Referāts nolasīts konferencē “Academia Petrina (1775–1801) augstskolas statusā”, 2025. gada 3. jūlijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.
Pētera Akadēmijas gadi, kurus šodien redzam jūlija jubilejas konferences plakātos (1775–1801) ir ļoti nozīmīgi gadi ne tikai Kurzemes hercogistei. Šajos gados aiz tās robežām – vācu sabiedrības un kultūras vēsturē un Eiropas filozofijas vēsturē kopumā – notiek ievērojams pavērsiens. Šajā periodā strauji tiek izdzīvoti veseli laikmeti vācu literatūrā no vēlīnās apgaismības un sentimentālisma līdz Vētras un Dziņas kustībai, līdz Veimāras klasikas laikam un romantisma sākumam. Filozofijā šajā laikā notiek pāreja no t. s. Leibnica-Volfa racionālisma sistēmas pie Imanuela Kanta transcendentālās kritiskās filozofijas, kuras ietekme – atskatoties uz to no 19. un 20. gadsimta procesu un mūsdienu skatpunkta – ir bijusi grandioza. Kanta galvenie darbi, pirmām kārtām viņa trīs Kritikas (Tīrā prāta kritika, publicēta Rīgā, 1. izdevums 1781, 2. izdevums, 1787, Praktiskā prāta kritika, publicēta Rīgā, 1788, un Spriestspējas kritika, Berlīne/Liepāja, 1790), ir atskaites punkts (un arī kritikas priekšmets) Johanam Georgam Hāmanim un Johanam Gotfrīdam Herderam. Kanta trīs kritikas atmodina vācu ideālismu J. G. Fihtes zinātmācībā un pēc tam Šellinga un Hēgeļa darbībā. 1775. gads ir Šellinga dzimšanas gads; gados līdz 1801. gadam viņš jau būs publicējis vairākus traktātus, tajā skaitā Transcendentālā ideālisma sistēmu (1800). 1801. gads savukārt ir gads, kurā Frīdrihs Šlēgels lasa lekcijas par transcendentālfilozofiju Jēnā, pirms dodas uz Drēzdeni; šis ir ļoti nozīmīgs gads romantisma teorētisko ideju attīstībā gan vācu, gan romantisma kā eiropeiska fenomena kontekstā.
Filozofija Academia Petrina
Kanta darbi būtiski ietekmē romantisma jaunos prātus, kuri lasa Kantu gan Fihtes pastarpinājumā, gan patstāvīgi un paralēli vācu ideālisma autoriem. Viss šis laikmets, kura intelektuālā intensitāte un spriedze ir pārsteidzoša, ir laiks, kurā tiek likti pamati modernajai filozofijai; Kants ir robežšķirtne starp pre-moderno un moderno domāšanas veidu. Kā rāda viņa laikabiedru reakcija uz viņa darbiem, ne visi vēlas, spēj un grib šādu pāreju pieņemt. Tomēr, Šellinga vārdiem runājot, “Kanta ugunskura ogles” tiek aiznestas tuvu un tālu, kritiskās filozofijas ietekme – daudzos pastarpinājumos un versijās – pārveido filozofijas ainavu. Šellinga vārdi ir simboliski: Kants savulaik aizstāv disertāciju “Par uguni” (De igne) Kēnigsbergā (1755), kurai tajā pašā gadā seko habilitācijas darbs Par metafiziskas izziņas pirmajiem principiem (Nova dilucidatio). Kanta domas uguns izgaismo un daudzu laikabiedru skatījumā “izdedzina” metafiziskas izziņas “lauku”. Tā vairs nevar palikt savā līdzšinējā izskatā. Tieši tas uzrunā jaunos Kanta lasītājus. Kanta kritiskā filozofija atraisa viņu pārgalvīgo piedzīvojumu ar metafiziku.
