Maigām, baltām plūksnām ķepīgi sniega ķepaiņi mīkstām pēdām bradāja zemi. Debesis nokāpa par centimetru zemāk, mākoņi pieliecās, drūmās uzacis saraukuši. Pilsēta apklusa, sniega apvēlusies un stāvēja, muti izbrīnā iepletusi, – atkal jau ziema atnāca negaidot. Katru gadu ziema nāca neaicināta.

“Nu nu nu, nu taču!” Jurģis taurēja, dauzīdams stūri. Sastrēgums stiepās no Ķīpsalas līdz bezgalībai. Lepni džipi domīgi līda uz vēderiem cauri sniega dubļu zampai, centimetri ritēja lēni, kamēr minūtes skrēja garām svilpodamas.

“Davai, davai, davai!” Viņš lūdzās kādu sastrēguma dieviņu, bet sasodītais gars nebija pielabināms šodien.

Nu re! Tikšanās nokavēta! Jurģis dauzīja stūri. Nogriezās pirmajā degvielas uzpildes stacijā, izkāpa uzsmēķēt. Bradāja sniegu, spārdījās un ārdījās.

“Pretīgais sniegs!” Viņš klaigāja, iestarpinādams pa krievu un angļu lamuvārdam. Latviski lādēties nepiedienēja. Valoda tīra kā sniegs. Izārdījis savus dusmu pavedienus, iestampāja benzīntanka veikaliņā, izbradājot tikko mazgāto grīdu. Kasiere sāpīgi iekunkstējās un, kad Jurģis nometa uz letes šokolādes batoniņu un kafiju, viņa sāka šņukstēt.

“Vai…atvainojiet!” Jurģis atskatījās uz dubļaino sniega lēkšķu rakstu, ko atstājis aiz sevis.

Meitene nespēja valdīties, šņukstēšana pārauga histēriskās elsās. Jurģis blenza un mirkšķināja, nu kas tad tas tagad būs?! Tā tak tikai grīda!

“Nu…nu…nu… es tak ne…es nemaz! Nu paga!” Jurģis negrasījās taisnoties. Pamanījis veikala kaktā spaini un slotu, viņš paķēra slotu un ņēmās uzslaucīt savus sniega dubļus. Jurģis bija darītājs.

“Nu neraudi tak, skuķīt!” Jurģis šķendējās zem deguna, dzirdot meitenes šņaukāšanos.

“Nu?” Viņš satraukti izspļāva, piesteidzies pie kases. Meitenes elsas pārtapa nervozos smieklos.

“Paldies,” viņa izdvesa.

“Vai ta’ bija jāraud? Kas…?” Jurģis gribēja noskaidrot, kas ar to sniegu? Jurģim patika skaidrība. Viss skaidrs un gaišs. Klārs, kā opaps būtu teicis.

“Mani puisis pameta,” meitene nomurmināja, “jo sniegs…” Viņa nepaguva pabeigt, jo dūšīgs vīrs aiz Jurģa muguras nepacietīgi nokrekšķējās.

“Ā, nu ja, labi,” Jurģis nopīkstināja karti, paņēma savu kafiju un šokolādi un stampāja prom.

“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija… Jurģis stāvēja vaļā muti. Skaista sieviete. Kad neraudāja par blēņām. Bet laikam gan tas piedienēja viņu dabai. Jurģa pēdējais sievišķis kaut kur pačibēja, kamēr viņš strādāja, rāvās, skrēja, gādāja un laikam paskrēja viņai garām. Katru dienu skrēja vāveres ritenī viņai garām. Aizmirsa, kamēr viņa izšķīda aizmirstībā, palika iepakaļ ikdienības vilcienam, tikmēr Jurģis jau bija nākamajā stacijā. Viņam nebija laika smalkām jūtelībām.

“…jo sniegs” viņam nelika mieru visu ceļu līdz darbam. Kāpēc sniegs? Kāda sniega pēc būtu jāpamet tik glīta sieviete?

Nākamais rīts uzausa mīksts un pūkains, kā balts lācis putenis kūleņoja pāri zemei. Jurģis sēdēja sastrēgumā jau laikus.

“Tā kā prasās kafiju,” viņš nomurmināja, vērojot ceļu. Šeku reku, lūk, arī vakardienas benzīntanks! Cik jauka sakritība!  

Šoreiz Jurģis sniega pieķepušos zābakus kārtīgi nodauzīja un noslaucīja piemirkušajā paklājā pie durvīm. Pelēkie padebeši smaidīja pretim. Kafija un šokolāde uz letes.

“…jo sniegs? Kas tur ar to sniegu bija?” Jurģis jautāja lietišķi un svarīgi. Lietas bija jānoskaidro, citādi nebija miera. Meitene iespurdzās, tā meitenīgi. Viņas prata tā, piemīlīgi un saldi smieties, tā ka pieaugušam vīrietim jāsarkst. Jurģis piesarka ar’, sev par lielu kaunu.

“Palūdzu notīrīt sniegu, jo…”

Jurģa telefons ieburkšķējās viņa kabatā. Viņš atvainojās un pagāja maliņā. Priekšnieks zvanīja, citādi neatbildētu. Kamēr Jurģis runāja, sastājās rinda ar rīta kafijas gribētājiem. Jo sniegs. Jo auksts rīts. Kafija sniedza vismaz nelielu mierinājumu miega māktajiem rīta ļaudīm.

Jurģis nervozi ietempa savu kafiju, atskatījās uz meiteni. Vienu mazu mirklīti pelēkie padebeši mazliet uzsmaidīja viņam. Ai, cik kafija saldi sildīja šorīt! Viņš aizdejoja līdz savam džipam, svaidot sniegu.

“Kas ta’ sniegu notīrīt nevarēja tas dulburis? Tamdēļ šito skaistumu jāpamet? Nē, nu kaut kas te nelīmējas! Kas tur ar to sniegu?”Jurģis prātoja. Visu nakti svaidījās, kamēr lielas, pelēkas acis sapnī pārtapa pelēkos padebešos un izverda mīkstas sniega pārslas. Jurģis apķepa un pamodās izvārtījies sniegā slapjš.

“Palūdzi notīrīt sniegu, un…?” viņa nogurušās acis uzstājīgi jautāja, stāvot pie benzīntanka kases.

Meitene smaidīja tik saldi. Mirkli, apstājies! Jurģim sirds priekā pamira. Nebija īsti svarīgi, ko viņa atbildētu. Jebkāda atbilde derētu.

“Ai,” viņa atmeta ar roku, “negribēja tīrīt lieveni. Ome par vecu sniegu tīrīt, man uz darbu bija jāskrien. Viņam nepatīk strādāt…”

“Kā tā?” Jurģis teju iebrēcās. Nepatīk strādāt? Nedzirdētas muļķības! Jurģim strādāt bija kā ēst! Darbs dzina darbu, mūžīgais dzinējs Jurģim krūtīs. Ja apstātos darbs, arī viņš apstātos uz mūžiem.

“Es gan… es to sniegu būtu…” Jurģis teica, sirsnīgā apņēmībā blenžot meitenei acīs, “izlaizījis!” Viņš sev par šausmām izdvesa. Šoreiz meitene smējās itin skaļi, bet Jurģis savu kaunu aizmirsa. Smejies vēl, tev skaisti sanāk, viņš mēmi lūdzās, smaidot no vienas auss līdz otrai, piesarcis un laimīgs. Bet ak vai! Jau atkal kafijas un cīsiņu gribētāju rinda viņam aiz muguras nepacietīgi dīdījās.

Pēc darba Jurģis, riepām kaucot, steidzās uz benzīntanka stāvvietu. Ieskrēja iekšā kā viesulis, bet nekā. Pie kases gaidīja ne vairs skaistās padebešu acis, bet liels, ūsains puisis. Jurģis nopirka kafiju un izsoļoja ārā. Rūgta. Rūgta kafija. Riebīga un nebaudāma. Jurģis norija rūgtumu, lai neaiziet zudībā, un samīcīja papīra tasi.

Sniegi sniga katru dienu, visa pasaule mīksta un salda kā milzu zefīrs, bet Jurģim domas bija cietas un rūgtas. Darbā īgns un nerunīgs, tik vien domas par padebešiem un sniegu. Ik rītu Jurģis piestāja benzīntankā, bet nekā… ūsainais gaidīja šķelmīgu smaidu.

“Viņa būs rīt. Ome satraumējās, bija kopjama,” ūsainais teica smaidot un piemiedza ar aci.

Jurģa drūmā, miega bada nomāktā seja atplauka smaidā. Bez vārda runas viņš pamāja. Kafija bija atkal salda, darbs ritēja no rokas un dzīve laba!

Sniegi nāca pāri zemei pašā rīta agrumā. Jurģis apsteidza sniegputeni, apsteidza rīta sastrēgumu, apsteidza pats sevi, apsteidza savas domas, šaubas, bailes, satraukumu un stāvēja benzīntanka durvīs saposies daudz par smalku darbam un pārbagāti iesmaržinājies, ar vakar iegādātu rožu pušķi trīcošajās rokās.

Ūsainais nemeloja. Pelēkie padebeši smaidīja sirsnīgi un gaiši, iepletušies pārsteigumā. Nepavisam ne savā ādā, Jurģis lēni un svētsvinīgi pietuvojās kasei.

“Man patīk strādāt,” viņš izmocīja piesarcis, “un es nekad, nekad… jo sniegs…” Neko labāku nezinādams, viņš iegrūda rožu pušķi meitenei rokās. Viņa iegremdēja glīto deguntiņu sārtajos ziedos, dziļi ieelpoja saldo smaržu. Pelēkie padebeši smīnēja cauri rozēm laipni un vēlīgi.

“Sniedze,” viņa teica.

“Tiešām?”

“Jā,” meitene saldi iespurdzās.

“Jurģis,” viņš izdvesa piesmakušā balsī.

“Mana maiņa beidzas septiņos. Bet es ilgi nevaru, jo ome paklupa un satraumējās…”

“…jo sniegs?”

“Jo sniegs.”