Iespējams, kāds no TELOS lasītājiem ir saglabājis atmiņā šādu izteiksmīgu portretskici no Čārlza Dikensa romāna Saltais nams: “Ar šo vīru, Lorensu Boitornu, mēs reizē gājām skolā, – teica misters Džāndiss, (..) – tas bija pirms vairāk nekā četrdesmit pieciem gadiem. Tolaik viņš bija pats nemierīgākais zēns pasaulē un tagad ir pats nemierīgākais vīrietis. Tolaik viņš bija pats skaļākais zēns pasaulē un tagad ir pats skaļākais vīrietis. Tolaik viņš bija pats spēcīgākais un veselīgākais zēns pasaulē un tagad ir pats spēcīgākais un veselīgākais vīrietis. Varens cilvēks! (..) Viņš ir gadus desmit vecāks par mani, pāris collu garāks, allaž turas braši kā vecs kareivis, galvu atmetis un krūtis izriezis; delnas viņam kā kalējam, tikai tīras, un plaušas! Tās nav salīdzināmas ne ar ko. Vienalga, vai viņš runā vai smejas, vai krāc, tās liek trīcēt visām nama sienām. (..) Bet galvenais ir tas, kas šim vīram iekšā: viņa atsaucīgā sirds, viņa kvēlā daba, viņa spirgtais gars. (..) Tas ir galvenais, ko es gribēju teikt par viņu. (..) Valoda viņam ir tikpat krāšņa kā balss. Viņš arvien metas galējībās, nemitīgi pārspīlē. Kaut ko nopeldams, viņš ir pats niknuma iemiesojums. Pēc runas spriežot, viņu var noturēt par īstu briesmoni, un šķiet, ka tādu slavu viņš viena otra acīs tiešām ir iemantojis.”[1]
Dikensa romāns turpinājumos sāka iznākt 1852. gada martā, bet jau jūnijā visas angļu lasošās publikas sarunu temats bija Boitorna pārsteidzošā līdzība prototipam. Par izcilu šo portretējumu atzina jurists un dienasgrāmatu autors Henrijs Krabs Robinons – prototipa, 77 gadus vecā rakstnieka Voltera Sevidža Lendora draugs. Dikensam tobrīd bija četrdesmit gadu, viņš Lendoru cienīja un apbrīnoja, un pieaicināja par krusttēvu dēlam, kuram deva vārdu Volters Lendors Dikenss. Pie Lendora portretējuma, īpaši pie izteiksmīgo roku un “kalēja delnu” valodas, kas varēja būt itin draudīga, tomēr aizvien saglabājot jutīgumu un maigumu, Dikenss vēlreiz atgriezās 1869. gadā, recenzējot tikko klajā nākušo Džona Forstera sarakstīto Lendora biogrāfiju.[2]
Latviešu valodā Lendora darbi nav tulkoti. 1940. gadā iznākušajā Angļu dzejas antoloģijā, ko sastādīja Anšlavs Eglītis un Viljams Metjūss, Lendora vārds nav atrodams pat ne zemsvītras piezīmēs. Šķiet, nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Dikensa romāna tulkojumā lasāmais ir teju vienīgais Lendora uzzibsnījums latviskajā kultūrtelpā un tas pats – aizplīvurots. Bet vai vispār vajag rakstīt par kaut ko, kam trūkst jelkāda konteksta?
Atzīšos, ka man ir gluži personisks konteksts. Pirms daudziem gadiem, vēl studiju laikā nejauši nopirku Lendora darbu, liekas, viņa Kopoto rakstu 1868. gada pārizdevuma pirmo sējumu, kas nezin kā bija ieklīdis Rīgas antikvariātā. Šķirstīju to. Sējumā bija sakopotas vairāk nekā astoņdesmit neparastas iztēlotas sarunas (Imaginary Conversations – tāds ir Lendora izvēlētais žanra apzīmējums). Tur sarunājās Olivers Kromvels ar Volteru Noublu, Kostjuško ar Poņatovski, Perikls ar Sofoklu, Aristotels ar Kallistēnu, Ruso ar Malerbu, misters Pits ar misteru Kaningu un daudzi jo daudzi citi. Aristotels, starp citu, saka Kallistēnam: “Barbari mani neinteresē vairāk kā kāds zivju bars.” Kalllistēns atbild: “Mani arī ne.” Aristotels turpina: “Un viņu valdnieki tāpat.” Kallistēns tad bilst: “Jā, tik tiešām, starp šiem valdniekiem nav citas atšķirības, kā vien titulos un aiz viņiem paliekošajos atkritumos. Vai tas persietis vai maķedonietis, Aleksandrs vai Dārijs, abi ir pār vienu kārti metami, ja tie apspiež brīvību Grieķijā.”[3]
Gadiem ritot, Lendora sējums kaut kur noklīda, bet viņa vārds ik pa laikam uzpeldēja dienišķo domu haosā, pat tik uzmācīgi, ka iegādājos Kopoto rakstu reprintu, ko ik pa brīdim izceļu no plaukta un nopūšos: Kaut es spētu tik brīvi orientēties prātam neaptverami plašajā un dziļajā politiskās, filozofiskās, estētiskās un sadzīviskās kultūras okeānā, kā to gluži vai rotaļājoties spēja Volters Sevidžs Lendors, turklāt liekot iztēloto sarunu dalībniekiem pārrunāt tematus, kuros spīvi saduras Lendora laika aktualitātes, viņa paša nereti ārkārtīgi asā attieksme pret tām, kā arī pamatota pārliecība, ka viņa lasītāji tikpat labi kā viņš pazīst tēlotos personāžus un spēj saprast un interpretēt to paustā vēstījuma jēgu un nianses. Nepārprotami Lendors liek noprast, ka pats nav barbars, un aicina savus lasītājus arī nebūt tādiem.
Volters Sevidžs Lendors nodzīvoja garu mūžu (1775–1864). Viņš piedzīvoja gan atzinību literātu vidū, gan brīžiem krita nežēlastībā, tomēr vairāku paaudžu laikabiedru acīs aizvien bija pat vairāk nekā pamanāms. Lielbritānijas Nacionālajā biogrāfiju vārdnīcā viņam veltītajā šķirklī (tā autors ir Virdžīnijas Vulfas tēvs, kritiķis un biogrāfiju autors Leslijs Stīvenss) lasām: “Gandrīz deviņdesmit gadus viņš bija un palika tipisks angļu privātskolas zēns, pilns īgnuma un stūrgalvības, piebāzts ar dzeju latīņu valodā, bet tikpat daudz viņā bija cēlsirdīgas impulsivitātes, bruņnieciska sentimenta un prasmes priecāties.”[4] Par ārkārtīgi augsto vērtējumu, ko Lendors bija izpelnījies laikabiedru acīs, liecina neskatāmi rakstos sameklējami piemēri, te tikai viens: Semjuels Teilors Kolridžs, sūtot sievai Lendora rakstītu, pavisam necilu zīmīti, piekodina: “Atsūti man to atpakaļ, jo man labpatiktos, ka manā īpašumā būtu tik ievērojama vīra un tik spoža un oriģināla Ģēnija rokraksta paraugs.”[5]
Mūsdienas ir ienesušas savas korektūras. Kritiķis Maikls Šmits savā monumentālajā grāmatā Dzejnieku dzīves (pie tās vēl atgriezīsimies esejas otrajā daļā) spiests atzīt, ka Lendora Iztēlotās sarunas neviens vairs nelasa, bet dzejā pats autors ir darījis visu, lai atbaidītu lasītājus.[6] Taču – ko saprotam ar mūsdienām? Un ko – ar lasītājiem? Ezra Paunds, viens no nozīmīgākajiem angliski rakstītās dzejas modernisma līderiem, bija uzticīgs Lendora lasītājs. 1920. gada esejā, kas veltīta Remī de Gurmonam, viņš starp citu rakstīja: “Lendora Kopotie raksti cilvēces civilizēšanā paveiks daudz vairāk nekā visa mūsu šobrīd pieejamā universitāšu izglītība.”[7] Tiesa, viņš akcentus salika, kā lasām esejā “Smagais un vieglais franču poēzijā”, šādi: “Landora dzejas līmenis no reizes reizē ir galēji nelīdzens. Mūsu attieksmei pret viņu vairāk jābalstās sajūsmā par viņa prozu.”[8] Gluži patētisks ir kāds cits Ezras Paunda izteikums esejā Kā lasīt: “Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”[9]
Un, protams, Džeimss Džoiss. Ulisa nodaļā “Saules vērši” Džoiss rotaļājas ar stiliem un atsevišķas teksta pasāžas raksta Džona Banjana, Daniela Defo, Džonatana Svifta, Edmunda Bērka un daudzu citu, tostarp Voltera Sevidža Lendora stilā.[10]
Kas īsti bija Volters Sevidžs Lendors? Kādam laikmetam viņš pieder? Ko viņā saskatīja modernisma klasiķi un ko – laikabiedri? Par to lasiet turpinājumā.
[1] Čārlzs Dikenss, Saltais nams. Tulk. Zane Rozenberga. No: Čārlzs Dikenss, Raksti, 8. sēj. Rīga: Liesma, 1989, 138., 139. lpp.
[2] Charles Dickens, Landor’s Life. All the Year Round, Volume II, From June 5 to November 27, 1869. Including No. 27 to No. 52, pp. 181–185.
[3] The Works of Walter Savage Landor in Two Volumes. Vol. I. London: Chapman and Hall, 193 Picadilly, 1868, p. 232. Reprint: La Vergne: Kessinger Publishing, 2009.
[4] https://en.wikisource.org/wiki/Dictionary_of_National_Biography,_1885-1900/Landor,_Walter_Savage
[5] R. H. Super, “Landor’s Letters to Wordsworth and Coleridge”, Modern Philology, vol. 55, no. 2, 1957, pp. 73–83. JSTOR: http://www.jstor.org/stable/435432
[6] Michael Schmidt, Lives of the Poets. New York: Alfred A. Knopf, 1999, p. 386.
[7] Literary Essays of Ezra Pound. Edited with an Introduction by T. S. Eliot. New York: A New Directions Book, 1954. Reprint: 2009, p. 344.
[8] Ibid., p. 286.
[9] Ibid., p. 32.
[10] Don Gifford with Robert J. Seidman, Ulysses Annotated. Revised and Expanded Edition. Berkeley, Los Angeles, London: University of California Press, 1989, p. 434. Šo darbu komentāru rakstīšanai savam Ulisa tulkojumam izmantojis arī Dzintars Sodums. Protams, tā kā latviski nav tulkota ne rinda no Lendora darbiem, Sodumam nebija iespējams attiecīgo tekstu atveidot Lendora stilā.
