Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski un Agnesi Irbi par Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas mēģinājumiem. Irbe salīdzina 19. un 20. gs. pieejas un izsaka brīdinājumu par piespiedu vakcinācijas prettiesiskumu, Lācis stāsta, kā apbrīnojis valstu mobilizāciju vīrusa agrīnajās dienās, bet tagad par to šaubās, savukārt Bičevskis norāda uz pirmspolitiskām solidaritātes formām, tiesību sasaisti ar zināšanām un pienākumiem, kā arī atgādina par cilvēka galīgumu.
Sadaļas arhīvs: Sarunas
Lai tu, Āfrikāni, būtu spējīgs jo dedzīgāk aizsargāt valsti, ņem vērā, lūk, ko. Visiem cilvēkiem, kas ir sargājuši savu tēvzemi, stiprinājuši to un bagātinājuši to, debesīs ir droša un īpaši viņiem nozīmēta vieta, kurā viņi kā svētlaimīgie bauda mūžīgo dzīvi.
Pirmajā sarunu sērijā par dabīgā likuma neizprotamību pēcapgaismības pasaulē Agnese Irbe skaidro pašu iedabas konceptu, uzstāj, ka runa ir nevis par īstu neizpratni, bet par intelektuālo negodprātību, jo nevar izkļūt ne no cilvēka iedabas nojēguma, ne arī no cilvēkbūšanā implicītajām morāles normām, savukārt Krišjānis Lācis sliecas uzskatīt, ka modernā cilvēka amnēzija un neizglītotība būtiski apgrūtina dabīgā likuma uztveri, lai gan pat notrulinātākās sirdsapziņas pārmetumi ir spēcīga liecība, ka dabu tikt viegli nevar izmest aiz borta.
Šīs liecības mani vēl vairāk pārliecināja, ka ir nepieciešams noskaidrot patiesību, tāpēc es pakļāvu mocībām divas verdzenes, kuras tika sauktas par “kalpotājām”, taču neatradu pie viņām neko citu, kā vien kroplīgu un pārspīlētu māņticību.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par konservatīvismam derīgām pamācībām no 1950. gadā izdotā Martina Heidegera rakstu krājuma “Malkasceļi” . Vispirms Heidegers pats tematizēts kā moderni antimoderna figūra, tad izcelta Heidegera mākslas filozofija, kas caur skaistām lietām un darinājumiem māca uztvert realitātes patiesību, tālāk abi iztirzā jaunlaiku matematizētās dabaszinātnes kritiku, kas visu pasauli padara par ainu un priekšstatu spēli, lai noslēgumā pievērstos Nīčes pasludinātajam metafizikas galam un visu vērtību pārvērtēšanas bīstamībai un iespējām.
Arhitekte Zaiga Gaile sarunājas ar filozofiem Krišjāni Lāci un Valteru Zariņu par būvniecības mākslu, nama formas saistību ar cilvēka dvēseles veselību, arhitektūras nākotni un pakešu logiem kā civilizācijas postu.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci un juristu Juri Rudevski par integrālismu – publiskajā diskusijā no jauna izceltu vecu politisko mācību, kas, kritizējot liberālismam raksturīgo vienaldzību jautājumā par valstslietu saistību ar cilvēka augstāko labumu un mērķi, aicina laicīgo varu pakārtot garīgajai varai.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.
Ja pie tevis atnāktu viendzimuma pāris, kas ilgstoši dzīvo kopā un viņiem vajadzētu sakārtot lietas, kas saistītas ar dzīvokli, ar kredītu, ko tu varētu piedāvāt? Nemainot tāpēc ģimenes vai kur nu vēl laulības jēdzienu… Ko varētu piedāvāt šiem cilvēkiem?
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci par Patrika Denīna grāmatu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi?”, ko pamatoti uzskata par pēdējo gadu spilgtāko darbu politiskajā teorijā un krīzes laika zīmi.
Juriste Baiba Rudevska atbild uz Telos.lv lasītāju iesūtītajiem jautājumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanas likumprojektu un tā anotāciju.
Lietā Delfi A.A. pret Igauniju 2015. gadā Tiesa stingri aizstāvēja izteikšanās brīvību tīmeklī, taču tad 2019. gadā lietā E.S. pret Austriju paziņoja, ka pravieša Muhameda zaimošana ir noziegums. Lai gan šīs lietas ir mulsinošas un rada apjukumu, Tiesas sprieduma izejas punkts ir neatrunātas ideoloģiskas un politiskas premisas, kuras tā pēc tam apslēpj zem tehnisku detaļu dūmu plīvura.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.
Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par nākotni – gan savām bažām par Rietumu polarizācijas un anklavizācijas tālāku attīstību, kas, kā brīdina Irbe un Bičevskis, var beigties “asiņu peļķē”, gan par cilvēka šķietami neierobežoto iespēju robežām, gan dažiem bioētikas izaicinājumiem no zinātnes puses, kā arī noslēgumā dalās savās vīzijās par personīgo attīstību atvēlētajā dzīves laikā. Prof. Bičevskis, atsaucoties uz Melu Gibsonu, galu galā aicina nebaidīties.
Saruna par Eiropas idejiskās vēstures apstākļiem laikā īsi pirms Pirmā pasaules kara, kāda Hamburgas jaunieša izaugsmi, erotiskajiem un intelektuālajiem kārdinājumiem, Davosas ciema apburtību Alpu kalnos, slimību un veselību, radikālismu un humānismu.