Taču pirms tam pāreja no Leibnica-Volfa filozofijas pie Kanta kritiskās filozofijas un diskusija par šo pāreju ir vērojama arī Academia Petrina sienās. Akadēmijā līdz ar tās dibināšanu darbu uzsāka profesori, “kuri bija pazīstami tālu aiz zemes robežām”[1] un kuru zināšanu bagāža bija sava laika filozofijas un zinātņu augstumos. To nodrošināja Berlīnes Zinātņu akadēmijas loceklis apgaismotājs Johans Georgs Zulcers, kura Akadēmijas iekārtošanas plānam hercogs deva priekšroku. Savā uzmetumā Academia Petrina iekārtošanai no jaunākās filozofijas kā studējamus Zulcers min tieši Leibnicu un Volfu,[2] bet vēlāk iesaistās Kanta aicināšanā uz Mītavu. Kants neierodas Jelgavā nedz 1773. gadā, nedz 1776. gadā pēc oficiāla aicinājuma, tomēr viņa idejas te iegūst vienu no pirmajiem apspriešanas placdarmiem. Akadēmijas rektors Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke pēc Tīrā prāta kritikas nākšanas klajā 1789. gadā Mītavā publicē šī darba kritiku,[3] bet filozofijas profesors Gotlobs Dāvids Hartmanis, kurš pats sarakstīs odu par godu Zulceram,[4] sarakstē ar Kantu viņa kritiskās filozofijas tapšanas fāzē pauž tai savu atbalstu.
Tas nenozīmē, ka filozofijas pasniegšana Akadēmijā aprobežojās tikai un vienīgi ar tās pastāvēšanas laikā pamazām spēkā pieņemošos polemiku ap Kantu. Tāpat nebūtu jādomā, ka Akadēmijas profesoru vidū ar filozofiju nodarbojās tikai filozofijas profesori. Jau pieminētais Bēzeke kā jurisprudences profesors un ornitologs pazīstams filozofijas jomā ne tikai ar Kanta Tīrā prāta kritikas kritiku, bet gan arī ar darbu Par morāles avotiem kā morālfilozofijas un dabisko tiesību pamatu (1774),[5] kurā balstoties viņš vēlāk saraksta šajā praktiskās filozofijas disciplīnā (t. sk. arī Jelgavā) publicētus darbus.
Nav arī tā, ka Akadēmijas filozofijas profesori neiesaistītos laikmeta diskusijās ārpus šauri izprastām specializētām filozofijas disciplīnām. Tas sakāms, piemēram, par filozofijas profesoru Johanu Augustu fon Štarku, kura ambivalenti suģestējošie darbi par brīvmūrniecību un senās pasaules kultiem un tradīcijām tobrīd kļūst par elementu intelektuālajā dzīvē starp Kurzemi un vācu zemēm. Štarka teksti un darbība izraisa, piemēram, Johana Georga Hāmaņa interesi un kritiku, kuru Hāmanis publicē darbā Konxompax (1779), taču, protams, ne tikai to.
Ja par Johana Melhiora Gotlība Bēzekes kā Akadēmijas prorektora, morālfilozofa un zinātnieka darbību latviešu valodā savulaik publicēti raksti un latviski lasāmi viņa darbu fragmenti,[6] kā arī pārskats par viņa darbību iekļauts Latvijas Universitātes Filozofijas studiju programmā Filozofijas vēstures kursos, tad par Akadēmijas pirmo filozofijas profesoru Johanu Gotlobu Hartmani atrodam daudz mazāk apceru. Hartmanis pieminēts Jāņa Stradiņa un Henrika Stroda Jelgavas Pētera akadēmijā (1975), un Ideju vēsturē Latvijā (1995)[7] par viņu ir pavisam neliels apcerējums, vēstule Kantam un morālfilozofisks dzejolis. Hartmani piemin arī Igors Šuvajevs apcerē “Par kantiskajiem toņiem Latvijā” (2019)[8] vēl filozofijas Latvijā izpētāmo un reaktualizējamo konstelāciju sakarībā.
Šobrīd, “pārstartējot” sadarbību ar vācu kolēģiem Vācijas–Baltijas kultūras sakaru dimensijā, Latvijas Universitātē kopā ar Nacionālo bibliotēku esam organizējuši kopīgus labi apmeklētus pasākumus t. sk. Kanta gadā (2024) un K. U. Bēlendorfa gadā (2025). Taču vēl vairāk: šī gada 26. jūnijā Latvijas Universitātē esam nodibinājuši starpdisciplināru Vācijas pētījumu centru. Ar vēstniecības, citu vācu institūciju Latvijā un Vācijā atbalstu plānojam vairākus projektus vācu kultūras, filozofijas un zinātņu tradīcijas izpētē Baltijā. Kanta recepcija Baltijā ir viens no atzariem izpētes programmā, kuru atbalsta Vācijas Federālais institūts Austrumeiropas vēstures un kultūras izpētei un kurā (un arī ārpus kuras) Hartmanim jāpievērš lielāka vērība. Tas jādara ne tikai viņa īsā mūža agrīno “Barda dziesmu” un citu dzejoļu dēļ, kuri ir zīmīgs laikmeta dokuments, bet arī viņa teorētisko tekstu dēļ.[9]
Literatūrzinātniekam Ēriham Jenišam mums jāpateicas par līdz šim kontekstualizējoši labāko Hartmanim veltīto apcerējumu 20. gadsimtā.[10] Pirms tam 19. gadsimta izskaņā, 1890. gadā, Vilhelms Langs publicē visai detalizētu biogrāfisku apcerējumu par Hartmana dzīvi un darbību.[11] 21. gadsimta sākuma apjomīgākais pētījums par Hartmani ir Rēgensburgas Universitātē aizstāvētais, literatūrvēstures metra Prof. Dr. Bernharda Gajeka un Prof. Dr. Ernsta Rēmera recenzētais Jūlijas Velleres kvalifikācijas darbs ar plašiem pielikumiem, Hartmaņa paziņu loka rekonstrukciju, tekstu un dokumentu reprodukcijām un komentāriem.[12] Hartmanis ir minēts leksikonos un enciklopēdijās, vairākos kvalifikācijas darbos Vācijā un Latvijā, tomēr šobrīd trūkst plašāku un detalizētāku pētījumu par viņu, kas ņemtu vērā papildu kontekstus, mediju teorijas atziņas un pēdējo gadu diskusiju par Hartmaņa laikmetu rezultātus.
1927. gadā Baltijas Mēnešrakstā Jenišs izteicās: “Hartmanim ir reprezentatīva nozīme: tas, kas padara viņa dzīvi īpašu, ir apstāklis, ka viņa iekšējā attīstība atspoguļo literatūras attīstību no Bodmera un Klopštoka līdz Herderam un Gētem. Viņa individuālā gara vēsture atkārto laikmeta gara vēsturi.”[13] Tas pats jāsaka arī par Hartmani kā figūru, kuras dzīvē ielūkojoties, rodam ieskatu arī laikmetā un laikmetīgo ideju attīstībā vācu zemēs un Mītavā. Jenišs nodēvē Hartmani par “Kurzemes Verteru” dēļ viņa nelaimīgās mīlestības pret Elizabeti fon Reki, taču arī tāpēc, ka tieši pēdējā dzīves gadā Hartmanis ieguvis patstāvīgu izpratni un pieeju Gētes darbiem. Viņu varētu dēvēt arī par “Mītavas Herderu” viņa bardu dzejas un Herdera ietekmētās Cilvēces vēstures plānu dēļ. Visiem šiem kontekstiem būtu vērts izsekot sīkāk, taču šoreiz palūkosimies uz Hartmaņa īso, taču intelektuāli ļoti intensīvo dzīvi no Jelgavas Akadēmijas perspektīvas.
Agrīnās cerības
Gotlobs Dāvids Hartmanis dzimis 1752. gada 2. septembrī. Dzīves sākums paiet Ludvigsburgas Švābijas reģiona un ģimenes reliģiskajā vidē. Mācības Bebenhauzenē un Tībingenē, kur vēlāk studē arī Helderlīns, Šellings, Hēgelis, mudina uz sacelšanos un protestu pret tēva nosprausto dzīves gaitu, kurā intelektuālo vidi nosaka piētisma autori Arndts, Špeners un Bengelis. Tobrīd “modernie” autori, tādi kā Klopštoks un Šūbarts, taču tad arī Herders, ir tie, kuri izraisa vispirms kritisku, bet tad aizvien dzīvāku Hartmaņa interesi. Sarakstē ar Bodmeru, Abtu, Fuldu, Klocu, Lafāteru, Nikolaī Hartmanis pauž vēlmi pievērsties vēstures filozofijai, jo vēstures zinātne, viņaprāt, pārāk daudz kavējas pie “virspusējām parādībām un notikumiem, taču neredz sirds dzīles, nepēta notikumu dzinuļus un cēloņus”.[14] Tos viņš vēlas meklēt kopā ar Herderu plašā Cilvēces vēsturē, kuru iecer nevis kā dinastiju vai notikumu vēsturi, bet gan kā visas dzīves jomas aptverošu vēsturi, kā valodas un prakses vēsturi.[15] Īsā laika posmā Hartmanis ir kontaktā ar veselu virkni tā laika vācu literārās dzīves personāžu un paspēj kļūt par apgaismības ideju paudējas Erfurtes avīzes līdzstrādnieku. 20 gadus jaunais daudzsološais intelektuālis ir satīklojies ne tikai ar rakstniekiem un dzejniekiem (Bodmers vēlas viņā redzēt savu literāro mantinieku, sarakstē ar Lafāteru Hartmanis piesaka sevi kā “dzejnieku” un “filozofu”, vienlaikus jautājot par spēkiem un prasmēm, kas šiem amatiem vajadzīgi),[16] bet arī ar zinātniekiem un dažādu izdevumu redaktoriem. Sevi viņš uz mirkli redz kā piederīgu bardu dzejai, ko tobrīd attīsta Karls Frīdrihs Krečmans un Johans Deniss, akcentējot to kā nacionālu atmodu, kas, pievēršoties cildenai pagātnei, dod paraugu tagadnei un nākotnei. Hartmanis tobrīd redz sevi kā vācu Osiānu.
Pārejā no dzejas pie filozofijas Hartmanis Tībingenes studiju laikā saraksta darbu “Sofrons jeb jaunieša sūtība”. Šis teorētiskais pamatojums viņa dzīves praksei, kuru viņš vēlas balstīt personiskā intuīcijā, nevis tradicionālajās reliģijā balstītās sociālajās normās, ir noturīgs motīvs, kuru varēs saskatīt arī viņa dzīves noslēguma tekstos. Protestantiskais racionālisms, apgaismība un piētisma atbalsis veido konstelāciju, kurā šī doma tiek attīstīta Hartmaņa teorētiskajos apcerējumos, pirmām kārtām, “Sofronā”[17] un Vētras un Dziņas laikmeta poēzijai pieskaitāmā dzejā.
Nākotne iezīmējas kā darbīga literatūras kritiķa darbs vai mācībspēka darbs augstskolā. Gīsenē un Erfurtē draugi jau runā par iespējamu uzaicināšanu profesora amatā. Tībingenē viņš iegūst maģistra grādu, Erfurtē – doktora grādu. No Bodmera, kurš ir draugos ar Zulceru, Hartmanis uzzina, ka Zulcers meklē profesorus jaundibināmās Mītavas akadēmijai. Vēstulē Bodmeram viņš arī lūdz izteikt savas kandidatūras piedāvājumu Zulceram. Šajā laikā Hartmani kā jaunu talantu, kurš gan vēl ir nenobriedis, apspriež Lafāters, Herders un Hāmanis. Sarakstē viņi runā par Hartmani jau kā par drošu braucēju uz Mītavu. Lafāters kā fiziognoms nosauc viņu par “jauno ģēniju” un Herderam raksturo kā tādu, kurš vēl ir “maz, bet var kļūt daudz vairāk, nekā es spēju iedomāties. Viņā ir vairāk spēka nekā smalkuma, viņš vairāk domāts dižumam, nevis skaistumam, […] viņš ir liels dzejnieks un var kļūt par lielu filozofu”.[18] Zulcers piedāvā viņam 50 dukātus ceļam no Tībingenes uz Mītavu, ko gan Hartmanis uzskata par mazu summu. Viņa prātu pilda kultūrfilozofiskas, vēsturiskas, psiholoģiskas, lingvistiskas un mitoloģiskas idejas, viņš raksta Vīlanda “Merkuram”, kura pozīciju gan viņš neatbalsta,[19] vairākus rakstus un recenzijas citiem izdevumiem. “Merkuram” domātos rakstus vēlāk viņa Rakstu izdevējs Kristiāns Jakobs Vagenzeils publicēs savā izdevumā.
Šī produktīvā posma ietekmē Hartmanis pats vēlas izveidot laikrakstu, kuru izdot Mītavā un kuram viņš brauciena laikā grib sarunāt līdzstrādniekus. Viņš domā par Bodmeru, Lafāteru, Klopštoku, Kantu, Garvi, Zulceru, Mendelsonu un citiem. 1774. gada aprīļa ceļojumā uz Mītavu viņš Frankfurtē tiekas ar Gēti, Veimārā ar Vīlandu, Leipcigā ar Veisi un slaveno ceļotāju Karstenu Nībūru, Berlīnē ar Mendelsonu, Nikolaī, Zulceru, Kēnigsbergā ar Kantu. 1774. gada 4. septembra vēstule no Mītavas Kantam ir jau Kēnigsbergas sarunas papildinājums un turpinājums.
Mītavā
Pēc septiņarpus nedēļu ceļojuma 17. jūnijā nonācis Jelgavā, Hartmanis pievelk visus – kolēģus akadēmijā, aristokrātiju un pilsētniekus; hercogs ar viņu tiekas, lasa viņa darbus, Hartmanis sēž pie hercoga galda, lai gan nav sajūsmā par hercoga raksturu un nevēlas tapt par “hercoga vergu”. Akadēmijas ēka vēl tikai tiek būvēta, vēl nav arī studentu. Tomēr pirmās vēstules uz mājām no Mītavas ir optimisma pilnas. Pirmais plāns, kuru viņš iecer Mītavā, ir Cilvēces vēsture, kuras sarakstīšanai viņš plāno garus ceļojumus tālu uz austrumiem un gadiem ilgas filozofiskas, antropoloģiskas, etnogrāfiskas studijas. Herders kļūst viņam aizvien nozīmīgāks, Mītavā viņš lasa gandrīz tikai Herderu. Abi piedalījušies Berlīnes zinātņu akadēmijas izsludinātajā 1773. gada konkursā, lai gan nesaņem balvu. Hartknohs un Hartmanis vēlas, lai Herders tiktu uzaicināts uz Mītavu par teoloģijas profesoru. Herders sliecas šādu opciju pieņemt, bet Zulcers nav atbalstošs, jo nav Herdera pusē viņa strīdā ar Berlīnes konsistoriju un konsistorija padomnieku Špaldingu. Galu galā Herders lūdz Hartmani par viņu vairs neiestāties un Mītavā, kurā sākotnēji labprāt būtu nonācis, ilgojoties atkal tuvāk būt Rīgai, nenonāk.
No studiju sākuma Hartmanim ir 14 skolnieku, par kuriem viņš nav ļoti augstās domās. Arī Mītava, kurā tobrīd dominē koka apbūve un apvidus, kas Hartmanim šķiet reti apdzīvots, nav iedvesmojoša. Dzīvi, kuru ziemīgi pavada ragavu slieču čirksti aiz loga, krāšņo daži izbraucieni uz aristokrātu muižām. Vienā no tām Hartmanis satiek Elizabeti fon Reki. Hartmanim tad ir 22, Elīzei 20 gadu. Viņa apraksta attiecības ar Hartmani vēstulēs draudzenei Karolīnei Štolcai. Hartmanis lasa viņai priekšā Gētes Verteru un pats iejūtas Vertera lomā. Jaunpils ainas, kurās Hartmanis tiekas ar Elīzu fon Reki, kā izsakās Ērihs Jenišs, labi iederētos Gētes Verterā kā papildu nodaļas.[20] Asaras, naksnīgu debesu vērošana, jūtas un nopūtas mijas ar karstiem, bet izvairīgiem vārdiem. 1775. gada septembrī viņi viens otru redz pēdējo reizi.
Septembrī Hartmanis sāk slimot, slimība te atlaižas, te atkal pieņemas spēkā. Viņa oktobra piezīmēs, kuras citē Vilhelms Langs savā apcerē, var lasīt: “Es jūtu, ka ilgi vairs nedzīvošu, tomēr gribu izturēt šo ziemu.”[21] Drudzis pieņemas spēkā, slimnieks murgo. Viņu kopj divi viņa studenti. Ārsti nevar palīdzēt, un 1775. gada 5. novembra rītā svētdienā Hartmanis ir jau miris.[22]
Vācu zemēs tiek publicēti vismaz divi nekrologi. Jau vēlāk, 1784. gada Mītavas Mēnešrakstā latviski tiek publicēts Hartmaņa dzejas paraugs “Sprancis”. Pirms tam 1779. gadā Gotā Karla Vilhelma Etingera izdevniecībā jau pieminētais literāts Vāgenzeils publicē Hartmana Rakstu izdevumu. Šodien Bādenes Virtembergas zemes Ludvigsburgas valsts arhīvā ir Hartmaņa agrīnās jaunības sarakstes ar ģimeni un draugiem materiāli; vēstules atrodamas arī bibliotēkas arhīvā Cīrihē.
Jau būdams slims, Hartmanis 1774. gada 4. septembra vēstulē Kantam raksta: “Jūsu Tīrā prāta kritika, no kuras apcirkņiem jūs man šo to atklājāt, mani patiešām bieži un ilgstoši ir nodarbinājusi līdz pat šim laikam. Kad Jūs savu darbu vienreiz pabeigsiet, tad filozofija, kā es to iedomājos, iegūs pavisam citu veidolu. […] Es būtu ļoti pateicīgs, ja Jūs varētu izpildīt savu solījumu – laiku pa laikam ko pavēstīt par savu darbu. Mans šejienes amats prasa, lai es īpašu uzmanību veltītu tāda veida darbiem kā Jūsu Tīrā prāta kritika. Periodiskais izdevums, par kuru es Jums stāstīju, varētu sākt iznākt nākamā gada sākumā un, spriežot pēc tā, kas man jau ir, un tā, ko es vēl ceru saņemt, it īpaši no Jums, šis izdevums varētu kļūt diezgan nozīmīgs. [..] Ar mūsu akadēmisko ģimnāziju patiešām iet ļoti labi. Hercogs ir apsolījis piešķirt šejienes Akadēmijas vajadzībām ievērojamu naudas summu prēmēšanai. […] Mēs tagad esam, kā man šķiet, vistuvākie kaimiņi, jo es te lielā attālumā bez Jums nepazīstu nevienu citu dzīvu dvēseli un diezgan bieži jūtu savu pamestību. Ļaujiet man biežāk just, ka neesam tālu. Dzīvojiet laimīgi. No visas sirds Jūsu Hartmanis.”[23]
Ja sākotnēji šim Mītavas izdevumam Hartmanis piešķir polemiskus toņus, rakstot draugiem vēl pirms ceļojuma sākuma, ka sauks to par “Anti-Merkūru”, t. i., ka tas būs pretstats Veimāras klasikas Vīlanda “Merkūram”, tad tagad šis izdevums iegūst filozofiskāku nokrāsu. Būtu lieliski, ja mēs tagad varētu pašķirstīt Hartmana laikrakstu, piemēram, ar nosaukumu “Mītavas Filozofs” vai “Mītavas prāta kritika”. Taču par tāda neesamību nav vērts skumt. Drīzāk jācenšas rekonstruēt tā ideju no Hartmaņa Cilvēces vēstures plāniem, viņa dažādos izdevumos publicēto recenziju un nelielo traktātu klāsta, un viņa filozofiskās dzejas, kuru laikmets un laiks pēc tam ļāvis saglabāt līdz mūsu dienām.
Raksts izstrādāts LZP FLPP projekta “Grāmata un sabiedrība Latvijā: Eiropas dimensija un kultūras pārmaiņas” (lzp-2023/1-0263) ietvaros.
[1] Heinz Ischreyt, Vorwort. Izd.: Königsberg und Riga. Tübingen, 1995, S. VII.
[2] Johans Georgs Zulcers, “Uzmetums Jelgavas jaundibināmās Viņa gaišības Kurzemes hercoga Akadēmiskās ģimnāzijas iekārtošanai”. Izd.: Ideju vēsture Latvijā. Rīga, 1995. 231., 232. lpp.
[3] Johann Melcior Gottlieb Beseke, Probe eines kritischen Kommentars uber Kants Kritik der reinen Vernunft. Mitau, 1789.
[4] Sk.: Jana Kittelmann, Empfindsame Vernunft. Johann Georg Sulzers Kulturen des Briefes. Basel, 2023, S. 375.
[5] Johann Melcior Gottlieb Beseke, Über die Quellen der Moralität und Verbindlichkeit als die ersten Gründe der Moralphilosophie und des Naturrechts. Halle, 1774.
[6] Ideju vēsture Latvijā, Rīga, 1995. 257.-266. lpp., Almanahs Filosofija 1 (1998), 185.-192. lpp.
[7] Ideju vēsture Latvijā, Rīga, 1995. 233.-236. lpp.
[8] Igors Šuvajevs, Rūpēs par dvēseli. Rīga, 2019, 23. lpp.
[9] Tās apkopotas Hartmaņa darbu izdevumā: Hartmanns Professor zu Mitau, hinterlassene Schriften gesammelt und mit einer Nachricht von seinem Leben. Hrsg. von Chr. J. Wagenseil. Gotha, 1779. Jauna, kritiska darbu izdevuma, kurā būtu apkopotas arī Hartmaņa recenzijas un citi viņa darbību astpoguļojosi materiāli, šobrīd nav. Pie šāda izdevuma plānots strādāt LU HZF starpdisciplinārā Vācijas pētījumu centra projektu ietvaros.
[10] Erich Jenisch, “Gottlob David Hartmann und die Mitauer Akademie”. Izd.: Baltische Monatsschrift, 58 (1927), S. 71-99.
[11] Wilhelm Lang, Gottlob David Hartmann. Ein Lebensbild aus der Sturm- und Drangzeit. Stuttgart, 1890.
[12] Julia Weller, Gottlob David Hartmann (1752-1775). Leben und Werk eines Theologen und Literaten im “Sturm und Drang”.
[13] Erich Jenisch, “Gottlob David Hartmann und die Mitauer Akademie”. Izd.: Baltische Monatsschrift, 58 (1927), S. 78.
[14] Cit. no: Erich Jenisch, “Gottlob David Hartmann und die Mitauer Akademie”, Baltische Monatsschrift, 58 (1927), S. 82.
[15] Hartmanns Professor zu Mitau, hinterlassene Schriften gesammelt und mit einer Nachricht von seinem Leben. Hrsg. von Chr. J. Wagenseil. Gotha, 1779, S. 257.
[16] Wilhelm Lang, Gottlob David Hartmann. Ein Lebensbild aus der Sturm- und Drangzeit, Stuttgart, 1890, S. 48.
[17] Sal. ar: Julia Weller, Gottlob David Hartmann (1752-1775). Leben und Werk eines Theologen und Literaten im “Sturm und Drang”, S. 34-35.
[18] Cit. no: Erich Jenisch, “Gottlob David Hartmann und die Mitauer Akademie”, Baltische Monatsschrift, 58 (1927), S. 90.
[19] Wilhelm Lang, Gottlob David Hartmann. Ein Lebensbild aus der Sturm- und Drangzeit, Stuttgart, 1890, S. 64.
[20] Sal. ar: Erich Jenisch, “Gottlob David Hartmann und die Mitauer Akademie”, Baltische Monatsschrift, 58 (1927), S. 96.
[21] Cit. no: Wilhelm Lang, Gottlob David Hartmann. Ein Lebensbild aus der Sturm- und Drangzeit, Stuttgart, 1890, S. 124.
[22] Aizrautība ar Gētes “Vertera ciešanām” laikam gan ir tā, kas liek latviešu valodā publicētām ziņām (piem., Wikipedia šķirklim) par Hartmaņa pāragrās nāves iemeslu minēt pašnāvību.
[23] Briefwechsel von Immanuel Kant in drei Bänden. Hrsg. von H. E. Fischer. Erster Band. München, 1912, S. 153-154.