Ziemassvētki kā aicinājums mājup

Ziemassvētki vairumam cilvēku nozīmē ģimenes svētkus, kas saistās ar visu burvīgo, smaržīgo un garšīgo. Piparkūkas, mandarīni, karstvīns, Ziemsvētku dziesmas, smaržīgas svecītes un svētku egles ar saviem spožajiem rotājumiem. Visi grib sildīties šajā siltajā un omulīgajā sajūtā, kuru sniedz mājas un ģimene svētku laikā.

Ziemassvētki suģestē arī nereliģiskus cilvēkus. Pat ja viņi noraida evaņģēlija vēsturiskos notikumus, viņus lielākoties iejūsmina Bētlemes ainiņas ar Jāzepu, Mariju un jaundzimušo. Viņiem patīk viss estētiski piemīlīgais, kas ar to saistīts, – svētās ģimenes attēlojumi, zīdainis, kas tik jauki dus silītē debesu starmešu apspīdēts, Austrumu gudrie ar savām bagātīgajām dāvanām un vienkāršie gani, kas nāk apraudzīt Jēzu.

Kur slēpjas šo svētku lielais pievilkšanas spēks? Tas saistīts ar pozitīvām emocijām – ar visām labajām, skaistajām un cilvēciskajām asociācijām, kuras izraisa Ziemassvētku notikumi. Domāju, ka cilvēkus fascinē tieši ģimeniskā māju sajūta. Un vārds “mājas”, kā zināms, simboliski ir ļoti piesātināts. Jo mājas jau nav tikai telpa vai miteklis, bet ļoti īpaša un ģimeniska vieta, kas silda un aizkustina līdz pašiem dziļumiem. Ikviens, kuram ir mājas, tur allaž priecīgs atgriežas, bet tas, kuram māju nav, pēc tām arvien tiecas un ilgojas.

Tāpēc mēģināsim iedziļināties – ko sākotnējie Ziemassvētki vēsta par šo tik bieži pieminēto mājas un ģimenes sajūtu? Šeit uzreiz ieraugām kaut ko pārsteidzošu. Kad lasām vēsturiskos evaņģēlijus, tur redzam dažādus elementus, tikai ne idillisko māju sajūtu. Pirmajos Ziemassvētkos nesmaržoja ne piparkūkas, ne karstvīns. Tur nebija ne vēsts no siltuma un omulības. Un tā vien šķiet, ka pārspīlēti idilliskais šo notikumu atspoguļojums ir radies vienīgi mākslas, tradīcijas un populārās kultūras iespaidā.

Kāds iespaids tad rodas no evaņģēlijiem? Ļoti skarbs. Apstākļi bija galēji nelabvēlīgi, un jaunā ģimene piedzīvoja milzīgas neērtības. Jāzeps un Marija tiek rādīti kā nabadzīgi ceļotāji, kuri tautas skaitīšanas sakarā bija devušies uz Bētlemes miestu, taču pūļa drūzmēšanās un savas nabadzības dēļ viņi nevarēja tur neko atļauties. Acīmredzot tieši šo apstākļu dēļ viņus kā nevēlamus dzenāja no vienas vietas uz citu. Tomēr pats nepatīkamākais bija fakts, ka nelielais miests nespēja piedāvāt mājvietu jaunajai sievai, grūtniecei Marijai, kurai jau bija pienācis laiks dzemdēt. Tāpēc dzemdības reāli notika ārā – aukstā un nepatīkamā kūtī.

Šeit vērojam pārsteidzošu bezmāju stāvokli, kas iezīmē šī notikuma vēsturisko īstenību. Pirmie Ziemassvēki atnāca sūri un nemājīgi. Īpaši jau pēc mūsdienu standartiem Jēzum nācās piedzimt pilnīgi nesanitāros, nepiemērotos apstākļos. Šodien mēs dzīvnieku klātbūtni pat uzlūkotu kā reālu draudu bērna veselībai! Bet padomāsim nopietnāk – kā tas nākas, ka šis notikums ir kļuvis par māju un ģimeniskuma simbolu cauri laikiem un tautām? Kā esam nonākuši pie šiem omulīgajiem, baudpilnajiem un saldajiem Ziemassvētkiem?

Vēsturisko apstākļu skaudrumu evaņģēlijos īpaši uzsver apstāklis, ka jaundzimušais nav kurš katrs bērniņš, bet visādā ziņā īpašs – izredzētais. Aukstajā kūtī dzimušais ir Vecajā derībā pravietotais un sengaidītais mesija, kurš pretendē kāpt Dāvida dinastijas tronī, tātad – tērpties ķēniņa godā! Taču visi ārējie apstākļi liecina par pretējo. Jau kopš bērna ieņemšanas brīža viņa eksistenci pavada tikai aizdomas, nosodījums un negods. Turklāt Jēzus piedzimšana norisinās pavisam pazemojošā bezmāju izstumtībā Bētlemē.

Ja mēs gribam tiešām iejusties pirmajos Ziemassvētkos, tad mums drīzāk būtu jādodas uz kādu sociālo namu vai patversmi, pie nabagiem un bezpajumtniekiem, nevis jāsēž siltumā un omulībā pie klātiem galdiem un jādala dāvanas. Proti, šo notikumu vēsturiskā īstenība aplej mūs kā ar aukstu ūdeni un neļauj Jēzus piedzimšanu padarīt par pasaulīgas omulības simbolu.

