Broņislava Martuževa (1924–2012) bija dzejniece, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, politieslodzītā, latgaliete un katoliete. Nesenu Venta Zvaigznes apceri par dažiem viņas lirikas elementiem iesakām izlasīt šeit: https://telos.lv/vards-jega-martuzeva/
Šajā kopā atlasīti pāris dzejoļi no krājuma Kopotas dzejas, Apgāds Zvaigzne ABC, 2004, kurā iekļauta visa līdz 2003. gadam publicētā (arī ar svešu vārdu publicētā) dzeja.  

***
Naktī mostos, juzdama, ka raudu.
Citas miljongades priežu sviedru graudu
Vilnis putodams pret krastu nes.

Dziļi, dziļi paglabāta biju,
Tumsā veidojos un nemanīju
Krītam zvaigznes, brūkam pasaules.

Vai šo vietu sapņos noredzēju?
Egļu elpa pretī plūst ar vēju.
Atpazīta gaisotne un smārds.
Kas būs pielemts?
              Kāpai līdzi slīdēt?
Zvirgzdos grimt? Vai rotai tapt
              un spīdēt? –
Viss būs liktens, mīļās Māras kārts.

***
Aizlija Septiņi Gulētāji.
Guļ zemē dābols nesacelts.
Septiņi caurvēji danco pa māju.
Neveikti darbi kā nepacelts zelts.
Kad es jūs vārēšu, kad paveikt spēšu?
Kad savu dābolu izkaltēšu?
Pietrūka saules.

Pūķis norija graudu no lauka,
Aizrauj brūnaļu – barotāju,
Azaidam gādāto izrij no trauka,
Nomalda bāriņu – karotāju.
Nepavildīties uz krājumiem pērniem.
Ko došu kungam, ko pašu bērniem?
Pietrūka saules.

Aizbēga laimīte uz tukšo pusi.
Plika, bāra dvēsele palikusi.
Kur vairs tas padoms, ko piedaudzināju.
Kur manai dzīvībai patveršanās?
Kur manam nespēkam atsperšanās?
Kur drošais akmens – nolikt kāju?
Nediena – nemāsa – uz sliekšņa sēd,
Asarās mirkušu garozu ēd.
Pietrūka saules.
 

***
No Miķeļa tirgus
Brauc mēness uz mājām.
Ne ratu, ne zirgu,
Viss pamests – brien kājām.
Birst pēdējie zelti.

Es biju tai tirgū,
Tirgoju vēju,
Caur spārnotiem zirgiem
Nobumbulēju –
Ai, veltīgi – velti.

Ne posies, ne taisies –
Bez dienišķās, bešā,
Tik viegli klīst gaidos
Caur spīdekļu teltīm.

Pa spičkai raus mēness,
Rādīdams taku,
Palss Putnu Ceļš plēnēs,
Mēs aiziesim – blakus –
Kā bērni pēc veltēm.

***
Starp rozēm, degošām kā purpurs šķīsts,
Ceļ sīļu saime vienas dienas pili.
Iet apsaine pa trepēm debesīs,
Dus debeši pār līčiem mūžam zili.
Smails torņa pīķis cauri dūmakai
Skrien zibēdams, kā raudamies no spala.
Pats audzelības likums svētītais
Ir tevi panācis šai zemes malā.
Viss gaišs no āboliņa ziediem maigiem,
Viss rāmi rasmīgs kā kopš mūžiem, laikiem.

***
Sarkst rītu mala dienas gaidās.
Gaiss pildās gavilēm – svēts, svēts!
No kā tu, dvēselīt, vairs baidies?
Visgrūtākais ir pārvarēts.

Sirds vēlreiz izrāvās no cilpas
Un strādā aizgūtnēm – ak Dievs!
Vaid savā vietā dārza svilpis –
Met sēklu sauju, pateicies:

Nav aizgājis viņš salā bojā,
Nav aizbēdzis no siliem šiem,
Mēs esam sargvietās joprojām
Pie apdraudētiem dārgumiem –

Pie sēkliņas, pie uguntiņas,
Pie ievainotas dzīvībiņas.

***
Sveicināta, Žēlastības Pilnā,
Visu atraidīto patvērums!
Tavā templī, debess dvašas pilnā,
Dievs tas Kungs ar Tevi un ar mums.

Svētītā starp sievām esi Tu,
Dzīvību no mūžiem mūžos aiznes,
Nosusini bārim asaru,
Dāvā stariņu no savas zvaigznes.

Lūdzies par mums, Žēlastības Pilnā,
Pie tā Augļa, kas Tev klēpī dus.
Šeit virs zemes, tiecoties pēc pilnības,
Lai Viņš svētī mūsu pūliņus.

Lūdzies par mums, apgrēcniekiem, Māt,
Kuros zemes dzīve verd un gumda,
Aizlūdz Tēvam, kad būs mūsu stunda,
Pastāvi tai grūtā brīdī klāt,

Un lai Tava saudzējošā roka
Saņem mūs,
             kā augli ņem no koka.