Ievadu franču domātāja Alekša de Tokevila 1840. gados rakstītajā, joprojām nozīmīgajā darbā Par demokrātiju Amerikā, kā arī citu fragmentu no teksta lasiet šeit: https://telos.lv/despotisms-apdraud-demokratiju/ “Amerikāņu filozofiskā metode” ir eseja no II sējuma I daļas.

Tokevils šajā gandrīz pirms 200 gadiem rakstītajā tekstā norāda, ka amerikāņu filozofiskā metode sakņojas individuālajā saprātā un ikdienas praktiskajā pieredzē. Viņa laikmeta Amerikas intelektuālā ainava vēl nebija izveidojusi nekādas filozofijas skolas. Taču kopš 19. gadsimta vidus amerikāņu domāšana attīstījās vairākos savstarpēji saistītos virzienos. Pragmatismu, kuru 19. gadsimta beigās formulēja Čārlzs S. Pīrss, Viljams Džeimss un Džons Djūijs, var uzskatīt par dabisku turpinājumu Tokevila aprakstītajai tendencei – amerikāņi deva priekšroku idejām, kuras pierādījās praksē, nevis spekulatīvām teorijām. 20. gadsimtā eksistenciālisms, postmodernisms un liberālās politiskās teorijas ienesa jaunas, bieži pretējas straumes, tomēr Tokevila novērotais individuālisms un veselajā saprātā balstīta skepse pret jebkādām cilvēciskas autoritātes pretenzijām saglabājās kā dominējoša iezīme. Vienlaikus kristīgā domāšana, it īpaši evaņģēliskā un konservatīvā teoloģija, turpina ietekmēt sabiedrību un politiku, saglabājot to atšķirīgu no Eiropas sekularizētajām intelektuālajām aprindām. Mūsdienu “amerikāņu filozofija” atspoguļo šo dinamisko spriedzi starp tradicionālajām ticības formām un racionālistisko, individuālistisko garu, kuru Tokevils savā laikā tik precīzi raksturoja.

Nedomāju, ka civilizētajā pasaulē ir vēl kāda valsts, kur cilvēki mazāk nodarbotos ar filozofiju kā Amerikas Savienotās Valstis. Amerikāņiem nav pašiem savas filozofiskās skolas, un viņi ļoti maz interesējas par visām tām skolām, kas šķeļ Eiropu; viņi pat gandrīz nezina to nosaukumus.

Tomēr ir viegli pamanīt, ka gandrīz visi Savienoto Valstu iedzīvotāji darbina savu prātu vienā un tajā pašā veidā un seko vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Citiem vārdiem sakot, viņiem ir noteikta filozofiskā metode, kas visiem ir kopīga, lai gan viņi nekad nav piepūlējušies definēt tās likumus.

Bēgt no sistēmu gara, no ieradumu jūga, no dzimtā pārmantotām maksimām, no šķiriskiem viedokļiem un zināmā mērā arī no nācijas aizspriedumiem, uzskatīt tradīciju tikai kā informāciju un pašreizējos faktus tikai kā noderīgu pamācību, lai darītu citādi un labāk, meklēt tikai pašam un tikai sevī lietu cēloņus, mērķēt uz rezultātu, nekļūstot atkarīgam no līdzekļiem, un caur formu tiekties uz būtību – tādas, manuprāt, ir galvenās amerikāņu filozofiskās metodes pazīmes.

Ja es ietu vēl tālāk un starp šīm dažādajām pazīmēm meklētu galveno – to, kas ietver gandrīz visas pārējās –, es atklātu, ka visi amerikāņi vairumā gara darbību apelē tikai pie sava saprāta individuālajiem pūliņiem.

Tāpēc Amerika ir viena no pasaules valstīm, kurā cilvēki vismazāk studē Dekarta priekšrakstus, bet vislabāk tos ievēro. Tam arī nevajadzētu būt pārsteigumam. Amerikāņi nelasa Dekarta darbus, jo viņu sociālais stāvoklis attur viņus no teorētiskām studijām, taču viņi ievēro Dekarta pamācības, jo tas pats sociālais stāvoklis dabiski noskaņo viņu garu tās pieņemt.

Nepārtrauktajā kustībā, kurai ir pakļauta demokrātiskā sabiedrība, saites, kas sasaista paaudzes, atslābst vai pārtrūkst; ikviens viegli zaudē priekšstatu par savu senču idejām un tās viņam arī nerūp. Cilvēki, kas dzīvo šādā sabiedrībā, savas pārliecības arī nevar balstīt tās šķiras uzskatos, kurai pieder, jo šķiru īstenībā vairs nav, un tās, kuras vēl pastāv, sastāv no tik mainīgiem elementiem, ka kopumam nekad nav reālas varas pār locekļiem.

Runājot par ietekmi, kādu viena cilvēka intelekts var atstāt uz cita cilvēka intelektu, šī ietekme neizbēgami ir stipri ierobežota valstī, kurā pilsoņi, kas ir kļuvuši vairāk vai mazāk vienādi, cits citu redz lielā pietuvinājumā un, nesaskatot nevienā citā neapšaubāmas diženuma un pārākuma pazīmes, pastāvīgi ir spiesti atgriezties pie sava personīgā saprāta kā skaidrākā un tuvākā patiesības avota. Tā tiek iznīcināta ne tikai paļaušanās uz kādu konkrētu cilvēku, bet arī paradums uzticēties kāda cita teiktajam. Attiecīgi katrs cilvēks dziļi noslēdzas sevī un domā, ka no turienes spriež par pasauli.

Amerikāņu ieradums uzticēties tikai savam personīgajam spriedumam noved viņu garu vēl pie citiem ieradumiem. Redzēdami, ka paši bez palīdzības spēj atrisināt visas sīkās grūtības, ko rada praktiskā dzīve, amerikāņi viegli secina, ka pasaulē pilnīgi viss ir izskaidrojams un ka nekas tajā nepārsniedz saprāta robežas. Attiecīgi viņi labprāt noliedz to, ko nespēj saprast, un tas stipri vājina viņu ticību neparastajam un iedveš gandrīz nepārvaramu nepatiku pret pārdabisko.

Tā kā viņi ir paraduši atsaukties uz savu personīgo liecību, viņiem patīk ļoti skaidri skatīt priekšmetu, ar kuru viņi nodarbojas. Tādēļ viņi šim priekšmetam, cik vien spēj, noloba apvalku, atmetot visu, kas viņus no tā šķir, un aizslaukot visu, kas to slēpj no redzesloka, lai redzētu tuvāk un dienasgaismā. Šāds gara noskaņojums viņus drīz vien noved pie tā, ka viņi nicina jebkādas formas, kuras uzskata par nevajadzīgiem un neērtiem plīvuriem, kas karājas starp viņiem un patiesību.

Tāpēc arī amerikāņiem nebija nepieciešams iegūt savu filozofisko metodi no grāmatām – viņi to atrada paši sevī.

Tieši tas pats ir noticis arī Eiropā. Taču šī pati metode Eiropā nostiprinājās un kļuva populāra tikai tad, kad dzīves apstākļi kļuva vienlīdzīgāki un cilvēki – līdzīgāki cits citam.

Apdomāsim uz mirkli notikumu gaitu: XVI gadsimtā reformatori dažas vecās ticības dogmas pakļāva individuālajam saprātam, bet turpināja izslēgt no diskusijas visas pārējās. XVII gadsimtā Bēkons dabaszinātnēs un Dekarts filozofijā atcēla pieņemtās formulas, sagrāva tradīcijas impēriju un apgāza skolotāja autoritāti. XVIII gadsimta filozofi, pilnībā vispārinot šo pašu principu, apņēmās pakļaut katra cilvēka individuālai pārbaudei visas viņa pārliecības.

Kurš gan neredz, ka Luters, Dekarts un Voltērs izmantoja vienu un to pašu metodi un ka viņi atšķīrās tikai tajā, cik lielā vai mazā mērā viņi aicināja to izmantot?

Kāpēc reformatori tik cieši ieslēdzās tieši reliģiskajās idejās? Kāpēc Dekarts, kurš gribēja izmantot savu metodi tikai noteiktās jomās, lai gan bija to izstrādājis piemērošanai visām, paziņoja, ka mums pašiem jāizvērtē vienīgi filozofijas, bet ne politikas jautājumi? Kā tas gadījās, ka XVIII gadsimtā no šīs pašas metodes pēkšņi tika atvedināts vispārējs pielietojums, kuru Dekarts un viņa priekšgājēji vai nu nebija saskatījuši, vai bija sev aizlieguši atklāt? Visbeidzot, kā tas nākas, ka tolaik šī metode, par kuru mēs runājam, pēkšņi pameta mācību iestādes, lai iespiestos sabiedrībā un kļūtu par vispārpieņemtu intelekta likumu, un ka pēc tam, kad tā bija kļuvusi populāra franču vidū, to vai nu uzsvērti pārņēma, vai slepus ievēroja visas pārējās Eiropas tautas?

Filozofiskā metode, par kuru te ir runa, droši vien radās XVI gadsimtā un kļuva skaidrāka un izplatītāka XVII gadsimtā, taču tā nevarēja kļūt par standartu nevienā no šiem gadsimtiem. Valstu likumi, cilvēku sociālais stāvoklis un gara ieradumi, kas izrietēja no pirmajiem diviem cēloņiem, tai pretojās.

Šī metode tika atklāta laikā, kad cilvēki sāka izlīdzināties un kļūt vienādāki. Šo metodi varēja sākt plaši pielietot tikai tajos gadsimtos, kad apstākļi beidzot bija kļuvuši stipri līdzīgi un cilvēki – gandrīz pilnīgi vienādi.

Tādējādi XVIII gadsimta filozofiskā metode nav tikai franču metode – tā ir demokrātiska metode, un tas arī izskaidro, kāpēc to tik viegli pieņēma visā Eiropā, kuras ārējo izskatu tā arī būtiski mainīja. Franči apvērsa pasauli kājām gaisā nevis tāpēc, ka atmeta savas vecās pārliecības un nomainīja savus vecos tikumus, bet gan tāpēc, ka viņi pirmie vispārināja un iecēla gaismā filozofisku metodi, ar kuras palīdzību bija viegli uzbrukt visām vecajām lietām un pavērt ceļu visām jaunajām.

Ja man tagad jautātu, kāpēc mūsdienās šo pašu metodi stingrāk ievēro un biežāk piemēro franči nekā amerikāņi, pie kuriem vienlīdzība galu galā ir tikpat pilnīga un arī senāka, es atbildētu, ka tas izriet no diviem apstākļiem, kurus visupirms vajag skaidri izšķirt.

Tā ir reliģija, kas radīja angloamerikāņu sabiedrību, – to nekad nedrīkst aizmirst. Tādēļ Amerikas Savienotajās Valstīs reliģija ir savijusies un pārklājas ar visām nacionālajām paražām un visām jūtām, ko rada dzimtene; tā tām piešķir īpašu spēku.

Šim nozīmīgajam iemeslam ir jāpievieno vēl viens, ne mazāk nozīmīgs: Amerikā reliģija būtībā ir pati sev nospraudusi robežas. Reliģiskā kārtība tur ir palikusi pilnībā nošķirta no politiskās kārtības, tā ka ir bijis iespējams viegli mainīt vecos likumus, nesatricinot vecās pārliecības.

Tādējādi kristietība ir saglabājusi lielu varu pār amerikāņu garu, un – šo punktu es vēlos īpaši uzsvērt – tā valda ne tikai kā filozofija, kuru pieņem pēc pārbaudes, bet arī kā reliģija, kurai tic bez diskusijām.

Kristiešu sektas Savienotajās Valstīs ir bezgalīgi dažādas un pastāvīgi mainās, bet pati kristietība ir iedibināts un nepārvarams fakts, kuram neuzbrūk un kuru arī neaizstāv.

Tā kā amerikāņi bez pārbaudes ir pieņēmuši kristīgās reliģijas galvenās dogmas, viņiem tāpat ir jāpieņem arī daudzas morālās patiesības, kas no tās izriet un ir ar to saistītas. Tas stipri sašaurina individuālās analīzes lauku un izslēdz no tā virkni būtisku cilvēka uzskatu.

Otrs apstāklis, kuru minēju, ir šāds: amerikāņiem ir demokrātiska sociālā valsts un demokrātiska konstitūcija, taču viņi nav piedzīvojuši demokrātisku revolūciju. Viņi savā zemē ir ieradušies apmēram tādi, kādus mēs viņus šobrīd redzam. Tas ir ļoti būtiski.

Nav tādas revolūcijas, kas neatceltu vecās pārliecības, nesatricinātu autoritātes un neaptumšotu vispārpieņemtās idejas. Ikvienas revolūcijas sekas ir vairāk vai mazāk nodot cilvēkus viņu pašu rokās un atvērt katra gara priekšā tukšu un gandrīz neierobežotu telpu.

Kad pēc ilgstošas cīņas starp dažādajām šķirām, no kurām sastāvēja vecā sabiedrība, apstākļi vienādojas, skaudība, naids un nicinājums pret tuvāko, kā arī lepnība un pārspīlēta pašpārliecinātība iebrūk cilvēka sirdī un uz kādu laiku saņem to gūstā. Šī parādība, neatkarīgi no panāktās līdztiesības, lielā mērā veicina cilvēku šķelšanos, liek viņiem neuzticēties citam cita spriedumam un meklēt gaismu tikai sevī.

Tad katrs cenšas būt pašpietiekams un uzskata par milzīgu sasniegumu spēt pašam visos jautājumos nonākt pie savas pārliecības. Cilvēkus tad saista vienīgi intereses, nevis kopīgas idejas, un var sacīt, ka cilvēku uzskati vairs nav nekas vairāk par intelektuāliem putekļiem, kurus visās malās trenkā vējš un kas nespēj ne savienoties, ne nostāties uz kādas virsmas.

Tādējādi prāta neatkarība, ko paredz vienlīdzība, nekad nav tik liela un nekad nešķiet tik pārmērīga kā tad, kad vienlīdzība sāk veidoties, un grūtajā tās nostiprināšanās laikā. Tātad ir rūpīgi jānošķir intelektuālās brīvības telpa, ko var dot vienlīdzība, no anarhijas, ko rada revolūcija. Šīs divas lietas ir jāaplūko katra atsevišķi, lai neiedvestu ne pārspīlētas nākotnes cerības, ne bailes no tās.

Es ticu, ka cilvēki, kas dzīvos jaunajās sabiedrībās, bieži izmantos savu individuālo saprātu, bet es nebūt nedomāju, ka viņi regulāri to izmantos ļaunprātīgi. Tā tas būs tāpēc, ka visām demokrātiskām valstīm ilgtermiņā ir nepieciešams iegrožot individuālo domāšanas neatkarību noteiktās un dažubrīd pat šaurās robežās.

No franču valodas tulkoja A. Irbe, sagatavoja K. Lācis.