Bet ko īsti evaņģēliji grib mācīt un vēstīt? Varbūt tieši to, cik ļoti grēcīgā cilvēce ir nemājīga, atsvešinoša un nepieņemoša – tik ļoti, ka pat dievišķais nācējs neatrod mājvietu. Tieši to mēs arī lasām citviet evaņģēliju skaidrojumos: Gaisma spīdēja tumsībā, tomēr tumsība to neuzņēma. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma (sal. ar Jņ. 1:5;11). Tā ir būtiska Bībeles atziņa, ka grēcīgu cilvēku sirdis ir cietas un nepieņemošas – īpaši pret dievišķo gaismu, patiesību un mīlestību. Jo arī pats Dievs, nākdams šajā pasaulē, neatrod te patiesas mājas.

Arī turpmāk Jēzus gaitās vērojam to pašu atsvešinātības un nepieņemšanas trajektoriju, kurai sekojot, īstenojas viņa misija. Pēc aroda sākumā būdams namdaris un amatnieks, Jēzus tomēr neuzbūvēja sev namu un neizveidoja laicīgu ģimeni, bet rīkojās sava Debestēva lietās (Lk. 2:49). Tas rāda, ka viņš negrasījās iekārtoties un atrast sev paliekošu mājvietu, bet kļuva par apkārt ceļojošu skolotāju un pravieti, kurš patiesības dēļ bija gatavs ciest un pat atdot savu dzīvību.

Kādā raksturīgā epizodē – kur kāds aizkustināts farizejs vēlējās kļūt par viņa mācekli – Jēzus raksturoja savu situāciju un izvēlēto dzīves ceļu, sakot: “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt”(Mt. 8:20). Lai arī te nav lietots vārds “mājas”, tomēr doma ir skaidra, proti, dievišķais Cilvēka Dēls šeit neatrada mājas un dzīvoja virs zemes tikai un vienīgi ar debesu “garantijām”.

Kādā citā epizodē vērojam, kā Jēzus atbild savai mātei un brāļiem, kuri uzskatīja, ka viņu radinieks ir pārāk ambiciozi izvērsis savu publisko skolotāja darbību un viņu vajadzētu mazliet “savaldīt”. Jēzus atbilde norāda, ka visas viņa šīszemes saites ir pakārtotas Debesu valstības jaunajai kopībai. “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja (mācekļus), un sacīja: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.”” (Mk. 3:31-35)

Tāpēc Ziemassvētku notikumi šajā ziņā nav jāuzlūko kā izņēmums, bet gan likumsakarība. Jo grēka atsvešinātā pasaule viņam nevarēja kļūt par īstajām mājām. Tāpēc Jēzus attieksme pret pasauli ir it kā divējāda. No vienas puses – tā ir laba, viņa Tēva radīta, uzturēta un svētīta pasaule, bet no otras puses – kritusi un samaitāta pasaule, kas dzīvo no Debestēva atsvešinātu dzīvi un ir nonākusi dumpības, grēku un dēmonisko spēku varā.

Ierazdamies šajā pasaulē, Jēzus ienāca ienaidnieka pārvaldītā teritorijā un cīņas laukā. Jau kopš dzimšanas viņš nāca kā pazemīgs mīlestības karotājs. Visa Jēzus dzīve mērķtiecīgi veda viņu pretī ciešanām un vajāšanām, sabiedrības noraidījumam un galu galā krusta nāvei. Tāpēc kristīgā tradīcija ir nesaraujami saistījusi kopā silīti un krustu – Ziemassvētkus un Lieldienas. Jo viņš, kurš piedzima Ziemsvētkos, bija nācis ciest un nest lielo mīlestības upuri, lai glābtu grēciniekus no ļauno dēmonu varas un atsvešinātības.

Šī iemesla dēļ mēs tomēr varam runāt par Ziemassvētkiem arī kā par mājas un ģimenes svētkiem. Jo Jēzus pameta savas godības mājas, lai vestu mūs, pazudušos un maldīgos, atpakaļ uz patiesajām mājām. Daudzas kristīgās dziesmas šajā laikā runā tieši šādu valodu – proti, ka viņš pameta augsto godību un debesu valstību, lai nonāktu pie mums, šajā aukstajā un nemājīgajā pasaulē, un atgrieztu mūs mājās, Dieva tuvumā. Arī eņģeļu dziesma Ziemassvētku naktī vēsta, ka vienīgi šī bērna nākšanas dēļ “Dievam uz mums ir labs prāts, un viņa miers mums sludināts” (Lk. 2:14).

Jo mēs visi taču esam labāku māju meklējumos. Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas. To pazīst katrs cilvēks – šo sajūtu, ka nekas līdz galam neapmierina. Pat tad, kad ir jumts virs galvas, silts ēdiens uz galda un ģimenē visi veseli, – cilvēkā vēl aizvien ir nepietiekamības un nepilnības mieles. Tāpēc ilgas pēc mājām šajā pasaulē paliek kā nepiepildīts sapnis.

Kristīgie Ziemassvētki ļoti labi pazīst šo atsvešinātības un izdzīšanas stāvokli. Tomēr vienlaikus šie svētki ir ļoti priecīgi un apsolījuma pilni. Jēzus ir dzimis Bētlemes vēsumā un izstumtībā, lai šādi sasildītu cilvēci ar Dieva mīlestību. Viņš kļuva nabags, lai darītu mūs bagātus; viņš tika atraidīts, lai mēs tiktu pieņemti; viņš tika nicināts, lai mēs tiktu apžēloti, – tā māca Bībele. Citiem vārdiem sakot, Jēzus nāca šajā bezmāju pasaulē, lai mūsu atsvešinātība no Dieva beigtos, lai mūsu dziļākās ilgas tiktu piepildītas un lai mēs beidzot atrastu savas Debestēva mājas.

Priecīgus Ziemassvētkus!


Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: