Aleksī Šarls Anrī Klērels, Tokevilas grāfs (1805–1859) bija franču aristokrāts, diplomāts, politiskais filozofs, vēsturnieks un “sociologs” laikā, kad vēl nepastāvēja šāda zinību nozare. Viņa pazīstamākais darbs ir Par demokrātiju Amerikā, kas iznāca divos sējumos 1835. un 1840. gadā. Šis teksts izauga no Tokevila ceļojumiem pa Ameriku ar sākotnējo ieceri aprakstīt tikai tās cietumu sistēmu. Darbs ir divos sējumos ar vairākām sadaļām un sastāv no nelielām nodaļām, kuras, Monteņa tradīciju turpinot, varētu saukt par esejām. Pirmajā sējumā Tokevils apskata Amerikas vēsturi, konstitūciju, galvenās institūcijas, rasu jautājumu un dažas savdabības – piemēram, jau pirmsākumos iedibināto preses brīvību. Jāņem vērā, ka Tokevils raksta frančiem, kuru vēsture ir pavisam atšķirīga un kuri salīdzinoši nesen bija nocirtuši galvas saviem karaļiem un pēc tam piedzīvojuši vēl vairākus milzīgus satricinājumus, ieskaitot Napoleona Bonaparta laiku un īslaicīgu Burbonu monarhijas atjaunošanas mēģinājumu (tas beidzās 1830. gadā, tieši tajā laikā, kad Tokevils publicēja pirmo sējumu).

Otrais sējums ir veltīts vērojumiem un pārdomām, kuras varētu nosaukt par “dziļo socioloģiju” vai lauka pētījumiem politiskajā filozofijā. Tajā Tokevils pirms gandrīz 200 gadiem apraksta tādas pārsteidzoši aktuālas parādības kā amerikāņu sociāldemokrātijas, viņaprāt, negatīvo ietekmi uz cilvēku intelektu un spēju veidot nostāju, amerikāņu kristīgās reliģijas pieaugoši panteistiskās tieksmes, demokrātijas iespaidu uz valodu un kultūras produkciju, demokrātijas ietekmi uz cilvēku jūtu dzīvi, individuālisma pieaugumu un veidus, kā Amerika mēģina ar to cīnīties, politisko debašu bērnišķīgumu, amerikāņu īpašo patiku uz fizisku labklājību un labas veselības kultu, īpatno brīvā tirgus darbību Amerikā, disciplīnas trūkumu demokrātisko valstu armijās, kas padara tās vājas, un tamlīdzīgi. Tokevilu pazīst arī pēc tā sauktā “Tokevila paradoksa” vai “Tokevila efekta”: jo vairāk objektīvi uzlabojas sociālie apstākļi un iespēju vienlīdzība, jo lielāka ir sabiedrības frustrācija un sajūta, ka nevienlīdzība un apspiešana sasniegusi nebijušus apmērus; un novērojuma, ka politiskās iekārtas visvairāk riskē sabrukt tajā brīdī, kad mēģina reformēties, lai kļūtu taisnīgākas un labākas.

Jēdzienus “demokrātija” un “sociāldemokrātija” Tokevils lieto ļoti plašā nozīmē, pamatā runājot par ideoloģiju, ideju un pārliecība kopumu, par filozofisko antropoloģiju. “Demokrātiskā revolūcija”, kuru viņš mēģina aprakstīt, ir process, kas, pēc viņa domām, pakāpeniski norisinājies jau vairākus simtus gadu un Amerika ir tikai viens tā piemērs. Tādi šī procesa blakusefekti kā “administratīvais despotisms” un “vairākuma tirānija” attiecas ne tikai uz formālu valstiskās kopienas pārvaldes veidu, kas iedibināts konkrētā brīdī, bet uz domāšanas un uztveres modeļiem, kas gan rada un pamato noteiktu pārvaldes iekārtu, gan arī sociālā līmenī likumsakarīgi izriet no tās, kad tā pieņemta par pareizo vai vienīgo iespējamo. Tokevils būtībā mēģina kritiski aprakstīt modernitāti un modernās sabiedrības. Tādējādi nav brīnums, ka viņa mēģinājumu raksturot “demokrātiju” vai “demokrātiju Amerikā” līdzīgos toņos mūsdienās turpina tādi autori kā amerikāņu filozofs Patriks Denīns, saucot šo ideoloģisko kompleksu par “liberālismu” (https://telos.lv/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi/), un poļu filozofs Rišards Legutko, saucot to par “liberālo demokrātiju” (https://telos.lv/author/risards-legutko/). Šeit publicētā nodaļa ir no otrā sējuma IV daļas ar nosaukumu “Par demokrātisko ideju un jūtu ietekmi uz politisko sabiedrību” un novietota gandrīz pašā darba nobeigumā (II sējuma IV daļas 6. nodaļa). Šis teksts ir ļoti pazīstams un regulāri tiek tulkots un publicēts tik atšķirīgās vietnēs kā pagrīdes anarhokapitālistu un monarhijas atjaunošanas aizstāvju tīmekļa lapas.    

Laikā, kad uzturējos Amerikas Savienotajās Valstīs, es ievēroju, ka sociāldemokrātiska valsts, līdzīga amerikāņu valstij, var radīt īpaši labvēlīgus apstākļus despotisma ieviešanai, un pēc atgriešanās Eiropā atklāju, cik lielā mērā mūsu prinči jau ir izmantojuši sociāldemokrātiskās valsts iedēstītās idejas, jūtas un vajadzības, lai paplašinātu savu varu.

Tas mani noveda pie atziņas, ka kristīgās nācijas laika gaitā nonāks līdzīgā apspiestības stāvoklī, kāds savulaik mocīja vairākas tautas antīkajā pasaulē.

Sīkāka šī jautājuma izpēte un sekojošas piecus gadus ilgas pārdomas nav mazinājušas manas bailes, taču ir mainījušas to priekšmetu.

Senākos gadsimtos nekad nav bijis tik absolūta un spēcīga valdnieka, kas viens pats bez palīgspēkiem būtu uzņēmies pārvaldīt visas kādas lielas impērijas daļas. Nekad nav bijis tāda, kurš bez izšķirības būtu centies pakļaut visus savus pavalstniekus viena reglamenta sīkākajām detaļām, vai tāda, kas būtu stāvējis blakus katram pavalstniekam, lai viņu komandētu un vadītu. Tāda veida valdīšanas ideja cilvēkiem pat vispār nebija ienākusi prātā, un, pat ja kāds kaut ko tādu būtu iecerējis, tad apķērības trūkums, administratīvo procedūru nepilnības un galvenokārt dabiskie šķēršļi, ko radīja nevienlīdzīgie apstākļi, drīz vien viņu būtu atturējuši no tik monumentāla projekta īstenošanas.

Mēs redzam, ka Romas ķeizaru lielākās varas laikā dažādās tautas, kas apdzīvoja romiešu pasauli, bija saglabājušas atšķirīgas paražas un tikumus. Lai gan tās bija pakļautas vienam monarham, lielākā daļa provinču tika pārvaldītas atsevišķi. Tajās darbojās spēcīgas un aktīvas vietējās pārvaldes, un, lai gan visa impērijas valdība bija koncentrēta imperatora rokās un viņš, ja nepieciešams, vienmēr palika augstākais lēmējs visās lietās, sabiedriskās dzīves un individuālās eksistences detaļas parasti palika ārpus viņa kontroles.

Tiesa, imperatoru vara bija milzīga un bez jebkāda atsvara, ļaujot viņiem brīvi nodoties dīvainām tieksmēm un izmantot visu valsts varu, lai tās apmierinātu. Dažkārt viņi šo varu izmantoja ļaunprātīgi, patvaļīgi atņemot kādam pilsonim īpašumu vai dzīvību. Dažus cilvēkus viņu tirānija nospieda ārkārtīgi smagi, bet tā neskāra vairākumu. Šīs varas vektors bija tiecība uz dažiem lieliem mērķiem, visu pārējo atstājot novārtā. Šī vara bija varmācīga, bet ierobežota.

Ja despotisms nostiprinātos mūsdienu demokrātiskajās nācijās, šķiet, ka tam būtu citas iezīmes: tas būtu plašāks un maigāks, un tas degradētu cilvēkus, tos nespīdzinot.

