Īsu kopsavilkumu par autori un citu fragmentu no lietuviešu arheoloģes un etnogrāfes Marijas Gimbutienes grāmatas Balti (1963) lasiet šeit: https://telos.lv/baltu-ciltis/
Maldīgs ir uzskats, ka XII–XIII gs. sācies kaut kas pilnīgi jauns – lēciens kultūras attīstībā un pēkšņas izmaiņas zemes pārvaldes sistēmā. Ekonomiskā, sabiedriskā un administratīvā struktūra nevis veidojās no jauna, bet gan attīstījās tālāk. Laikposms, kuram sekoja pirmie vēsturiskie gadsimti, proti, IX–XII gs., bija kultūras augšupejas laiks: zeme kļuva turīga, strauji attīstījās tirdzniecība un amatniecība, pilnveidojās ieroču, darbarīku un rotaslietu ražošana. [..]
Kopš IX gs. ir rakstītie avoti, kuri sniedz daudz vērtīgas informācijas par baltu cilšu sociālo un administratīvo struktūru. Tie skar piejūras ciltis, prūšus un kuršus. Bet, tā kā no arheoloģijas pētījumiem zināms, ka visās baltu zemēs bijusi līdzīga pilskalnu izvietojuma sistēma, šo agrīno rakstīto dokumentu informāciju var attiecināt arī uz citām baltu ciltīm. Vispirms atcerēsimies anglosakšu ceļotāju Vulfstanu, kurš ap 880.–890. g. ar kuģi no Haitabu pilsētas Šlēsvigā pāri Baltijas jūrai ieradās Vislas grīvas apvidū un ceļoja tālāk līdz Elblongai un Aistmarei. Viņš raksta par plašu aistu zemi (Eastland), kurā ir daudz pilsētu un ikvienai ir savs karalis. Ar pilsētu būtu jāsaprot pilskalns un tam apkārt izaugušie ciemati vai pilsētiņas (tālaika izpratnē – “pilsētas”). Vulfstans acīmredzot ar to domājis novadu centrus, kurus pārvaldīja karaļi. Tālāk viņš raksta, ka valdnieku vidū pastāvējušas nopietnas nesaskaņas. To apstiprina arī XIII–XIV gs. vēstures avoti. Vēl tālāk Vulfstans sevišķi interesanti raksturo šķiru sabiedrību: “Karalis un bagātie dzer ķēves pienu, bet nabadzīgie un vergi – midu.” Šis viens teikums ir vērtīgāks par zeltu, jo apstiprina to, kas arheologiem kļūst skaidrs no kapulauku un pilskalnu pētījumiem. Vulfstans nosauc četras kārtas: 1. – valdošie, 2. – bagātie, 3. – nabadzīgie un 4. – vergi.
Otrais no minētajiem IX gs. avotiem ir mūka Rimberta grāmata, kas “pabeigta rakstīt” 876. gadā. Kuršu karalistē (regnum) viņš atzīmē piecas administratīvās vienības (Regnum vero ipsum quinque habebat civitates), piecus novadus. Var domāt, ka šie novadi veidojuši konfederāciju, un ļoti iespējams, ka viens no tiem ir ieņēmis vadošo vietu. XIII gs. avoti liecina par tādu pašu administratīvo struktūru zemgaļiem, latgaļiem, žemaišiem un lietuviešiem. Novada valdnieks tiek saukts rex, dux, princeps vai arī “lielais”, “vecākais” kunigaitis. Valdnieku hierarhijas struktūra redzama Galīcijas-Volīnijas hronikā sniegtajā 22 Lietuvas, Žemaitijas un Deltuvas valdnieku sarakstā. Viņi ieradās parakstīt 1219. gada līgumu ar Galīciju-Volīniju. Pieci Lietuvas valdnieki – Živinbuds, Daujots, Dausprungs, Mindaugs un Viligaila – nosaukti par “vecākajiem”. Tie visdrīzāk bija svarīgāko centru valdnieki, un starp viņiem varēja pastāvēt mantota konfederācija.
Valsts un likumu jēdzieni kļūst aktuāli sakarā ar Čehijas bīskapa Adalberta ceļojumu uz prūšu zemēm X gs. beigās. Viņa misijas aprakstā minētais ciema vai pilsētiņas valdnieks (dominus) aizvedis viņu uz ciemu (villa), kur sapulcējušies cilvēku pūļi (acīmredzot no plašas apkārtnes), draudēdami misionāram, teica: “Pār mums un visu šo karalisti valda kopīgi likumi un vienādas dzīves paražas” (prūši atļāva misionāram vienas nakts laikā aiziet prom, bet viņš neklausīja un, saskaņā ar likumiem, tika nonāvēts). XII gs. Gņezno katedrāles bronzas durvju apkalumā ir atainots Adalberta disputs ar prūšu dižciltīgajiem.
Ne viens vien IX–XIII gs. vēstures avots stāsta par karalistēm, karaļiem, novadu valdniekiem, administratīvajām vienībām (civitas) baltu tautu zemēs un izdala svarīgākos un otršķirīgos valdniekus. Un šī tradīcija nav sākusies IX gadsimtā. Šīs iekārtas pamati ir mantoti no indoeiropiešu pirmdzimtenes laikiem. Baltu sabiedriskā iekārta bija ļoti līdzīga citu indoeiropiešu tautu – ģermāņu, ķeltu, grieķu u. c. – iekārtai. Valoda un sociālā struktūra ir divi svarīgākie indoeiropiešu kultūras elementi, kuri vieno visas indoeiropiešu tautas. Nedz salīdzināmā valodniecība, nedz salīdzināmā mitoloģija, nedz arheoloģijas avoti neuzrāda nekādu anomāliju vai atpalicību baltu administratīvajā sistēmā un sociālajā struktūrā. Uzskats, ka pirms Lietuvas valsts konsolidācijas XIII gs. lietuvieši dzīvojuši kopienās bez centralizētas administratīvās struktūras vai arī ka baltu tautas līdz IX–XIII gs. veidojušas “pirmatnējās kopienas” sistēmu, no kuras pārgājušas uz “šķiru” sabiedrību vēlāk par IX gs., nav pieņemams. Tas ir pretrunā ar arheoloģijas, vēstures un valodas datiem. Cilšu teritoriālais iedalījums noskaidrojās pēc Kristus dzimšanas, un bez būtiskām pārmaiņām saglabājās līdz vēsturisko laiku sākumam.
Baltu administratīvā sistēma un sabiedriskā struktūra tiek atveidota, balstoties uz IX–XIII gs. vēstures avotiem un arheoloģijas datiem. Tā atgādina Mikēnu kultūras laika (1500.–1200. g. pr. Kr.) grieķu sociālo struktūru un administratīvo sistēmu, kas aprakstīta zilbju raksta (lineārā B raksta) tekstos. Abu tautu sistēmas pamatos ir vienādas. Vēstīdams par Trojas karu, Homērs Iliādā min kuģu sarakstus, to komandierus un no kurienes viņi cēlušies. Šajā sakarībā tiek stāstīts par Grieķijas administratīvajām vienībām, to valdniekiem, radniecības saitēm un hierarhijas niansēm. Agamemnons par Grieķijas karavadoni bija kļuvis, sākoties karam, miera laikā viņam nebija pakļautas visu novadu karalistes. Domājams, ka baltu zemju sistēma bijusi līdzīga, kaut gan bija citi ģeogrāfiskie apstākļi un starpā 2000 gadu ilgs laikposms. Mikēnu kultūras laika zemes iedalījums novados, to lielums un patstāvība, apvienošanās kara gadījumā atgādina prūšu cilšu administratīvo sistēmu, par kuru stāsta XIII gs. vēstures avoti. Kad 1260. g. notika sacelšanās pret krustnešiem, prūšu ciltis darbojās vienoti, bet katra ievēlēja savu karavadoni: nātangi – Herku Mantu, sembi – Glandu, vārmi – Glapu, pagudieši – Auktumu, bārti – Divanu.
Gan baltu, gan grieķu zemē pilskalni bija administratīvie centri, tikai ar dažādām hierarhijas pakāpēm. Pilskalnā dzīvoja vai nu visa novada valdnieks, vai zemāka ranga dižciltīgais, vai arī no valdnieka atkarīgs un viņam meslus maksājošs zemturis. Novadā valdīja karalis un viņam uzticamu, parasti ar asinsradniecības saitēm saistītu, dižciltīgu cilvēku grupa. Vēstures avotos viņus sauc amici, prijateli, “draugi” un “uzticības personas”; viņi bija arī karavadoņi. Mikēnu kultūrā tie tika saukti hequetai, viņiem piederēja zeme. Citi zemturi veidoja otro augstmaņu slāni.
Sistematizēti Lietuvas kapulauku un pilskalnu pētījumi sniegs daudz vairāk zinātniski pamatotas informācijas sociālās struktūras atveidošanai. Tagadējie arheoloģijas dati tikai aptuveni atspoguļo minēto pārvaldes sistēmu un sociālos slāņus.
Īpaši bagātīgi ir novadu valdnieku un viņu karavīru kapi. Tikai tajos atrod ļoti skaistus zobenus ar sudrabā kaldinātiem rokturiem, Damaskas tērauda šķēpus, izrotātus platasmens kaujas cirvjus, bruņucepures, bruņas un zirgus ar ļoti bagātīgām inkrustētām zirglietām. Vēršvos pie Kauņas atklātajam astoņu zirgu kapam ar Lietuvā pašām greznākajām zirglietām, bez šaubām, vajag būt novada valdnieka zirgu kapam. Ļoti bagāts ir kāds XI. gs. kaps Laivju kapulaukā (Kretingas raj.). Mirušais atbilstoši tā laika tradīcijai ticis sadedzināts, un viņa kauliņi sabērti šķirsta vidusdaļā. Blakus šķirstam gulēja trīs šķēpi, no tiem viens – ar Damaskas tērauda galu. Pie galvas bija nolikts no Skandināvijas ievests dzelzs kaujas cirvis ar pusapaļu šķeltni, šķirsta otrā galā – segli ar grezniem kāpšļiem un sprādzēm. Pie dedzinātajiem kauliem atrada deviņas bronzas saktas, ar dzintara un bronzas krellītēm rotātas ādas jostas fragmentus, dzelzs laužņus, dzelzs šķiltavas, dzelzs atslēgu, vienkāršu cirvi, sirpi, svarus un daudz miniatūru (simbolisku) izstrādājumu. Blakus šķirstam bija nolikts Damaskas tērauda zobens, kura šķērši un roktura poga bija pārklāti ar sudrabu. Atslēga varējusi simbolizēt lielāku vai mazāku pārvaldīto teritoriju, miniatūrās senlietas – varbūt kopā ar valdnieku sadedzināto kalpu vai vergu mantu. Sudrabam bijusi liela vērtība, un ne katram tas varēja piederēt. Sudraba senlietu statistika skaidri liecina, ka sudraba vai ar sudrabu pārklāti izstrādājumi bijuši tikai augstmaņu privilēģija. Tā, piemēram, no 150 Lietuvā atrastajiem zobeniem mazāk nekā 20 zobeniem bija ar sudrabu rotāti rokturi, no 320 seglu kāpšļiem tikai 10 bija sudraboti, no aptuveni 2600 saktām nebija pat 100 sudrabotu. Tālivaldis, Beverīnas novada valdnieks Latgalē, XIII gs. sākumā minēts kā ļoti bagāts, kuram “pieder daudz sudraba”. Viņa trīs dēli arī bija bagāti, un viņiem visiem piederēja daudz zemes. Bagātība, tirdzniecība, labākie kalēji un rotkaļi bija novada valdnieku rokās. Par to liecina kapi, kuros atrasts visvairāk sudraba, vismeistarīgāk darinātās rotaslietas, importēti priekšmeti, svari, kā arī citi izstrādājumi. Tādas pašas kvalitātes izstrādājumus, importētus priekšmetus un meistaru darbnīcas atrod pilskalnos.
Balstoties uz arheoloģisko materiālu, ir grūti pateikt, kā dzīvojuši zemkopji un vergi. Kapulaukos viņu kapi ir nabadzīgi, mirušie tajos apbedīti tikai ar darbarīkiem vai pavisam nedaudzām rotaslietām. Darba cilvēku slāņa pastāvēšanu netieši pierāda lielu pilskalnu, vaļņu, grāvju, aizsprostu u. c. celtniecība. Visiem šiem darbiem bija vajadzīgs organizēts darbaspēks.
Laiks pie vēstures sliekšņa apzīmēts ar kara zīmi. To ļoti skaidri atspoguļo ieroči un cietokšņu būve. Šis laiks ne tuvu nebija “zelta laikmets”, kad nedraudēja briesmas ne no vienas puses. Situācija mainījās baltiem par sliktu: sākās pastāvīgi vikingu uzbrukumi no ziemeļiem, pastiprinājās slāvu spiediens austrumos un dienvidos, visubeidzot, XIII gs. sākās krusta kari, kuros gāja bojā prūši un kurši. Saglabājās tikai pats baltu kodols, kaut arī krietni samazinājies austrumu pusē.
Krustnešu ordenis bija Palestīnā dibināta mūku kara organizācija. Ieradušies no Mazāzijas, 1226.–1230. g. viņi apmetās Vislas lejtecē. Vēl senāk ordenis sāka atbalstīt ieroču darbnīcas Latvijā, kur XIII gs. pašā sākumā tika dibināta Rīga. Krustnešu karā ar baltiem skaļi skanēja saukļi, kas aicināja karot “pret pēdējiem pagāniem Eiropā” vai “pret ziemeļu saracēņiem”. Šādi ordenis bez grūtībām sapulcināja daudzus Eiropas karaļus un prinčus ar viņu armijām. Patiesībā tas bija “Drang nach Osten” – vācu ekspansija uz austrumiem.
XIII gs. prūšiem uzbruka no rietumiem, bet kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem un igauņiem – no Rīgas līča. Baltu koka piļu vietā sāka celt ordeņa mūra pilis. Kurši tika pieveikti 1267. g, bet prūši krustnešu asiņainos iebrukumus atvairīja līdz 1288. gadam. Nespējuši sapulcināt apvienotu visu prūšu un citu baltu armiju, viņi nevarēja noturēties pret skaitliski arvien pieaugošo ienaidnieku.
“Krusta” kari (vārdu lieku pēdiņās, jo tie bija asiņaini kari, tika nogalināti ne tikai karavīri, bet arī viņu ģimenes, izkauti pat veseli ciemi) sākās Vislas lejtecē; vispirms krustneši ieņēma Pamedi un Pagudi. Tālāk viņu spēki tika virzīti uz Aistmari, un 1240. g. ienaidnieks pieveica apvienojušos bārtus, nātangus un vārmus. 1242. g. sākusies sacelšanās kādu laiku apturēja ordeņa virzīšanos uz austrumiem, bet ap 1260. g. prūšu rietumu un ziemeļu novadi jau bija pakļauti ordenim. 1260. g. sākusies otrā sacelšanās 1274. g. tika ļoti nežēlīgi apspiesta. Nadrāvi bija zaudējuši ļoti daudz cilvēku, viņu zemes kļuva maz apdzīvotas. Visilgāk noturējās Sudavu – jātvingu zeme, bet, novājināta karos ar poļiem un krieviem, arī tā nonāca ordeņa varā.
Tūlīt sākās Prūsijas kolonizācija un ģermanizācija. Vairākas dienvidprūšu zemes sagrāba poļi un krievi. Karos gāja bojā daudz cilvēku, ap XIV gs. sākumu bija palikuši aptuveni 170 tūkstoši prūšu. Aizvēsturiskajos laikos visblīvāk apdzīvotajā Sembā tagad bija vairs tikai 22 tūkstoši cilvēku. Ap 1400. g. Krustnešu ordenis jau lielījās, ka tam prūšu zemē ir 54 pilsētas, 890 ciemi un 19 tūkstoši jaunu kolonistu saimniecību. Kara laikā valdošā šķira tika iznīcināta. Dzīvi palikušie prūši bija pakļauti ordenim, viņus kristīja, viņi paši, cīnīdamies par sociālo stāvokli, sāka iztapt varai un pamazām pārņēma vācu paražas un valodu. Zemnieki un nepriviliģētais slānis nokļuva dzimtbūtnieciskā atkarībā. Prūšu valodu un paražas saglabāja zemākā, nepriviliģētā kārta. Prūsiski runāja vēl 400 gadu – aptuveni līdz XVIII gs. sākumam. Rietumu provinces tika ģermanizētas ātrāk nekā Sembas pussala, kur senie iedzīvotāji vietām dzīvoja kompaktās grupās. XIV un XVI gs. izdotās vārdnīcas un katķismi rāda, ka prūši vēl neprata vācu valodu. XVII gs. baznīcās sprediķus tulkoja, bet jau tā paša gadsimta beigās prūsiski runāja vairs tikai veci cilvēki.
XIII gs. ir pats traģiskākais gadsimts baltu aizvēsturē un vēsturē, kura turpinās vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Vācieši sagrāba lielu Baltijas piejūras apgabalu, caur kuru balti gadsimtiem ilgi bija uzturējuši sakarus ar pasauli. Izzuda prūši – paši turīgākie un eiropeiskākie no visiem baltiem. Viņu bojāeja ļoti ietekmēja arī citu baltu likteni.
Sagatavoja Tīna Aleka.