Darvinisms, kristietība un Skola2030

Pēdējos gados no zinātniekiem un teologiem nereti izskan aicinājums veidot zinātnes un reliģijas dialogu. Nav gan zināms, kā uz šāda dialoga ideju skatītos plašāka sabiedrība, sevišķi tā Latvijas sabiedrības daļa, kuras izpratne par reliģiju ir veidojusies padomju izglītības iespaidā. Visdrīzāk, netrūkst tādu cilvēku, kas zinātnes un reliģijas dialogu uzskata par nevajadzīgu, jo pielīdzina reliģiju (vismaz kristietību) krustnešu savulaik uzspiestai tumsonībai. Ja skolu izglītības programmās izpaliek vispusīga reliģiskā izglītība, tad šāda izpratne var viegli saglabāties no paaudzes paaudzē. Arī cilvēkiem, kuri nav tik negatīvi noskaņoti, priekšstati par ticības savienojamību vai nesavienojamību ar zinātni var būt viens no nozīmīgākajiem faktoriem attieksmes veidošanā pret reliģiju. Sabiedrības priekšstati par zinātni un reliģiju būtu interesants socioloģisko pētījumu temats. Jautājums gan nav par vairākuma viedokli, bet gan par patiesības meklējumiem.[1]

Kā šos patiesības meklējumus ievirza valsts izglītības programmas postpadomju Latvijā? Vēl 2000. gadu pirmajā desmitgadē izdotajās dabaszinību mācību grāmatās bija atrodamas tās pašas padomju historiogrāfijas klišejas. Piemēram: “Pēc Romas impērijas sabrukuma Eiropā sākās “tumšie” viduslaiki. Plašumā vērsās māņticība un analfabētisms. (..) 14. gs. Eiropa “pamodās” no garīgā pagrimuma. (..) Sākās zinātnieku cīņa par jaunu pasaules uzskatu. (..) Zinātne pakāpeniski atbrīvojās no reliģijas gūsta.”[2] Padomju historiogrāfijai šādas klišejas bija ērti pārņemt no XIX gadsimta otrajā pusē popularizētiem, lai gan XX gadsimta zinātnes vēsturnieku darbos pamatā atspēkotiem priekšstatiem par zinātnes un reliģijas attiecību vēsturi kā vienu vienīgu konfliktu vai “karu”.

Šķiet, ka jaunākajās dabaszinību programmās, kas saistītas ar projektu “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030), ir izteiktāka vēlme, cik vien iespējams, izvairīties no jautājumiem, kas skar reliģisko pārliecību. Rodas iespaids, ka dabaszinātņu vēsturei mācību programmas pievēršas aizvien mazāk un fragmentārāk. Rezultātā lasītājam, kurš interesējies par zinātnes vēsturi, mācību grāmatās sniegtā informācija var dažkārt likties nepanesami selektīva un vienkāršota. Acīmredzot programmu autori uzskata, ka visa uzmanība jākoncentrē uz jaunākajiem un praktiski pielietojamiem sasniegumiem. Tomēr zinātnes vēstures apguve var būt nozīmīga labākai izpratnei un intereses radīšanai, kalpojot arī kā “tilts” starp dabaszinātņu un humanitāro izglītību.

Tomēr ir vismaz viens temats, kura apguvē ir grūti pilnībā izvairīties no reliģijas un zinātnes attiecību pieminēšanas. Runa ir par dabaszinību un bioloģijas programmās aplūkoto dzīvības rašanos un evolūcijas teoriju. Kādu pieeju projekta Skola2030 autori ir izvēlējušies šo tematu apguvei?

Dabaszinību programmas vidējai izglītībai paraugā rakstīts: “Pastāv vairākas dzīvības izcelšanās teorijas (bioķīmiskā, panspermijas, kreacionisma u. c.), par kurām joprojām notiek diskusijas.” Skolēni, “izmantojot dažādus informācijas avotus, argumentēti diskutē par dzīvības izcelšanās teorijām. Pamato savu viedokli par dzīvības izcelšanās teoriju un evolūcijas (Darvina) teorijas būtību.”[3]

Atstājot ārpus diskusijas panspermiju (tā ir teorija par dzīvības rašanās vietu Visumā, t. i., ārpus Zemes, nevis par pamatproblēmu – dzīvība radusies), kā galvenās alternatīvas paliek bioķīmiskā un kreacionisma teorijas. Ar kreacionismu šajā gadījumā acīmredzot ir domāta pārliecība, ka dzīvību uz Zemes ir radījis Dievs. Savukārt bioķīmiskā teorija iekļautos Darvina evolūcijas teorijā kā tās sākotnējais etaps. Jāpiebilst, ka programmā skaidri nošķirta dzīvības rašanās problēma no evolūcijas teorijas, kas ir pareizi un apsveicami.

Interesanti, ko, “izmantojot dažādus informācijas avotus”, skolēni varētu secināt, mēģinot saprast, kura no šīm “teorijām” ir pārliecinošāka. Visdrīzāk, vērtējums daļēji būtu atkarīgs no tā, kāds priekšstats rastos par bioķīmiskās teorijas sekmēm. Mācību grāmatā Bioloģija vidusskolai šīs teorijas nelielais izklāsts rada iespaidu, ka tā dzīvības rašanās problēmu principā ir atrisinājusi, atlicis vien precizēt detaļas.[4] Grūti saskatīt iemeslu, kādēļ vēl jāpiemin kreacionisms kā alternatīva.

Tomēr mācību grāmatās bioķīmiskās teorijas izklāsti parasti pārspīlē šīs teorijas sekmes un noklusē neatrisinātās problēmas. Ja bioķīmiskā dzīvības rašanās teorija būtu tik sekmīga, varētu jautāt: kādēļ tad šūnas nevar radīt laboratorijas apstākļos?[5] Mūsdienu versijas par dzīvības bioķīmisko rašanos uzsvaru liek uz ribonukleīnskābju (RNS) katalītisko aktivitāti, ieviešot terminu “RNS pasaule”. Tomēr, papildus konkrētām problēmām (piemēram, attiecībā uz RNS sintēzi, stabilitāti un zemo katalītisko efektivitāti salīdzinājumā ar proteīniem), grūti atrast teorijas izklāstu, kas secīgi un saprotami izskaidrotu, kā no hipotētiskajām RNS pasaules “protošūnām” varēja rasties īstas šūnas, kurās ģenētiskās informācijas nesēja lomu pilda DNS, bet ķīmisko reakciju katalizatora lomu – proteīni.

Atgriežoties pie minētās mācību programmas, var pieņemt, ka, pieminot kreacionismu vismaz kā iespēju, autorus ir vadījusi vēlme ievērot toleranci pret dažādām reliģiskām pārliecībām. Tas varētu nozīmēt atsacīšanos no negatīva kristietības vērtējuma dabaszinātņu izglītības kontekstā. Var iedomāties, ka daži ateistiski noskaņoti vecāki šo pieeju uzskatītu par reliģiskas tumsonības ievazāšanu zinātniskajā izglītībā.

Tomēr, arī neatkarīgi no ateistu rūpēm par bērnu izglītošanu, šāds skatījums uz dzīvības rašanos un evolūciju zinātnes un reliģijas attiecību kontekstā nav izvēlēts veiksmīgi. Būtībā tas prasa izšķirties, kam ticēt – zinātnei vai Dievam, uzturot spēkā zinātnes un reliģijas attiecību konflikta ideju. Kaut arī minētajā bioloģijas mācību grāmatā teikts, ka dažādās pieejas dzīvības izcelšanās problēmas izpratnē ir “principiāli atšķirīgas”, kreacionisms ir nodēvēts par “teoriju”, tādējādi pielīdzinot to zinātniskai hipotēzei, kura tad nākotnē varētu tikt pārbaudīta ar dabaszinātņu metodēm. Atbilstoši šādam izklāstam viegli var rasties iespaids, ka ideju par Dievu var uzturēt spēkā vienīgi neatrisinātu dabaszinātņu “balto plankumu” vai “spraugu” (angļu val. gaps) aizpildīšanai. Šādu izpratni par Dieva lomu tās kritiķi mēdz apzīmēt kā God of the Gaps (“balto plankumu Dievs”).

Problēmu ar God of the Gaps veida argumentāciju nav grūti saskatīt. Ja šādu argumentu postulē izolēti, nepārzinot plašāku reliģijas filozofijas un dabas teoloģijas jautājumu kontekstu, to var saprast vienkārši kā argumentu, kas balstās nespējā pagaidām izskaidrot kādu dabas parādību vai notikumu. Nākotnē viens vai otrs zinātnes “baltais plankums” – šajā gadījumā dzīvības rašanās – var tikt aizpildīts ar labākiem naturālistiskiem izskaidrojumiem, piemēram, kādu pārliecinošāku bioķīmiskās evolūcijas teoriju, rezultātā Dieva lomai aizvien mazinoties.

Vēl viena problēma ar kreacionismu, kā tas skatīts minētajā mācību grāmatā, ir tā dažādie un neskaidrie formulējumi, kas skolas vecuma lasītājiem domātā tekstā ir nevietā. Kreacionisms ir raksturots gan kā dzīvības rašanās, gan arī kā dzīvās dabas daudzveidības rašanās izskaidrojums ar dievišķu iejaukšanos. Vēl ir minēts “progresīvais kreacionisms”, kas “atzīst organismu evolūciju”, taču jaunu sugu rašanos “viņi skaidro ar tiešu Dieva iejaukšanos dabas norisēs”. No teksta grūti saprast, kāda veida evolūciju šis kreacionisms atzīst. Droši vien domāts, ka progresīvais kreacionisms kā dabiski izskaidrojamu atzīst vienīgi mikroevolūciju sugu ietvaros, bet ne sugu veidošanos un makroevolūciju. Lasītājam var viegli rasties iespaids, ka visi minētie kreacionismi ir tādi paši God of the Gaps veida argumenti, kuri, ņemot vērā grāmatā minēto evolūcijas teorijas izklāstu, kļūst aizvien nevajadzīgāki, zinātnei attīstoties.

Citas izpratnes par kreacionismu, piemēram, kreacionisma doktrīnas attīstība katoļu teoloģijā, mācību grāmatā nav pat pieminētas. Evolūcijas teorijas kontekstā var minēt divu pāvestu formulēto nostāju. 1950. gadā Pijs XII enciklikā Humani generis rakstīja, ka baznīca nenoliedz diskusijas un pētījumus par evolūciju, ieskaitot cilvēka ķermeņa izcelšanos no iepriekš eksistējošas matērijas, bet vienlaikus postulē, ka cilvēka dvēsele ir Dieva tiešas radīšanas rezultāts. 1996. gadā Jānis Pāvils II no jauna atgriezās pie šīs enciklikas, atbalstot tajā pausto, bet piebilstot, ka jaunāku zināšanu rezultātā evolūcijas teorija ir atzīstama “par vairāk nekā hipotēzi”.[6]

Varētu iebilst, ka šāds skatījums, runājot konkrēti par cilvēka prāta un apziņas evolūciju, arī atgādina God of the Gaps veida argumentāciju. Tomēr izpratne par cilvēka dvēseles un apziņas eksistenci ir metafizisks, nevis vienīgi empīriski noskaidrojams jautājums. Lai arī kāda korelācija netiktu atrasta starp fizikālu sistēmu darbību un apziņas parādībām, atklāts paliek jautājums: kāpēc šādai fizikālai sistēmai (lai arī cik sarežģītai) būtu jārada subjektīvi apziņas stāvokļi?

Jāpievērš uzmanība, ka God of the Gaps argumentu kritikai var būt divējāda, gluži pretēja motivācija. Viena iespēja ir, ka šī kritika aicina atturēties no ne sevišķi labu argumentu izmantošanas reliģijas apoloģētikā. No otras puses, God of the Gaps argumentus var kritizēt ateisti, apgalvojot, ka Dieva loma pasaules izskaidrošanā ir aizvien samazinājusies, un paužot pārliecību, ka nākotnē “universālais darvinisms” izskaidros ne vairs tikai dzīvības evolūciju, bet visas zinātniskās un filozofiskās problēmas – no apziņas līdz pat Visuma (vai Multiverse jeb daudzu Visumu) eksistencei. Šādi universālie darvinisti no God of the Gaps argumentu kritikas, varbūt pašiem to nemanot, nonāk “balto plankumu naturālisma” (Naturalism of the Gaps) pozīcijā, t. i., ticībā un cerībā, ka metafiziskais naturālisms nākotnē noteikti aizpildīs visus “baltos plankumus” realitātes izpratnē.

Ieskicējot darvinisma un kristietības dialogu

Atgriežoties pie dabaszinātņu mācību grāmatām reliģijas un zinātnes attiecību kontekstā, grūti atrast piemērotākus formulējumus par tiem, kādi atrodami ASV Nacionālās zinātņu akadēmijas izdevumā par evolūcijas teorijas mācīšanu skolās. Atbilde uz jautājumu “Vai iespējams ticēt Dievam un vienlaikus atzīt evolūciju?” ietver šādu formulējumu:

Daudzi jūdaisma un kristietības reliģijām piederīgie cilvēki tic, ka Dievs darbojas pasaulē caur evolūcijas procesu. Tas nozīmē, ka Dievs ir radījis gan pasauli, gan veidu, kā radītās būtnes var laika gaitā pielāgoties mainīgajai videi. (..) Reliģija un zinātne atbild uz atšķirīgiem jautājumiem. Zinātne neatbild uz jautājumu, vai Visumam un cilvēka eksistencei ir mērķis. (..) Neviens izziņas ceļš nevar sniegt visas atbildes uz cilvēku uzdotajiem jautājumiem. (..) Zinātne ir dabiskās pasaules izziņas veids. Tā aprobežojas ar dabiskās pasaules izskaidrošanu ar dabisku cēloņu palīdzību. Zinātne neko nevar pateikt par pārdabisko. Jautājums par Dieva eksistenci ir jautājums, kura priekšā zinātne ir neitrāla.”[7]

Protams, šie īsie postulāti daudzus mācību satura, filozofiskus un teoloģiskus jautājumus atstāj neatbildētus: piemēram, kā reliģiskajā izglītībā no mītiski burtiskās ticības un antropomorfiskā Dieva tēla izaugt līdz nākamajām ticības attīstības stadijām.[8]

Citētais teksts arī atstāj nepieminētu dabas teoloģiju – dabaszinātņu atziņās balstītu argumentāciju par labu teisma saprātīgumam. Kā piemēru var minēt debates, kas pēdējos gadu desmitos ir atjaunojušas interesi par dabas teoloģiju – par Visuma fizikālo likumu un konstanšu “smalko saskaņotību” (fine-tuning), bez kura dzīvības rašanās un evolūcija vispār nebūtu iespējamas. Reliģijas un zinātnes dialoga vietā minētie formulējumi drīzāk pauž nostāju, ka runa ir par divām pilnīgi atšķirīgām un savstarpēji neatkarīgām jomām, starp kurām nav nekādas saskarsmes. Taču bioloģijas mācību programmas kontekstā šādu pieeju var saprast arī kā pragmatisku mērķu vadītu: zinātnes un reliģijas attiecību izpratne ir saistīta ar nepieciešamību pārlūkot tik plašu tēmu loku, ka šajā kontekstā to nebūtu praktiski iespējams izvērst.

No otras puses, cilvēki, kurus var dēvēt par ateisma fundamentālistiem, nepiekristu samiernieciskajiem formulējumiem par reliģijas un zinātnes savienojamību. Viņi apgalvotu, ka no Darvina evolūcijas teorijas nešaubīgi izriet ateisms. Šāda nostādne ir izplatīta populārzinātniskajā literatūrā, un laikam tāpēc arī daudzi kristieši tai ir pievienojušies. Tādu kreacionisma virzienu izplatību, kas vai nu pilnībā noliedz dzīvības evolūciju, vai vismaz darvinisma atzītos evolūcijas cēloņus, var skaidrot kā pretreakciju uz šo nostādni.

Šajā kontekstā jāmin arī viedoklis, ka Darvins savu teoriju radīja nevis dabaszinātnisku novērojumu rezultātā, bet gan aprakstot dabā notiekošo atbilstoši sava laika Anglijas sabiedrības tendencēm, t. i., XIX gadsimta pirmās puses industrializācijas un mežonīgā kapitālisma laikā. Šāds redzējums gan ir vienpusīgs, jo ignorē Darvina daudzveidīgās dabaszinātniskās intereses un novērojumus, tomēr arī tajā ir savs patiesības grauds. Vienā savas teorijas aspektā Darvins tiešām ieguva zināmu “atklāsmi” no garīdznieka un apgaismības progresa ideju kritiķa Tomasa Maltusa darba par cilvēku “populācijas principu”. Iespējams, cits dabaspētnieks, sevišķi ārpus tā laika Anglijas sociālā konteksta, evolūcijas teoriju būtu formulējis, liekot citus akcentus un lietojot citu metaforu Maltusa piedāvātās frāzes “cīņa par eksistenci” vietā.[9]

Neraugoties uz ārējo kultūras faktoru ietekmi, darvinisms pamatā tomēr ir dabaszinātniska teorija, kas mēģina izskaidrot, kāpēc notiek dzīvības evolūcija. Tā nav ideoloģija vai ētikas mācība. Darvinismu var izmantot kā ideoloģisku ieroci, piemēram, ateisma propagandā, taču evolūcijas teorijas ateistiska interpretācija nav jāpieņem par pašsaprotamu.

Kā alternatīvu ateistiskai darvinisma interpretācijai var minēt ievērojamā XX gadsimta ģenētiķa Teodosija Dobžanska (Theodosius Dobzhansky, 1900–1975) skatījumu. Dobžanskis piedzima Krievijā, bet 1927. gadā izmantoja iespēju pārcelties uz ASV, kur 1937. gadā publicēja darvinismu un ģenētiku sintezējošu pētījumu Ģenētika un sugu izcelšanās. Bioloģijas mācību grāmatās bieži citē Dobžanska rakstīto, ka “bioloģijā viss iegūst jēgu vienīgi evolūcijas gaismā” (“nothing in biology makes sense except in light of evolution”). Parasti gan nepiemin, ka, atšķirībā no vairākuma XX gadsimta vadošo evolucionistu, kuri bija ateisti vai agnostiķi, Dobžanskis atklāti pauda savu kristīgo ticību. Evolūcijas atzīšana viņa skatījumā bija saskanīga un savstarpēji papildinošās attiecībās ar kristietību: “Kristietība ir savā būtībā evolucioniska. Tā atzīst, ka vēstures jēga izpaužas progresīvā attīstībā no Radīšanas caur Pestīšanu uz Dieva pilsētu.”[10]

Šāda kreacionisma skatījumā dabas pasaule ir radīta kā “stāsts”, nevis kā pabeigts mehānisms. Dzīvības evolūcijas process nav vienīgi konkurence un cīņa par eksistenci, bet arī jaunu vērtību radīšana.[11]

Evolucionārās bioloģijas un kristietības attiecību skaidrošana nav vienkāršs uzdevums, jo tas aptver ārkārtīgi plašu jautājumu loku.[12] Tomēr ir iespējams virzīties tālāk par šī temata izpratni vienkāršotas viltus dilemmas formā, kas prasa izšķirties starp ticību Dievam vai ticību Darvinam.



[1] I. Plūme, “Kristīgā ticība un zinātne” // 2021, Portāls Telos.lv: https://telos.lv/kristiga-ticiba-un-zinatne/

[2] Piemēram, V. Rēvalds, Fizikas un tehnikas vēstures lappuses. LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 9. lpp. Tie paši apgalvojumi izteikti 2009. gadā izdotajā autoru kolektīva sastādītajā mācību grāmatā Dabaszinības 10. klasei (apgāds Lielvārds).

[3] https://mape.skola2030.lv/materials/pKun75V8Cx7D38fDnuWBXR

[4] L. Sausiņa, Bioloģija vidusskolai. 1. Dzīvo organismu daudzveidība un evolūcija. Zvaigzne ABC, 2008, 2010, 2014, 2019. “Hipotēzes par dzīvības rašanos uz Zemes” skaidrotas 158.–161. lpp.

[5] 2010. gadā parādījās ziņas par “mākslīgās dzīvības” radīšanu, ko veica ASV zinātnieku grupa Kreiga Ventera vadībā. Runa ir par mākslīgā genoma (baktērijas hromosomas) sintēzi, taču jāņem vērā, ka par šī genoma “mājvietu” kļuva jau pastāvoša baktērijas šūna.

[6] Citēts pēc St. J. Gould, Rocks of Ages. Science and Religion in the Fullness of Life. Vintage, 2002, pp. 75–82.

[7] National Academy of Sciences. Teaching About Evolution and the Nature of Science. 1998, p. 58.

[8] L. Geikina, Mācīties būt … un dzīvot kopā! Reliģiskā izglītība valsts skolās: Latvijas un Eiropas pieredze. SIA “Izdevniecība Drukātava”, 2013, 2. nodaļa.

[9] P. Bowler, Darwin Deleted. Imagining a World without Darwin. The University of Chicago Press, 2013.

[10] Citēts pēc M. Ruse, Monad to Man. The Concept of Progress in Evolutionary Biology. Harvard University Press, 2009, p. 397. Līdzīgus uzskatus ir paudis ilggadējais ASV Cilvēka genoma projekta vadītājs Frānsiss Kolinss: Fr. Collins, The Language of God. A Scientist Presents Evidence for Belief. Free Press, 2007.

[11] H. Rolston, Genes, Genesis and God: Values and their Origins in Natural and Human History. Cambridge University Press, 1999.

[12] M. Ruse, Can a Darwinian be a Christian? The Relationship between Science and Religion. Cambridge University Press, 2000.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: