Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.

Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”

Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.

Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.