Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu “Eksternalizācijas sabiedrība” un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu “Par nemieru labklājībā”.
Sadaļas arhīvs: Sarunas
2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.
Uz pieaugošā Eiropas lauksaimnieku protestu fona Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” – grāmatu, kurā trāpīgi kritizēta Eiropas Savienības industrializētās lauksaimniecības politika un pravietota “dzelteno vestu” kustība.
2022. gada 22. jūnijā notika izdevniecības KODOKA rīkotā Patrika Denīna grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi (Patrick Deneen, Why Liberalism Failed) atklāšana, kurā piedalījās divi biedrības “Peripatos” dibinātāji. Raivis Bičevskis stāstīja par KODOKA uzsākto grāmatu sēriju “Konservatīvās domas bibliotēka”, savukārt Agnese Irbe ieskicēja Denīna grāmatas priekšvēsturi, negaidītos panākumus, galvenās idejas un izteica dažus iebildumus pret tekstu. Jautājumu un atbilžu sadaļā dzirdami vairāki labi jautājumi, kā arī grāmatas tulkotājs Ēriks Heinsbergs.
Lācis jautā, cik patiesa ir modernistu tēze, ka tautība ir salīdzinoši nesens konstrukts, kam Priedīte-Kleinhofa pretstata etnosimbolismu, ilgā laika teoriju un atziņu, ka sabiedrības elite var darboties tikai tautas kultūras kontekstā, kas neļauj pārcirst nācijas vēsturisko nabassaiti ar etnosu.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par 20. gs. vadošajām sociālantropoloģiskajām teorijām, kas veidoja priekšstatu par ekonomiku pirmsindustriālajā laikmetā. Kā piemēru izvēloties seno Atēnu tautsaimniecību, Irbe uzsver Karla Polaņji un Mozesa Finlija “primitīvās ekonomikas” vīzijas nesakritību ar vēsturiskajiem datiem, uzsverot, ka Atēnas līdzinājās mūsdienu Londonai, nevis Papua Jaungvinejai, savukārt Lācis aizstāv Polaņji priekšstatu par modernitāti kā lielo lūzuma punktu, kas saimniecisko aprēķinu atdalījis no morāles.
Ja cilvēks ir noenkurojies transcendences, tradīcijas un vēstures pusē un jūt lepnumu par piederību savai kultūrai – lepnumu, kam nav sakara ar paļājošu attieksmi pret citām kultūrām, bet vienkārši ar prieku, ar to, ka jūs vēlaties saņemt šo mantojumu un nodot to tālāk… Ja jūs esat noenkurojies šajā pusē, tad, manuprāt, jums ir arī jāpārkārto sava dzīve tā, lai tā atbilstu tam, ko apliecināt, – tā, lai tā nebūtu tikai “blakus”.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievēršanos kristietībai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver Augustīna atklāšanu filozofijas fakultātē un LU Teoloģijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticības psiholoģizēšanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamību, cilvēktiesību humānisma nesakarīgumu un paaugstināšanos pār Dievu.
Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.
Agnese Irbe sarunājas ar organizācijas “Asociācija Ģimene” valdes locekļiem sociālo darbinieci Elīnu Kārklu un juristu Kasparu Herbstu par biedrības pirmsākumiem pirms 14 gadiem, idejisko platformu ar četriem neatdalāmiem jēdzieniem, sociālo liberālismu kā sistēmu, kas nedarbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē, pozīciju un opozīciju, tiesvedību ar Sabiedrības Integrācijas fondu un ģimenes jēdziena šībrīža apdraudējumu.
Pirmajā sarunā par tautsaimniecības jeb ekonomikas pamatiem Agnese Irbe un Krišjānis Lācis definē dažus kodola jēdzienus, skaidro, kāpēc tautsaimniecība ir humanitāra, nevis eksakta zinātne, apraksta privātīpašuma nojēgumu un pamatojumu dabīgo tiesību teorijā, uzsver saimnieciskās darbības pamata vienību – ģimeni jeb saimi un apskata apmaiņas darījumu pirmsmorālo būtību. Irbe uzsver darījumu objektīvo loģiku, bet Lācis satraucas par krāpšanos un uzcenojumiem.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.
Man nav zināms neviens labāks vārda Māksla skaidrojums kā šis – māksla ir cilvēks, pievienots dabai, – daba, īstenība, patiesība, bet ar jēgu, ar viedokli, ar raksturu, ko mākslinieks atklāj un kuram piešķir izteiksmi, kuru viņš palaiž brīvībā, kuru viņš atšķetina, atbrīvo, apgaismo.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Ulža Bērziņa tulkoto senskandināvu mītisko un varoņu dziesmu krājumu, ko pazīst kā Poētisko vai Vecāko Eddu. Eda vienotā kodeksā apkopota 13. gs., bet tās dziesmas iestiepjas 9.-12. vai pat daudz tālākā senatnē.