Kerija

Krieviem ir viena spārnota frāze, kas visdrīzāk nāk no gadsimtiem senas baznīcas atziņu krātuves: “Gan satiksi tu, kad negaidi, gan atradīsi tur, kur nebūsi meklējis.” Tieši to es varu teikt par kādu savu dienesta posmu. Tas bija kā pārejas posms starp diviem stāvokļiem. Pirmais – pilnīgi beztiesīga nabaga dvēsele, kas vienkārši cīnās par izdzīvošanu. Katrs seržants uzbrēc: “Nokrīti un atspiedies divdesmit reizes!” Un otrais – vispārēji cienījams cilvēks “Petrovičs”, kuram neviens pat neiedomāsies dot šādu komandu. Šī pāreja notika 1980.–1981. gada pavasarī.

Pēc brokastīm, kurās mēs varējām tikai noskatīties, kā seržantu kungi apēda visai rotai domāto gaļu, nobadinātus, netīrus un miegainus mūs noturēja ierindā kādas pāris stundas, kamēr uzausa gaisma. Tad mūs izdzina ārā un sasēdināja vecā, smirdošā un krakšķošā autobusā. “Sasēdināja” ir maigi teikts, drīzāk mēs tur bijām sapakoti kā siļķes mucā, sēžot viens otram klēpī. Tomēr bija silti, autobuss maigi šūpojās un varēja pagulēt kādas divdesmit minūtes. Pēc tam nežēlīgais Kazahijas sals, sniegs, un mūs visus sadzen kādā jaunceltnē. Pie katras kāpņu telpas ieejas nostāda pa seržantam, lai kādam neienāk prātā meklēt kaut ko ārpus mājas. Virsnieki aizbrauc, lai siltā dzīvoklī iemalkotu šņabi un pabūtu ar sievām. Un, ja vairākumam tādu nav, tad vienkārši sapulcētos kopā, uzspēlētu domino un iedzertu. Seržanti arī – nestāv jau pie durvīm kā cerberi, bet vienkārši sildās pie lielā ugunskura.

Tur bijām ne tikai mēs. Tur bija arī nosacīti atbrīvotie ieslodzītie. Parasti tie bija par smagiem noziegumiem notiesātie. Viņi kurināja istabās mazus ugunskurus no visiem materiāliem, kas bija pie rokas, un neviens viņus īpaši neuzmanīja. Tā viņi tur sēdēja, sildīdamies pie ugunskura un stāstīdami savus ieslodzījuma stāstus. Reizēm es palūdzu atļauju un arī apsēdos pasildīties. Tad bija ko dzirdēt. Kādreiz arī aprunājāmies, un man pastāstīja daudzus sirdi plosošus stāstus. Bet tos uzrakstīšu citreiz. Cietuma pasaule man bija sveša, un es izturējos pret to bez pienācīgās cieņas, kas reiz nospēlēja ļaunu joku. Manī bija slēpta pārākuma apziņa pret zekiem. Tā iznāca ārā savstarpējās sarunās, un man saprātīgi aizrādīja, lai es nerunāju slikti par to, ko es nezinu. Man uzkūsāja asinis. Nu, ko var padarīt, kad cilvēkam uzkūsā? Satraukumā sarunāju daudz muļķību. Zeki piecēlās kā viens. – “On zonu oskorbil! (Viņš apvainoja zonu!)”

Es taisījos, ka tieku, bet nekāda atkāpšanās ceļa nebija. Seržanti, redzot notikumu attīstību, pazuda kā nebijuši. Izgāju ārā un devos pie lielā ugunskura. Biju tiešām nobijies. Bet netaisījos lūgt nekādu žēlastību. Vienkārši sabāzu rokas kabatās, skatījos ugunī un domāju: kas notiks, lai notiek! Zeki iznāca krietnā pulkā, arī sastājās ap ugunskuru. Es stāvēju un gaidīju naža dūrienu. Zeki stāvēja man aiz muguras, jutu viņu elpas. Nemēģināju lūgties. Kas būs, tas būs. Valdīja baigs klusums. Beigās viens teica: “Horošij ogoņ! Kak teplo! (Laba uguns! Cik silti!)”, un visi sāka skaļi smieties. Es sapratu, ka šeit nemiršu. Visi izklīda, smiedamies un mētādami jokus, bet pie manis palika viens zeks, nedaudz vecāks par mani. Mēs sākām runāt, un viņš izstāstīja man savu dzīves stāstu. Mēs kļuvām draugi, un muti es gan tagad turēju ciet stingrāk kā iepriekš.

Iekritu ne tikai es. Kādu dienu mūs pēkšņi sāka histēriski saukt ārā no mājas. Stādīja ierindā, sēdināja autobusā, kur mēs gulējām kādas pāris stundas. Nesapratām, kas par lietu. Bet tā izrādījās vienkārša. Mums bija tāds seržants Zenkovs, no dziļās Krievijas. Viņš tāpat bija tusējis ar zekiem un pasūdzējies, ka slikti baro. Apēdis visu mūsu gaļu, viņš vēl jutās neapmierināts. Laikam tas arī bija uzkritis zekiem. Viņi gan arī vēl turklāt nemīlēja tādus mazus izlēcējus pielīdējus. Atnesa viņam suņa gaļu. Še, ēd, draugs! Zenkovs atteicās. Kas tagad sacēlās! – “Mēs ēdam, bet tu, suņa dēls, nevari?!” Pats viņš stāstīja tā, ka viņam esot metuši ar cirvi no aizmugures, un tas cirvis izlidojis viņam caur padusi un ietriecies durvīs viņam priekšā. Par cirvi nezinu, bet no seržantiem viņu noņēma “tūlīt un uzreiz”, kā mīl izteikties krievi.

Bet nu atkal atgriezīsimies aukstajā, visu vēju caurpūstajā jaunceltnē. Vējš Kazahijas stepēs ir īpašs. Sauss, griezīgs un neticami saldējošs. Temperatūra tur vienmēr turējās zem -38 C, jo pie šīs temperatūras sasala dzīvsudraba termometrs. Turklāt vējš… Rokas bez cimdiem kļuva nejutīgas apmēram pusminūtē. Pēc divām minūtēm tikai amputācija varēja ko līdzēt. Logu ailes bija tukšas, vējš svilpoja vareni, un mēs tur iekšā bijām norūpējušies ne par to, lai kaut ko izdarītu, bet vienkārši par to, lai paliktu dzīvi. Teorētiski bija, teiksim, sienu apmetēji. Bet kā tu vari apmest, ja cementa maisījuma pļeka uz sienas sasala ātrāk, nekā kāds paspēja pieskarties? Tā bija pilnīga ākstība, nevis darbs, un to redzēja visi. Nedaudz vēlāk aiztaisīja ar plēvēm logus. Kāpņu telpu ieejās uzlika tā saucamos “tēģus” – būtībā milzīgas lodlampas, kas pūta iekšā karstu gaisu. Tad temperatūra iekšā kļuva daudz maz pieņemama, un kaut kādus darbus varēja veikt.

Mani kā “antiliģentu” nozīmēja pie elektriķiem. Iedeva salokāmu nazi tādā metāla rāmī, kas kalpoja vadu notīrīšanai, bet bija ar noapaļotu priekšu, lai nevar nodurt biedru seržantu. Ļoti prātīgs risinājums, ņemot vērā marginālo situāciju. Vilku vadus, liku sienās sadales kārbas. Visgrūtākais bija cirst ar cirtni rievas betonā, lai izvilktu vadus. Stāvi uz “āža” (primitīvi sanaglots koka četrkājis), pacēlis rokas virs galvas un klapē, klapē visu dienu ar āmuru. Ja viss būtu pareizi projektēts, neko tādu nevajadzētu, bet bija tā, ka kaut kur viens inženieris izprojektējis ne tā, un kanāls vadam ir nesastiķējies ar nākamo bloku, kurš varbūt ir pavisam no cita mājas tipa. Tāda bija padomju apgarotā “inženierija”. Visu labo ar kuvaldu, un, ja nav Kuļibina, tad jāskrien uz veici pēc šņabja, jo “bez puslitra neko nevar saprast”. Patiesības labad gan jāsaka, ka turpat netālu bija Baikonurs un tur uzlidoja raķetes pasaules līmenī. Tāds bija padomju paradokss.

Kādu dienu nospriedu, ka man pietiek šīs traumējošās bezjēdzības. Nospriedu, ka mūsu būtība ir viens mirklis. Ja nav šī mirkļa, nav nekā, pat nožēlas par to. Man bija noriebies “mordobojs”, “mats” no rīta līdz vakaram, sitieni, pazemojumi, bads un netīrība. Likās, ka vajag spert tikai mazu soli. Jūs jau apmēram sapratāt, par ko es runāju. Un es apstājos vienā dienā bezdibeņa priekšā. Es biju uzlicis “āzi” blakus tukšajam kāpņu četrstūrim. Man teorētiski bija jāpiešauj pie griestiem dienas gaismas lampu pamatnes. Bet es sapratu – tagad vai nekad! Uz leju bija četri stāvi, viss betonā. Domāju par to, ka, ja arī palikšu dzīvs, viss mainīsies. Bet, ja ne, tad ardievu. Kā kristietis es sapratu, ka daru sliktu darbu. Bet es lūdzu Dievam piedošanu. Man nebija vairāk spēka izturēt to, kas notika apkārt. Es stāvēju uz “āža” un meditēju uz kāpņu telpas bezdibeni, kas bija man burtiski pie kājām.

Viss beidzās vienkārši. Zeku brigadieris pamanīja mani. Ātri un nemanāmi pieskrējis, viņš ar vienu varenu sitienu notrieca mani nost no kāpņu telpas bezdibeņa. Es nokritu uz betona grīdas, bet viņš kā traks, kā apsēsts kliedza man sejā, pļaukāja mani vairākas reizes, tad iedeva celtniecības pistoli un lika man viņu pielādēt. Nemitīgi viņš kliedza: “Ātrāk, ātrāk!”. Es kā sapnī bāzu lielajā pistolē mazās kapseles un domāju: kādēļ gan viņš uz mani tā kliedz? Bet viņam bija sava gudrība. Pareiza cietuma gudrība. Vai viņš izglāba mani? Biežāk domāju, ka ne. Visdrīzāk es nebūtu nolecis. Būtu pakratījies un nokāpis. Kaut gan – kas lai zina?

Nākamajā rītā es vairāk nebraucu uz jaunceltni. Man atņēma salokāmo nazi un plaķenes. Elektriķu brigadieris bija atteicies redzēt mani savā komandā. Ko nu? Bet, kā katrā cietumā, arī šeit bija glābjošā zona tiem, kuriem pavisam slikti. Tā bija bibliotēka. Bibliotēkā bija viens jauks krievu zēns, apmēram manu gadu. Kādas pāris dienas es tur klusumā bezjēdzīgi kārtoju grāmatas. Gribēju sakārtot pēc sava prāta, bet nevienam tas nebija vajadzīgs. To saprata visi, laikam izņemot tikai mani.

Bet kādas pāris nedēļas iepriekš bija noticis kāds gadījums ar tālejošām sekām. Kad mūs kārtējo reizi “attārpoja”, pie manis pienāca mūsu rotas praporščiks, vienkāršs krievu zēns, jaunāks par mani, jo man jau bija 24 gadi.

– “Ty končal kakije to tam universiteti (tu tur esi beidzis kaut kādas tur universitātes)?”, viņš bez aplinkiem pajautāja.

– “Nu, ņe sovsem! Turnuli s četvertogo kursa (ne gluži, mani izmeta no ceturtā kursa)”, es prātīgi atbildēju.

– “Paskatīsies man uztvērēju VEF?”, viņš jautāja.

– “Kāpēc ne? Paskatīties vienmēr var,” es rāmi atbildēju. Pirms armijas es biju labojis daudzus uztvērējus gan draugiem, gan radiem, gan dažai meitenei. Nezinu, varbūt tas, ka man iedeva šo uztvērēju, bija nejauši, varbūt arī ne, kas to lai tagad zina. Pēc “otboja” viņš atnesa man uztvērēju. Tagad sekos dažas detaļas, kas saprotamas tikai radio speciālistiem, bet es uzskatu, ka ir nepieciešams tās šeit minēt, jo citādi nav saprotams notikuma mērogs.

Un tā, lasītāj, mūsu priekšā ir radiouztvērējs “VEF202”. No instrumentiem ir tikai sarūsējis, saliekts mīnusa skrūvgrieznis un simts vatu lodāmurs bez alvas un kušņa. Liekas, nu ir dibenā. Bet gājienu nav, jātaisa vaļā. Itin labi izdodas atskrūvēt un noņemt vāku. Parādās shēma, ko, paldies Dievam, apmēram zinām no galvas. Ieslēdzam uztvērēju. Mazs svilpjošs troksnis, tad klusums. Ar pirkstiem iztaustām zemfrekvences pastiprinātāja ieeju. Ir rūkoņa. Tas ir labi. Pieliekot pirkstus pie starpfrekvences pastiprinātāja tranzistora bāzes, dzirdama skaista radiostacijas skaņa. Nosakām diagnozi – starpfrekvences kaskādes pašuzbudināšanās. Izkaltuši elektrolītiskie kondensatori. Nomainīt? Ar ko? Jādomā kas cits. Iedomājamies, ka, ieslēdzot pretestību emitera ķēdē, pastiprinājums samazināsies. Atlodējam no izejas kaskādes pretestību, kas tur kalpo kā ierobežotājs, savienojam tās punktus “uz īso”. Pārskrāpējam ar līko, rūsaino skrūvgriezni tranzistora emitera celiņu un ielodējam tur iegūto pretestību. Alvu paņemam no citiem pārmērīgi pielodētiem kontaktiem, bet kušņa paliekas atrodam šur tur shēmā. Ieslēdzam radio. Viss strādā. Ir tikai viens moments. Pagriežot skaņu uz maksimālo, tā tiek kropļota. Nav mūsu pretestības. Bet kopumā radio strādā labi.

Rītā lepni atdodu pasūtītājam. Atskan: “Molodec! Spasibo! Skoļko hočeš? (Malacis! Paldies! Cik gribi?)” Atbildu: “Ņenado mņe deņeg! Pust budet tak! (Nevajag man naudu, lai ir tāpat!)” Praporščiks nopriecājas un aiziet ar uztvērēju. Seržants Mogiļenko pieiet pie mums ar drusciņ lielāku cieņu kā parasti. Sit ne ar dūri, bet ar plaukstu. Un tikai vienu reizi, ne piecas.

Ziņa par to, ka es taisu radio, izplatās ātri. Radio meistars ciematā gan ir, bet viņš vairāk ciemojas tālajā Taldi-Kurgānā, tāpēc man ir visas iespējas. Drīzumā vēl viens praporščiks atnes man magnetolu “Rīga”. Neiet! Nopircis un tagad neskan. To es vairāk nevaru, jo vajag rezerves daļas. Apsolos tās pasūtīt. Uzrakstu mammītei vēstuli, kur sarakstu vajadzīgās detaļas, lai parāda veikalā. Plus, lai saliek manas visnepieciešamākās lietas, tai skaitā testeri, lodāmuru un pārējo. Vai gan jāsaka, ka mīļā mammīte visu izdarīja pareizi, un visu atsūtīja. Ne katram ir tāda māte. Tagad paciņu štābā vairāk neizārdīja, jo nevarēja jau saprast, kas tur kuram domāts. Žurnālu “Liesma” gan konfiscēja. Tur esot viena pusapģērbta meitene vidū. Man tas esot kaitīgi. Tā nu sagadījās, ka paciņa atnāca tieši tajā brīdī, kad es sēdēju bibliotēkā. Saprotams, ka skaistāku vietu slēpnim grūti izdomāt. Bet tūlīt no augšas, no otrās rotas noskrēja viens dembelis. Parādi, kas tev tur ir? A figu negribi, atbildēju maksimāli vīrišķīgi. Sekoja ilgs un pretīgs kautiņš. Spēki mums bija apmēram vienādi. Vienam tek un otram tek. Te viens virsū, te otrs. Beigās mūs izšķīra, un es biju nosargājis savu bagātību. Dembelis aizgāja ar lāstiem, bet tie, kā zināms, nekāpj debesīs arī daudz mierīgākos apstākļos.

Un tad sekoja tas, kas visu mainīja. Katram dzīvē gadās kāda liela izdevība. Gadījās arī man. Tas bija kādā trešajā dienā pēc tam, kad biju “pārcēlies” uz bibliotēku. Atvērās durvis un ienāca kombats. Abi ar bibliotekāru nostiepāmies kā stīgas, bet viņš rupji un tieši pajautāja man: “Tu vari sataisīt katlu ēdnīcā? Busigins tur neko nevar, nodzēries galīgi.” Atbildēju, ka mēģināšu. Aizgāju uz ēdnīcu. Lielajam katlam ar tvaika apvalku bija izdedzis viens sildelements. Ar testeri to izmērīju. Busiginam diemžēl nebija testera, ar ko izmērīt pretestību. Bet nu bija izvēle. Četri sildelementi, no kuriem viens izdedzis. Varam saslēgt, to vienu apejot, bet tad pusdienas būs vakarā. Visi būs neapmierināti. Pusdienas karavīriem – tā bija svēta lieta. Lai kādas tās nebūtu, lai kā notiktu patērēšana, pusdienu esamība bija svēta. Tāpēc tagad ne tikai kombats, bet arī saimniecības daļas priekšnieks uzbeks Hudaikulovs ik pa brīdim ienāca un apjautājās: kā iet lietas? Es varēju atkāpties, bet tad Busigins būtu uzvarējis.

Nospriedu riskēt. Savienoju trīs atlikušos sildelementus ne “zvaigznē” uz 220 V, bet “trijstūrī” uz 380 V, proti, starp fāzēm. Īpašas bailes man nebija. Saprotamu iemeslu dēļ. Rezultātā katls uzvārījās pusstundā. Vispārējai sajūsmai nebija gala. Kad cilvēki ir noguruši no maziskuma, no varoņu trūkuma, tie ceļ debesīs katru, kas kaut iztālēm to atgādina. Hudaikulovs personīgi pavēlēja uzklāt man galdu kā restorānā. Ēdu sviestmaizes ar zivju konserviem vienu pēc otras, piedzerot saldu tēju. Maize Kazahijā bija visgaršīgākā visā Savienībā. Smaržojoša pēc saulespuķu eļļas un drusku pēc kviešiem un visas Kazahijas stepes. Pavāri nebeidza atkārtot: ”Mēs jau domājām, ka viss pagalam. Petrovičs liels šamanis!” Tā mani pirmo reizi nosauca par Petroviču. Es gan zināju, cik tas viss ir nedroši. Nedod Dievs, pārdegs kāds sildelements. Pavārus vienkārši nositīs uz vietas slapjajā virtuvē. Tāpēc katla zemējumu pievilku ar trim vadiem, katru atsevišķi ar savu skrūvi. Un visi palika dzīvi. 

Kombats izsauca Busiginu un “izbakstīja purniņu”, tie laikam būtu īstie vārdi. Pēc tam nokomandēja uz jaunceltni, kopā ar visiem. Es triumfēju. Tagad man bija dažādi uzdevumi kazarmās. Mainīju dienasgaismas spuldzes, uzvilku uz jumta prožektoru, lai naktī apgaismotu placi, kur skriet uz tualeti. Katrs mans mazais “varoņdarbs” veicināja manu popularitāti un paaugstināja statusu. Seržantiem es tagad vienkārši atbildēju: “Es kāpju uz jumta. Kombata pavēle.” Un viss. Pat nemēģini aiztikt! Zampolits Petrovs iedomājās, ka daļa nevar sākt rītu bez pēdējām ziņām un PSRS himnas. Sataisīju lielu radio antenu, jo tur, simtu kilometru attālumā, vienkārši nevarēja neko dzirdēt bez pamatīgām antenām. Pieslēdzu radio izeju caur kino pastiprinātāju pie lielā skaļruņa, ko novietoju uz jumta. Tagad mani īpaši cēla drusku agrāk, lai es varu noskaņot radio, un viss bataljons stāvēja miera stājā uz rīta jundu un klausījās himnu un ziņas. Radio un uzpariktes es novietoju GAZ-66 kravas kastē, kas atradās netālu no plača. GAZ-66 pati par sevi ir izbūvēta kā neliels vagoniņš ar visām ērtībām. Tagad man bija sava telpa. Saliku tur visus instrumentus, visas savas personīgās mantas, un man vairāk nebija jābaidās, ka manas vēstules izmetīs uz grīdas un samīdīs. Jebkurā brīdī es varēju atrunāties ar uzdevumu, un mani drīz pārstāja aiztikt. Katrā ierindas pārbaudes reizē, kad mani izsauca “Alksnis!”, kāds vienmēr ar humoru atbildēja “Budka!” Un visi smējās. Bet ne ar ļaunu.

Es tikmēr turpināju savu uzvaras gājienu. Kādu dienu mani izsauca zampolits majors Petrovs. “Petrovič!” viņš teica, “Tev jābrauc pie tresta priekšnieka. Mēģini viņam salabot, kas tur pagalam. Tikai nedzer, Dieva dēļ!” Nosolījos svēti: “Nu, kā drīkst, biedri major?!” Drīz man pakaļ atbrauca melna “Volga” ar šoferi un aizveda mani uz lielāko savrupmāju Žairemā – rūdas tresta priekšnieka māju. Sākumā mani ieveda telpā, kur bija “slimnieks”. Tas bija ļoti kombinēts RRR aparāts uz īpašu pasūtījumu, tāds liels radiokombains uz kājām. Neko lielu nevarēju izdarīt, jo shēmas nebija. Kaut ko tur it kā atradu, it kā vainīga bija magnetofona galviņa, bet dabūt tādu es nevarēju un pasludināju kapitulāciju. Neraugoties uz to, mani aicināja pie krāšņa, labi klāta galda. Tur bija desas, apelsīni, visādi našķi, ko pat redzējis nebiju. Galda galā sēdēja māte. Galvā viņai bija tāds kā liels turbāns, satīts no dvieļiem. Viņa bija mierīga, cieņpilna un valdonīga. Visi tikai tad apsēdās pie galda, kad bija apsēdusies viņa. Pamanīju, ka viņa mani uzmanīgi nopētīja, un man likās, ka es viņai tomēr nepatiku. Sēdēju pie saimnieka kreisās rokas. Man pretī nosēdināja ļoti skaistu, jaunu kazahu sievieti – saimnieka meitu. Es jutos ļoti pagodināts un zaudēju modrību. Saimnieks man ielēja vienu glāzīti un nobrīdināja, ka šis dzēriens ir viltīgs. Bet nu, kas ir viena glāzīte huzāru virsniekam? Hlop! Ielēja otru. Vēl nejutu nekādas briesmas. Hlop! Un trešo. Maziņa glāzīte taču. Hlop!

Un tad sapratu savu kļūdu. Bet bija par vēlu. Dzēriens patiešām bija stiprs, un es, tā lāga nepaēdis, noreibu kā vista. Neraugoties uz spēcīgo uzkošanu, viss jau bija noticis. Turējos pie galda, kā jau nu mācēju. Beigās mani ieveda blakus istabā, apsēdināja pretī televizoram. Blakus, bet pa gabaliņu, saimnieks nosēdināja savu daiļo meitu. Es kā godīgs huzāru virsnieks mēģināju uzturēt sarunu. Bet varēju izdvest tikai “ī-ā, ī-ā”. Un aizmigu turpat krēslā, uzlicis visam savu rezolūciju. Pēc krietna brīža mani pamodināja. Televizors bija izslēgts, meiča pazudusi. Mani iesēdināja tajā pašā “Volgā” un aizveda atpakaļ uz daļu. Kad es streipuļodams gāju caur vārtu sardzi, mašīnas šoferis izsaucās man pakaļ: “Šefs teica, lai viņu neviens neaiztiktu!” Neviens arī neaiztika, tikai praporščiks Griņko pienācis klusi nokomandēja: ”Davai, Petrovič, ātri uz paku!”  

Sākumā apkalpoju gandrīz visus virsniekus, labodams televizorus un radioaparātus, kā arī vienkārši sadzīves tehniku. Gadījās pat veļas mašīna “Rīga”, kurām parasti vaina bija vienkārša – ap aktivatora asi aptinušos diegu kūlis. Pēc kāda laika arī pats kombats Poplavskis aizveda mani uz savām mājām. Televizora vaina nebija labojama, bija jāmaina viss kineskops. Kā radioamatieris viņš pats to labi zināja, tāpēc domāju, ka viņš vienkārši gribēja parunāties ar mani mierīgā atmosfērā un papētīt, kas es esmu par putnu. Tajā laikā notika “Solidaritātes” sacelšanās Polijā, un viņš jautāja man, ko es par to domāju. Nevarēju jau nez ko tur izrunāties, tāpēc atbildēju ar lielu viltību: “Tā ir pirmā reize, kad darbaļaudis iet pret savu partiju.” Poplavskis sāji novaikstījās, pacilāja rokas, it kā gribēdams ko aizgaiņāt, bet neko vairāk neteica. Tikmēr ienāca viņa sieva un atnesa man zupas šķīvi, bet pēc tam arī kotletes. Viņa bija mierīga, labsirdīga sieviete jau krietni gados. Itin mīļi un mātišķi ar mani aprunājās. Jautāja, vai viņas vīrs mani “neabižojot”. Atbildēju, ka kombats mani neaiztiek un izturas pret mani ļoti aizbildnieciski. Vispār tā bija patiesība.

Tikmēr pavērās durvis, un tajās parādījās jauna meitene, gadus sešpadsmit veca. Viņa nopētīja mani ar lielu interesi un izbāza halāta atvērumā smuku kājiņu. Kombats tūdaļ uzkliedza: “Aizver durvis!” Meitene nošņāca kaut ko izaicinošu, bet durvis gan aizvēra. – “Ak, šīs sievietes! Visur viņām jālien!”, kombats purpināja. “Kā tev ar dāmām?”, viņš jautāja, tad, negaidīdams atbildi, turpināja: “Uzmanies no sievietēm! Viņas izskatās gan vilinoši, bet nodos tevi tā, kā reti kurš nelietis. Tu daudz staigā pa mājām, tāpēc esi divkārt uzmanīgs. Sieviešu te ir ļoti maz, visām vīri un vēl pa trim mīļākajiem. Laiviņcepure starp kājām!”, viņš smējās. “Ja iekritīsi ar kādu, neko tev nevarēšu palīdzēt,” viņš mani tēvišķi pamācīja. Vakarā šoferis mani aizveda atpakaļ uz daļu. Kombats bija ļoti apmierināts ar manu vizīti. Viņš saprata, ka es zinu, kurā vietā ko runāt, redzēja, ka uzvedos mierīgi un pieklājīgi. Viņš apsolīja man iespēju robežās palīdzēt ar detaļām vai kā citādi, bet es nekad neizmantoju šo iespēju, uzskatot to par lielu risku.

Drīz saku labot aparātus arī vietējiem iedzīvotājiem. Ne reizi vien gadījās, ka rītā pie daļas vārtiem stāvēja vairāki vietējie ar dažādiem braucamajiem, lai sarunātu, kad es varēšu pie viņiem iegriezties. Laboju centīgi un godīgi. Nekad neņēmu naudu, ja vien pats nebiju ielicis savu lampu vai tranzistoru, un arī tad nosaucu tikai pašizmaksu un neļāvu dot vairāk kā noapaļošanu līdz veselam rublim uz augšu. Vienmēr atbildēju: “Ja soldat – deņeg ņeberu! (Esmu karavīrs un naudu neņemu!)”. Saprotams, tas nonāca līdz daļas vadībai, un viņi bija ar to ļoti apmierināti. No cienasta gan nekad neatteicos, un gadījās ēst daudz ko, pat suņa gaļu.

Vienreiz, kādā ļoti solīdā kazahu jurtā, saimnieks jautāja, varbūt es vēlētos ko īpašu. Nezinu, ko viņš ar to domāja, bet atbildēju, ka gribētu padzerties kumisu, ja viņam ir tāda iespēja. Saimnieks tūlīt komandēja dēlu pie kaimiņiem. Dēls uzlēca uz mopēda un aiztraucās. Mēs tikmēr pasēdējām ar saimnieku. Man pretī sēdēja saimniece – ļoti skaista, jauna kazahu sieviete. Acis mēģināju nemielot un turēt miesu paklausībā, bet atceros viņu arī pēc četrdesmit gadiem. Pārsvarā kazahietes nav īpaši glītas, tas tiesa. Bet tās, kuras ir skaistas, ir tādas, ka ne acis atraut. Tikmēr zēns bija atnesis kumisu un saimnieks pielēja man tasīti. Ar lielu interesi liku to pie lūpām. Izskatījās pēc vājpiena ar mazām dzeltenām lāsītēm peldam pa virsu. Garša bija briesmīga. Apmēram kā saskābis vājpiens, kuram pielieti sirds pilieni. Ar lielām pūlēm savaldījos un pasmaidīju. – “Jā! Kaut kas interesants. Bet labs!” Ko tad citu es varēju teikt? Nācās vien dzert. Pārvarēdams pretīgumu, lēni malkoju. Izdarīju lielu kļūdu, izdzerdams tasīti tukšu. Saimnieks tūlīt pielēja vēl! Man tā atkrita žoklis, ka viņa sieva sāka smieties, to pamanījusi. – “Nelej daudz!”, viņa smiedamies pamācīja. Tad saimnieks teica, ka neapvainosies, lai es pasaku taisnību, kā ir. Apmēram ieskicēju savas sajūtas, bet ļoti saudzīgi, un atvainojos, ka biju prasījis to atvest. Visi smējāmies un pa virsu iedzērām labu vīnu. Saimnieks gribēja mani aizvest, bet es teicu, ka gribu drusku paiet pa stepi, jo daļa redzama pie apvāršņa, bet vakars vēl tālu. “Pie apvāršņa” nozīmēja apmēram sešus kilometrus, bet kājas man toreiz bija vieglas.

Pa ceļam redzēju lielo vienkāršību vecajās Žairemas barakās, tukšo veikaliņu, kurā pārdeva tikai cietu maizi, etiķi un sāli. Jā, vēl arī ledenes, sērkociņus un nekur neiztrūkstošo šņabi. Redzēju krievu kosmiskās raķetes atlūzas. Milzīgie titāna loki bija dzeltenīgā krāsā un nerūsēja, bet par metāllūžņiem toreiz bija maza interese. Netālu no atlūzām ieraudzīju apmēram divdesmit centimetrus resnu cauruli sniedzamies vertikāli ārā no zemes. Pienācu, pieklauvēju un sapratu, ka caurule iet dziļi zemē. Paņēmu akmentiņu un iemetu to iekšā caurulē. Klausījos, kad atskanēs kritiena troksnis. Bet dzirdēju tikai klusu šņākoņu, kas pamazām pastiprinājās un kļuva par stipru gaudojošu un šņācošu kakofoniju. Izbīlī atrāvos no caurules gala. Pēkšņi viss troksnis pazuda. Akmentiņš bija sasniedzis urbuma dibenu kādus pāris kilometrus zemāk. Pabrīnījos un devos tālāk. Pa ceļam sastapu arī zirgu baru. Zirgi piederēja vietējiem iedzīvotājiem, kuri tos kaut kā atšķīra un noķēra pēc vajadzības. Kā es sapratu, tos audzēja tikai gaļai un pienam. Bars gan bija milzīgs, kāds tūkstotis noteikti, ja ne vairāk. Kad pienācu tuvāk, bars sakustējās un sāka bēgt, bet zirgi bēga nevis prom no manis, bet gan man garām, uz ciemata pusi. Zeme drebēja un dunēja. Nodomāju, ka apmēram tā kādreiz izskatījās kavalērijas uzbrukums.

Es cilvēkiem patiku, un viņi to atklāti arī pateica. Kādreiz, ejot pa šoseju uz daļu, ar lielu šņākoņu blakus nobremzēja milzīgais Belazs. Kaut kur no augšas atskanēja valdonīga balss: ”Rāpies augšā, aizvedīšu!” Seši kilometri ir tā vērts, un es uzkāpu pa trepītēm lielajā un ērtajā kabīnē. – “Es tevi zinu, tu manam draugam sataisīji televizoru. Tu esi malacis, par tevi cilvēki labi runā,” viņš teica. – “Nekad neņemot naudu. Ja soldat (esmu kareivis),” viņš smējās. “Kā iet dienests?”, viņš jautāja. – “Kas tad man ko sūdzēties?”, jautri atbildēju, un vispār tā bija tīrā patiesība. Pie daļas viņš mani izlaida un novēlēja visu labu.  

Visa virtuve tagad bija tikai uz manu atbildību. Man bija arī atslēgas no daļas bēniņiem, kur atradās lielais sadales skapis. Uz turieni bija jāiet caur otru milzīgās ēkas galu, kur atradās kalnu tresta administratīvais komplekss. Bēniņu telpā atradās milzīgi ūdens kubli, kuros ūdeni sildīja vienkārši ar diviem lieliem metāla gabaliem, laižot strāvu cauri ūdenim. Vienmēr varēju nomazgāties karstā dušā, pēc tam uzkāpt uz plakanā, ar ruberoīdu noklātā jumta un tur pagulēt vientulībā. Parasti es tur rakstīju vēstules, guļot uz vēdera. Nekādu ieganstu kāpšanai man nevajadzēja. Diena man bija brīva. Parasti gan bija kāds darbiņš, un, ja nebija, centos kaut ko sameklēt un izdomāt, lai attaisnotu savu eksistenci. Brīvo laiku parasti pavadīju, sēdēdams kino mašīnā, jau minētajā GAZ-66, kas gan bija arī kinomehāniķa īpašums. Taču viņš te uzturējās reti, un parasti mums nekādu konfliktu nebija. Kad nāca 1981. gada ziema, es sāku sūdzēties, ka vagoniņā ir auksti un mani pārcēla uz daļas dežuranta istabiņu. Tas izsauca lielu šoku, jo kaut ko tādu nevarēja iedomāties neviens virsnieks. Tas bija tik neparasti, ka varu garantēt: otra tāda gadījuma nebija visā Padomju Armijas vēsturē. Manas rotas komandieris kapteinis Kukuruza skaļi protestēja kombatam, un es dzirdēju viņu sarunu: “Es tagad nesaprotu, kuram jāatdod gods, viņam man vai man viņam?” Bet drīz viss nomierinājās un nu man bija sava istabiņa kazarmā. Ierīkoju tur radiomezglu, kādreiz arī patusējām ar biedriem, bet vienmēr centos saglabāt mēra sajūtu, lai nenotiktu nekas tāds, kas nepatīkami kristu acīs kombatam vai rotas komandierim. Kukuruza laikam gan bija vienīgais, kurš mani izteikti nemīlēja un arī neslēpa to. Viņš bija kalsns un askētisks cilvēks, vienmēr ļauni sakniebtām plānām lūpām un tievām, līkām kājelēm. Viņš izmantoja katru gadījumu, lai mani padīdītu un padresētu, bet viņš bija arī vienīgais, kam es uzdrīkstējos atklāti izrādīt nepaklausību. Tāpēc, ka zināju – sliktāk jau nebūs. Manus meistara pakalpojumus viņš arī neizmantoja. Vienmēr no viņa vairījos un centos lieku reizi nekrist acīs.

Kaut kad pavasarī, kad es vēl tikko sāku savu karjeru, bet biju jau diezgan populārs, daļā atveda televizoru. To uzstādīja trešajā rotā, uz to brīdi tie bija dienējuši vienu gadu. Pie viņiem nāca skatīties arī visi dembeļi, ja vien varēja to atļauties. Kādu vakaru mani apturēja seržants Lavro no dembeļiem. “Paklau!”, viņš teica. “Šovakar rāda jūsu filmu Māsa Kerija. Visiem liela interese. Kāda tā filma ir? Tur nav kāds sekss ar varmācību?”, viņš puspajokam jautāja. “Nē! Nekā tāda gan tur nav, bet filma ļoti laba.” – “Laba, tu saki? Atnāksi vakarā mums patulkosi!” – “Bet viņa jau ir krieviski, ja jau rāda pa centrālo televīziju,” centos iebilst. – “Nekas, atnāksi un patulkosi! Es tev to lūdzu!” seržants uzstāja.

Bija vien jāpiekrīt, un noteiktajā laikā ienācu trešās rotas guļamtelpā. Tur redzētais mani satrieca. Gultas bija sabīdītas kopā aizmugurē un uz tām vēl papildus salikti krēsli. Otrā un trešā rota pilnā sastāvā tur bija sasēdusies trīs stāvos. Telpa pieelpota karsta, pat neraugoties uz atvērtajiem logiem. Visi mani apsveica ar skaļiem, uzmundrinošiem izsaucieniem. Mani nosēdināja pašā priekšā pie televizora un teica: “Tulkosi mums, bet tieši tā, kā aktieri runā!” Biju pārsteigts, ka neviens no padomju karavīriem netic Maskavas centrālajai televīzijai.

Sākās mūzikls. Iestājās pilnīgs klusums. Sākās Kerijas dziesma. “Es varu jūs tik mīlēt… Šai mūžā vai vakarā, bet liktens jau mani zīlē…” Man bija jātulko. Es arī tulkoju, bet, tā kā izrunāt tādus vārdus bez ņirgām tur nebija pieņemts, tad izdaiļoju tulkojumu ar nenoteiktajiem krievu artikuliem. Izklausījās apmēram tā: “Es varu jūs, bļ, tikai mīlēt, nh. Šai mūžā, bļ, vai vakarā…” Uzreiz gan atskanēja kliedziens: “Beidz ākstīties! Tulko kā cilvēks!” Nejutos nemaz aizskarts un tālāk tulkoju normāli. Tā, kā tam arī vajadzētu skanēt. “Likteni, likteni! Pažēlo, nerunā! Pažēlo, pažēlo! Un pēc tam norauj masku. Seja tu, vaska bālā, šai karnevālā teic, vai tu seja esi vai masku nesi?”

Klausītājus gan ātri nogurdināja dubultā tulkošana. Viņi pārliecinājās, ka viss tiek tulkots apmēram pareizi, tāpēc pēc kādām minūtēm piecpadsmit “izslēdza tulku” un piedāvāja man apsēsties priekšā – goda vietā pie spēcīgākajiem seržantiem. Domāju, ko gan teiktu Maestro, ja redzētu šo skatu? Bet gan jau vēl kaut kur notika vēl neparastāk. Pēc filmas seržanti man teica, ka, ja kāds mani aiztiks, lai es tikai pasakot – miltos samalšot. Manējo nodaļas komandieri Mogiļenko viņi jau esot instruējuši, kā pareizi uzvesties. Vai gan jāstāsta, ka neviens mani vairāk neaiztika? Tagad es tiešām biju Petrovičs.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: