstīju, es izmantoju vienkāršu valodu. Tur nebija nekādu īpašu terminu.” Viņa “parakstīja” vēstules ar “tādu kā parakstu, ko nebija iespējams izšķirt. Viena apaļa līnija un tad otra apaļa līnija, tāds kā ķeksis”.
Pēc vēstuļu sagatavošanas Māte nr. 1 devās pie “zaļas pastkastītes, kas atradās tieši pie [Makkarika] rezidences durvīm” – “ļoti tuvu” bibliotēkai. Viņa uz Metahenu bija paņēmusi līdzi rektorāta adresi. Viņa atcerējās: “Es gribēju to izdarīt tieši pie viņa durvīm. Es gribēju nosūtīt vēstuli tieši no viņa mājām. Gribēju, lai viņš redz pasta zīmogu.” Atceroties brīdi, kad viņa iemeta vēstules, Māte nr. 1 stāstīja: “Kad piegāju pie pastkastītes, sirds dauzījās tik spēcīgi, ka šķita, tā izleks no krūtīm. Es baidījos, ka kāds mani Metahenā atpazīs vai Teds iznāks un mani ieraudzīs. Mana sirds bija burtiski iespiedusies kaklā, kad gāju iemest vēstules. Bet es to izdarīju.”
Tad Māte nr. 1 devās mājup. Viņa nevienam neteica, kur bijusi un ko darījusi.[10] Māte nr. 1 arī nepaglabāja vēstuļu kopijas, “lai kāds no ģimenes locekļiem tās neatklātu”. Viņa stāstīja, ka jutusies “atvieglota”, ka viss beidzies, bet joprojām bijusi “noraizējusies, jo baidīj[usies] no sekām”.[11]
Māte nr. 1 gaidīja un cerēja redzēt kādu liecību tam, ka pret Makkariku pieņemti noteikti mēri. Bet, tā kā laiks ritēja un nekas nemainījās, Māte nr. 1 kļuva neapmierināta ar to, ka viņas vēstulēm, šķiet, neviens nebija pievērsis uzmanību: “Es jutu, ka nekas netiek darīts un ka manas vēstules ir ignorētas. Es par to biju dusmīga un [jutu], ka šī cilvēka uzvedība turpināsies un nekas netiks darīts. Es biju domājusi, ka, rakstot pāvesta nuncijam, par šo lietu uzzinās pāvests un kaut ko darīs. Bet, laikam ejot, man sāka likties, ka tas ir tāds vīriešu klubs, kurā visi par šo lietu zināja un nepievērsa tai uzmanību. Un tad es sāku domāt vai baidīties, ka viņi varbūt īstenībā tur ir iesaistīti. Un es sāku šaubīties, vai vispār kāds jebkad kaut ko darīs.”
Nav atrasti ne šo vēstuļu oriģināli, ne kopijas. Tie nav atrasti ne Svētā Krēsla, ne apustuliskās nunciatūras, ne Ņujorkas arhidiecēzes arhīvos.[12] Turklāt, atšķirībā no citām anonīmām vēstulēm [par Makkariku], kas tika saņemtas vēlāk, 1990. gados (skatīt tālāk X A sadaļu), nevienā no dokumentiem, kas tika izskatīti šī Ziņojuma sagatavošanai, netika atrasta neviena atsauce uz anonīmām apsūdzībām 1980. gados.[13]
Sagatavoja un no angļu valodas tulkoja Agnese Irbe. Pašā Ziņojumā sniegtās vadlīnijas atļauj teksta daļu pārpublicēšanu bez īpašas atļaujas, ja pārpublicēšana veikta informatīvos nolūkos.
[1] https://www.vatican.va/resources/resources_rapporto-card-mccarrick_20201110_en.pdf
[2] Piemēram, Māte nr. 1 skaidroja, ka reiz Makkariks no kāda cita Baznīcas pasākuma ieradies uz viņas dēla iesvētībām ar helikopteru un homīlijas laikā paziņojis, ka iesvētāmais zēns ir viņa “brāļadēls”. Māte nr. 1 sacīja: “Protams, šīs tuvās attiecības ar mūsu ģimeni uz citiem cilvēkiem atstāja lielu iespaidu.”
[3] Māte nr. 1 sacīja, ka Makkariks “laboja” bērnus, kad viņi viņu nesauca par “Onku”. Viņas dēls apstiprināja: “[Tā bija] 100% taisnība, ka viņš būtībā piespieda sevi saukt par “tēvoci Tedu” vai “Onku” – un viņš noteikti mūs izlabotu, ja mēs viņu tā nenosauktu”.
[4] Viens no Mātes nr. 1 dēliem norādīja, ka Makkarika dīvainās uzvedības “neredzēšana” no tēva puses bija saistīta ar viņa “nespēju pat iedomāties, ka priesteris varētu darīt kaut ko nepiedienīgu; priesteris ir “svaidīts”; viņš nevarēja iedomāties, ka cilvēks, kurš šķita veltām tik daudz pozitīvas uzmanības viņa ģimenei, darītu ko tādu, kas varētu kaitēt viņa bērniem”. Kā sacīja cits Mātes nr. 1 dēls: “Mans tēvs zināja trīs lietas: ticību, ģimeni un darbu. Manuprāt, viņš pat nespēja iedomāties, ka Teds varētu darīt pāri viņa bērniem.”
[5] (“Es redzēju vēl kaut ko: bija tā, ka viņš vairākkārt nostājās manam dēlam aiz muguras un ļoti cieši aptvēra viņa krūtis ar rokām. Viņš apskāva manu dēlu un masēja viņa krūtis un vēderu. Tā nebija normāla uzvedība.”). Viens no Mātes nr. 1 dēliem apstiprināja viņas stāstīto: “Viņš to darīja bieži, un ne tikai ar manu vecāko brāli. (..) Mēs visi stāvējām apkārt, un es atceros, ka viņš kādu no mums cieši apskāva no aizmugures, gandrīz kā māte, kas pieskaras savam dēlam… (..) Viņš to darīja visu pārējo acu priekšā, it kā tajā nebūtu nekā slikta. Bet tā bija ļoti dīvaina sajūta.”
[6] Māte nr. 1, kura apgalvoja, ka “katru dienu” nožēlo, ka iepriekš nav rīkojusies daudz apņēmīgāk, savu spēju spert konkrētus soļus daļēji skaidroja ar divus gadu ilgušo Kalpošanas draudzē apmācības programmu, pēc kuras viņa vēl divus gadus strādāja par draudzes koordinatori. Māte nr. 1 paskaidroja: “Mums bija šis viens priesteris, kurš bija psihiatrs un vairākas reizes lasīja lekcijas par seksualitāti. Lai gan es ar viņu nekad tieši nepārrunāju situāciju ar Tedu, viņa lekcijas man palīdzēja labāk saprast, kas notiek.”
[7] Māte nr. 1 stāstīja: “Es nezināju, cik cilvēkiem rakstīšu, tāpēc vienkārši biju paņēmusi līdzi daudz pastmarku, daudz aplokšņu un daudz rakstāmpapīra.”
[8] (“Un es dabūju grāmatu, apsēdos un rakstīju.”); (“Es to nosūtīju kardināliem, kuri bija minēti grāmatā. Un pāvesta nuncijam. Bet nevienam citam.”). Pāvesta nuncijs tolaik bija arhibīskaps Pio Lagi. Māte nr. 1 bija pārliecināta, ka vienu no vēstulēm adresējusi Čikāgas arhibīskapam kardinālam Bernardīnam, taču nevarēja atcerēties citu kardinālu vārdus, kuriem rakstīja. Māte nr. 1 stāstīja: “Es zināju, ka [kardināli] bija daļa no Katoļu bīskapu konferences. To es zināju. Un es zināju, ka arī viņš pie tās piederēja, tāpēc es domāju, ka, ja rakstīšu kardināliem, viņi varēs kaut ko darīt, jo viņi visi piederēja pie šīs vienas “konferences”.” Tomēr Māte nr. 1 neatcerējās un nedomāja, ka būtu rakstījusi tieši ASV Nacionālās katoļu bīskapu konferences (NCCB) amatpersonām vai darbiniekiem.
[9] Māte nr. 1 stāstīja, ka rakstījusi gan ar drukātiem burtiem, gan saistītā tekstā un nav mēģinājusi slēpt savu rokrakstu.