Es nešaubos, ka tādā apgaismības un vienlīdzības gadsimtā kā mūsējais valdniekiem būtu vieglāk pārņemt visus publiskās varas atzarus savās rokās un iespiesties cilvēku privāto interešu sfērā vienkāršāk un dziļāk, nekā to jebkad spēja kāds valdnieks antīkajā pasaulē. Taču šī pati vienlīdzība, kas atvieglo despotismu, to arī mīkstina. Mēs jau iepriekš aprakstījām, kā, cilvēkiem kļūstot līdzīgākiem un vienlīdzīgākiem, sabiedrības tikumi kļūst cilvēcīgāki un maigāki. Kad nevienam pilsonim nav ne lielas varas, ne milzīgas bagātības, tirānijai it kā trūkst skatuves un iespēju izpausties. Tā kā visiem piederošā manta ir vidēja izmēra, kaislības ir dabiski ierobežotas, iztēle – ar zemu lidojumu un baudas – vienkāršas. Šī vispārējā mērenība pielabina pašu valdnieku un zināmā mērā bremzē viņa kārību neprātīgo vēzienu.

Līdztekus šiem iemesliem, kas izriet no pašas sociālās valsts būtības, es varētu minēt vēl vairākus citus, bet tie jau būtu ārpus konkrētās tēmas; taču es vēlos palikt robežās, ko pats sev esmu nospraudis.

Demokrātiskas valdības var kļūt vardarbīgas un pat nežēlīgas lielu satraukumu un briesmu brīžos; taču šādas krīzes būs retas un īslaicīgas.

Kad es domāju par mūslaiku cilvēku sīkajām kaislībām, viņu tikumu mīkstčaulību, viņu prāta spēju šaurību, viņu reliģijas primitīvismu, viņu morāles pielaidīgumu, viņu samocītajiem un sakārtotajiem paradumiem un par atturību, kuru gandrīz visi saglabā tiklab netikumos kā tikumos, es baidos, ka viņi savos vadoņos atradīs nevis tirānus, bet drīzāk mājskolotājus.

Proti, es domāju, ka tas apspiešanas veids, kas draud demokrātiskām tautām, nekādā mērā nelīdzināsies jebkam, ko iepriekš pazina pasaule; un mūsu laikabiedri pat nespēs tam atrast piemēru savās atmiņās. Es pats veltīgi meklēju vārdu, kas precīzi un pilnībā izteiktu šo vīziju, jo vecie vārdi, tādi kā “despotisms” un “tirānija”, nav atbilstoši. Šī ir jauna lieta. Nespējot to nosaukt, man tā tomēr jāmēģina aprakstīt.

Varu iztēloties, ar kādām jaunām īpašībām despotisms varētu atgriezties pasaulē. Es redzu daudzgalvainu pūli, kas sastāv no līdzīgiem un vienādiem cilvēkiem; viņi nemitīgi griežas ap savu asi, lai tiktu pie sīkām un vulgārām baudām, ar kurām piepilda savas dvēseles. Ikviens no viņiem, atsevišķi ņemts, visu pārējo liktenim ir gluži kā svešinieks; viņa bērni un tuvākie draugi viņam sastāda visu cilvēci; attiecībā uz pārējiem līdzpilsoņiem – viņš ir tiem blakus, bet viņš tos neredz; viņš tiem pieskaras, bet tos nesajūt; viņš eksistē tikai sevī un tikai sev, un, ja viņam vēl ir saglabājusies ģimene, noteikti var teikt, ka viņam vairs nav tēvijas.

Virs šī pūļa paceļas milzonīgs, aizbildniecisks spēks, kas vienīgais atbild par to, lai nodrošinātu viņiem izpriecas un uzraudzītu viņu likteni. Šis spēks ir absolūts, detalizēts, regulārs, tālredzīgs un maigs. Tas līdzinātos tēvišķajai varai, ja tā mērķis, kā tēva varas mērķis, būtu sagatavot cilvēkus brieduma gadiem; bet tas, gluži pretēji, cenšas vienīgi mūžīgi viņus atstāt bērnībā. Tam patīk, ka pilsoņi izklaidējas, ja vien viņi nedomā ne par ko citu, kā tikai par izklaidēm. Tas labprāt gādā par viņu laimi; bet grib būt tās vienīgais radītājs un vienīgais lēmējs. Tas rūpējas par viņu drošību, paredz un apmierina viņu vajadzības, atvieglo baudas gūšanu, kārto viņu svarīgākos darījumus, vada viņu ražošanu, regulē viņu pēctecību, sadala viņu mantojumu. Ko gan tas neizdarīs, lai atbrīvotu viņus no piepūles domāt un dzīves grūtībām?

Tādā veidā šis spēks ar katru dienu jo vairāk gribas brīvības pielietošanu padara mazāk noderīgu un retāku. Tas aizvien vairāk sašaurina gribas darbības lauku un pakāpeniski atņem katram pilsonim pat iespēju izmantot pašam sevi. Tā ir vienlīdzība, kas cilvēkus šim visam ir sagatavojusi. Un tā viņus ir noskaņojusi šo stāvokli ne tikai paciest, bet nereti pat uzskatīt par svētību.

Šādā veidā, secīgi paņēmis savās varenajās rokās katru indivīdu un samīcījis to pēc savas patikas, valdnieks izpleš savas rokas pār visu sabiedrību. Viņš pārklāj tās virsmu ar sīku, sarežģītu, skrupulozu un vienveidīgu noteikumu tīklojumu, kuram cauri nespēj izlīst pat paši oriģinālākie prāti un enerģiskākās dvēseles, lai paceltos virs pūļa. Viņš nevis salauž cilvēku gribu, bet to vājina, saloca un virza. Viņš reti piespiež rīkoties, bet nepārtraukti pretojas rīcībai. Viņš nevis nokauj, bet neļauj piedzimt. Viņš nevis tiranizē, bet kavē, apspiež, aizkaitina, dzisina, notrulina un galu galā noved katru nāciju līdz tam, ka tā vairs nav nekas vairāk par iebiedētu un strādīgu dzīvnieku baru, kuru gana valsts valdība.

Es vienmēr esmu ticējis, ka šāda veida verdzība, kā tikko aprakstīju, – reglamentēta, maiga un mierīga – var daudz labāk saderēt ar dažām ārējām brīvības formām, nekā varētu iedomāties, un ka tai ir pilnībā iespējams nostiprināties tieši tautas kā suverēna ēnā.

Mūsu laikabiedrus nemitīgi vada divas pretējas kaislības: viņi izjūt nepieciešamību tikt vadītiem un vēlmi palikt brīviem. Nespējot apspiest nevienu no šiem pretējiem instinktiem, viņi cenšas apmierināt abus vienlaikus. Viņi iztēlojas vienu, aizbildniecisku un visspēcīgu varu, taču tādu, kuru ir ievēlējuši pilsoņi. Viņi apvieno varas centralizāciju ar tautas suverenitāti. Tas viņiem sniedz zināmu atspaidu. Viņi mierina sevi par domu, ka atrodas aizbildnībā, uzsverot, ka paši ir izvēlējušies savus aizbildņus. Ikviens indivīds pakļaujas pieķēdēšanai, jo redz, ka ķēdes galu tur nevis kāds atsevišķs cilvēks vai šķira, bet gan pati tauta.

Šajā sistēmā pilsoņi uz mirkli izkāpj no savas atkarības, lai norādītu, kurš būs nākamais saimnieks, un tad atkal tajā atgriežas.

Mūslaikos ir daudz cilvēku, kuriem šāds kompromiss starp administratīvo despotismu un tautas suverenitāti šķiet ļoti ērts un kuri domā, ka indivīdu brīvība ir garantēta pietiekamā mērā, ja ir atdota valsts varai. Bet man ar to nepietiek. Konkrētā saimnieka daba man rūp daudz mazāk nekā pienākums paklausīt.

Taču es nenoliegšu, ka šāda veida konstitūcija ir bezgalīgi daudz labāka par tādu, kas koncentrē visas varas un nodod tās bezatbildīga cilvēka vai iestādes rokās. No visām iespējamajām demokrātiskā despotisma formām tāda noteikti būtu visļaunākā.

Ja suverēnu ievēl vai to cieši uzrauga korekti ievēlēta un neatkarīga likumdevēja vara, apspiešana, kurai tas pakļauj indivīdus, dažkārt ir lielāka. Taču tā vienmēr ir mazāk degradējoša, jo katrs pilsonis, lai gan viņam liek šķēršļus un padara viņu bezspēcīgu, tomēr vēl joprojām var iztēloties, ka paklausot viņš pakļaujas tikai pats sev un ka tā ir viena no viņa paša gribām, kurai viņš upurē visas pārējās.

Es arī saprotu, ka tad, kad suverēns pārstāv tautu un ir no tās atkarīgs, pilnvaras un tiesības, kas atņemtas katram pilsonim, kalpo ne tikai valsts vadītājam, bet dod labumu arī pašai valstij, un ka indivīdi plūc zināmus augļus no upura, ko viņi ir nesuši sabiedrībai apmaiņā pret savu neatkarību.

Tāpēc nācijas pārstāvniecības izveide ļoti centralizētā valstī nozīmē tā kaitējuma mazināšanu, ko var radīt galēja centralizācija; bet tā nenozīmē to novērst.

Es labi redzu, ka šādā veidā tiek saglabāta indivīdu iespēja iejaukties pašās lielākajās lietās, taču tik un tā šī iespēja tiek likvidēta mazās un privātās lietās. Mēs aizmirstam, ka cilvēku paverdzināšana galvenokārt ir bīstama tieši detaļās. No savas puses es sliektos ticēt, ka brīvība lielās lietās ir mazāk nepieciešama nekā brīvība mazās, ja domātu, ka mēs jebkad varam būt pārliecināti, ka mums ir viena, bet nav otras.

Pakļaušana sīkās lietās izpaužas katru dienu, un to izjūt visi pilsoņi bez izšķirības. Tā nenoved viņus izmisumā, bet pastāvīgi viņiem traucē un veicina atteikšanos no savas gribas izmantošanas. Attiecīgi tā maz pamazām samin viņu garu un vājina dvēseli. Turpretī paklausība, kas tiek sagaidīta tikai nedaudzās ļoti nopietnās, bet arī ļoti retās situācijās, kalpību atklāj tikai laiku pa laikam un uzspiež to tikai dažiem cilvēkiem. Velti jūs prasīsiet, lai šie paši pilsoņi, kurus esat padarījuši tik atkarīgus no centrālās varas, šad un tad spētu izvēlēties šīs varas pārstāvjus. Šī tik svarīgā, bet tik īsā un retā viņu gribas brīvības izmantošana nekavēs viņiem pakāpeniski zaudēt spēju patstāvīgi domāt, just un rīkoties un attiecīgi pamazām degradēties līdz dzīvnieku līmenim.

Piebildīšu, ka drīz vien viņi kļūs nespējīgi izmantot arī šo vienīgo un lielo privilēģiju, kas viņiem vēl atlikusi. Demokrātiskās tautas, kas ir ieviesušas brīvību politiskajā sfērā, vienlaikus palielinot despotismu administratīvajā sfērā, ir iemantojušas ļoti dīvainas īpašības. Tad, kad ir jātiek galā ar vienkāršām lietām, kur pietiktu tikai ar veselo saprātu, viņas uzskata, ka pilsoņi uz to nav spējīgi. Bet, kad ir runa par visas valsts pārvaldi, šiem pilsoņiem tiek piešķirtas milzīgas prerogatīvas. Demokrātiskās tautas pilsoņus pārmaiņus padara par suverēna rotaļlietām un viņa kungiem. Viņi ir augstāki par karaļiem un zemāki par cilvēkiem. Un tad, kad visas dažādās vēlēšanu sistēmas ir izsmeltas, bet neviena nav izrādījusies piemērota, viņi ir pārsteigti un turpina meklēt, it kā ļaunums, kuru viņi redz, nebūtu drīzāk saistīts ar valsts konstitūciju nekā ar vēlētāju kopumu.

Patiesībā ir grūti iedomāties, kā cilvēki, kas pilnībā atteikušies no ieraduma vadīt paši sevi, varētu sekmīgi izvēlēties savus valdniekus. Un nav iespējams noticēt, ka no kalpu tautas vēlēšanu biļeteniem jebkad varētu izcelties brīvību mīloša, enerģiska un gudra valdība.

Konstitūcija, kura būtu republikāniska savā galvgalī un ultramonarhiska visās pārējās daļās, man vienmēr ir šķitusi īslaicīgi pastāvošs briesmonis. Valdnieku netikumi un pārvaldāmo stulbums to drīz vien novestu līdz sabrukumam. Tad tauta, nogurusi no saviem pārstāvjiem un pati no sevis, vai nu radītu brīvākas institūcijas, vai arī drīz vien atlīstu atpakaļ, lai nogultos pie viena saimnieka kājām.

No franču valodas tulkoja un sagatavoja A. Irbe.