Viena no retajām detalizētajām vēstures grāmatām, kuru angļi un amerikāņi var izlasīt par Austrumeiropas un Ziemeļeiropas reģionu vēsturi viduslaikos, ir Oksfordas Universitātes pētnieka un pasniedzēja, viduslaiku speciālista Ērika Kristiansena (1937–2016) monogrāfija Ziemeļu krusta kari, kas pirmo reizi iznāca 1980. gadā. Šeit tulkojumā lasāms baltiem veltītais fragments no pirmās nodaļas par ciltīm un tautām pirms krusta karu sākuma. Labi redzams, ka niansēs un pieejā brita skatījums nedaudz atšķiras no tā, ko par savu tautu vēsturi raksta paši balti (izlabotas arī nelielas pārskatīšanās kļūdas, piemēram, “Kokneses” vietā angļu tekstā ir “Kauguri”). Avots: Eric Christiansen, The Northern Crusades, the Baltic and the Catholic Frontier, 1100–1525. Macmillan, 1980.
No Telos arhīva par šo laikposmu un senākajiem rakstītajiem avotiem par baltiem iesakām arī lietuviešu etnogrāfes Marijas Gimbutienes tekstus: https://telos.lv/baltu-ciltis/ un https://telos.lv/viduslaiku-balti/
Uz austrumiem no Vislas lielāko daļu ceļa no Baltijas jūras piekrastes līdz Krievijas rietumu augstienēm sedza blīvs lapu koku mežs. Vendu zemes mežos pārvietošanās bija grūta; šeit lielākoties vispār nebija ceļu. Kritušo koku slāņi, lekni saaudzis pamežs, muklāji un pauguri cilvēku apmetnēm atstāja tikai piekrastes joslu un Vislas, Nemunas un Daugavas ielejas; un starp ozoliem, ošiem, gobām, liepām un kļavām, kas norobežoja izcirstās platības, klejoja tauri, sumbri, lāči un aļņi.
Šajā teritorijā, kas no ziemeļiem līdz dienvidiem stiepās aptuveni 400 jūdzes (640 km), bet no austrumiem uz rietumiem – 300 jūdzes (480 km), dzīvoja tautu grupa, kuru mūsdienās pazīstam kā baltus. Šķiet, ka viņi te nonāca kā agrīnākā indoeiropiešu saimes migrācija uz rietumiem un 1100. gadā šeit jau bija dzīvojuši vismaz 3000 gadus, kuru laikā, pateicoties vēlākiem ieceļotāju viļņiem, bija saglabājuši tikai mežainās teritorijas. Baltu valodas bija arhaiskas, un tās iedala austrumbaltu un rietumbaltu grupās. Viņu kopīgā civilizācija un reliģija ļauj viņus uzskatīt par vienu veselumu, līdzīgi kā rietumslāvus, taču nav skaidrs, vai viņi paši par sevi tā domāja. Jau kopš vissenākajiem laikiem balti dzīvoja kā atsevišķas tautas noteiktās ģeogrāfiskās robežās. Viņi bija:
(1) prūši, kuri pirmo reizi šajā vārdā nosaukti 9. gadsimtā (“Bavārijas ģeogrāfa” tekstā) un kuri dzīvoja starp lejteces Vislu, Narevu, Nemunu un Baltijas jūras krastu;
(2) lietuvieši, kuri dzīvoja uz ziemeļiem un austrumiem no Nemunas, tās pieteku Nevēžas un Neres sateces baseina robežās;
(3) latviešu ciltis, kuras dzīvoja Daugavas lejtecē un kurus uz ziemeļiem no upes sauca par latgaļiem (letgaļiem) un uz dienvidiem – par zemgaļiem un sēļiem (tagad tos kopā sauc par letiem); un
(4) kurši (latīņu avotos pirmo reizi minēti 9. gadsimtā; skandināvi tos dēvē par “kureriem”), kas dzīvoja Kurzemes pussalā starp Baltijas jūru un Rīgas jūras līci, runāja valodā, kas bija līdzīga letu valodai, bet bija sajaukušies ar somugru ieceļotājiem un pārņēmuši dažas viņu paražas.
Šīs lielākās tautas bija apvienojušās no mazākām grupām, kuras var saukt par ciltīm un kuras līdz pat vēsturiskajiem laikiem bija efektīvas politiskās vienības. Cilts varēja mobilizēties kā karaspēks (prūšu valodā karia, lietuviešu valodā karias) un sanākt sapulcē (wayde); tai bija savi aizsardzības un patvēruma cietokšņi, un tā uzņēmās kolektīvu atbildību par savu robežu sargāšanu. Dažas ciltis bija apbrīnojami senas (Ptolemajs pieminēja divas dienvidaustrumu prūšu ciltis – galindus un sudāvus – mūsu ēras 2. gadsimtā, un tās saglabājās līdz pat 13. gadsimtam), taču to spēja saglabāt savu autonomiju un cilvēkresursus acīmredzami nebija vienāda. Dažu cilšu karaspēkiem bija lielāki cietokšņi un sekmīgāki karavadoņi nekā citām. Dažas apvienojās, piemēram, žemaiši un aukštaiši, izveidojot lietuviešus. Daži spēja attīstīties uz kaimiņu rēķina. Daži pazaudēja zemi svešiniekiem – Prūsijas pamediešus (latīņu: Pomesani) un pagudiešus (latīņu: Pogesani) jau pirms 1200. gada no Vislas atstūma poļi, bet Jersikas letus pakļāva krievi.
Ciltis varēja apvienoties karadarbībai, taču nav pierādījumu, ka viss cilšu kopums, kuru mēs saucam par tautu, būtu apvienojies kopīgam mērķim līdz pat 12. gadsimtam. Prūšu ciltis nekad nedarbojās kā vienots veselums, iespējams, tāpēc, ka līdz krusta kariem ikviena no tām vai divas kopā spēja tikt galā ar ārēju agresiju; lietuviešus sakausēja 13. gadsimta sākumā pie varas nākušo valdnieku virknes enerģiskā vadība. Pirms tam šo tautu identitāti veidoja visumā viendabīgu apdzīvoto teritoriju pārvalde, kopīga valoda un kopīgi reliģiskie kulti. Laikā no 1000. līdz 1200. gadam novērojamās sociālās pārmaiņas – militarizācija, politiskā vara, dažādu šķiru nodalījums, mantojamas bagātības uzkrāšana – ne vienmēr veicināja lielāku saliedētību vai solidaritāti starp ciltīm. Piemēram, piecas “jurisdikcijas”, kuras mēs redzam pie kuršiem 9. gadsimtā, 13. gadsimtā jau bija kļuvušas par astoņām, un vēl 1219. gadā lietuvieši bija pakļauti pieciem lieliem un sešpadsmit mazākiem vadoņiem.
Līdzīgi kā slāvi, arī balti bija zemkopji, kas attīrīja zemi ar virsāju dedzināšanu un koku izciršanu, uzara to gan ar koka, gan ar apkaltiem arkliem un audzēja labību divlauku un trīslauku sistēmā: galvenokārt zemāka labuma kviešus (plēkšņu kviešus), rudzus un prosu, bet pazina arī pākšaugus, auzas un miežus. Viņi novāca ražu gan ar sirpi, gan ar izkapti, turēja mājlopus un zirgus, audzēja linsēklas un auda linu. Viņi bija dzīvojuši šajā reģionā tik ilgi, ka viņiem nebija īpaši jāmācās, kā tajā izdzīvot, un viņi bija apguvuši mākslu iegūt vērtīgas preces un pārtikas produktus no apkārtējiem mežiem un jūras: no meža – medu, vasku un kažokādas; no jūras – dzintaru, pārakmeņojušos egļu sveķus, ko jūra izskalo krastā prūšu zemēs Sembas pussalā. Kopš neolīta laikiem šo vielu eksportēja uz Dienvideiropu un pa ceļam iemainīja pret Vidusjūras artefaktiem; gadsimtiem ilgi tā bija ienesīgākais Baltijas jūras produkts. Konkurējošo atradņu izsmelšana Jitlandes rietumu piekrastē prūšiem atstāja monopolu, un skandināvu tirgotāji, kurus interesēja arī kažokādas un vergi, 700.–900. gadā ar prūšiem tirgojās un pat apmetās viņu vidū Truso un Kaupas ostās. Iespējams, ka šajos gados vikingi bija ieguvuši tādu varu pār daļu prūšu, kādu viņi vēlāk ieguva pār slāviem un citām austrumu tautām, taču pierādījumi tam ir niecīgi, un karaļa Alfrēda Lielā informētājs Vulfstans ziņoja, ka prūši ir spēcīga un neatkarīga tauta. Šķiet, ka kurši 9. gadsimtā maksāja meslus zviedriem, bet jau krietni pirms 1100. gada gan viņi, gan prūši bija kļuvuši par bijātiem jūrasbraucējiem, kas paši tirgojās un veica uzbrukumus ar kuģiem, kuri bija līdzīgi vikingu kuģiem.
Piekrastes baltu vadoņi gāja jūrā; taču visas baltu tautas stiprināja savu aizsardzību, būvējot lielus pilskalnus, uz kuriem uzslēja koka nocietinājumus un torņus, un pakļaujoties karavadoņu autoritātei. Šie vadoņi – ārzemju avotos “ķēniņi”, “kapteiņi” un “hercogi” – bija cilšu aristokrātijas organizētāji; tā sastāvēja no karotājiem, kuri spēja sevi nodrošināt ar zirgiem un ieročiem vai zināja, kā tos lietot. Šādu cīnītāju kārta, vismaz pirms 1200. gada, visticamāk, sastāvēja no vairuma veselo cilts vīriešu, un tāpēc viņu vidū bija jābūt arī mazajiem lauksaimniekiem, kurus dāņi un slāvi būtu klasificējuši kā nebrīvos vai nekarojošos zemniekus; viņi devās kaujā linu un vilnas apģērbā, ķermeņus aizsargāja vairogi un ķiveres, un viņi pazina gan kāpšļus, gan piešus. Viņu vadoņiem bija izsmalcinātāks ekipējums, un viņi nostiprināja savu stāvokli, uzkrājot laupījumu un vergus, taču šķiet, ka 1200. gadā lielu privātu zemes īpašumu veidošanās pie viņiem vēl nebija tālu tikusi. Pēc Vulfstana teiktā, tālaika balti pēc nāves sacentās par mirušā bagātību zirgu sacīkstēs; 13. gadsimtā zemes īpašumtiesības piederēja paplašinātām dzimtām, nevis atsevišķiem indivīdiem.
Vissvarīgākās atšķirības turībā tolaik noteica vergu turēšana un sudraba naudas stieņu uzkrājumi; iespējams, arī sievas. No arheoloģiskajiem izrakumiem kapavietās var secināt, ka kuršu virsaišiem šajā laikā bija tikpat augsts dzīves līmenis kā jebkurai citai ziemeļu sociālajai grupai; viņi noteikti varēja tikpat brīvi rīkoties ar dzelzi, dārgmetālu, rotaslietām, sievietēm un darbaspēku kā skandināvu zemes īpašnieki, kuriem viņi uzglūnēja un ar kuriem slēdza darījumus, un Impiltes (5 hektāru) un Apūles pilskalnu izmēri liecina par viņu militāro potenciālu. Cenu par šo labklājību maksāja galvenokārt zviedru un kuršu zemnieki, kuri bailēs no sirojumiem un gūsta nevarēja dzīvot auglīgajās piekrastēs, un gūstekņi, kurus kuršu virsaiši ieveda izpirkuma, spaidu darbu vai tirgošanās nolūkos.
Letu virsaiši noturēja varu Daugavas ielejā, ceļot līdzīgus milzīgus nocietinājumus, kas kalpoja kā apmetnes un tirdzniecības punkti viņu pavalstniekiem; to paliekas redzamas Lielupē, Tērvetē, Daugmalē, Jersikā un citur. Neilgi pirms tam viņi bija iemācījušies taupīt kurināmo, izmantojot akmens vai māla krāsnis, nevis atklātu pavarda uguni, un Daugava viņu precēm pastāvīgi piegādāja pircējus, kā arī sudrabu, vilnu un ieročus, ko viņi ņēma apmaiņā. Jersikā un Koknesē (Kukenois, Kokenhusen) atradās krievu meslu savākšanas punkti, bet leti nebija rusificēti, un lielākoties viņi turējās pretī visiem ienācējiem. Par viņiem var sacīt to pašu, ko 1230. gados par lietuviešiem rakstīja Bartolomejs Anglis, ka viņi bija:
“nelokāmi vīri, stipri karotāji un lepni. Tā zeme… dod labus graudus un augļus, un ir pilna ar tīreļiem un purviem daudzās vietās, un ar ļoti daudziem mežiem, upēm un ūdeņiem un savvaļas zvēriem un lopiem; to sargā meži, tīreļi un purvi, un tai nav nekādas citas aizsardzības kā vien meži, tīreļi un purvi. Līdz ar to zemei būtībā nevar uzbrukt vasarā, tikai ziemā, kad ūdeņi un upes ir sasaluši.” (De proprietatibus rerum, XV, 87.)
Šī tendence ierakties, cīnīties pretī un mācēt tikt pie bagātības nepadarīja baltus labvēlīgus kristietībai un neatvēra viņu zemi kristīgajām misijām. Poļu Boļeslavs Drosmīgais 997. gadā bija nosūtījis svēto Adalbertu no Prāgas pie prūšiem, un prūši viņam lika mirt mocekļa nāvē; Dānijas ķēniņš Svens II pastāstīja Brēmenes Ādamam, ka viņš pie kuršiem bija uzcēlis baznīcu, bet par to vairs nekas nav dzirdēts. Svētvietu, koku un dzīvnieku, mirušo (veļu) un dievu kults bija būtiskas saimes, ciema un cilts veselības, drošības, veiksmes un identitātes ķīlas, un pret viedajiem vīriem un sievām, kas pārzināja rituālus, izturējās ar visdziļāko cieņu. Auglības svētki un apbērēšanas ar zirgu un cilvēku upuriem bija gada augstākie punkti, un vienkāršāki sadzīves rituāli dažās teritorijās saglabājās līdz pat 18. gadsimtam. Turklāt, tāpat kā rietumslāvu pagānisms, kas, šķiet, kļuva spēcīgāks, kad tam uzbruka no ārpuses, arī baltu pagānisms atklāja iespaidīgas attīstības spējas visur, kur to no pirmā karojošās Baznīcas trieciena paglāba apņēmīgi karavadoņi. Uguns upuraltāris un četrgalvains koka elks, kas atrasti Rīgas Doma kapsētā, nebija šī stāsta beigas.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.