Tā, it kā nekas nebūtu noticis

un neatdod mani aizbraukt
ar melnajiem naida ratiem
bet pārnes no karalauka
tā kā brāli kā dēlu kā vīru

Knuts Skujenieks, “Pēc skaudra maiguma”

Karš nav ne jauna, ne reta parādība cilvēces vēsturē. Pulicera balvu saņēmušo vēstures pētnieku Vila Dirāna un Arielas Dirānas grāmatā Vēstures mācības (1968)[1] konstatēts, ka pēdējos 3421 gados karš nav bijis vien 268 no tiem, turklāt šie gadi neatrodas vienkopus, bet ir izkaisīti kā mazas saliņas lielā okeānā. Ja mums, kā kādreiz romiešiem, būtu uzbūvēts dievībai Jānusam veltīts templis ar vārtiem, kurus varētu aizvērt tikai tad, kad pasaulē nav kara, iespējams, mēs labāk saprastu, cik liela svētība un rets brīnums ir miers.

Runājot par karadarbību Ukrainā, kas norisinās pavisam netālu no Latvijas, būtu nepieciešams noskaidrot, kas šoreiz ir citādi un kāpēc tik daudzas valstis nolēmušas nepalikt vienaldzīgas pret it kā taču kārtējo karu garajā vēstures gaitā. Izskan publiski apgalvojumi, ka 21. gadsimtā šādi notikumi vairs nav iedomājami.[2] Cilvēkos valda stipra neizpratne un šoks gan par nežēlību pret civiliedzīvotājiem, gan to, ka tehnoloģiskā attīstība nav atcēlusi senākas karadarbības formas. Taču iespēju, ka uz to visu varētu arī vispār nereaģēt, neviens oficiāli nav atcēlis.

Mēģinot iejaukties notikumu gaitā, 2022. gada 2. martā Ņujorkā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju “Agresija pret Ukrainu”. Ar šo rezolūciju tika izteikts starptautiskās sabiedrības nosodījums Krievijas iebrukumam Ukrainā, kā arī Baltkrievijas iesaistei un Krievijas atbalstam nelikumīga spēka pielietošanai. Rezolūcija pieprasīja nekavējoties pārtraukt militārās aktivitātes un izvest Krievijas karaspēku no Ukrainas teritorijas. Balsojumā rezolūciju atbalstīja 141 valsts. Piecas valstis (ieskaitot Krieviju) balsoja pret, 35 valstis atturējās, bet 12 nepiedalījās balsojumā.[3] Vienprātības nebija, taču lielais vairākums nobalsoja par.

Šāda politiska apvienošanās un vairākuma nostāja ļāva pievērsties plašākam pasākumu lokam. Valstiskā mērogā atbildes izvērš daudzās frontēs vienlaicīgi – ir pārtraukta ekonomiskā sadarbība un kultūras apmaiņa, virtuālajā telpā nobloķēti karu slavinoši mediji un indivīdi, ieviesti sankcijām pakļaujamo personu un institūciju saraksti. Austrumeiropas teritorijā parādījās atsevišķas Padomju savienību un Sarkano armiju slavinošu pieminekļu nojaukšanas iniciatīvas.[4] Turklāt sabiedrības vairākuma atbalsts šiem pasākumiem apliecināja, ka tas nebija tikai valdošās elites uzskats. Arī pārējie iedzīvotāji bija līdzīgās domās. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts intervijā “Panorāmai” 2022. gada 11. maija vakarā sacīja: “Ir jāsaprot, ka mēs kā sabiedrība, lai arī karš nenotiek šeit Latvijā, jūtamies kā karā.”[5] Ja Latvijā karš notiek civiliedzīvotāju galvās, tad attiecīgi sabiedrības reakcijas vairs nav miera laika reakcijas. Šī kara ielaišana savā dzīvē plašākā nozīmē saistās ar jauniem ikdienas ieradumiem.

Karu nav iespējams ignorēt. Lai labāk saprastu, kādas neparedzamas sekas var būt ignorancei, ir vērts noskatīties austriešu režisora Mihaela Hānekes filmu Baltā lente (2009). Filmā attēlota dzīve nelielā Ziemeļvācijas ciematiņā, kuras mierīgo ritējumu pārtrauc nežēlīgu noziegumu virkne. Amerikāņu žurnālists un kultūras kritiķis Entonijs Olivers Skots par šo filmu ir teicis, ka tās pēdējie kadri iedveš šausmas nevis tāpēc, ka apkopo un noslēdz pēdējās divas ar pusi stundās notikušo, bet tāpēc, ka ciemata dzīve šķietami turpinās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Visi saprot, ka ir notikuši nežēlīgi noziegumi, taču vainīgie tā arī nav saukti pie atbildības un turpina nesodīti dzīvot mūsu vidū. Īsi pēc tam sākas Pirmais pasaules karš.

Tomēr, izvēloties savu pozīciju attiecībā pret notiekošo, ir jāizdara grūta izvēle starp kārtējo instinktīvo ļaušanos emocijām un apdomīgumu, balstoties iepriekš uzkrātā vēsturiskā pieredzē. Citu valstu iedzīvotājiem nebūtu jāizturas tā, it kā viņi paši atrastos karā vai kādas šausmu filmas sižetā, bet gan jāapzinās, ka viņi ir pozīcijā, no kuras ir iespējams palīdzēt, jo pie viņiem kara nav. Maldīgi ir domāt par vienu piemērotu rīcību attiecībā pret ukraiņiem, krieviem un citu valstu iedzīvotājiem ārpus šī konflikta epicentra. Vieniem tās ir mājas un ģimenes, kuras jāaizsargā, otriem tā ir ilūziju sagraušana pašiem par savu valsti un sabotāžas ceļu atrašana, citiem palīdzības resursu koncentrēšana un palīdzības robežu apzināšanās. Cilvēkiem ārpus konflikta joprojām būtu vēlams būt draudzīgiem, psiholoģiski noturīgiem, taisnīgiem, mēreniem un loģiskiem. Līdzjūtība pret cietušajiem nerodas, tikai iztēlojoties sevi viņu vietā. Gluži otrādi, tas pat var traucēt sniegt palīdzību, jo nav iespējams tikt pāri savām emocijām un aizsardzības reakcijām. Turklāt emocijas var tikt ātri izsmeltas un pāriet. Drīzāk būtu jāapsēžas un jāatbild uz jautājumu: vai es esmu gatavs dzīvot pieticīgāk un strādāt smagāk, lai apmaksātu dienu no dienas pieaugošos rēķinus un nodrošinātu sev un savai ģimenei un varbūt vēl kādam ēdienu un jumtu virs galvas? Kas šajā situācijā man dos spēku un neļaus pazaudēt dzīvesprieku? Un vai man ar to pietiks līdz šī kara beigām?

Pat ja personīgi mobilizējamies un ziedojamies, iespēja vainīgos sodīt joprojām ir atkarīga no spēku samēra. Ja ļaundaris izrādās spēcīgāks un netiek pilnībā sakauts, to krimināli sodīt īsti nav iespējams. Atvēsinot mūsu prātus, jurists Māris Lejnieks iespēju, ka nākotnē Vladimirs Putins un Krievijas armijas ģenerāļi tiks tiesāti, komentē šādi: “Atgādināšu, ka Slobodans Miloševičs uz apsūdzēto sola Hāgā nonāca tāpēc, ka Dienvidslāvijā mainījās valdība un pie varas nāca tāda valdība, kura bija ieinteresēta pārtraukt konfliktu ar pārējo pasauli un ANO tajā skaitā. Valdība pieņēma ļoti smagu lēmumu izdot kriminālvajāšanai Miloševiču un virkni personu no augstākās militārās vadības. Būtu pilnīgi bezcerīgi šobrīd prasīt Krievijai izdot Putinu un Krievijas ģenerāļus. Taču, ja notiktu kaut kāds brīnums un Krievijā mainītos vara, kura būtu ieinteresēta tomēr atjaunot sadarbību ar visu pārējo pasauli, tad kā viens no šādiem žestiem varētu būt arī šādu personu izdošana kriminālvajāšanai Starptautiskajai krimināltiesai. Šādā gadījumā pastāv iespēja, ka šīs personas varētu saukt pie atbildības arī pati Krievija.”[6] Respektīvi Vladimira Putina nonākšana uz apsūdzēto sola nebūt nav tik viennozīmīga.

Iespēja nodrošināt taisnīgu risinājumu pastāv tikai tajās teritorijās un sabiedrībās, kuras ir vienisprātis, ka šis taisnīgums ir nepieciešams. Lai arī par kara noziegumiem ir notiesāts pirmais krievu armijas karavīrs, 21 gadu vecais Vadims Šisimarins, un viņam piespriesti 10–15 gadi apcietinājuma,[9] skaidrs, ka tas bija iespējams tikai tāpēc, ka viņš ir kara gūsteknis, kurš nonācis šādā taisnīgumu pieprasošā teritorijā.

Uz taisnīgumu ir jāpastāv, par to ir jācīnās, cik vien ir iespējams. Taču nebūtu gudri iedomāties, ka tāpēc to uzreiz panāksim vai ka cīņa par taisnīgumu vienmēr noslēdzas ar absolūtu uzvaru. Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to. Daudzi cilvēki var savas dzīves laikā nepiedzīvot uzvaru vai netaisnīga režīma sabrukumu, bet tas nenozīmē, ka viņi nepiedzīvos taisnīgumu. Taisnīguma piepildījums vieglāk ieraugāms, ja uz to skatās no mūžības perspektīvas. Impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk, un zemiskums atspēlējas.

Vēlos noslēgt šo tekstu ar diviem piemēriem no Rietumu civilizācijas literatūras klasikas. Viljama Šekspīra lugā Ričards III attēlotais valdnieks ir varaskārs, viltīgs un nežēlīgs slepkava, kurš rīkojas pēc devīzes – mērķis attaisno līdzekļus. Viņam nav bijis svēts ne cilvēku, ne Dieva likums un viņš savā ceļā atstājis vien līķus un asiņu straumes. Lugas notikumi risinās Sarkanās un Baltās rozes kara noslēdzošajā fāzē, kad savā starpā par varu cīnījās divas dinastijas – Jorku un Lankasteru. Karš ilga 32 gadus, un ir aplēsts, ka tajā gāja bojā 20 000–30 000 vienkāršo karavīru un bruņinieku, kā arī dažas feodālās aristokrātijas dzimtas. Kara beigu posmā abu dinastiju pārstāvju domāšanu un rīcību karš bija deformējis tik spēcīgi, ka skatīt Ričardu III, lai arī viņš ir galvenais ļaunais varonis, kā vienīgo vainīgo būtu sekli. Cilvēki ar viņu sadarbojās, un Ričarda morāles trūkums viņus īpaši nešokēja – līdz punktam, kad tas pavērsās pret viņiem pašiem.

Lugas sākuma daļā izskan dusmu un sāpju plosītās karalienes Margaritas (varu zaudējušās Lankasteru dinastijas pārstāves) lāsti, kas veltīti Ričardam:

Ja debesīm vēl ir kāds sods vai sērga,
Kas pārspēj visu, ko es zinu nosaukt,
Lai taupa to, līdz pilns tavs grēku mērs,
Un tad lai savas dusmas gāž uz tevi,
Šīs bēdu zemes miera traucētāju!

Un, patiesi, kad grēku mērs ir pilns (bet ne ātrāk) un Ričarda intrigu rezultātā ir miris viņa brālis, sieva, visi draugi un sabiedrotie, sākas izšķirošā kauja starp viņu un Ričmondu no Lankasteru dinastijas. Kaujā Ričards III iet bojā. Savukārt Ričmonds pirms uzbrukuma savus kareivjus uzrunā šādiem vārdiem:

Tik turiet prātā, mīļie kara biedri:
Mums Dievs un labais nolūks spēku dod;
Mūs sarga spīdzinātās dvēseles
Un svēto pulks ar savām lūgšanām
Kā mūris augsts, un visi pretinieki
Mums mīļāk novēl uzvaru kā tam,
Kam viņi seko. Tiešām, kas viņš ir?
Ļauns varmāka un ļaužu nāvētājs,
Kas uzkāpis un valda asinīs;
Tas ieguvis ar viltu, kas tam ir,
Un nonāvējis savus palīgus.[7]

Latvijas kontekstā interesanti pieminēt, ka 2014. gadā, kad tapa jauns Ričarda III atdzejojums, tas tika papildināts ar šādu tulkotāja Jāņa Elsberga komentāru: “Darbs ar tulkojuma pirmvarianta noslēdzās laikā, kad Ukrainas tauta tika vaļā no sava korumpētā un prokrieviskā prezidenta Janukoviča, bet Krievija, kā zināms, negrasījās ar to samierināties… Tulkojot man nezin kāpēc Ričards brīžiem rādījās prezidenta Putina ģīmī, un Šekspīrs likās dzīvāks par dzīvu un joprojām vajadzīgs mūslaiku lasītājiem.”[8]

Otrs piemērs ir 14. gadsimta izcilā dzejnieka un filozofa Dantes poēma Dievišķā komēdija (izdota latviski 1994. gadā, Valda Bisenieka tulkojumā). Cilvēki jau pirms daudziem gadsimtiem bija dziļi pārdomājuši taisnīguma problēmu. Un secinājuši, ka taisnīgums, visticamāk, savā pilnīgajā formā iestāsies tikai pēc šīs zemes gaitām.

Dievišķās komēdijas 12 dziedājumā ir aprakstīts septītais elles loks, kura pirmajā joslā vārošu asiņu upē Flegetontā slīkst izvarotāji, tirāni un laupītāji – visi tie, kuri rīkojušies vardarbīgi pret saviem līdzcilvēkiem. Dzīves laikā tiem, kuru nodomus pavada asiņu straumes, pēc nāves tās nekur nav pazudušas. Līmenis, līdz kuram katrs grēcinieks iegrimst vārošajās asinīs, ir atkarīgs no vardarbības daudzuma; daži izpelnījušies tajās slīkt pat līdz uzacīm. 

Un pasaulei drīz nāca pārbaudījums.
Un izgruva šīs sirmo klinšu grēdas –
Tas pārvērtībai bija ievadījums.
Nu redzam mēs šī notikuma pēdas.
Bet drīz būs asins upe, kurā vārās
Tie vardarbīgie – drausmas viņu bēdas!
Ak, dvēseles jūs niknās, akli kārās!
Kam dzīvē īsajā vēl sējāt nāvi?
Lāsts tam, kas naidā citam klātu skārās!

Tikmēr taisnajiem, kuri nav padevušies pasaules zemiskajām kaislībām, paredzēta cita vieta, par kuru var izlasīt trešajā grāmatā ar nosaukumu “Paradīze”.



[1] https://www.amazon.com/Lessons-History-Will-Durant/dp/143914995X

[2] “21. gadsimtā cilvēki dzīvo savas ikdienas dzīves. Nav pat iespējams aptvert to, kas tur notiek un ir noticis. Mūsu paziņu vidū ir tik daudz mirušo! Manas divas kolēģes ir nogalinātas, cilvēkiem norauj ekstremitātes un tiek nogalinātas veselas ģimenes, tas pat šausmu filmās nav iedomājams.” (https://www.la.lv/es-neatgriezisos-mariupole-ka-dzivot-talak-ukrainiete-viktorija-raudot-stasta-ka-nolemusi-palikt-latvija) “21. gadsimtā, kad esam teju gatavi sūtīt cilvēkus uz Marsu un tehnoloģijas kopumā ir strauji attīstījušās, nebija iedomājams, ka atkārtosies notikumi, kas piederēja 20. gadsimtam, kad ar lielgabaliem un tankiem valstis karoja savā starpā.” 16.03.2022. Intervija ar Andri Ameriku (https://www.leta.lv/es/item/5CB27E40-ED02-44CF-A1CD-9881B4300CE7/jaunumi:interview)

[3] https://www.mfa.gov.lv/lv/jaunums/latvija-un-parliecinoss-ano-dalibvalstu-vairakums-atbalsta-ano-rezoluciju-par-krievijas-agresijas-nosodijumu-pret-ukrainu?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[4] https://www.rferl.org/a/soviet-monument-destroyed-war-ukraine-russia/31823629.html

[4] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/261128/panorama

[5] https://www.la.lv/haga-butu-gruti-pieradit-ka-putins-pats-ir-veicis-kara-noziegumus-pret-cilveci-saruna-ar-juristu-lejnieku

[6] https://www.theguardian.com/world/2022/may/12/first-russian-soldier-to-go-on-trial-in-ukraine-for-war-crimes

[7] Friča Adamoviča atdzejojums. Pirmpublicēts 1902. gadā, šeit no Šekspīra Kopotu rakstu 1. sējuma, Rīga, 1963.

[8] https://jaunagaita.net/jg288/JG288_Sekspirs.htm

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: