Konservatīvās domas konference Demos turpinās. Nākamā sanākšana notiks jau otrdien, 28. novembrī, pulksten 18.00 Rīgas Latviešu biedrības namā. Vakara tēma – Kas ir mēs?

Viens no konferences deklarētajiem mērķiem[1] ir stiprināt pilsonisko sabiedrību, artikulēt un cildināt politiskos tikumus, kas nepieciešami demokrātijai. Jautājums Kas ir mēs? kalpo šim mērķim. Vēlamies iepazīstināt interesentus ar būtisku priekšnosacījumu jebkādas politikas iespējamībai konservatīvo izpratnē, proti, ideju par mēs. Portāla Telos galvenā redaktore Agnese Irbe iztirzās britu filozofa Rodžera Skrūtona spriedumus par politisko daudzskaitļa pirmo personu, savukārt ielūgtos runātājus esam aicinājuši piepildīt mēs ar konkrēto, Latvijai īpatnējo saturu: kāda ir mūsu kā Latvijas pilsoņu pirmspolitiskā piederība, kura mums visiem ir jāapzinās, jāapliecina un jākultivē, lai radītu priekšnosacījumus sekmīgai demokrātiskas valsts pārvaldei.

Ar priekšlasījumiem uzstāsies vēsturnieks Gints Apals, filozofe Aija Priedīte-Kleinhofa un teologs Voldemārs Lauciņš. Diskusiju panelī viņiem pievienosies politoloģijas doktors Artis Pabriks, bet sarunu vadīs un klausītāju jautājumus tēmas robežās turēs šo rindu autors Jāzeps Baško. Ar īsu muzikālu priekšnesumu vakara dalībniekus iepriecinās pianists Vestards Šimkus.

Vestards Šimkus nesenajos kovidlaikos bija redzamākais radošās inteliģences pārstāvis, kurš publiski iestājās pret iedzīvotāju nošķiršanu atkarībā no vakcinācijas statusa. Par tiem, kas pandēmijas laikā iebilda valdības represīvajai politikai, Valsts prezidents sacīja, ka viņi ir mazizglītoti, bet ministri un koalīcijas deputāti viņus vairākkārt dēvēja par Kremļa aģentiem. Kopš Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā ne viens vien viedokļa paudējs līdzīgā kārtā ir ticis nosaukts par pretvalstisku elementu, kad atļaujas iebilst aktīvistu piedāvātām līdzpilsoņu lojalitātes pārbaudēm vai nepietiekami jūsmīgi attiecas pret kārtējiem visa krieviskā noliegšanas apliecinājumiem. Vairāku Saeimas sasaukumu deputāts Andrejs Judins tā saucamās Stambulas konvencijas ratifikācijas un laulību imitējošā partnerības regulējuma iebildējus nupat pirms nedēļas sabiedriskajā medijā nosauca par neinformētiem cilvēkiem, kuriem vajag izglītoties, nevis mēģināt iebilst likumprojektam.

Savā 2006. gadā iznākušajā grāmatā Politiska filozofija Rodžers Skrūtons raksta:

“Demokrātijai [visur] par savu pastāvēšanu jāpateicas nacionālajai lojalitātei, kas ir kopīga valdībai un opozīcijai, visām politiskajām partijām un visiem vēlētājiem kopumā. Visur, kur nacionālās piederības pieredzējums ir vājš vai tā nav, demokrātija nav iesakņojusies. Jo bez nacionālās lojalitātes jebkāda opozīcija ir drauds valdībai, un politiskās domstarpības nerada kopīgu pamatu.”[2]

Latviešu politiķi, kas argumentē, vienkārši diskvalificējot tos, kuri viņiem nepiekrīt, ir ierindojami vienā pulciņā ar Skrūtona kādā pasenā rakstā nosaukto Eiropas politiķu izlasi: britu Korbins, skotu Stērdžena, franču Lepēna un nupat Nīderlandē vēlēšanās uzvarējušais Gērts Vilderss.[3] Lai arī nosauktajiem ideoloģiski ir maz kopīga, viņiem visiem piemīt svarīga iezīme, ka savā darbībā viņi pārstāv tikai vienu daļu elektorāta – ne visus vēlētājus. Tik zems ir Latvijas politiskais briedums, ka daudziem šis apgalvojums nemaz nešķitīs pārmetums. Skrūtons par šādiem demokrātijas pretiniekiem turpat raksta: “Viņi meklē plašāko iespējamo savu ideju atbalstu, bet nemaz negrasās ielaisties kompromisos ar tiem, kas viņus neatbalsta. Tā ir saukļu, karogu un maršējošu ļaužu politika. Īsti demokrāti tā nedara.” Skrūtons atgādina, ka demokrāti nesasauc pūļus vienas idejas vārdā, lai tad ar balsu vairākumu visiem uzspiestu savus mērķus. Opozīcijas sakaušana nav demokrātijas uzvara.

Deputāts Judins, kad viņš aizstāv Stambulas konvencijas nepieciešamību Latvijai par spīti skaļai pretestībai, nepārstāv visus Latvijas pilsoņus. Viņš pārstāv tikai tos, kuri ir “par”, spītējot pārējo iebildumiem. Pašreizējās opozīcijas deputātiem citos jautājumos var droši pārmest to pašu. Latvijas imitatīvā demokrātija un to ilustrējošā nelietīgā retorika ir rezultāts vājai nacionālās piederības izjūtai. Proti, šīs retorikas izmantotāji pašu ieskatā nav piederīgi pie viena un tā paša veseluma ar saviem oponentiem, tāpēc kompromisu politika ar tiem nav nedz iespējama, nedz arī viņu ieskatā – vajadzīga.

Edmunda Bērka iedvesmotais un Rodžera Skrūtona adaptētais “mēs”, ko visplašāk viņš aizstāv latviski tulkotajā Kā būt konservatīvam,[4] ir ideja par cilvēku grupas kopīgu identitāti, kas padara iebilšanu un tādējādi arī racionālu diskusiju iespējamu. Konservatīvie noraida apgaismības domātāju fiktīvo ideju par sociālā līguma tapšanu kā vienošanos starp citādi iepriekš nekā nesaistītiem svešiniekiem, kuri sagadīšanās pēc apmetušies vienā vietā un nolēmuši dibināt valsti un kuriem brīvi var pievienoties ikviens, kas arī vēlas piedalīties procesā. Ir naivi domāt, ka šādi svešinieki varētu politiskās kārtības vārdā apspiest savas dabiskās raizes par citu patiesajiem nodomiem un pārdzīvot pirmās nopietnās domstarpības.

Konservatīvie vienmēr koncentrējas uz reāli pastāvošo un nebūt ne ar paviršu skatienu viegli saskatāmo. Konservatīvo izpratnē “mēs” ir pirmspolitiska lojalitāte, kurai ir jāpastāv, lai vispār cilvēkiem būtu pamats “sanākt kopā” un apmainīties ar atšķirīgiem viedokļiem, neuzskatot pretēja viedokļa paudējus par eksistenciālu apdraudējumu. Skrūtons saka, ka šī piederība vispirms jau ir teritoriāla, tātad ar robežām. Šo piederību viņš pretnostata cilts un ticības apliecinājumā balstītām piederībām, kuras Rietumu pasaule, viņaprāt, ir pāraugusi, atzīdama par nederīgām, ja nodoms ir miermīlīga un piekrišanā balstīta brīvu pilsoņu uzturēta politiskā kārtība.

Skrūtona “mēs” tātad ir nācija. Par nāciju viņš sauc ļaudis, kas dzīvo noteiktā teritorijā, kuriem ir kopīga valoda, institūcijas un paražas, kopīga vēstures izpratne un kuri sevi redz kā vienlīdz veltījušos vietai, kurā viņi mīt, un vienlīdz veltījušos juridiskajam un politiskajam procesam, ar kuru šo vietu pārvalda. Līdzcilvēki šajā veidojumā ir nevis ģimenes vai cilts locekļi, nevis ticības brāļi, bet vienā teritorijā mītoši kaimiņi. Skrūtona ieskatā nacionālā valsts ir:

“… blakusprodukts cilvēku kaimiņattiecībām, kuras “neredzama roka” izveido no neskaitāmām piekritībām starp cilvēkiem, kas runā vienā valodā un dzīvo līdzās. Tā rodas no kompromisiem, kas panākti daudzu strīdu rezultātā, un atspoguļo lēni veidojošos vienošanos starp kaimiņiem – lai dotu cits citam brīvu telpu un lai aizsargātu šo telpu kā kopīgu teritoriju.”

Ne velti Skrūtons sacīja, ka bez nacionālās lojalitātes “politiskās domstarpības nerada kopīgu pamatu”. Tā nav pārteikšanās. Ja reliģiskā kopienā politiski vienojošais pamats ir sekošana necaurskatāmam un neapspriežamam pārpasaulīgam likumam, ciltī – nelokāma lojalitāte radniecības saitēm, tad nācijas saturs kopā ar teritoriālo piederību ir tās politiskais veikums, proti, kopīgi panāktie kompromisi, kuri ir bijuši nepieciešami tieši tāpēc, ka ir bijušas redzējumu atšķirības. Demokrātijā kompromiss ir radošs un pašu politisko kārtību apliecinošs, tādējādi stiprinošs notikums. Tur arī konservatīvie aicina meklēt mēs konkrēto piepildījumu – kopīgajā politiskajā vēsturē, tagadnē un nākotnē.

* * *

Līdzīgi kā pirms iepriekšējās sesijas, kad šeit Telos rakstā brīdināju par to, ko nevajadzētu gaidīt no Demos,[5] arī šoreiz vēlos pirms konferences norādīt uz dažām idejām, kurām nevajadzētu ļauties tiem, kas vēlas savā politiskajā darbībā aizstāvēt konservatīvismu. Proti, dabas diktēto un sistēmiski veselai sabiedrībai un kultūrai nepieciešamo politisko atsvaru progresīvismam. Tālāk lasāmais ir autora personīgais viedoklis un nav uzskatāms par visu konferences rīkotāju autoritatīvu redzējumu.

Pirmkārt, mēs jau ir. Tas pastāv neatkarīgi no tā, vai jūs vai kāds cits to apzinās un par to runā. Tie, kas aicina Latviju pārdefinēt vai pāriestatīt, pārrakstot sabiedrisko līgumu, – tie ir progresīvisti. Viņi dzīvo bērnišķīgās fantāzijās, ka šodien dzīvie cilvēki varētu atsacīties no visa, kas viņiem ir, un vienoties, ka tagad gan, beidzot un reizi par visām reizēm, sāksim no nulles punkta vai jaunas vīzijas par to, kas mēs esam. Bet uz kāda pamata? Kas mēs katrs individuāli būsim tajā nulles punktā vai jaunajā mēs? Materiālā izteiksmē var prognozēt, ka nulles punktā būs apzagtie un piekrāptie kopā ar atbrīvotajiem un jaunu iespēju ieguvušajiem. Idejiskā izteiksmē būs savu vīziju uztiepušie un svešu ideju pieņemt piespiestie. Ne jau līdzvērtīgi, miermīlīgi, atmiņu nemocīti domubiedri. Tāpēc konservatīvie noliedz jebkādas nākotnē vērstas un mākslīgi pēc vienpusīga plāna realizētas vīzijas par mēs iespējamību.

Mēs jau pastāv. Un konservatīvo pienākums ir atrakt maldinošo piemaisījumu kārtu virs tā, proti, etnoromantiķu, internacionālistu un Latvijas vēsturi noliedzošo imperiālistu fantāzijas, kuras visas vieno vizionārā pieeja. Konservatīvie noliedz vīzijas, konservatīvie strādā ar reāli esošo un visiem godprātīgi atklājamo.

Mēs ietver ne tikai dzīvos, bet arī mirušos un vēl nedzimušos. Tas izriet no apzināšanās, ka mēs neviens neesam radušies un uzauguši tukšumā, ka nedzīvojam pašu no nulles iekārtotā pasaulē. Tas izriet no konstatācijas, ka ikviens mūsu politisks lēmums atskanēs mūžībā un ietekmēs mūsu pēcnācēju dzīves. Ne tikai viņu dzīves kā materiālu baudījumu šodienas tehnokrāta vērtējumā, bet viņu dzīves kā visaptverošu, vienreizēju dzīvojumu, kurā viņi atklās jēgu un gūs gandarījumu, citstarp apzinoties savu nesaraujamo saistību ar mums.

Nevar noliegt skatījumu, ka Latvijas nācija zināmā mērā tika konstruēta un mērķtiecīgi formulēta gan Rietumu pasauli 19. gadsimtā pārņēmušu ideju iespaidā, gan vietējo sociālekonomisko pārmaiņu realizēšanai. Taču nevajag iedomāties, ka tas kaut kādā mērā padara Latviju “nedabisku”. Ir empīrisks pamats Latvijas valsti uzskatīt par zināmas ļaužu grupas pašnoteikšanās gribas rezultātā dabiski, politisku kompromisu veidolā tapušu veidojumu. Nu ir pagājuši jau vairāk nekā simts gadi, kopš latviešu nācija uz starptautiskās politiskās skatuves ir pieteikusies uz šo zemi un tās politisko organizāciju.

Latvijas reālais, īstais un neizgudrotais mēs ir tas, ko pašreizējais pilsoņu kopums un viņu priekšteči ir kopā piedzīvojuši, kopā nodarījuši viens otram un citiem šīs teritorijas un kultūrtelpas ietvaros. Konservatīvajiem vajadzētu apzināties, ka “Kas ir mēs?” ir nacionālās suverenitātes jautājums. Ja mēs ir vienkārši patvaļīgi kopā sanākušu ļaužu pulciņš, kaut vai ar “visus vienojošu” plānu X, tad nav skaidrs, kāpēc šim pulciņam būtu tiesības, teiksim, upurēt globālo plānu Y vai kaimiņvalsts plānu Z. Sak, kamdēļ šiem ļautiņiem ļaut bremzēt cilvēces progresu, turklāt vēl uzstāt uz sarežģītas, grūti lokāmas un 21. gadsimta tehnoloģiskajām prasībām izsekot nespējīgas valodas uzturēšanu? Kāpēc šim, acīmredzot ne tik labi kā kaimiņiem saimniekot spējīgajam pulciņam ir vēl jāļauj mocīt teritorijas nabaga iedzīvotājus? Atbildei uz jautājumu “Kas ir mēs?” ir jābūt tādai, kas dod šim mēs neapšaubāmas tiesības uz pašnoteikšanos šajā zemē, dod tiesības valdīt un neklanīties nevienas svešas varas priekšā.

Mūsu pašnoteikšanās leģitimitāte ir atkarīga no tā, vai mēs uzņemsimies atbildību par politiskā latvieša līdz šim šajā saulē iespēto un sagrēkoto. Ja pateiksim, jā, tie bijām mēs, kas sagrāva Zolitūdes “Maksimu”, kas paši savus bērnus uz gadu iespundēja četrās sienās un pie ekrāniem, jā, tie bijām mēs, kas, nevienas citas varas nespiesti, paši sev aizliedzām pulcēties politiskiem protestiem, kas izslēdza no parlamenta darba pašu ievēlētu deputātu. Tie bijām mēs. Ja tie neesam mēs, bet bija kāds cits, ar kādām tiesībām tagad šeit šajā teritorijā valdām? Latvijas nacionālā suverenitāte ir atkarīga no tā, ka mēs, politiskais latvietis, atzīst savu teikšanu un tātad atbildību par šiem un citiem, arī daudz senākiem notikumiem.

Varas grožus neviens nevienam nepasniedz. Varu paņem un varu pasludina. Ja jūs gribat, lai saule lec un riet pēc jūsu norādījumiem, tad jums ir jāpieņem un pašam jānotic, ka tas tā patiešām ir. Un, kad vienudien saule neuzlēks saskaņā ar jūsu norādēm, tad būt par pasaules valdnieku nozīmēs nevis taisnoties, ka šoreiz kāds cits ir prettiesiski vai netaisnīgi noteicis Zemes rotācijas grafiku, bet atzīt savu kļūdu vai neizdarību un attiecīgi laboties. Atbilde uz “Kas ir mēs?” prasa no politiskā latvieša atzīšanos savos grēkos, jo tikai tā viņš var likt citiem noticēt, ka viņš te patiešām valda un kopš laika gala ir valdījis, un tāpēc viņam ir tiesības to darīt arī turpmāk.

* * *

Nobeigumā jāteic daži vārdi par jautājumu “Bet kas esmu es?”, kurš pavada teju ikvienu kolektīvās identitātes apspriedi. Konservatīvo izpratnē tā ir smaga kļūda – sajaukt savu unikālo individualitāti ar politisko mēs. Ja zem politiskā latvieša ir kas taustāms, reāls, no pārējā atdalāms, ekskluzīvas īpašumtiesības uz Latvijas zemi sniedzošs, tad tas tur bija pirms jebkura no mums un būs arī pēc tam, kad par individuālajiem mums vairs neviens neatcerēsies.

Politiskā nācija nav konkrētu indivīdu kopums, kas sākas ar šo konkrētu indivīdu piedzimšanu un beidzas ar viņu nāvi. Šo kļūdu pieļauj ikviens varaskārs un patmīlīgs politiķis, kurš iedomājas, ka viņa partija vai, vēl ļaunāk, plaukstoša Latvija, ir iespējama tikai ar viņu pašu galvgalī. Ja idejā par Latviju ir kāda kripatiņa patiesības, tad tā turpinās dzīvot arī tad, ja jūs un es ar visu savu unikālo izcelsmes stāstu pārstāsim būt. Nerunāsim par jums vai mani, kad runa ir par kaut ko transcendentālu. Politiska nācija ir ideju un kultūru dimensijā dzīvojošs organisms. Politiska nācija nav bioloģisks organisms.

Līdz ar to jautājums par jūsu unikālo personību neattiecas uz šo diskusiju. Ja jūs sevi saistāt ar Latviju, tad viens no jūsu dzīves uzdevumiem ir izzināt, kas ir Latvija. Nevis, kādu jūs personīgi vēlaties redzēt Latviju, bet kāda tā ir, proti, kā tā ir nonākusi līdz šodienai. Tieši tur arī ir meklējams tas, kas ar Latviju ir darāms un kā tas ir darāms. Tieši tur, tajās kļūdās un mācībās, ne jūsu privātajās vīzijās.

* * *

Un visbeidzot. Daži vārdi ir jābilst par tā saucamo krievvalodīgo jautājumu. Divdesmitajā gadsimtā Latvija ne tikai izveidojās par neatkarīgu valsti, bet arī piedzīvoja valsts apvērsumu un īslaicīgu autoritāru režīmu, kā arī uz vairākiem gadu desmitiem tika anektēta. Politiskais latvietis tika padzīts trimdā, nokauts vai izsūtīts uz Sibīriju. Padomju okupācijas laikā pretēji politiskā latvieša gribai Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās simtiem tūkstoši vietējai kultūrai svešu cilvēku, kas nezināja un neidentificējās ar politiskā latvieša dzīvesstāstu. Šodien šo iebraucēju pēcnācēji vienā vai citā veidā veido ievērojamu Latvijas politiskās nācijas daļu un tātad arī mēs. Konservatīvie nevar veidot tādus pilsoņu nošķīrumus, ka latviešu nācijai nepieder cilvēki, kuriem Latvija ir vienīgā dzimtene un kuri piedalās Latvijas politiskajā dzīvē. Konservatīvie nevar iestāties par kaut kādu šeit dzimušu un uzaugušu cilvēku izvešanu vai izolēšanu. Arī jebkādas integrācijas nesekmes ir jāuzlūko kā mēs veidojoša pieredze.

Runājot par šiem jautājumiem, ir ļoti viegli nejauši pašam kļūt par pilsoņu veseluma dalītāju. Šķiet, tīrais, pareizais un priekšzīmīgais latvietis tagad pateiks visiem, kas ir mēs un kas nav, kamēr neīstajam teikšanas nav. Nē, tā nav. Teikšana ir ikvienam, kas saka patiesību, proti, apraksta to, kas reāli ir noticis un reāli pastāv. Kas nenoliedz notikušo un identificējas ar to. Politiskā latvieša gadījumā tas nozīmē identificēties ar nacionālās identitātes veidošanas sekmēm un nesekmēm, ar neatkarības izcīnīšanu, pirmskara demokrātijas nedienām, ar okupācijas laika pārbaudījumiem šeit un trimdā, ar atjaunotās neatkarības izaicinājumiem. Kā jau teikts, teicēja individuālajai izcelsmei nav nozīmes. Nozīme ir tam, vai teicējs kolektīvi identificējas ar politisko latvieti un viņa patieso vēsturi. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kur pats ir dzimis un kādā valodā runā viņš pats, viņa tēvs vai māte, viņš ir tas, kurš piedzīvoja un ir līdzatbildīgs par politiskā latvieša dzīvesstāstu. Politiskā izteiksmē nacionālā piederība paredz, ka viņam kolektīvi jāuzņemas atbildība par lietām, kuras viņš pats nav darījis vai nav atbalstījis, kurās viņš pats vai viņa tiešie priekšteči vispār nekādi nav bijuši iesaistīti. Identificēšanās ar līdzšinējā tiesību turētāja pieredzi un atbildības uzņemšanās ir vienīgais veids, kā pārņemt mantojumā iegūtās šīs zemes pārvaldīšanas tiesības.

* * *

Šodien, 25. novembrī, konferencei vēl var pieteikties par EUR 10. Pieteikšanās noris vietnē https://biletes.demos.lv/ii-kas-ir-mes/

Plašāks autora privāto ideju izklāsts par mēs ir lasāms citur publicētā rakstā “Kas ir mēs?”: https://www.jazepsbasko.lv/kas-ir-mes/

[1] https://demos.lv/merki-un-uzdevumi/

[2] Roger Scruton, A Political Philosophy: Arguments for Conservatism, 2019.

[3] https://www.acton.org/publications/transatlantic/2018/01/25/scruton-populism-politics-needs-first-person-plural

[4] Rodžers Skrūtons, Kā būt konservatīvam, 2021. https://www.kodoka.lv/gramatas/ka-but-konservativam

[5] Konservatīvās domas konferences “Demos” gaidās, 17.10.2023., https://telos.lv/konservativas-konferences-gaidas/