[10] Kā minēts iepriekš, Māte nr. 1 stāstīja, ka 1990. gadu sākumā un vidū pavēstījusi diviem no saviem dēliem par vēstulēm. Intervijas laikā viens no viņas dēliem teica: “Viņa man to pateica 1990. gados. Viņa pastāstīja, kā atradusi vārdus grāmatā un iemetusi [vēstules] pastkastītē.” Tas pats dēls atcerējās, ka viņa māte “vienmēr teica, ka to izdarījusi Metahenā”.
[11] Konkrēti, Māte nr. 1 pauda bažas, ka Makkariks “varētu sabojāt [viņas] bērniem dzīvi”.
[12] Mēģinot aptaujāt arhidiecēzes, kuras 1980. gadu vidū vadīja kardināls arhibīskaps, neizdevās atrast nevienu reģistrētu vēstuli vai tās kopiju. Kādā intervijā Māte nr. 1 izteica pieņēmumu, ka vēstules, “iespējams, tika atmestas malā”, jo viņa bija rakstījusi anonīmi.
[13] Intervijā un vēstulē viens no Mātes nr. 1 dēliem, kurš Makkarikam bija tuvs un tolaik ar viņu pavadīja daudz laika, stāstīja, ka māte ar viņu runājusi par savu vēlmi ziņot par Makkarika uzvedību Baznīcas hierarhijai 1980. gadu beigās, kad viņš vēl bija jaunietis. Dēls atcerējās: “Mana māte pauda bažas par to, vai mana draudzība ar Tedu ir veselīga. Viņa norādīja, ka Teda emocionālā pieķeršanās varētu būt vai nu bīstama, vai tāda, kas var novest pie kaitējuma. Sākumā es biju pārsteigts, jo neviens [man] šādu jautājumu nekad nebija uzdevis. Taču, no mana skatījuma, viņas motīvi bija nevainojami.” Pēc Mātes nr. 1 dēla stāstītā, viņš mātei atbildējis, ka Makkariks viņam vienīgi bijis “pielipis”, bet ka viņam “pašam nebija zināms nekas, kas dotu pamatu par to “ziņot””. Konkrēti, dēls sacīja, ka Makkarika izturēšanās nav bijusi “ne seksuāla, ne emocionāli izmantojoša”. Atsevišķā intervijā Māte nr. 1 atcerējās to pašu sarunu, norādot, ka tā notikusi “dažus gadus” pēc vēstuļu nosūtīšanas. Viņa stāstīja, ka pārrunājusi šo jautājumu ar dēlu, “kad mēs pastaigājāmies pludmalē, un viņš teica, ka ar Tedu nekad nekas tāds nenotika”. Cits Mātes nr. 1 dēls intervijā liecināja, ka 1990. gadu sākumā māte viņam pa telefonu sacījusi, ka “grasās publiskot” savu pārliecību, ka Makkariks nepiedienīgi izturējies pret viņu un vienu no viņa brāļiem. Dēls precizēja, ka šis telefona zvans bija pirmā reize, kad māte pauda bažas saistībā ar Makkarika un viņa saskarsmi. Tolaik dēls kādreizējo Makkarika uzvedību “vērtēja kā “glumu” (creepy) un “neomulīgu”, bet “neuztvēra to kā seksuālu izmantošanu”. Dēls mātei sacīja, ka labprātāk vēlētos, lai viņa par to publiski nerunātu “tagad, kad mēs esam pieauguši un jau sen garām tam laikam, kad viņš varētu mūs ļaunprātīgi izmantot”. Dēls skaidroja: “Ja mana māte bija izlēmusi par kaut ko runāt, nebija iespējams viņu no tā atturēt. Man tolaik šķita, ka nebūtu pareizi izmantot manu un vecākā brāļa pieredzi kā pamatojumu publiskam paziņojumam. Tā kā bija pagājuši tik daudzi gadi un es neuzskatīju notikušo par seksuālu uzmākšanos, es apšaubīju viņas publiskā paziņojuma lietderību. Man bija trīsdesmit gadi, visi mani brāļi bija pieauguši, un man šķita, ka laiks, kad to būtu vajadzējis risināt, jau sen ir pagājis.” Lai gan Māte nr. 1 neatkāpās no pārliecības, ka Makkariks nepiedienīgi izturējies pret viņas tagad jau pieaugušajiem vīriešu kārtas bērniem tad, kad viņi bija nepilngadīgi, un intervijā apgalvoja, ka “nekad neesmu pārstājusi par to domāt”, viņa tolaik pieņēma lēmumu nenākt klajā ar publisku apsūdzību Makkarikam.