Liecības par 1938. gada notikumiem Lielbritānijā īsi pēc Hitlera nākšanas pie varas un Austrijas aneksijas no ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka Stefana Cveiga pēdējās grāmatas, autobiogrāfiskā darba Vakardienas pasaule (Die Welt von Gestern, 1942). Cveigs no Anglijas nedaudz vēlāk emigrēja uz ASV un tad Brazīliju, kur, depresijas nomākts un uzskatīdams, ka Eiropas civilizācija ir zaudēta, īsi pēc šīs grāmatas pabeigšanas kopā ar sievu izdarīja pašnāvību. Citus fragmentus – par gadiem īsi pirms Pirmā pasaules kara lasiet: https://telos.lv/pedejie-gadi-pirms-kara un par pēckara Austriju: https://telos.lv/atgriesanas-austrija
Austrijas krišana izraisīja tādas pārmaiņas manā privātajā dzīvē, kuras es sākumā uzskatīju par pilnīgi nenozīmīgām un vienīgi formālām. Mana Austrijas pase zaudēja derīgumu, un es biju spiests lūgt Lielbritānijas varasiestādēm pagaidu dokumentu – bezvalstnieka pasi. Savos kosmopolītiskajos sapņojumos slepus bieži biju iztēlojies, cik brīnišķīgi tas būtu un cik labi tas atbilstu manām iekšējām izjūtām, ja es būtu bezvalstnieks, nepiesaistīts nevienai zemei un tādējādi piederošs visām bez izšķirības. Bet man kārtējo reizi nācās atskārst, ka mūsu šīszemes iztēles spējas ir ļoti ierobežotas un ka pašas svarīgākās jūtas cilvēks izprot tikai tad, kad pats tās ir piedzīvojis.
Pirms desmit gadiem, kad Parīzē satiku Dmitriju Merežkovski un viņš man sūdzējās, ka viņa grāmatas Krievijā esot aizliegtas, es – tolaik nepieredzējis cilvēks – mēģināju viņu diezgan neapdomīgi mierināt, ka salīdzinājumā ar atpazīstamību visā pasaulē tas neko daudz nenozīmē. Bet cik labi es sapratu viņa neapmierinātību, kad manis paša grāmatas pazuda no vācu zemēm un mani darbi varēja parādīties tikai tulkojumos – saīsinātā un izmainītā veidā! Tāpat tikai tad, kad pēc ilgas gaidīšanas uz lūdzēju soliņa gaitenī mani ielaida angļu pilsonības lietu birojā, es sapratu, ko nozīmē apmainīt savu pasi pret ārvalsts izziņu. Man bija tiesības uz Austrijas pasi. Katram Austrijas konsulārajam ierēdnim vai policistam bija pienākums man to izsniegt kā pilntiesīgam pilsonim. Turpetī angļu ārvalstnieka dokumentu, kuru es saņēmu, man pašam bija jāpieprasa. Tā bija izlūgta labvēlība un pretimnākšana, kuru man jebkurā brīdī varēja liegt.
Vienas nakts laikā es biju noslīdējis vēl vienu pakāpienu zemāk. Vēl vakar es biju ārzemju viesis un savā ziņā džentlmenis, kurš šeit tērēja savus starptautiski gūtos ienākumus un maksāja nodokļus, bet tagad es biju kļuvis par imigrantu, par “bēgli”. Es biju ievietots zemākā, lai gan vēl ne necienīgā kategorijā. Turklāt katra ārzemju vīza uz šī tukšā dokumenta turpmāk bija īpaši jāpieprasa, jo visas valstis tagad raudzījās ar aizdomām uz to cilvēku “tipu”, kuram es pēkšņi piederēju, – uz “tipu” bez tiesībām un bez tēvijas, kuru vairs nevarēja izraidīt un nosūtīt atpakaļ uz dzimteni, kā nepieciešamības gadījumā varēja nosūtīt citus, ja tie kļūtu par traucēkli un uzturētos pārāk ilgi. Un es nevarēju nedomāt par to, ko man pirms daudziem gadiem bija sacījis kāds izsūtīts krievs: “Agrāk cilvēkam bija tikai ķermenis un dvēsele. Šodien viņam ir vajadzīga vēl arī pase, citādi pret viņu neizturēsies kā pret cilvēku.”
Tiešām šķiet, ka nekas tik spilgti neliecina par milzīgo regresu, kuru pasaule ir piedzīvojusi kopš Pirmā pasaules kara, kā cilvēka personīgās pārvietošanās brīvības ierobežojumi un viņa tiesību sašaurināšana. Pirms 1914. gada zeme piederēja visiem cilvēkiem. Ikviens devās, kur gribēja, un palika tur tik ilgi, cik gribēja. Nebija nekādu kontroļu, nekādu atļauju, un mani atkal un atkal uzjautrina jauniešu izbrīns, kad es viņiem pastāstu, ka pirms 1914. gada es ceļoju uz Indiju un Ameriku ne tikai bez pases, bet pat nekad nebūdams tādu papīru redzējis. Tolaik jūs iekāpāt un izkāpāt no transporta, nevienam neko neprasot un nesaņemot jautājumus, jums nebija jāaizpilda neviens no tiem simts papīriem, kas nepieciešami šodien. Nebija ne atļauju, ne vīzu, nekādu klapatu; tās pašas robežas, kuras šodien, pateicoties patoloģiskai neuzticībai, ko izjūt visi pret visiem, ir pārvērtušās par muitas ierēdņu, policistu, žandarmu posteņu stiepļu nožogojumiem, tolaik bija tikai simboliskas līnijas, kuras varēja šķērsot tikpat bezrūpīgi kā Griničas meridiānu.
Tikai pēc kara pasauli sāka satraukt nacionālsociālisms, un pirmais redzamais simptoms, ko radīja šī mūsu gadsimta garīgā epidēmija, bija ksenofobija – naids pret ārzemniekiem vai vismaz bailes no tiem. Visur cilvēki aizstāvējās pret ārzemniekiem, visur tos dzina laukā. Visi pazemojumi, kas agrāk bija paredzēti tikai noziedzniekiem, tagad tika uzspiesti ikvienam ceļotājam pirms ceļojuma un tā laikā. Bija jānofotografējas no labās un kreisās puses, profilā un pretskatā, mati bija jāapgriež tik īsi, lai varētu redzēt ausis, bija jānodod pirkstu nospiedumi, vispirms tikai īkšķa, vēlāk visu desmit pirkstu, bija jāuzrāda arī sertifikāti, veselības apliecības, vakcinācijas pases, policijas izziņas, bija jāuzrāda uzaicinājumi un radinieku adreses, bija jāsniedz morālās un finansiālās garantijas, jāaizpilda veidlapas un jāparakstās uz trim, četriem eksemplāriem, un, ja trūka kaut vienas no šīm liktenīgajām lapām, jūs bijāt pazudis.
Tie šķiet sīkumi. Pirmajā acu uzmetienā var likties mazsvarīgi tos vispār pieminēt. Taču ar šiem “sīkumiem” mūsu paaudze ir bezjēdzīgi izniekojusi nepārvērtējami dārgo laiku. Ja saskaitītu, cik daudz veidlapu esmu aizpildījis šajos gados – atskaites par katru braucienu, nodokļu deklarācijas, ārvalstu valūtas izziņas, robežšķērsošanas un uzturēšanās atļaujas, izbraukšanas atļaujas, reģistrācijas un to anulēšanas –, cik daudz stundu esmu pavadījis, stāvot konsulātu un iestāžu priekštelpās, cik daudz man priekšā ir sēdējuši ierēdņi – draudzīgi un nedraudzīgi, garlaikoti un pārguruši –, cik daudz pārmeklēšanu uz robežas un nopratināšanu esmu piedzīvojis, tad es apjaušu, cik milzīgi daudz cilvēciskās cieņas ir pazaudēts šajā gadsimtā, par kuru mēs jaunībā sapņojām kā par brīvības un gaidāmo “pasaules pilsoņu” ēru.
Cik daudz šī neproduktīvā un vienlaikus dvēseli nospiedošā žēlošanās ir laupījusi mūsu ražīgumam, darbiem un domām! Šajos gados ikviens no mums daudz vairāk bija iedziļinājies oficiālos dekrētos nekā garīgās grāmatās, un pirmās gaitas svešā pilsētā un svešā valstī vairs neveda uz muzejiem vai pie dabas, kā tas bija agrāk, bet gan uz konsulātu vai policijas iecirkni, lai saņemtu “atļauju”. Kad mēs sanācām kopīgā pasēdēšanā, tie paši cilvēki, kas agrāk deklamēja Bodlēra dzejoļus un ar intelektuālu aizrautību apsprieda dažādas problēmas, tagad runāja par izziņām un atļaujām, par to, vai jālūdz pastāvīgā vīza vai tūristu vīza. Pazīt kādu zema līmeņa ierēdni konsulātā, lai saīsinātu gaidīšanas laiku, pēdējā desmitgadē bija kļuvis svarīgāk nekā draudzēties ar Toskanīni vai Rolānu. Pastāvīgi nācās izjust, ka cilvēks ar brīvdzimušu dvēseli ir objekts, nevis subjekts, ka mums ne uz ko nav tiesības un viss ir tikai varas iestāžu žēlastība. Nepārtraukti notika iztaujāšanas, reģistrēšanas, numurēšanas, kratīšanas un apzīmogošanas, un vēl šodien, kā nepāraudzināma persona no lielākas brīvības laikiem un izsapņotas vispasaules republikas pilsonis, katru no šiem zīmogiem pasē es izjūtu kā sevis apzīmogošanu, katru no šīm izjautāšanām un pārmeklēšanām – kā pazemojumu. Tie ir sīkumi, vienmēr tikai sīkumi, es zinu, – tie ir sīkumi laikā, kad cilvēka dzīvības vērtība ir kritusies straujāk nekā valūtas vērtība. Taču, tikai pierakstot šos mazos simptomus, vēlāk varēs izdarīt pareizus klīniskos secinājumus par to psihisko stāvokli un garīgajiem traucējumiem, no kuriem cieta mūsu pasaule laikā starp abiem pasaules kariem.
Iespējams, ka es biju bijis pārāk izlutināts. Iespējams, ka manu jūtīgumu pamazām pārstimulēja pēdējo gadu pēkšņās pārmaiņas. Katra emigrācija pati par sevi neizbēgami izraisa sava veida līdzsvara traucējumus. Cilvēks zaudē – un arī tas ir personīgi jāpiedzīvo, lai to saprastu, – savu stalto stāju; kad zem viņa kājām vairs nav paša zemes, viņš kļūst nedrošāks un bailīgāks. Un es nekautrējos atzīties, ka kopš dienas, kad man nācās dzīvot ar dokumentiem vai pasi, kas īstenībā bija sveša, es nekad vairs neesmu juties pilnībā piederošs sev. Kaut kas no dabiskās identificēšanās ar manu sākotnējo un īsto “es” uz visiem laikiem bija iznīcināts. Es esmu kļuvis atturīgāks, nekā īstenībā esmu pēc dabas, un šodien – man, kādreizējam kosmopolītam – pastāvīgi ir sajūta, it kā man būtu īpaši jāpateicas par katru ieelpu, ko man ļauj ievilkt plaušās sveša tauta. Ar skaidru prātu es, protams, apzinos, cik absurdas ir šādas idejas, bet ko gan prāts var pasākt pret jūtām? Man nav palīdzējis tas, ka gandrīz pusgadsimtu esmu mācījis savu sirdi pukstēt kosmopolītiski kā “citoyen du monde”.[1] Nē – tajā dienā, kad pazaudēju Austrijas pasi, es piecdesmit astoņu gadu vecumā atklāju, ka līdz ar savu dzimteni cilvēks zaudē kaut ko vairāk par norobežotu zemes pleķīti.
***
Taču es nebiju vienīgais ar šādu nedrošības sajūtu. Pakāpeniski nemiers sāka izplatīties visā Eiropā. Politiskais horizonts aptumšojās tajā dienā, kad Hitlers iebruka Austrijā, un tie paši Anglijas iedzīvotāji, kuri slepeni bija bruģējuši viņam ceļu, cerot nopirkt mieru savai valstij, tagad sāka pārdomāt. Sākot ar 1938. gadu, Londonā, Parīzē, Romā, Briselē, visās pilsētās un ciematos nenotika neviena saruna, kuras tēma, lai cik attāla tā sākumā nebūtu bijusi, galu galā nenonāktu pie neizbēgamā jautājuma, vai un kā vēl var izvairīties no kara – vai vismaz to attālināt. Atskatoties uz šiem mēnešiem, kad Eiropā nemitīgi pieauga bailes no kara, kopumā atceros tikai divas vai trīs dienas, kad valdīja patiesa paļāvība, – divas vai trīs dienas, kad pēdējo reizi bija sajūta, ka negaisa mākonis pāries un atkal varēs elpot mierīgi un brīvi. Diemžēl šīs divas vai trīs dienas bija tieši tās, kuras tagad uzskata par liktenīgākajām mūsdienu vēsturē, – Čemberlena un Hitlera tikšanās Minhenē.
Zinu, ka šodien ir nepatīkami atcerēties šo tikšanos, kurā Čemberlens un Daladjē, nevarīgi piespiesti pie sienas, kapitulēja Hitlera un Musolīni priekšā. Bet, tā kā es vēlos atspoguļot dokumentālu patiesību, man jāatzīst, ka ikvienam, kurš Anglijā piedzīvoja šīs trīs dienas, tās tolaik šķita brīnišķīgas.
Šajās 1938. gada septembra pēdējās dienās stāvoklis bija draudīgs. Čemberlens tikko bija atgriezies no sava otrā lidojuma pie Hitlera, un pēc dažām dienām kļuva zināms, kas noticis. Čemberlens bija ieradies Godesbergā, lai Hitleram pilnībā atdotu to, ko Hitlers no viņa iepriekš Berhtesgādenā bija pieprasījis. Taču tas, ko Hitlers pirms dažām nedēļām bija uzskatījis par pietiekamu, tagad viņa varas histēriju vairs neapmierināja. Samierināšanās un “try and try again”[2] politika bija cietusi neveiksmi, Anglijas labticības laikmets bija beidzies vienā naktī. Anglijai, Francijai, Čehoslovākijai un visai Eiropai bija tikai viena izvēle – vai nu noliekties Hitlera nepielūdzamās varasgribas priekšā, vai arī nostāties viņam ceļā ar ieročiem.
Šķita, ka Anglija ir apņēmības pilna iet līdz galam. Bruņošanos vairs neslēpa, to atklāti un uzsvērti demonstrēja. Pēkšņi parādījās strādnieki un uzbūvēja zemnīcas Londonas dārzu vidū, Haidparkā, Rīdženta parkā un jo īpaši pretī Vācijas vēstniecībai draudošo bombardēšanas uzlidojumu dēļ. Flote tika mobilizēta, ģenerālštāba virsnieki nemitīgi lidoja turp un atpakaļ starp Parīzi un Londonu, lai koordinētu pēdējos pasākumus; ārzemnieki, kas vēlējās laikus nokļūt drošībā, šturmēja kuģus uz Ameriku. Šāda rosība Angliju nebija pārņēmusi kopš 1914. gada.
Cilvēki staigāja apkārt nopietnāki un domās iegrimuši. Viņi skatījās uz ēkām un ļaužu pārpilnajām ielām ar slepenu domu: vai jau rīt tās netiks sabumbotas? Un aiz namu durvīm cilvēki stāvēja vai sēdēja ap radio jaunāko ziņu stundā. Milzīgs saspringums, kas bija sagrābis visu valsti, bija neredzams, bet tomēr jūtams katrā cilvēkā un katrā mirklī.
Tad sekoja tā vēsturiskā Parlamenta sēde, kurā Čemberlens ziņoja, ka viņš vēlreiz mēģinājis panākt vienošanos ar Hitleru, un vēlreiz, jau trešo reizi, piedāvājis viņam doties uz jebkuru vietu Vācijā, lai censtos izglābt nopietni apdraudēto mieru. Atbilde uz viņa priekšlikumu vēl nebija saņemta. Tad sēdes vidū – tas viss bija ārkārtīgi dramatiski – pienāca slavenā depeša par Hitlera un Musolīni vienošanos par kopīgu konferenci Minhenē, un šajā sekundē notika gandrīz unikāls notikums Anglijas vēsturē: Parlaments zaudēja prātu. Deputāti pielēca kājās, kliedza un aplaudēja, galerijās sēdošie auroja. Gadiem ilgi augsti godājamo Parlamentu nebija satricinājusi tāda prieka eiforija kā šajā brīdī.
No cilvēciskā viedokļa tā bija brīnišķīga izrāde. Sirdsšķīsta entuziasma pilna pārliecība, ka mieru vēl var glābt, nomāca cienīgumu un atturību, ko citkārt tik cildeni praktizēja angļi. Taču politiski šis izvirdums bija milzīga kļūda, jo Parlaments, proti, pati valsts, ar savu neprātīgo līksmošanu bija atklājusi, cik ļoti tā ienīst karu un cik ļoti tā ir gatava ziedot visu nepieciešamo un upurēt jebkādas savas intereses, ieskaitot savu prestižu, miera labad. Jau no paša sākuma šis notikums iezīmēja Čemberlenu kā cilvēku, kurš devās uz Minheni nevis cīnīties par mieru, bet gan to diedelēt. Taču tolaik nevienam nebija ne jausmas, kāda kapitulācija gaidāma. Visi domāja – nenoliedzu, arī es –, ka Čemberlens aizbrauca uz Minheni, lai vestu sarunas, nevis kapitulētu.
Tad sekoja vēl divas, vēl trīs saspringtas gaidīšanas dienas – trīs dienas, kad visa pasaule burtiski aizturēja elpu. Parkos notika rakšanas darbi, kara rūpnīcas dunēja, tika uzstādīti aizsardzības lielgabali, izdalītas gāzmaskas, apsvēra bērnu izvešanu no Londonas, notika noslēpumaini sagatavošanās darbi, kurus ierindas cilvēks nesaprata, un tomēr visi zināja, kāds ir to mērķis. Atkal pagāja rīts, pusdienlaiks, vakars un nakts ar jaunākās avīzes gaidīšanu un radio klausīšanos. Atkal atgriezās tie 1914. gada jūlija mirkļi ar briesmīgo, nervus kutinošo gaidīšanu uz “jā” vai “nē”.
Un tad pēkšņi, it kā spēcīgas brāzmas dzīti, tumšie mākoņi izklīda, sirds atspringa, dvēsele atkal kļuva brīva. Pienāca ziņa, ka Hitlers un Čemberlens, Daladjē un Musolīni ir panākuši pilnīgu vienprātību, vēl vairāk – ka Čemberlens ir vienojies ar Vāciju par garantijām visu iespējamo konfliktu miermīlīgam atrisinājumam uz mūžu mūžiem. Šķita, ka viena paša par sevi nenozīmīga un pasausa valstsvīra neatlaidīgās alkas pēc miera ir guvušas izšķirošu uzvaru, un šajā pirmajā stundā visas sirdis pukstēja pateicībā. Pirmo reizi radio ēterā izskanēja vēsts “peace for our time”,[3] kas mūsu daudz cietušajai paaudzei pasludināja, ka mēs atkal varam dzīvot mierā, atkal būt bezrūpīgi, atkal palīdzēt būvēt jaunu, labāku pasauli. Un melo ikviens, kurš pēc tam mēģina noliegt, ka mūs bija apreibinājis šis burvju vārds – miers. Kurš gan bija gatavs ticēt, ka sakāvi piedzīvojis ģenerālis, atgriežoties mājās, gatavojas triumfa parādei? Ja Londonas iedzīvotāju pūļi būtu zinājuši precīzu Čemberlena ierašanās stundu tajā rītā, kad viņš atgriezās no Minhenes, simtiem tūkstošu būtu metušies uz Kroidnas lidlauku, lai sveiktu un godinātu cilvēku, kurš, kā mēs visi tobrīd domājām, ir izglābis mieru Eiropā un Anglijas godu.
Tad iznāca jaunākie laikraksti. Tajos bija redzams Čemberlens, kura kokainā seja fatāli atgādināja aizkaitināta putna galvu un kurš ar lepnu smaidu caur lidmašīnas durvīm vicināja vēsturisko, “peace for our time” vēstošo papīru, ko viņš bija pārvedis mājās savai tautai kā visdārgāko dāvanu. Vakarā šo ainu jau rādīja kinoteātri. Cilvēki lēca kājās no krēsliem, līksmoja un kliedza. Suminādami jauno brālību, kurai tagad vajadzēja sākties visā pasaulē, viņi gandrīz krita cits citam ap kaklu. Ikvienam, kas tolaik atradās Londonā, Anglijā, tā bija vienreizēja, dvēseli pacilājoša diena.
Man patīk šādās vēsturiskās dienās klīst pa ielām, lai spēcīgāk un dziļāk izjustu atmosfēru un burtiskā nozīmē elpotu tā laika gaisu. Dārzos strādnieki bija pārtraukuši rakt patversmes, cilvēki stāvēja ap tām, smējās un čaloja, jo “peace for our time” papīrs pretgaisa patversmes bija padarījis nevajadzīgas; dzirdēju, kā divi jauni puiši savā labākajā koknijā āzējās, ka šīs pazemes patversmes, cerams, pārbūvēs par pazemes tualetēm, jo Londonā tādu trūkstot. Visi smējās līdzi, cilvēki šķita spriganāki un dzīvīgāki, kā augi pēc negaisa. Viņi staigāja staltāk nekā iepriekšējā dienā un ar taisnākiem pleciem, un viņu visādi citādi vēsajās angļu acīs bija jautrs mirdzums. Nami šķita gaišākā krāsā, jo tos vairs neapdraudēja bumbas, autobusi bija skaistāki, saule – spožāka un cilvēku tūkstošiem dzīvi bija uzlabojis un stiprinājis viens vienīgs reibinošs vārds.
Un es jutu, kā tas pacilā arī mani. Es soļoju, nejuzdams nogurumu un arvien straujāk un brīvāk – jaunās pārliecības vilnis arī mani nesa spēcīgi un līksmi. Pie Pikadilli laukuma stūra kāds pēkšņi ātri pie manis pienāca. Tas bija britu valdības ierēdnis, kuru es pazinu tikai nedaudz, – absolūti neemocionāls, ļoti atturīgs cilvēks. Normālos apstākļos mēs būtu tikai pieklājīgi sasveicinājušies, un viņam nekad nebūtu ienācis prātā mani uzrunāt. Bet tagad viņš pienāca pie manis ar mirdzošām acīm: “Ko teiksiet par Čemberlena kungu?” viņš jautāja, starojot no prieka. “Neviens viņam neticēja, un tomēr viņš rīkojās pareizi. Viņš nepadevās un tā izglāba mieru!”
Tieši tā viņi visi jutās, un tā tajā dienā jutos arī es. Un nākamā bija vēl viena laimes diena. Laikraksti jūsmoja vienā balsī, biržas cenas uzlēca debesīs, no Vācijas pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atskanēja draudzīgas balsis, Francijā ierosināja uzcelt Čemberlenam pieminekli.
Bet ak vai, tas diemžēl bija tikai pēdējais liesmas sprakšķis, pirms tā neatgriezeniski izdzisa. Jau nākamajās dienās atklātībā nonāca baismīgās detaļas par to, cik pilnīga bijusi kapitulācija Hitlera priekšā, cik apkaunojoši tika pamesta Čehoslovākija, kurai svinīgi bija solīta palīdzība un atbalsts, un jau nākamajā nedēļā bija skaidrs, ka pat ar kapitulāciju Hitleram bija par maz un ka viņš, vēl pirms paraksts uz līguma bija nožuvis, to jau bija pārkāpis visos punktos. Gēbelss tagad nevaldāmi auroja pār jumtiem, ka Minhenē Anglija piespiesta pie sienas. Lielās cerības gaisma bija izdzisusi. Taču tā spīdēja pāris dienas un sasildīja mūsu sirdis; un šīs dienas es nevaru un negribu aizmirst.
***
Paradoksālā kārtā kopš brīža, kad sapratām, kas patiesībā notika Minhenē, es Anglijā satiku vēl mazāk angļu. Tā bija mana vaina, jo es izvairījos no viņiem vai drīzāk no sarunām ar viņiem, lai gan biju spiests viņus apbrīnot vairāk nekā jebkad. Viņi bija dāsni pret bēgļiem, kas tagad ieradās bariem, viņi izrādīja tiem viscēlāko līdzjūtību un sniedza jēdzīgu palīdzību. Taču starp viņiem un mums iekšēji sāka celties tāda kā siena, no vienas un no otras puses: ar mums tas jau bija noticis, bet ar viņiem vēl ne. Mēs sapratām, kas bija noticis un notiks, bet viņi joprojām atteicās saprast – zināmā mērā pretēji savai labākajai intuīcijai. Par spīti visam, viņi centās turēties pie maldiem, ka solījums paliek solījums, līgums paliek līgums un ka ar Hitleru var vienoties, ja vien ar viņu runā saprātīgi un cilvēcīgi. Angļu valdošās aprindas, gadsimtiem ilgi demokrātiskas tradīcijas ceļā pakļāvušās tiesiskumam, nevarēja vai negribēja atzīt, ka tām blakus veidojas jauna apzināti ciniskas amoralitātes mašinērija un ka jaunā Vācija noraida visus spēles noteikumus, kas ir spēkā cilvēku attiecībās un starpvalstu likumos, tiklīdz tie tai šķiet neērti. Skaidri un plaši domājošajiem angļiem, kas jau sen bija atteikušies no jebkādām avantūrām, šķita pārāk neticami, ka šis cilvēks, kurš tik ātri un viegli bija tik daudz sasniedzis, uzdrošināsies nonākt līdz galējībām; viņi vienmēr ticēja un cerēja, ka visupirms viņš vērsīsies pret citiem – vēlams, pret Krieviju! – un pa to laiku ar viņu varēs panākt vienošanos.
Mēs turpretī zinājām, ka pats briesmīgākais bija sagaidāms kā pašsaprotams. Katram no mums smadzenēs bija iespiedies kāda nogalināta drauga, nomocīta kolēģa tēls, tāpēc mūsu skatiens bija cietāks, asāks, nepielūdzamāks. Mēs, ārpus likuma pasludinātie, vajātie, beztiesīgie, zinājām, ka neviens iegansts nav pārāk idiotisks vai pārāk melīgs, ja runa ir par laupīšanu un varu. Tāpēc mēs, pārbaudītie un vēl pārbaudāmie, mēs, imigranti un angļi, runājām dažādās valodās. Domāju, ka nepārspīlēšu, sakot, ka, izņemot pavisam nelielu skaitu angļu, mēs tolaik bijām vienīgie Anglijā, kas sevi nemaldinājām par briesmu mērogu. Anglijā, tāpat kā savulaik Austrijā, man bija lemts ar smagu sirdi un mokošu tālredzību skaidrāk paredzēt neizbēgamo, tikai šeit, kā svešiniekam un pacietīgam viesim, man nebija ļauts par to brīdināt. (..)
Tajā laikā par hitleriskās pasaules un kara šausmām es bieži runāju ar Freidu. Kā cilvēks viņš bija dziļi satriekts, bet kā domātājs viņš nebūt nebija pārsteigts par šo briesmīgo zvēriskuma uzliesmojumu. Viņš teica, ka viņu vienmēr esot norājuši kā pesimistu par to, ka viņš noliedzis kultūras pārākumu pār tieksmēm; tagad, viņš sacīja, viņa ieskats, ka barbarisms un cilvēka dvēselē esošais primitīvais iznīcināšanas instinkts ir neizravējams, apstiprinās pašā briesmīgākajā veidā. Ar to viņš, protams, nelepojās. Iespējams, nākamajos gadsimtos tiks atrasts veids, kā šos instinktus savaldīt, vismaz tautu dzīvē; bet ikdienā un dziļākajā dabā tie pastāv kā neizravējami un, iespējams, arī nepieciešami spriedzes uzturēšanas spēki.
Pat pēdējās dzīves dienās Freidu joprojām nodarbināja jūdu problēma un viņu pašreizējā traģēdija; šeit viņa zinātniskais gars nezināja formulu un viņa gaišais prāts – atbildi. Neilgi pirms tam viņš bija publicējis savu pētījumu par Mozu, kurā Mozu attēloja nevis kā jūdu, bet gan kā ēģiptieti, un ar šo zinātniski grūti pamatojamo pieeju viņš bija aizvainojis gan dievbijīgos, gan nacionāli pašapzinīgos ebrejus. Tagad viņam bija žēl, ka viņš šo grāmatu izdevis jūdu briesmīgākajā stundā: “Šobrīd, kad viņiem tiek atņemts viss, es viņiem atņemu arī viņu krietnāko vīru.”
Man nācās viņam piekrist, ka ikviens ebrejs tagad bija kļuvis septiņkārt jūtīgāks, jo arī šīs vispasaules traģēdijas vidū viņi bija īstie upuri. Viņi visur bija upuri, jo, satriekti vēl pirms trieciena, viņi vienmēr zināja, ka viss sliktais visupirms un septiņkārtīgi skar viņus un ka visu laiku ļaunākais cilvēks ir gatavs viņus medīt, lai samīdītu, līdz pat pasaules malai un pat zem zemes.
[1] “Pasaules pilsonim”, franču val.
[2] “Mēģini atkal un atkal”, angļu val.
[3] “Miers mūsu laikiem”, angļu val.
No vācu valodas tulkoja un sagatavoja A. Irbe.
