Vēl pirms Lieldienām tika izsludināta iespēja pieteikties jau septītajai vasaras konferencei – sadraudzībai Civitas Dei, kuras norise bija ieplānota jūnija vidū ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Šai nu jau ikgadējai konferencei – sadraudzībai ir divi pamatmērķi. Pirmais vairāk atbilst “konferences”, bet otrais – “sadraudzības” (fellowship) raksturam: (1) veicināt noteiktas filozofiskas un teoloģiskas tradīcijas popularitāti un (2) sniegt iespēju jauniem dažādu nozaru esošajiem un topošajiem speciālistiem nodibināt vērtīgus kontaktus un, iespējams, pat ilgstošas draudzības.
Šogad konferences tēma paredzēja aplūkot draudzību, laimi un Dieva meklējumus Aristotela, Augustīna un Akvīnas Toma tekstos. Tā kā interesējos par šiem domātājiem un, kas nav mazsvarīgi, konferences rīkotāji sedza teju visus ar dalību konferencē saistītos izdevumus (daļu ceļa izdevumu nākas segt dalībniekam pašam, ja tas dzīvo, piemēram, 7000 km attālumā no Vašingtonas, kā tas bija manā gadījumā), tad nolēmu pieteikties.
Piesakoties konferencei, uzzināju, ka Civitas Dei organizē divi institūti. Viens no tiem ir Amerikas Katoļu Universitātē bāzētais Cilvēku Ekoloģijas Institūts (The Institute For Human Ecology), kura uzdevums ir attīstīt zinātnisku izpratni par cilvēku labklājības ekonomiskajiem, sociālajiem un kulturālajiem nosacījumiem.[1] Otrs ir universitātei blakus esošajā Dominikāņu studiju namā (Dominican House of Studies) bāzētais Tomisma Institūts (Thomistic Institute).[2] Šī institūta mērķis – veicināt katoliskās patiesības izplatību mūsdienu pasaulē – tiek īstenots dažādos veidos: rīkojot akadēmiskus projektus un konferences, nodrošinot ar stipendijām studentus, organizējot apmaiņas studiju programmas dažādās universitātēs, veidojot raidierakstus un nelielus video materiālus par dažādām ar filozofiju un teoloģiju saistītām tēmām u. tml.[3] Par Tomisma Institūtu un tā veiktajām aktivitātēm biju informēts, jau pirms uzzināju par konferenci. Taču fakts, ka tieši šis institūts rīko konferenci, tikai palielināja vēlmi tajā piedalīties, jo tas ļautu sastapt vairākus iepriekš tikai virtuāli iepazītus un apbrīnotus filozofijas un teoloģijas ekspertus.
Pieteikšanās kritēriji bija vienkārši. Dažādu jomu maģistrantūras vai doktorantūras studenti (katru gadu tiek dota iespēja piedalīties arī dažiem vecāko kursu bakalaura līmeņa studentiem), kas ir ieinteresēti filozofijā un/vai teoloģijā, ir aicināti iesūtīt savu CV un motivācijas vēstuli. Nav īsti zināms, kādi ir dalībnieku atlases kritēriji, pēc kuriem no 120 cilvēkiem, kas pieteicās, tika atlasīti 40, kuriem nodrošināja dalību konferencē. Lielākā daļa no šiem četrdesmit bija no ASV, taču daži bija ieradušies arī no Meksikas, Nigērijas, Filipīnām, Īrijas, Vācijas un arī Latvijas, jo maija pirmajā pusē saņēmu uzaicinājuma vēstuli. Šajā atskatā vēlos ieskicēt konferences uzbūvi un saturu, kā arī dalīties ar pāris personīgiem iespaidiem.
Konferences saturs: intelektuālā programma
Visbiežāk konferencēs notiek dažādu pētnieku uzstāšanās ar referātiem vai priekšlasījumiem par noteiktu tēmu. Civitas Dei šādai konferences izpratnei atbilda tikai daļēji. Konferencē tiešām uzstājās trīs filozofijas un teoloģijas pētnieki, taču nevis ar atsevišķiem priekšlasījumiem, bet ar savdabīgiem īskursiem kādā tēmā, kas katra sastāvēja no trim vai četrām lekcijām. Lekcijas bija drīzāk ievadošas, nevis padziļinošas, un tas bija ļoti vērtīgi daudzajiem studentiem no dažādiem izglītības līmeņiem un jomām. Turklāt pasniedzēji bija pieejami sarunām arī ārpus lekciju laikiem, tāpēc tie, kuri vēlējās kādu jautājumu apspriest dziļāk, to varēja darīt.
Gandrīz katru dienu aizvadījām trīs seminārveidīgas lekcijas. Vienā profesora Maikla Gormena (Michael Gorman) vadībā iztirzājām draudzības tēmai veltītu daļu no Aristotela Nīkomaha ētikas. Otrā lekcijā, ko vadīja emeritētais profesors Frensiss Rasels Hitindžers (Francis Russel Hittinger), uzklausījām un centāmies saprast Augustīna Atzīšanos. Trešās lekcijas laikā pievērsāmies Akvīnas Toma Teoloģijas summas fragmentu analīzei, kuru vadīja dominikāņu brālis profesors Dominiks Legs (Dominic Legge). Divas reizes konferences laikā tika rīkotas arī speciālas jautājumu un atbilžu sesijas (quodlibetal sessions), kurās dalībnieki varēja uzdot jautājumus saistībā ar konferences tēmu un saņemt izvērstas atbildes.
Turpinājumā mēģināšu kodolīgi kopsavilkt katra lekciju cikla saturu.
Aristotels un Maikls Gormens
Amerikas Katoļu Universitātes profesors Maikls Gormens ir specializējies metafizikā, viduslaiku filozofijā un teoloģijā un analītiskajā filozofijā.[4] Viņš rakstījis par aristotelisko metafiziku, tomisko teoloģiju un citām tēmām. Šo intelektuālo interešu gaismā un konferences tēmas kontekstā nav pārsteidzoši, ka M. Gormens, izmantojot Aristotela Nīkomaha ētiku, četrās lekcijās sniedza ievadu Aristotela ētikas teorijā un ar to saistītajā draudzības izpratnē. Lekciju tēmas bija šādas:
(1) Vispārējs ievads Aristotela ētikas teorijā – šajā lekcijā Gormens ieskicēja kontekstu, kas nepieciešams, lai labāk izprastu Aristotela draudzības izpratni. Vispirms tika pievērsta uzmanība ētikas zinātnes uzdevumam: M. Gormena formulējumā ētikas uzdevums ir noskaidrot, kā dzīvot dzīvi, kurā tiek sasniegts cilvēka dzīves augstākais mērķis – laime (sal. EN I.1-2). Pēc Aristotela teiktā, katra darbība tiecas uz kādu labumu (EN I.1, 1094a1-18), savukārt dažādos atsevišķo darbību labumus cilvēks izvēlas augstākā mērķa jeb labuma dēļ (EN I.2, 1094a18-b11). Laime ir šis labums, un ētikas mērķis ir noskaidrot, kā to sasniegt. Pēc tam profesors izvērsa domu, ka laime meklējama cilvēka augstākās spējas – prāta spējas – izkopšanā un šīs spējas vadītā dzīvē (sal. EN I.7). Pēc šīs lekcijas notika diskusija saistībā ar trim neskaidrībām: kāda ir baudas loma laimīga cilvēka dzīvē; kā domāt par tiekšanos pēc laimes tā, lai tā nešķistu savtīga, tikai uz pašlabumu vērsta rīcība; kādā ziņā apcerošais dzīves veids ir pārāks par citiem (baudošo un sabiedrisko (skat. EN I.5)) un vai tas iekļauj pārējos?
(2) Draudzības veidi – otrajā lekcijā profesors pievērsās Aristotela izšķirtajiem draudzības veidiem, kas aprakstīti Nīkomaha ētikas VIII grāmatā. Izšķirot trīs lietas, uz kurām balstās draudzības attiecības, Aristotels izšķir arī trīs draudzības veidus. Viena veida draudzība, kas, pēc filozofa domām, tāda ir vispilnīgākajā mērā, balstās uz labo: proti, tikumīgi cilvēki viens otram vēl labu otra cilvēka (nevis sevis) dēļ. Tā kā tikums ir noturīga rakstura dispozīcija, tad šādas draudzības ir noturīgas, bet, tā kā tikumīgi cilvēki ir retums, tad arī šādas draudzības ir retums (sal. EN VIII.4). Draudzība var balstīties arī uz derīgo un patīkamo. Ja draudzību uztur viens no šiem pamatiem, tad draudzīgā attieksme pret otru rodas nevis otra dēļ, bet tāpēc, ka otrs sniedz kaut ko derīgu vai patīkamu. Šādas draudzības nav tik noturīgas kā tā, kas balstās uz labo, jo tas, kas kādam šķiet patīkams un noderīgs, laika gaitā mainās (sal. EN VIII. 3).
(3) Nianses Aristotela draudzības izpratnē – pirmspēdējā lekcijā profesors Gormens sīkāk pievērsās diviem aspektiem, kas saistīti ar draudzību: (i) draugu vienlīdzības nozīmei draudzībā un (ii) tam, ko paredz īsteni draudzīga darbība. Saistībā ar (i) jānorāda, ka, pēc Aristotela domām, draudzība ir labāka tad, ja starp draugiem pastāv vienlīdzība (piemēram, tikumības līmenī). Arī nevienlīdzības gadījumos ir iespējama draudzība, tomēr draudzība paredz vismaz kaut kāda veida vienlīdzību. Kā nevienlīdzīgas draudzības piemērus Aristotels min draudzību starp vecākiem un bērniem un starp vīru un sievu (sal. EN VIII.8). Savukārt starp dieviem un cilvēkiem draudzība, pēc filozofa domām, nav iespējama (sal. EN VIII.9). Attiecībā uz (ii) svarīgi atzīmēt, ka vairāk par laba vēlēšanu otram draudzība paredz laba darīšanu. Šajā lekcijā iztirzātais lika pamatu sarunām par draudzības iespējamību starp cilvēkiem un Dievu, kā arī par to, vai ir iespējama tīri attālināta draudzība starp cilvēkiem.
(4) Draudzības funkcija labas dzīves vadīšanā – jau Nīkomaha ētikas VIII grāmatas sākumā Aristotels norāda, ka neviens neizvēlētos dzīvi bez draugiem, pat ja viņam būtu visi citi labumi. Ceturtajā lekcijā M. Gormens mēģināja skaidrot draudzības lomu labā dzīvē (skat. EN IX.9-12). Profesors iztirzāja labu draugu nozīmi ceļā uz tikumību, kā arī to, kā draugi palīdz īstenot mūsu plānus un apņemšanās.
Kopumā profesora Gormena lekcijas skaidroja Aristotela rakstīto, tāpēc tās nebija pārsātinātas ar dažādu problēmu risināšanas piedāvājumiem. Tomēr arī tiem, kas jau agrāk pievērsušies Aristotela ētikas studijām, lekcijas bija aizraujošas pasniedzēja asprātības dēļ un arī tāpēc, ka viņš, ņemdams vērā mūsdienu realitāti, spēja paraudzīties uz seno tekstu no mūsdienu perspektīvas.
Augustīns un Frensiss Rasels Hitindžers
Frensiss R. Hitindžers – politiskās un sociālās filozofijas eksperts – centās četrās lekcijās nodot būtiskāko, ko Atzīšanās sakarā viņš pārdomājis četrdesmit gadu laikā.[5] Viņa mērķis bija iedot konferences dalībniekiem atslēgu Atzīšanās teksta lasīšanai. Lekcijas bija pārbagātas ar dažādiem vērtīgiem ieskatiem Atzīšanās tekstā – tik pārbagātas, ka pasniedzējs nereti novirzījās no programmā pieteiktās lekcijas tēmas, neiekļāvās laikā un galu galā nepaguva pastāstīt visu iecerēto. Šī iemesla dēļ man šķiet nelietderīgi raksturot profesora Hitindžera veikumu, vadoties pēc pieteiktajām lekciju tēmām. Tā vietā es vispārīgi atspoguļošu būtiskāko, kas lekciju laikā tika pateikts par Atzīšanos.
Galvenā profesora Hitindžera interpretatīvā ideja paredzēja aplūkot pirmās deviņas Atzīšanās grāmatas kā izvērstu hiasmu jeb literāru struktūru, kas paredz vārdkopu vai ideju krustveida lietojumu pēc formas AB – B’A’ (piemēram, “agrā rītā, vakarā vēlā”). Hiasmu iespējams izmantot gan nelielās frāzēs, gan, kā R. Hitindžers centās parādīt, tik apjomīgos tekstos kā Atzīšanās pirmās IX grāmatas. Izvērstus hiasmus pirmajās lasīšanas reizēs ir grūti pamanīt, tāpēc profesors dalībniekus ļoti raitā tempā izveda cauri pirmajām deviņām Atzīšanās grāmatām, fokusējoties uz hiasma struktūras pamanīšanu. Šajā pārskatā nav iespējams izvērsti atspoguļot ceļu, pa kuru profesors veda dalībniekus. Taču, apkopojot galvenos pieturas punktos tabulā, tas izskatās šādi:
Tabula, kurā uzrādītas deviņas Atzīšanās grāmatas un to galvenās tēmas, paredz, ka pirmās deviņas grāmatas ir stāstījums krusta zīmes formā, jo saskatāmas divas “līnijas” (A–D un D’–A’), kā arī to “krustpunkts” (E). Šādas interpretācijas skaidrošana un tekstuāla pamatošana bija šo lekciju centrā. Tā labi sader ar novērojumu, ka Atzīšanās no sākuma līdz beigām ir izvērsta lūgšana, kā arī ar kristīgo pārliecību, ka tieši Kristus upuris uz krusta ir bijis nepieciešams cilvēka glābšanai un tādai dzīves maiņai, par kādu liecina Augustīna teksts. Pēc profesora domām, hiasma izmantojums liecina arī par to, ka Augustīns noraida “vertikālo pacelšanās modeli” (vertical ascension model; sal. Conf. III.4.7) pie Dieva. Viņa vēlākais modelis esot “tiekšanās uz priekšu” modelis (stretching forth model; sal. Flp 3,13-14).
Profesora Hitindžera lekcijas par Augustīnu pārējo starpā izcēlās ar kādu man un citiem dalībniekiem ļoti patīkamu iezīmi: noslēpumainību. Taču nevis to noslēpumainību, kas rodas, piemēram, neskaidras izteiksmes vai neuzmanības dēļ, bet to, kas pa daļai izriet no apdomājamā priekšmeta apslēptības, pa daļai – no pasniegšanas veida. Šis veids liecināja gan par pasniedzēja ieskatu apslēptajā, gan izpratni, ka, lai arī viņš var nedaudz sekmēt ieskata gūšanu, īsteni to var iegūt tikai katrs pats.
Akvīnas Toms un Dominiks Legs
Dominiks Legs ir Tomisma Institūta direktors, pasniedzējs Amerikas Katoļu Universitātē, kā arī asociētais profesors Bezvainīgās Ieņemšanas Pontifikālajā fakultātē.[6] Pirms iestāšanās dominikāņu ordenī D. Legs nodarbojās ar jurisprudenci, tāpēc nereti viņu aicina piedalīies vietējā apgabala tiesas sēdēs. Tieši konferences laikā viņš saņēma aicinājumu ierasties uz kādas lietas izskatīšanu, tāpēc četru lekciju vietā viņš uzstājās ar trim ātrām lekcijām. Tomēr tajās viņš paguva ievadīt Akvīnas Toma mācībā par cilvēka laimi, kā arī dot vērtīgus norādījumus patstāvīgai teksta pētniecībai. Lekciju tēmas un pētītie Teoloģijas summas fragmenti bija šādi:
(1) Ievads Akvīnas Toma izpratnē par laimi (ST I-II. Q 1) – šajā lekcijā D. Legs uzsvēra, ka Akvīnas Toma sniegtais cilvēka laimes skaidrojums ir daļa no plašākas ainas, līdz ar to nepieciešams ieskats kontekstā, kurā Toms minēto skaidrojumu sniedz. Pasniedzējs norādīja, ka cilvēka tiekšanās pēc laimes jāskata tieksmes un lietu tiekšanās uz to pilnību kontekstā. Turpinājumā tika pievērsta uzmanība cilvēkam kā imago Dei un domai, ka cilvēka pilnīgošanās ceļš ir augšana līdzībā Dievam, proti, arvien lielāka līdzdalība Viņa zināšanā un mīlestībā. Pēc šī ievada tika iztirzāti tādi jēdzieni kā “galējais/augstākais mērķis” un “labums”.
(2) Kas nesniedz laimi? (ST I-II. Q 2) – šajā lekcijā dalībnieki pasniedzēja vadībā pārdomāja, kādas lietas nesniedz laimi, proti, kāpēc laime nav atrodama bagātībā, pagodinājumos, varā un vispār jebkādos radītos labumos. Ņemot vērā, ka pasniedzēja Gormena lekcijās bija radušās diskusijas saistībā ar baudas un laimes attiecībām, profesors Legs padziļinātāk aplūkoja tieši šo jautājumu. Ļoti interesants bija viņa ekskurss galvenajās baudas skaidrojuma filozofiskajās koncepcijās.
(3) Kas ir laime un kas nepieciešams laimes sasniegšanai? (ST I-II. QQ 3-5) – šo lekciju dominikāņu tēvs sāka, skaidrojot vairākus nošķīrumus: nošķīrumu starp ķermeniskām un garīgām tieksmēm, pilnīgu un nepilnīgu laimi, radītu un neradītu laimi u. c. Tam sekoja laimes kā Dieva esences skatīšanas skaidrojuma apdomāšana, kā arī šādas laimes sasniegšanas nosacījumu noskaidrošana. Lekcijas noslēgumā pasniedzējs salīdzināja katolisko mācību ar citām reliģiski filozofiskām sistēmām jautājumā par pēcnāves dzīvi.
Lai arī objektīvu iemeslu dēļ profesora Dominika Lega lekcijas reizēm tika aizvadītas pārāk lielā steigā, tās liecināja ne tikai par teicamu Akvīnas Toma mācības pārzināšanu, bet arī par dziļām zināšanām citās filozofijas un teoloģijas tradīcijās. Vislabāk man atmiņā paliks gan viņa spēja iedziļināties pavisam nelielos Teoloģijas summas fragmentos, gan spēja sniegt dažādu koncepciju galveno domu salīdzinājumu.
Konferences saturs: garīgā programma
Paralēli intelektuālajiem pūliņiem lekcijās un neformālās sarunās konferences dienaskārtībai cauri vijās arī garīgā programma. Ik rītu skaistajā erceņģeļa Miķeļa kapelā bija iespējams piedalīties adorācijā. Pēc lekcijām dalībnieki bija aicināti piedalīties kopīgā Svētās Mises svinēšanā ar dominikāņu brāļiem. Reizēm Mise notika viņu daiļajā ar seniem kokgrebumiem un koru soliem rotātajā kapelā, kas atrodas Dominikāņu Studiju namā (Dominican House of Studies), bet reizēm citās Amerikas Katoļu Universitātes vai blakus esošās Bezvainīgās Ieņemšanas Nacionālās Svētnīcas bazilikas (Basilica of the National Shrine of the Immaculate Conception) kapelās. Vakarā pēc konferences formālās programmas beigām bija iespējams kopā ar dominikāņu brāļiem lūgties vesperes un piedzīvot, ka gregoriskie dziedājumi vēl joprojām ir dzīva un bezgala skaista daļa no Baznīcas lūgšanas. Skaidrības labad vēl jānorāda, ka, lai arī konferences tēma un norise bija cieši saistīta ar katolisko ticību, noteikta reliģiska vai konfesionāla piederība netika izvirzīta par nepieciešamu kritēriju, lai piedalītos konferencē. Arī dalība konferences garīgajos pasākumos bija brīvprātīga. Tādējādi konferencē dalību ņēma arī studenti, kas saistīti ar kādu no protestantiskajām konfesijām vai kas sevi nepieskaita nevienai konfesijai.
Personīgie iespaidi
Viens no atmiņā paliekošākajiem un personīgi svarīgākajiem iespaidiem saistās ar kādu kontrastu, ko novēroju Vašingtonā. Lai nokļūtu tajā Vašingtonas daļā, kur atrodas universitāte, var izmantot metro. Metro stacija, no kuras uzsāku savu braucienu, atradās dziļi pazemē (nobrauciens bija pat nedaudz baiss), un tā bija izgaismota oranžīgi sarkanā krāsā. Bija jūnija vidus, tāpēc temperatūra pazemes stacijā bija augsta, bet svaiga gaisa līmenis – zems. Turklāt stacija un caur to kursējošie metro vagoni bija pārpildīti ar puskailiem, trīsceturtdaļkailiem un vēl kailākiem jauniešiem, kuru apģērbs nereti sastāvēja vienīgi no varavīksnes krāsās darinātām lupatiņām vai vietumis tikai no varavīksnes krāsām. Bija taču Praida mēnesis, un jauniešu pulki sestdienas vakarā devās uz kādu, kā likās, ļoti vērienīgu ar šo mēnesi saistītu pasākumu. Aina bija tiešām spilgta, tāpēc, ja es būtu Augustīna ideju par paralēli pastāvošajām Dieva un zemes pilsētām apspēlējošs kinorežisors, tad metro redzēto noteikti izmantotu, atveidojot civitas terrena izpausmi.
Aina metro asi kontrastēja ar nākamās dienas pieredzi. Pēc atpūtas svētā Jāzepa viesu mājā, ko dominikāņu brāļi man un tēvam Kozmam – priesterim no Nigērijas – bija uzticējuši, mēs nākamajā rītā devāmies iepazīt tuvējo apkārtni. Pirmais, ko svētdienas rītā sasniedzām, bija Amerikas Katoļu Universitātes komplekss. Kartē, ko piešķīra konferences dalībniekiem, bija uzskaitītas četrdesmit ar universitāti saistītas būves, turklāt, notiekot konferencei, universitātes teritorijā aktīvi turpinājās jaunu ēku celtniecība, kas liecina par izglītības iestādes attīstību.
Izpētījām, ka uzreiz blakus universitātei atrodas vēl divas vērā ņemamas celtnes: Dominikāņu Studiju nams un grandiozā romānikas un bizantiskajā stilā veidotā pasaules lielāko baznīcu saraksta pirmajā trīsdesmitniekā esošā (lai gan tās gidi saka – pirmajā desmitniekā esošā) Bezvainīgās Ieņemšanas Nacionālās Svētnīcas bazilika. Pavisam neliela gājiena attālumā no universitātes atrodas Svētā Jāņa Pāvila II Nacionālā svētnīca (Saint John Paul II National Shrine), kas ir greznota ar milzīgu svētā portretu. Pamanījām arī nelielo svētā Antonija baznīcu – tā celta tā, ka, tajā esot, šķiet, ka atrodies lielā zivs vēderā, kurā pabija pravietis Jona. Zināju, ka nedaudz lielāka gājiena attālumā atrodas arī Redemptoris Mater seminārs, taču to laika trūkuma dēļ neizdevās apmeklēt. Bet ar minētajām jau bija vairāk nekā gana, lai saprastu, ka esmu nokļuvis īstā katoliskās kultūras oāzē.
Pieminētais kontrasts ne tik daudz saistās ar Amerikas lielo un daudzskaitlīgo celtņu pieredzēšanu iepretim daudz pieticīgākajiem Latvijas u. c. Eiropas valstu apmēriem. Tas saistās drīzāk ar to, uz ko norāda daudzās nosauktās celtnes iepretim pazemes metro stacijā redzētajam. Runa ir par dzīvas un plaukstošas katoliskās kultūras pieredzēšanu, par civitas Dei pieredzēšanu Vašingtonā. Tā ir tik auglīga, ka dalās savos labumos arī ar ticības brāļiem no citām pasaules valstīm, lai stiprinātu labāko no pilsētām, kas stiepjas pāri un cauri tik daudzām pasaules vietām – pat tādām, uz kurām mēs neattiecinātu vārda “pilsēta” parasto nozīmi.
Ir taisnība, ka katoliska kultūra sastopama arī Latvijā, Lietuvā, Polijā un citās mājām tuvākās zemēs. Bet, ja, raksturojot kristietības stāvokli šajās vietās, tiek runāts par “ticības krīzi”, “Eiropas dekristianizāciju”, tad pašā 18. gadsimta nogalē dibinātajā Vašingtonā kristietība parādījās kā kaut kas jauns, lai arī mantots, kā kaut kas svaigs un augošs, lai arī dziļi iesakņots. Tas radīja un rada lielu prieku. Vienlaikus Vašingtonā redzēju, ka civitas terrena, kas ir ļoti varena, atrodas turpat blakus un arī tā dalās ar saviem “augļiem”. Protams, nav nepieciešams braukt uz Vašingtonu, lai pieredzētu abu “pilsētu” līdzāspastāvēšanu. Bet, iespējams, bija jāaizbrauc līdz Vašingtonai, lai labāk pamanītu Dieva pilsētas varenību.
Brīnišķīgās apkārtnes izpēte konferences laikā mijās ar brīnišķīgu cilvēku iepazīšanu. Viena no jaukākajām lietām visā braucienā bija aktīvu, talantīgu un ticībā dedzīgu vienaudžu sastapšana no dažādām valstīm. Tas pasākumam piešķīra īsteni katolisku noskaņu. Sarunas saistībā ar konferences tēmu un citām tēmām interesantākas darīja apstāklis, ka, neskatoties uz filozofijas un teoloģijas studentu pārsvaru, bija sastopami arī žurnālistikas, jurisprudences u. c. jomu studenti, kuri diskusijām pienesa dažādus papildinājumus. Šo studentu klātbūtne mani ļoti iepriecināja – tas bija praktisks apstiprinājums uzskatam, ka filozofija un teoloģija nepavisam nav domāta tikai tiem, kas institucionālā līmenī nodarbojas ar šo jomu pētniecību.
Kopumā vašingtonieši mūs uzņēma ārkārtīgi viesmīlīgi, un par to viņiem paldies! Piemēram, bez visa jau minētā tika organizēti arī konferences atklāšanas un noslēguma banketi. Tieši konferences atklāšanas banketā Huans no Meksikas – ārkārtīgi laipns un mīlestības pilns filozofijas un teoloģijas pasniedzējs – pēc mūsu sarunas izteica vārdus, kuri man palīdz kopsavilkt visu ASV piedzīvoto: “Es nespēju noticēt, ka vēl kāds interesējas par šīm lietām!” Ja kāds, kurš lasa manu pārskatu par braucienu, arī interesējas par “šīm lietām”, tad aicinu sekot līdzi Tomisma Institūta darbībai – varbūt viņu piedāvātās iespējas aizvedīs kādā līdzīgā piedzīvojumā.
[1] Vairāk par Cilvēku Ekoloģijas Institūtu skat.: https://ihe.catholic.edu/
[2] Vairāk par Tomisma Institūtu skat.: https://thomisticinstitute.org/
[3] Īpašu uzmanību var pievērst Tomisma Institūta Youtube vietnē īstenotajam projektam “Aquinas 101”, kura mērķis ir padarīt sv. Akvīnas Toma mācību pieejamāku mūsdienu informācijas telpas apstākļos. Projekta ietvaros dominikāņu brāļi, izpildot sava ordeņa devīzē ietverto aicinājumu dalīties ar pārdomāto, nelielos video ierakstos iepazīstina ar (lielākoties, bet ne tikai) Teoloģijas summas artikuliem un piedāvā to skaidrojumus (skat. https://www.youtube.com/c/TheThomisticInstitute).
[4] Ar Maikla Gormena CV iespējams iepazīties šeit: https://philosophy.catholic.edu/faculty-and-research/faculty-profiles/gorman-michael/cv-gorman-september-2022.pdf
[5] Ar Hitindžera CV iespējams iepazīties šeit: https://cslr.law.emory.edu/_includes/images/sections/people/faculty-and-fellows/fac-and-fellows-cv/hittinger-cv.pdf
[6] Ar galvenajiem D. Lega akadēmiskās dzīves notikumiem iespējams iepazīties šeit: https://dhs.edu/people/rev-dominic-legge-o-p/
