Brīvība kā apzināta izvēle

Atzīmējot Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras 90. dzimšanas dienu, 2021. gada 15. decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika konference “Pretestība un Latvijas Republikas valstiskums. Vakar. Šodien. Rīt”. Daži dalībnieki nedrīkstēja piedalīties klātienē, taču iesūtīja savas uzrunas. Ivetas Šimkus, kura bija arī viena no pasākuma rīkotājām, sagatavotā uzruna tika nolasīta, taču diemžēl ne pilnībā. Publicējam visu tekstu.

Gunārs Astra sevi apzinājās kā brīvības cīnītāju, nevis disidentu vai citādi domājošo. Viņš apliecināja vērtības, kuras pats bija izvēlējies. Būt brīvam nozīmēja uzturēt spēkā šīs vērtības.

Šodien domāt par Gunāra Astras personību nozīmē uzdot sev neērtus jautājumus.

Vai tam ir tikai politisks konteksts, vai tomēr tas sakņojas mūžīgajā, hamletiskajā, eksistenciālajā izvēlē? Ikviena sabiedrība piedzīvo jau arhetipiski iezīmētu sava laikmeta drāmu, kad laiks gāžas laukā no eņģēm un katram ir jāizšķiras, kā rīkoties – iekļauties notiekošajā, samierināties vai cīnīties, pārvarot šaubas, kaut skaidri zināms, ka uzvarēt nav iespējams.

Kādēļ sabiedrības vairākumam tik pašsaprotami šķiet pielāgoties, bet tikai daži to nedara? Varbūt tā ir iedzimtība, gēni, temperaments, audzināšana? Vai varbūt gaumes jautājums, kur ētiskais ir tikai estētiska kategorija? Varbūt kāds mistisks hēgelisks gars izvēlas upuri, lai caur viņu tautā un pasaulē notiktu būtiskas pārmaiņas? Cilvēks saka “jā”, un pārmaiņas notiek. Bet jau Rainis rakstīja: “Kodols mans darbs, atmesta čaumala – es”. Un tas nozīmē samierināšanos ar cilvēciskas laimes, miera un labklājības neesamību. Vēl vairāk – ar vientulību, izstumtību un nodevību. Gribas jautāt – vai kāds ir tik stiprs, lai pazemībā un no brīva prāta to pieņemtu?

Padomju laikā, kad notika Gunāra Astras pēdējā tiesa, bija skaidrāks par skaidru – neviens normāls cilvēks tā nedarītu. Neviens. Un, ja darītu, tad nebūtu normāls. Tā apgalvoja padomju psihiatrija, tā domāja cilvēks parastais. Jo gribēja izdzīvot un dzīvot, jo necerēja un neticēja. Visur valdošo absurdu, melus un divkosību pieņēma kā normu. Dzīvoja ar iekšējo pašcenzūru, bija svēti pārliecināts, ka citādi nevar un nedrīkst. Lasīja grāmatas, kur cildināta varonība, krietnums, godīgums, bet tā bija paralēlā dimensija, tas derēja rakstiem, bet ne dzīvei. Jā, pie svētku galda uzdziedāja kādu pusaizliegtu dziesmu, slepus notrausa asaru par radu vai paša moku ceļiem Sibīrijā, par pasaulē izklīdušiem tautiešiem. Bet tad cēlās un gāja dzīvē, kur “viss jau priekšā uzrakstīts”, kur bez “paldies partijai un valdībai” neiztika neviena godināšana, kur tā saucamā inteliģence līdz pēdējam sargāja savas privilēģijas, griežot galvu uz otru pusi, izliekoties, ka tai darāmas svarīgākas lietas un ka ar trakajiem nav pa ceļam. Mēs gribētu izskaistināt šo versiju. Un katrs sev esam sarūpējuši ticamus attaisnojumus, ka darījām, ko varējām. Būtu parocīgi tā domāt. Ja nebūtu Gunāra Astras.

Tomēr – vai citi uzvedības un reaģēšanas modeļi ir tikai noliedzami un nosodāmi? Četrtūkstošgadīgajās Vēdās ir teikts, ka jārīkojas saskaņā ar to, kas tu esi. Kareivim jācīnās, zemniekam jāaudzē labība, svētajam – jāgremdējas lūgšanā un apcerē. Cilvēka nopelni tiek izvērtēti nevis pēc rīcības, bet pēc patiesā motīva, no kura izaugusi rīcība.

Ja pieņemam šo domu, apslēpts nepaliek nekas un visam ir savs svars – gan Berklava centieniem, gan Gorbunova mieram, gan mākslas elitārismam un Ēzopa valodai, gan arī mērenajai kolaborācijai kā vienai no izdzīvošanas stratēģijām. Mūsu patiesais mērķis ir saistīts ar pašu dziļāko motivāciju, kura mūs vada un virza – vienalga, vai tā būtu godkāre, pašlabums vai izpratne par mazāko iespējamo ļaunumu. Latvieši esot līdzenumu tauta, kura ar aizdomām skatās uz virsotnēm – tā rakstījusi Zenta Mauriņa. Šajā atziņā iekļaujas gadu simtos apstiprinājusies patiesība: nereti par varonību un drosmi svarīgāka ir vienkārši izturība. Kā nevēlama blakne šai atziņai ir vēlēšanās pielīdzināt, pazemināt vai, smalki izsakoties, dekonstruēt, varbūt pat aizmirst savas lielās personības. Vai tās būtu Ulmanis, Rainis vai Gunārs Astra.

Lasot “Pēdējo vārdu”, izgaismojas pašas svarīgākās vērtības – latviešu valoda un Latvijas valsts. Tās nav abstraktas frāzes par brīvību, bet Gunāra Astras izvēle uzturēt spēkā patiesību un taisnīgumu: Latvijas valsts tika vardarbīgi iznīcināta, okupēta un kolonizēta; par to liecina vēstures notikumi, slepenie protokoli, rietumvalstu nodevība; valoda ir svēts mantojums, paaudžu vienotāja, tautas patības, kultūras un garīgās enerģijas izpausme. Astra to atgādina ar apbrīnojami racionālu domas skaidrību, bezbailību un visdziļāko mīlestību pret savu tautu.

Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam. Franču intelektuāļu autoritāte Simona Veila (1909–1943) šo partejiskuma sērgu atmasko skaudri, rakstot, ka “Akla sekošana partijas garam padara cilvēku kurlu pret taisnīgumu, un pat visgodīgākie cilvēki var kļūt par nežēlīgiem nevainīgu upuru mocītājiem”. Cilvēki partiju ietekmē iemācās domāt “par” un “pret” kategorijās, tikai piemeklējot argumentus jau gatavai, šaura cilvēku loka virzītai nostājai. Tas aizstāj, pat noliedz domāšanu. Šī garīgās spitālības sērga, pēc Veilas domām, saindē visas sabiedrības struktūras, arī mākslu un literatūru. Partijas, kuru vienīgais mērķis ir pašu, t. i., neviena cita, neierobežota labklājība, uzkurina kaislības, tracina sabiedrību, radot “elles troksni, kurā pat uz sekundi nav iespējams sadzirdēt taisnīguma un patiesības vārgo balsi”. Vērts atcerēties, ka šo nesaudzīgo kritiku Simona Veila izteica 1940. gadā, vēl nezinot gaidāmās humānās katastrofas mērogu, bet redzot, ka Hitlera totalitārisms ir izaudzis no partejiskās demokrātijas divkosības un mazspējas.

Atskatoties uz atjaunotās Latvijas partiju darbību, gribētos izvērtēt, cik lielā mērā tās ir sekmējušas valsts un tautas ilgstošu pastāvēšanu un cik – darbojušās pašlabumam.

Jautājums, kuru nevajadzētu padarīt triviālu, ir: ko darītu vai nedarītu Gunārs Astra šodien?    

Vai viņš būtu kādā no mūsu laika partijām?

Kādu nostāju viņš izvēlētos, lai varētu kalpot savai valstij un cilvēku patiesajām vajadzībām, nevis izdabāt korporatīvu interešu grupām? Nav šaubu, ka viņš turpinātu apliecināt un aizstāvēt vērtības un sistu pa pirkstiem katram, kurš tās grib tikai izmantot politiskajā tirgū.

Un, redzot, cik maz vietas šodienas Latvijas publiskajā telpā ir brīvi paustam, neangažētam viedoklim, paredzu, ka viņš būtu un paliktu margināls.

Tomēr. Kamēr ir Latvijas valsts un kamēr tiek sargāta latviešu valoda, kultūra, mūsu garīgā kopība, cilvēka brīvība un cieņa, Gunāra Astras upuris nav veltīgs.

Mums ir piemiņa un mantojums – izvēle būt drosmīgiem, ticēt un nebaidīties. Domāt kā brīviem cilvēkiem un aizstāvēt vērtības, kuras nav tikai neprātīgu ideālistu, bet katra cilvēka uzdevums cilvēcības un nākotnes vārdā.

Vai mēs to spējam? Vai mēs to gribam? Tāds ir jautājums.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: