Būt vai nebūt “antivakserim”

Pārdomas saistībā ar telos.lv 25. oktobrī publicēto Edvarda Fēzera izklāstu “Covid-19 vakcinācijai nav jābūt obligātai”

Pirms dažām dienām piezvanīju savam ģimenes ārstam, vienam no Latvijā zināmākajiem speciālistiem šajā ārstniecības nozarē. Vaicāju, vai jau tagad nevaru saņemt trešo vakcīnas devu pret Covid-19, jo vairāki apstākļi liek domāt, ka no abām pavasarī un vasarā saņemtajām Vaxzevria potēm nav izveidojusies gana spēcīga imunitāte. Turklāt pētījumi rāda, ka šī vakcīna ne sevišķi labi pasargā no bīstamā vīrusa delta jeb Indijas paveida, kas patlaban plosās Latvijā. Ārsts saprata manas bažas, bet atbildēja, ka saskaņā ar normatīviem, pēc kuriem viņam jāvadās, mana vecuma cilvēkiem tas nav iespējams, tāpēc jācenšas papildus izsargāties no inficēšanās iespējām un jācer, ka sliktākajā gadījumā iepriekšējā vakcīna tomēr būs paveikusi savu darbu.

Tas, ka vakcinēšos, man bija skaidrs jau šā gada sākumā, jo elpceļi ir mana vājā vieta. Diemžēl ciešu no astmas un vairākas reizes esmu piedzīvojis, ko nozīmē smakšanas sajūta un skābekļa trūkums. Pateicoties ārsta norādēm, pēdējos desmit gados tas krietni gājis mazumā, bet labāk izvēlos riskēt ar ko citu, nevis paļauties uz savu plaušu spēju strādāt ar samazinātu jaudu.

Vai iepriekš teiktais nozīmē, ka pilnībā uzticos vakcīnu spējai pasargāt no saslimšanas, neradot nekādus riskus? Atzīšos, ka nē. Mēdzu izlasīt man izrakstīto medikamentu lietošanas pamācības un arī esmu gana daudz runājis ar mediķiem, tāpēc apzinos, ka pat vispopulārāko medikamentu lietošana ietver sevī riskus. Gan risku, ka attiecīgās zāles vienkārši neiedarbosies, gan risku, ka tās man nodarīs ko ļaunu. Sliktākā ziņa ir tāda, ka nav nevienu iedarbīgu zāļu, kas nekad un nevienam nevarētu nodarīt ļaunu. Risks pastāv vienmēr, jautājums tikai par to, cik tas ir liels. Līdz ar to ikviena medikamenta lietošana ir saistīta ar risku izvērtējumu – vispirms to dara ārsts, kas medikamentu izraksta, pēc tam – pacients, kas to lieto un novēro tā atstāto iespaidu uz sevi. Vakcinēšanās pret Covid-19 man bija personiska brīva izvēle, izvērtējot savus privātos riskus.

Vai es vispār neesmu apsvēris vakcinēšanos kā iespēju no vīrusa pasargāt līdzcilvēkus? Esmu, pamatā vienā aspektā. Proti, vakcinējos arī cerībā, ka samazināšu savas iespējas nonākt slimnīcā un palielināt slodzi medicīnas sistēmai, tādējādi atvieglojot palīdzību tiem, kuriem tā būs nepieciešama. Tādējādi šis aspekts principā ir reducējams uz iepriekš nosauktajām rūpēm par savu veselību. Savukārt par vakcinēšanos kā iespēju samazināt infekcijas izplatību, neaplipinot citus, gada sākumā bija pretrunīga informācija, skaidrību par to neesmu guvis arī pašlaik (pavisam nesens pētījums liek domāt, ka vismaz delta paveida gadījumā vakcinēšanās nav drošs līdzeklis pret vīrusa izplatīšanu)[1]. Tāpēc drošāk šķita šajā ziņā vairāk paļauties uz jau ierastajiem drošības līdzekļiem – maskas valkāšanu, sociālo kontaktu ierobežošanu u. c.

Ko vēlos pavēstīt ar šo privāto stāstu? Tikai to, ka savās acīs neesmu “antivakseris” – vismaz ne tādā nozīmē, kādā šis vārds iepriekš saprasts. Savos apsvērumos par to, vai vakcinēties pret Covid-19 vai ne, neiekļauju tāda veida apsvērumus, ka konkrētā vakcīna varētu būt farmācijas gigantu sazvērestības auglis, kura bīstamība tiek rūpīgi slēpta. Vai, vēl vairāk, – ka dažādu valstu valdības un korporācijas sazvērējušās, lai ar vakcinēšanos panāktu ļaunprātīgus mērķus, piemēram, iznīcinātu daļu pasaules iedzīvotāju vai atņemtu tiem brīvas rīcības iespēju. Tas noteikti nepieder pie riskiem, kurus pārdomāju, pirms pieņemu lēmumu pieteikties kādai vakcīnai. Pēdējā laikā esmu iepazinies arī ar virkni vēl eksotiskāku teoriju, kas pamato vakcinēšanās ļaunos nolūkus, bet tās šeit neaplūkošu.

Taču ir vēl viens man svarīgs aspekts, kas saistīts tieši ar Edvarda Fēzera izklāstā[2] aplūkoto tēmu – proti, par vakcīnu ētiskumu. Plašākā tvērumā tas ir jautājums, cik ētiski savas un arī citu cilvēku dzīvību glābšanā ir izmantot medicīniskus preparātus, kas iegūti neētiskā vai apšaubāmi ētiskā veidā. Tā ir ļoti plaša un sarežģīta tēma ar vairākiem viedokļu grupējumiem, un mans mērķis nav to šeit iztirzāt, lai aizstāvētu vienu vai citu pozīciju. Tipiski (kaut arī ne vienīgie) jautājumi, par kuriem šajā sakarā diskutē, ir nepieciešamās robežas un to pārkāpšana humānā attieksmē pret dzīvniekiem, kā arī cilvēka bioloģiskā materiāla izmantošana preparātu izgatavošanā vai testēšanā – kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem to var darīt, bet kādos jau ir runa par neētisku rīcību. Viens no pēdējās grupas apakšgadījumiem ir saistīts ar embrionālo šūnu izmantošanu, ieskaitot tādas šūnu līnijas, kas iegūtas no abortētiem embrijiem.

Neatkarīgi no tā, kādu pozīciju katrs ieņem minētajos jautājumos (manējā ir tuva E. Fēzera blogā 8. oktobrī paustajai,[3] tātad uzskatu, ka konkrētajā situācijā ir pieļaujams vakcinēties, neapgrūtinot savu sirdsapziņu), mana pārliecība ir tāda, ka atteikšanās no vakcīnas ētisku apsvērumu dēļ nav saucama par “antivakserismu”. Savukārt centieni šādus apsvērumus pasludināt par bezvērtīgiem, to paudējus vai pat ikvienu, kurš cenšas viņus aizstāvēt, nodēvējot par bīstami tumsonīgu “antivakseri” vai nehumānu sabiedrības ienaidnieku un tādējādi diskreditējot, manuprāt, ir pelnījuši pretestību. Minētie apsvērumi var būt maldīgi gan no tīri faktoloģiska, gan no paša to paudēja proponēta reliģiska vai filozofiska skatpunkta, taču tie nav ar vieglu roku pārsvītrojami kā bezvērtīgi. To nemazina pat atziņa, ka arī obligātās vakcinēšanas piekritēju svaru kausā likts svarīgs ētiskais princips, proti, pienākums, cik vien iespējams, nekaitēt citu cilvēku veselībai un dzīvībai, jo tāpat jāatbild uz jautājumu, vai un kādos gadījumos var uzstāt uz šā pienākuma pildīšanu kādam ētiski nepieņemamā veidā, neatzīstot viņa akceptētas alternatīvas. Arī ja nepiekrītam argumentiem, kas ir ētiski motivētas izvēles pamatā, mums, cik vien iespējams, jārespektē cilvēka sirdsapziņa, proti, ētiskās jūtas, kuru vārdā tas tiek darīts.

Kur tādā gadījumā redzu izeju situācijā, kādā atrodamies pašlaik? Manuprāt, izvairoties no bezkompromisu pieejas gan risinājumos, gan līdzcilvēku izvēļu vērtējumā. Esmu pārliecināts, ka profilaktiskiem pasākumiem, kuri saistīti ar medicīnisku preparātu lietošanu (ieskaitot vakcinēšanos) vai citām manipulācijām, kas tieši iejaucas organisma darbībā, vispārīgi runājot, jābūt brīvas izvēles lietai. Lieku uzsvaru uz vārdiem “vispārīgi runājot”, jo tas nenozīmē, ka šim vispārīgajam principam nekad un nekādos apstākļos nevarētu būt izņēmumu. Taču, lai šādus izņēmumus ieviestu, ir skaidri un nepārprotami jāpierāda divas lietas. Pirmkārt, tas, ka apstākļi tik radikāli atšķiras no parastajiem un tik ļoti apdraud kopējo labumu vai pat visa sociuma pastāvēšanu, ka nav citas izejas kā vien noteikt obligātus pretpasākumus. Otrkārt, tas, ka tieši minētais profilakses līdzeklis ir izšķirīgs (sine qua non), lai stāvokli vērstu uz labu. Kad tas ir pierādīts, skaidri jānosaka, kāda apjoma uzlabojums nepieciešams, lai stāvokli vairs nevarētu atzīt par draudīgu, un jādefinē obligāto pretpasākumu minimums, lai to sasniegtu. Nu un visbeidzot jāparedz “izņēmumi no izņēmuma stāvokļa”, proti gadījumi, kuros profilaktiskā pasākuma obligātums vairs nav spēkā.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu. Savā galējā formā šādas idejas uzspiešanu sauc par totalitārismu.

Savukārt iepriekš minēto un, manuprāt, saprātīgo principu iedzīvināšanas piemēri nav tālu jāmeklē – arī pašlaik, ieviešot ārkārtējo situāciju valstī, valdība a) raksturo esošā stāvokļa radīto apdraudējumu; b) pamato, kāpēc šā stāvokļa novēršanai nepieciešama ārkārtējā situācija; c) izvirza minimālo mērķi, kāds jāsasniedz, lai ārkārtējo situāciju varētu atcelt; d) nosaka minimālo obligāto ierobežojumu apjomu; e) nosaka gadījumus, kuros šos ierobežojumus var neievērot.  Domāju, ka šo principu pamatotību apzinājās arī pašreizējais veselības ministrs D. Pavļuts, kurš šā gada janvārī teica: “Brīvprātīga vakcinācija ir fundamentāls vakcinācijas pamatprincips. Mēs negribam kļūt par totalitāru valsti.”[4] Vai šāda pamatprincipa ievērošana nozīmē, ka jebkurai vakcinācijai jebkuros apstākļos vienmēr jābūt tikai brīvprātīgai? Visticamāk, nē, bet, kā raksta arī E. Fēzers, “nopietna iejaukšanās brīvībā ir saistīta arī ar nopietnām atrunām un nosacījumiem”.

Manuprāt, ētiska rakstura iebildumi pret vakcinēšanos ir tikpat nopietns arguments savas individuālās izvēles noteikšanai, cik ārstu konsilija atzinums, ka vakcinēšanās šobrīd nav ieteicama. Viena lieta ir neuzskatīt par vērā ņemamām savdabīgas un faktoloģiski nepatiesas teorijas par vakcīnu ražošanas mērķiem, bet cita – ignorēt cilvēka sirdsapziņas spriedumus, kas liek viņam justies vainīgam par līdzdalību nekrietnā rīcībā, kaut arī tas noticis piespiedu kārtā un it kā cēla un morāli atbalstāma mērķa vārdā.



[1] https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(21)00648-4/fulltext

[2] https://telos.lv/covid-vakcinacijai-nav-jabut-obligatai/

[3] https://edwardfeser.blogspot.com/2021/10/covid-19-vaccination-is-not-hill-to-die.html

[4] https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/pavluts-jasaka-ka-mes-potejam-lenak-neka-varetu/

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: