Par bailēm no nosodījuma un alkām pēc mīlestības

Vēlos jums pastāstīt par diviem konkrētiem atgadījumiem manā dzīvē. Pirms vairākiem gadiem, kad studēju kārtējā augstskolā, man gadījās apmeklēt kursu ar nosaukumu “19.–20. gs. Rietumu un ASV filozofija”. Lai to nokārtotu, bija jāiesniedz eseja par kādu grāmatu no iepriekš piedāvāta saraksta. Izvēlējos 19. gadsimta vācu apgaismības filozofa, antropologa un izbijuša teologa Ludviga Andreasa fon Feierbaha grāmatu Kristietības būtība (1841), kas veltīta reliģijas kritikai. Šī bija viena no retajām reizēm, kad, pildot mācību uzdevumu, izlēmu iekļaut arī savu personīgo nostāju, nevis zinātniski distancēties no aplūkojamā objekta. Nenoliedzu, ka mana eseja, cenšoties oponēt grāmatas autoram, bija nedaudz vienpusīgāka, kā vajadzētu, taču tās rakstīšana man toreiz sagādāja gandarījumu.

Lai radītu nelielu priekšstatu par darba saturu, iekļauju dažus izvilkumus:

Lielākā morālā problēma, kas rodas, sekojot Feierbaha filozofijai, un kuru autors, rakstot savu darbu, iespējams, nespēja paredzēt, ir atbildības izjūtas kritums un izpratnes par mūžību zudums daudzu cilvēku vēlākajos vienkāršotajos dzīves uzskatos. Kamēr paļaušanās uz Dieva vadību un uzraudzību grūtos brīžos palīdzētu cilvēkam rīkoties atbildīgi un savā rīcībā iekļaut kaut ko arī ārpus sevis paša, vienalga, laika vai telpas izpratnē.
(..)
Feierbahs dažviet diezgan brīvi pārdefinējis kristietības jēdzienus atbilstoši savam redzējumam (viņa izpratnē lūgšana ir “cilvēka saruna pašam ar sevi” u. tml. subjektīvi novērojumi)
(..)
Feierbaha darba vēlākie apbrīnotāji bija Markss, Engelss, Nīče, Freids u.c. Šādas domāšanas paspārnē 20. gs. radās autoritāras politiskās iekārtas, kurās amorāla vadoņa kults aizstāja Dievu. Lai gan, protams, būtu muļķīgi vainot konkrēti vienu pašu Ludvigu Feierbahu pie šādu notikumu attīstības, jo tas nebija tas, uz ko viņš mudināja, tāpat kā to tiešā veidā nedarīja arī Kārlis Markss, rakstīdams “Kapitālu”.”

Runājot par vienpusīgumu, jāatzīst, ka reliģiozam cilvēkam ir tikpat grūti atturēties no kritisku piezīmju izteikšanas kā ateistam, tikai viss notiek kā spoguļattēlā – labo redz pa kreisi un kreiso pa labi. Tā, piemēram, filozofs Igors Šuvajevs savā salīdzinoši nesen iznākušajā apgaismības laikmetu apskatošajā grāmatā Rūpēs par dvēseli (2019) par terorisma tēviem pasludinājis pāris kristiešus. Nodaļā par Reformāciju Sv. Augustīns nosaukts par “pirmo terorisma teorētiķi, kas pamato valsts varas izmantošanu baznīcas interesēs” un Luters – par “pirmo teroristu praktiķi, kaut gan uz pirmā statusu atradīsies arī citi tīkotāji”.[1]

Taču domāju, ka neviens nenoliegs: autoru izklāstītās idejas bieži vien nevis ved sabiedrību no punkta A uz idejas autora iecerēto punktu B, bet rada sava veida aizvēju pilnīgi citām idejām, kuras autors nemaz neatpazītu kā savas idejas turpinātājas. Savulaik Luters bija nepatīkami pārsteigts par zemnieku nemieriem un vēlāko Zemnieku karu un veltīja vairākus rakstus šīs viņa ideju iedvesmotās sacelšanās kritikai.[2]  

Atgriežoties pie stāsta par manām studijām, pienāca atzīmju izlikšanas diena, un visi studenti bija sapulcējušies kursa atpūtas telpā uz noslēguma pārrunām. Nebija nemaz tik ilgi jāgaida, līdz pienāca mana kārta.

“Iepazinos ar jūsu darbu, taču, pirms runājam tālāk, vai jūs esat kristiete?” – profesors uzsāka.

Sajutu sev pievērstus kursabiedru skatienus. Brīdi vilcinājos.

“Jā, esmu.” – Es atbildēju.

Šķita, ka, izrunājot šos vārdus, laiks uz brīdi it kā aprāvās. Pēkšņi skaidri apzinājos, ka telpa ir pilna ar cilvēkiem.

Pasniedzējs, noklausījies manu atbildi, viegli pasmaidīja un turpināja sarunu, norādot gan uz izteiksmes neprecizitātēm, gan citiem, viņaprāt, pieminēšanas vērtiem aspektiem manā tekstā. Neko daudz no viņa teiktā gan sākumā neuztvēru, jo atrados nupat uzdotā jautājuma atskaņu varā. Profesora vēlme noskaidrot manu reliģisko pārliecību analizētās grāmatas satura kontekstā man bija saprotama, taču negaidīta. Ar šodienas acīm raugoties, nevaru atturēties no piezīmes, ka citiem studentiem netika jautāts, vai viņi ir, piemēram, Renē Dekarta ideju nekritiski sekotāji. Jautājums mudināja domāt, ka starp manu gadījumu un pārējiem pastāv būtiska vērtēšanas atšķirība.

Kad mana teksta analīze no profesora bija izskanējusi, saņēmu pat labu atzīmi. Manis izteiktais “jā, esmu” no filozofiska mēroga atbildes kļuva par vienkāršu sociālu parādību.  Sākot ar šo dienu, turpmāk visi klātesošie kursabiedri bija informēti par manu atrašanās vietu pārliecību kartē. Protams, es mierīgi būtu varējusi teikt, ka tas ir privātas dabas jautājums, uz kuru nevēlos atbildēt. Varēju arī pieturēties pie izvairīgākas pozīcijas, sakot, ka “es pārstāvu kristietību šīs konkrētās esejas ietvaros”. Taču šis nu bija tāds jautājums, par kuru es negribēju melot vai izvairīties.

Vai man bija bail atbildēt? Ne gluži. Taču es rēķinājos, ka pēkšņi varu izrādīties apkārtējo nicinājuma vai izsmiekla objekts. Man piemīt daudziem latviešiem raksturīgais instinkts nevēlēties atrasties uzmanības centrā, lai nekļūtu par vieglu mērķi. Toreiz tas izrādījās lieks satraukums. Vienīgais, ko es sajutu, bija labvēlīga vienaldzība. Neviens neizrādīja nekādu sajūsmu, taču arī neko citu. Man ļāva pārstāvēt sevi. Un tieši šī vienaldzība man apliecināja, ka tiesības uz reliģisko brīvību ir īstas. Savā turpmākajā izglītošanās ceļā izvēlējos pētīt to, kas mani interesēja visvairāk, – sakrālo mākslu. Arī to man neviens neliedza.

Mans otrais stāsts ir par reizi, kad es izvēlējos melot. Tās bija vienas no manām pirmajām attiecībām, īsi pēc vidusskolas beigšanas. Lai arī es viņā nebiju iemīlējusies, man viņš patika un es labprāt mēdzu ar viņu pavadīt laiku. Tas bija periods manā dzīvē, ko varētu nosaukt par sevis meklējumiem. Es nezināju, ko īsti vēlos, taču domāju, ka visa dzīve vēl priekšā, lai to noskaidrotu. Mūsu attiecības kādu laiku turpinājās ne pārāk nopietnā statusā, līdz vienu dienu no viņa puses izskanēja atzīšanās mīlestībā. Tas man nāca pilnīgi negaidīti.

Mani uzskati par patiesības vērtību toreiz bija tik izplūduši, ka likās: tas būtu kaut kādā ziņā nepieklājīgi un pat nežēlīgi viņu atraidīt, turklāt es nevēlējos mūsu attiecības pārtraukt. Jā, es zināju, ka viņu nemīlu, taču cerēju, ka varbūt mīlestība ar laiku atnāks. Tā taču varēja gadīties. Sīkāki vai lielāki ikdienas sadzīviskie meli man nelikās nekas pārlieku slikts, tā bija daļa no izdzīvošanas stratēģijas. Tāpēc klusi nomurmināju: “Es tevi arī mīlu.”

Lieki teikt, ka viņš bija ļoti laimīgs par manu atbildi. Mūsu attiecības sākumā uzlabojās. Es saņēmu visdažādākos uzmanības apliecinājumus, kas patīkami pacēla manu skolas laikā traumēto pašapziņu. Taču tad pienāca brīdis, kad viņš iegādājās dzīvokli, kurš neatradās Rīgā, cerot, ka mēs turpmāk tur dzīvosim kopā. Tā kā manā izpratnē mēs joprojām atradāmies tajā pašā attiecību stadijā kā iepriekš, jo no manas puses šī atzīšanās mīlestībā nebija nopietna, es netaisījos nekur pārcelties vai jebkādā citā veidā būtiski pārkārtot savu dzīvi, kura man likās gana laba. Tā nu es braucu pie viņa ciemos tikai brīvdienās. Laiks gāja un nekas nemainījās. Viņš kļuva aizvien saspringtāks un nedrošāks. Viņš sāka nojaust, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, un nemitīgi vēlējās saņemt kādus pierādījumus maniem iepriekš izteiktajiem vārdiem. Pakāpeniski tas pārvērtās par nogurdinošu farsu. Ar vārdiem es apliecināju, ka viss ir kārtībā, taču mana rīcība nemitīgi liecināja par pretējo. Es pārmetu viņam aizdomīgumu un naivi cerēju, ka mēs kaut kādā veidā tomēr atgriezīsimies iepriekšējā stāvoklī. Taču mani meli tādu risinājumu nepiedāvāja, un ar laiku es sāku vēlēties no šīs situācijas izkļūt. Izmisumā viņš mani beigās bildināja, domājot, ka varbūt laulība ir tas, kas beidzot varētu visu sakārtot. Un savā ziņā tā tas arī bija. Es bildinājumu noraidīju, un līdz ar to mūsu attiecības izbeidzās. Viņš vēl vairākus gadus mēdza retu reizi atrakstīt, mēģinot izprast toreiz notikušo. Cik nopratu no viņa tekstiem, viņam bija radušās grūtības vispār uzticēties sievietēm.

Tagad, skatoties ar laika distanci, nožēloju, ka jau sākumā skaidri nepateicu, kā es jūtos. Es toreiz vēl nezināju, ka pat labi domāti meli, it kā lai nesāpinātu, nevis nomierina, bet izraisa tālejošu ķēdes reakciju. Paradoksālākais šajā situācijā bija tas, ka izveidojās šāda situācija ne tāpēc, ka man viņš nebūtu paticis vai es būtu izjutusi ko sliktu, bet tāpēc, ka no manis prasīja tādu mīlestību, kādu es nespēju sniegt.

Tāpēc, kad plašsaziņas līdzekļos dzirdu par to, ka cilvēkiem jābūt atvērtākiem un līdzjūtīgākiem pret arvien aktīvākiem dažādu minoritāšu pārstāvjiem, tas man stipri atgādina toreizējo pieredzi. Toreiz nevēlēšanās samierināties ar vienaldzību, pieprasot aktīvus mīlestības apliecinājumus, noveda pie tā, ka beigās abas iesaistītās puses bija nelaimīgas.

Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.

Jāpiezīmē gan, ka Latvijā, atšķirībā no turīgākām Rietumu valstīm, kurās prasības pēc izmaiņām pieņēmušas lielākus apgriezienus, liela iedzīvotāju daļa dzīvo salīdzinoši nabadzīgi un daudzas mūsu problēmas ir saistītas tieši ar to. Es nevaru iedomāties nevienu ticamu iemeslu, kāpēc lai utopiski pilnīgi neierobežota valsts budžeta gadījumā visi Latvijas iedzīvotāji nespētu vienprātīgi vienoties, ka jāpaceļ algas, jāatvēl vairāk finansējuma iedzīvotāju sadzīves problēmu risināšanai, jāpadara pieejamāki ārstniecības, izglītības, juridiskie un tamlīdzīgi pakalpojumi. Tās visas ir saprotamas prasības, taču resursu trūkumam nav nekāda sakara ar iekļaujošas attieksmes trūkumu vai nevēlēšanos risināt sadzīves problēmas.

Taču jāsaprot, ka ne nemīlestību, ne nabadzību nevarēs ilgtermiņā atrisināt ar iekļaujošākiem vārdiem vai piešķirtiem oficiāliem statusiem, lai visi būtu vienlīdzīgi uz papīra. Agrāk vai vēlāk patiesība nāks gaismā, un, kādu brīdi nomaskēta, tā būs daudz asāka, jo pārsteigs nesagatavotus. Tāpēc vienīgais, ko mēs katrs no savas puses varam darīt, ir censties būt maksimāli emocionāli godīgiem, lai arī kādas prasības netiktu izvirzītas un lai kādi integrācijas fondu finansējumi par izlikšanos piesolīti. Ja mēs neesam gatavi patiesi mīlēt kādu cilvēku grupu ar visām viņu prasībām līdz galam, atliekot malā paši savas vajadzības un intereses vai pat savu bērnu nākotni, ir nepieciešams to godīgi pateikt. Un nepiemeklēt tam skaistu attaisnojumu. Tā gadās, un tā drīkst. Arī mazākuma grupa nespēj līdz galam mīlēt vairākumu, citādi pārstātu prasīt, redzot šos pārdzīvojumus. Labvēlīga vienaldzība ir maksimums, ko mēs drīkstam viens otram prasīt, tādējādi sagādājot katram iespēju uz pašnoteikšanos un “savas laimes kalšanu”. Taču cilvēku nedrīkst ar varu piespiest nesavtīgi mīlēt pilnīgi visus, žēlot un bezgalīgi palīdzēt. Tam ir jānotiek brīvprātīgi.



[1] Igors Šuvajevs, Rūpēs par dvēseli. Vērtību likteņi, Rīga: Zinātne, 2019, 85. lpp.

[2] Mārtiņš Luters, “Aicinājums visiem kristiešiem atturēties no sacelšanās un dumpošanās” (1522), “Par laicīgajiem valdniekiem, ciktāl tiem ir jāpakļaujas” (1523), “Pret nāvi nesošām zemnieku laupītāju bandām” (1525).

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: