Konstantīns Karulis (1915–1997) bija ievērojams latviešu valodnieks, Latviešu etimoloģijas vārdnīcas (1992) divos sējumos autors. Fragmenti no viņa raksta “Bībeles pirmais izdevums latviešu valodā 1685–1694”, kuru brošūras formā izdeva Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs 1989. gadā.
Lasot Glika Bībeli, redzam arhaisku izteiksmi, ir daudz mūsdienu literārajā valodā nelietojamu vai pat pilnīgi nepazīstamu vārdu. Atšķirību no mūsdienu literārās valodas pastiprina vairākas gramatiskās īpatnības, kas svešas mūsdienu lasītājam un runātājam. Vai šī Bībeles valoda ir 17. gadsimta runātā valoda, vai arī to tik īpatnēju izveidojis E. Gliks?
Kā jau minēts, E. Gliks latviešu valodu varēja iemācīties gan pēc agrākajiem rakstiem, gan arī no dzīvās runātās valodas. Runāto valodu viņš dzirdēja Rīgā, Daugavgrīvā un visvairāk Alūksnē un tās apkārtnē. Visur viņš dzirdēja latviešu valodas izloksnes, arī Rīgā, kur saplūda latvieši no visiem Latvijas novadiem, taču blakus šīm izloksnēm bija izveidojusies (vismaz galvenajos vilcienos) kāda visiem saprotama sarunu valoda. Uz tās bāzējās arī visi latviešu valodā rakstītie un iespiestie teksti, kuros gan bija daudz citu valodu (galvenokārt, vācu valodas) ietekmju. Grūti tagad atpazīt 17. gadsimta runāto valodu. Tās elementus varētu rekonstruēt, atdalot no rakstītajiem tekstiem visus teikumus un vārdkopas, kuros konstatējams burtisks pārcēlums no vācu vai citām valodām. Pārējais varētu būt latviešu runātajā valodā noklausītais vai pēc šī parauga darinātais.[1]
Kad pēc piecdesmit gadiem iznāca Bībeles otrais izdevums (Kēnigsbergā, 1739), tanī bija samērā maz pārmaiņu, salīdzinot ar Glika tulkojumu, kaut gan vairāki mācītāji bija strādājuši, tulkojumu revidēdami. Tas rāda, ka Glika tulkojuma valoda pamatos atbilda runātajai valodai, šī runātā valoda gan bija pārveidota, pakļaujot to oriģinālu vai vācu tulkojuma teikumu konstrukcijām, tieši pārceļot frazeoloģismus un darinot jaunus vārdus Bībelē sastopamo jēdzienu izteikšanai.
Īsā pārskatā mēģināsim ielūkoties E. Glika tulkojuma valodas īpatnībās.[2]
Bībele iespiesta t. s. gotiskiem burtiem, lietojot G. Manceļa ieteiktos burtus mīksto līdzskaņu apzīmēšanai (ķ, ļ, ņ, ŗ) un pamatos ievērojot viņa lietoto pareizrakstību, kas gan pārveidota – vienkāršota un padarīta konsekventāka, tā ka teksti vieglāk lasāmi. Jauno pareizrakstību izstrādāja Kurzemē, un tā vispirms parādījās H. Ādolfija sagatavotajās grāmatās. Domājams, ka pareizrakstības izstrādāšanā piedalījies K. Fīrekers, kaut gan viņa ierosinājumi bija daudz radikālāki. Galvenās atšķirības no mūsdienu rakstības ir dažas burtkopas atsevišķu fonēmu apzīmēšanai – sch (š), zch (ž), tsch (č), arī ee (ie), īsa saknes patskaņa apzīmēšana ar sekojošā līdzskaņa burta divkāršojumu – manna (mana), patskaņa garuma apzīmēšana ar h burtu – gahja (gāja). Tāpat kā vācu valodā, lietvārdi rakstīti ar lielo burtu. Vārdkopas un salikteņu daļas bieži savienotas ar defisi, piemēram, Warras-Darbs (varasdarbs), Badda-Laiki (bada laiki). Pieturzīme teikuma vidū (galvenokārt, komata nozīmē) ir slīpa svītra /. Piemērs, transliterējot ar latīņu burtiem:
Swehtigi irr tee / kas Meeru turr / jo tee taps Deewa Behrni saukti.
Lasot Glika Bībeli, katrā lappusē ir jāsastopas ar īpatnēju leksiku. Daudz ir arhaismu, vietām arī izlokšņu vārdi. Tagad grūti pateikt, vai dažs arhaisms toreiz bijis apvidvārds, vai visā tautā pazīstams. Arhaismu un apvidvārdu piemēri (mūsdienu rakstībā): apbest, ‘apbedīt’, apsumināties, ‘apsveicināties’ (“Un tie apsuminājās viens ar otru”), balksnis, balksne, ‘balss’, brālnieks, ‘tēva brālis’, braulums, ‘kaislība’ (“to ērzeļu braulums”), ievecēties, ‘nostāvēties’ (“Kad tas [vīns] ievecējas, tad to var ar līgsmību dzert”), gadīgs, ‘krietns, rūpīgs, godājams’, izplaust, ‘izplatīt, izplatīties’, iztēkāt, ‘iztaujāt, izdibināt’, izcilts, ‘augsts, izcils’ (“uz vienu augstu un izciltu kalnu”), kārt, ‘ap’ (“priekš cilvēka neatradās palīgs, kas kārt to būtu), klabati, ‘valodas, pļāpas’ (“esat plukšķētāju mēlēm nodoti un ļaužu klabatos nākuši”), lāgadība, ‘norēķins, norēķināšanās’ (“tiem būs lāgadību dot soda dienā”), laceklis, ‘mēlnesis, zaimotājs’, lipnīgs, ‘draudzīgs, laipns, mīlīgs’ (“lipnīgus vārdus dod”, “lipnīga kā kāda stirne”), miesloties, ‘rotaļāties’, mesls, metekls, ‘nodoklis, nodeva’, mīlens, ‘mīlīgs’, nosiržu, ‘dziļi (no sirds, pie sirds)’ (“Es nolādēšu to, ka jūs to nosiržu neņemsiet vērā”), pult, ‘krist’ (“starp slepkavām bij pulis”), rasme, ‘raža, ienākumi’ (“caur tā vērša spēku nāk lielas rasmes”), senene, ‘senatne’ (“Tavi padomi no senenes ir patiesība un pieticība”), strauties, ‘strauji doties’ (“nestrujies pret straumes”).
Jāsaka gan, ka arhaismi ir relatīvs, laika gaitā ļoti mainīgs jēdziens. Daudzi E. Glika Bībelē lietotie vārdi, kas mūsu gadsimta 20. gados šķita arhaismi, vēlāk atkal ieviesušies valodā un tagad ir literārās leksikas sastāvdaļa. T. Zeiferts 1926. gadā par pilnīgi novecojušos uzskatīja vārdu īgt un rakstīja, ka “tikai Bībeles valodā vēl lietojami… tizls, nievāt, pulgot, šaust, zaimot, visnotaļ”.[3]
Par iespējamiem E. Glika jaundarinājumiem A. Ozols uzskata vairāk nekā desmit Bībeles tulkojumā lietotu vārdu, starp tiem apgaismot, apliecināt, apstiprināt, atvieglināt, dalība, darboties, dzimtene, īslaicīgs, izspiegot, mazotne, milzenis, noraksts, priekšzīme, ražens, sapulcēties, stundenis, tiesība, viesības.[4]
E. Gliks tulkojumā lietojis ļoti daudz vācu valodas aizguvumu. Diezgan daudz ir arī senu slāvu valodu aizguvumu, bet mazāk no lietuviešu un igauņu valodas aizgūtu vārdu. Daudzi ģermānismi ir kļuvuši par arhaismiem, daži ir barbarismi, kas lietoti arī mūsdienu sarunvalodā, piemēri: āverste, ‘augstāks virsnieks’, apzēģelis, ‘zīmogs’, bildnieks, ‘tēlnieks’, blaka, ‘tinte’, blašķe, ‘pudele’, dancāt, ‘dejot, lēkāt’, jaktēt, ‘spēlēties, palaidņoties’, lukte, ‘spuldze, spīdeklis’, pikši, ‘ātri’, piņķēt, ‘mocīt’, spaņģis, ‘spainis’, spitālis, ‘slimnieks’ (lipīgā slimībā), slimības vāts.
Daudziem latviešu cilmes vārdiem vai to atvasinājumiem darinātas jaunas nozīmes vācu valodas ietekmē, piemēram, izsaknot, ‘iznīdēt’ (izraut ar saknēm), pēc vācu auswurzeln parauga: “Tad izsaknošu es to no manas zemes virsus”.
Turpinot garīgo rakstu tradīciju, E. Gliks norādāmos vietniekvārdus tas, tā lieto līdzīgi vācu valodas artikulam. Piemērs: “Un tie egipteri spiede tos ļaudis ātri no tās zemes izdzīt.” Vācu valodas ietekmē lokatīva vietā bieži lietots savienojums ar prievārdu iekš (“iekš zemes”, “iekš tā Kunga vārda”), un priekš lietots ne vien vietas un laika nozīmē, bet arī vācu für nozīmē (“deve priekš viņa”).
Vairākus vārdus E. Gliks lieto mums neparastā dzimtē. P. Šmits to izskaidro ar vācu valodas ietekmi. Piemēri: viļņa, ‘vilnis’ (vācu die Welle), stūre, ‘stūris’ (die Ecke), ziede, ‘zieds’ (die Blüte), gults, ‘gulta’ (das Bett). Liekas gan, ka ne visos gadījumos dzimtes variācijas izskaidrojamas ar vācu valodas ietekmi, piemēru vidū P. Šmits min arī vārda prieks variantus prieka un prieca (vācu die Freude), bet tie varēja izveidoties arī pašā latviešu valodā. Jo vairāk tas domājams tāpēc, ka šīs paralēlformas lietojis arī labais latviešu valodas zinātājs K. Fīrekers. E. Glikam ir auklis mūsdienu parastās formas aukla vietā, kaut gan vācu valodā atbilstošais vārds ir sieviešu dzimtē (die Schnur). Šis un citi vārdi rāda, ka dzimtes variācijas nav tikai vācu valodas ietekmētas.
Morfoloģijā ir vairākas arhaiskas parādības. Piemēram, daudzskaitļa datīva galotnes ar –ms: augļiems, kājāms, krūtims, sirdims. Refleksīvajiem darbības vārdiem daudzos gadījumos ir divkārša refleksīvā pazīme, piemēram: izsabrīnījās, atsagādājās, apsakampēs. (Bībelē tāpat kā visā 17. gadsimta literatūrā vēl dzīvas ir darbības vārdu pagātnes ē-celma formas: gāje, mete, sviede, “tad pazine Zauls… un pielūdze”, “tie vīlisteri nāce un sapulcējās, un apmetēs iekš Zunemas”.
Arhaiskas formas ir Glika lietotajiem divdabjiem, īpatnējs arī to lietojums. Piemēri: “Meklējiet to Kungu, kamēr tas atrastiņs” (vēlāk: atrodams), “visi cilvēki un lopi, kas laukā ir atrastiņi”, “Un tu nezini, ka tu esi bēdīgs un noželotins” (vēlāk: nožēlojams). P. Šmits secina: “… varam domāt, ka particīps –tins (-tans) būs laikam ticis vispārīgi lietots un būs izzudis tikai pēdējos trīs četros gadu simteņos”.[5]
Mūsdienu nelokāmais divdabis ar galotni –ot Glika Bībelē ir lokāmā formā: “Tas Kungs bij sacijis, ka gribots jūs isdeldēt”, “Visa viņa zeme esoti sērs”, “Citi saka, tu esots Jānis”.
Piederības vietniekvārdi mūsu, jūsu E. Glikam ir lokāmi, saskaņojot ar apzīmējamo vārdu, piemēram: “mūsas acis”, “jūsām sievām”.
Vācu valodas ietekme visvairāk manāma sintaksē. Šo ietekmi dažās konstrukcijās pastiprinājuši oriģinālvalodu atbilstošie sintaktiskie paņēmieni. Bieži sastopams nelatviskais atributīvā ģenetīva nostatījums aiz apzīmējamā vārda, piemēram: “Esiet jūs aizmirsuši to blēdību jūsu tēvu un tās blēņas to ķēniņu”. Šāda nelatviska konstrukcija retāk sastopama Jaunajā derībā, kur lielāka ir K. Fīrekera ietekme. Taču šī konstrukcija parādās arī Jaunās derības titulā: “Tas Jauns Testaments Mūsu Kunga Jēzus Kristus”.
Nolieguma teikumos latviskās divkāršās negācijas vietā pēc vācu valodas parauga lietota vienkāršā negācija, piemēram: “neviens aisbēgs no tiem”. Vācu valodas ietekme redzama arī konstrukcijā, kur darbības vārda likt formai seko akuzatīvs + infinitīvs, piemērs: “Zalamans… like tos Izraeļa bērnus tur dzīvot”.
Ar Bībeles un tās fragmentu tulkojumiem latviešu valodā ieviesās jauns, no latviešu mutvārdu tradīcijām ļoti atšķirīgs reliģisko tekstu stils. Šā stila tieša ietekme saskatāma buramos vārdos: tā kā reliģiskās formulas un tekstu fragmentus dažkārt lietoja buršanai, tie ietekmēja arī buramo vārdu stilu.[6] Bībeles valoda un daļēji arī stils ilgu laiku bija paraugs nākamo rakstu tulkotājiem un sacerētājiem, tā ka šī Bībeles valodiskā un stilistiskā ietekme gadsimtiem ilgi bija manāma latviešu literatūrā. Jūdu dzejas ietekmētais Bībeles tekstu stils tā latviskajā atveidojumā atspoguļojas pat 20. gadsimta literatūrā, piemēram, E. Virzas daiļradē. Tāpat kā cittautu literatūrā, arī latviešu literatūrā cauri gadsimtiem vijušies Bībeles sižeti, atsevišķi aforismi un sentences (piemēram, Aspazijas un Raiņa darbos). Šo stila, valodas un sižeta līniju aizsākums latviešu rakstos meklējams jau pirms E. Glika, bet tikai ar Glika Bībeli izveidojās stingrs pamats turpmāko tradīciju attīstīšanai. Bībeles pirmajā izdevumā saskata arī latviešu literatūras stilistiskās diferenciācijas aizsākumus.[7]
Kaut arī E. Glika tulkojumā ir daudz nelatviska un tulkojums ne visur pilnīgi atbilst oriģināliem, daži autori šo tulkojumu stila ziņā atzīst par pārāku par turpmākajiem, revidētajiem Bībeles izdevumiem. Brīvi citējot kādu Bībeles fragmentu, E. Virza reiz izteicās: “Gliks nebija burta kalps, viņš bija arī dzejnieks, kas runāja uz lasītāja sirdi un mācēja aizkustināt viņa jūtas. Kas gan tā par izteiksmi, ko tagad redzam Bībelē, piemēram, kādā vietā teikts: “Un viņš stipri runāja.” Bet Gliks tai vietā saka: “Un viņš runāja tā, ka viņa vēders uzpūtās no viņa vārdiem.” Lūk, tā ir izteiksme!” Neesmu atradis Virzas citēto Bībeles pantu. Taču jāpievienojas viņa domai, ka mums vajadzīgs jauns Glika tulkojuma izdevums – kā latviešu valodas un kultūras vēstures piemineklis. Tam blakus vajadzīga grāmata ar tulkojuma analīzi un komentāriem uz plaša kultūrvēsturiska fona.
Līdz “Latvju dainu” publicēšanai Bībeles tulkojums bija lielākais iespieddarbs latviešu valodā, bet latviešu kultūras vēsturē tas atzīmējams ne tikai grāmatniecības sasnieguma dēļ. Bībeles tulkojums veicināja latviešu valodas attīstību: tas nostiprināja vidus dialekta dažu izlokšņu grupu runu ne vien par latviešu rakstu valodas pamatu, bet arī par visas tautas kopējo sazināšanās formu, kā arī veicināja rakstu valodas ietekmi plašā latviešu apdzīvotā teritorijā, tā palīdzot konsolidēt latviešu tautību. Svarīga bija tulkojuma nepieciešamā valodas jaunrade (jauni vārdi, jauni paņēmieni līdz tam nepazīstamu vai nediferencētu jēdzienu izteikšanai, sevišķi, abstraktu parādību apzīmēšanai. Bībeles ārkārtīgā sižetu bagātība un tanī pārstāvētā Tuvo Austrumu filozofija (gan neviendabīga un pretrunīga) paplašināja latviešu lasītāju garīgo apvārsni.
Bībeles teksta fragmenti
Fragmenti doti mūsdienu rakstībā, gan ievērojot Glika tulkojuma fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības. Lielo burtu lietojums kā Glikam.
[..]
Zalamana Augstās dziesmas 4. nodaļa
1. Raugi, tu esi skaista, mana Draudzene, raugi, tu esi skaista, tavas Acis ir kā Baložu (Acis) starp tavām Bizēm. Tavi Mati ir kā viens Kazu ganamajs pulks, kas cirptas ir ūs to Kalnu Gilead.
2. Tavi zobi ir kā kāds ganams (Avju) pulks, kas cirptas ir, kas no Peldēšanas augšam nāk, kas visi Dvīņus vedās, un neviena starp viņam ir ne-augliga.
3. Tavas Lūpas ir kā sarkans Auklis,[8] un tava Valoda ir mīliga. Tavi vaigi ir kā tie Čaumaļi pie viena Granata-Āboļa starp tavām Bizēm.
4. Tavs Kaklis ir kā tas Dāvida tūrnis, kas ustaisīts ir par Ieroču ūskāršanu, kur tūkstošas Priekšturamas Bruņas kaŗās, visādas Bruņas to Stipro.
5. Tavas divi Krūtis ir kā divi Stirnas-Bērni, kas starp Liļjēm gana.
6. Tiekams tā diena dzestra top un tā Ēna atkāpjās, Es iešu pie tā Mirres-Kalna un pie tā Vīraka-Pakalna.
7. Tu esi visai skaista, mana Draudzene, un pie tevis nekādas Vainas iraid.
8. Nāc ar man no tā Lībanus, mana Brūte, nāc ar man no Lībanus. Skatajs[9] no tā Virs-Gala Amana, no tā Virs-Gala Zentra un Ermoņa, no to Lauvu Alām, no to Leopardeŗu Kalniem.
9. Tu esi man to Sirdi atņēmusi, mana Māsa, mīļa Brūte, tu esi man to Sirdi atņēmusi ar vienu no tavām Acīm, ar vienām Šķēdēm[10] no tava Kakla.
10. Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
11. Tavas Lūpas, ak Brūte! pil ar kausetu Medu, Medus un Piens ir apakš tavas Mēles, un tavu Drēbju Smarša ir kā tā Smarša no Lībanus.
12. Mana Māsa, mīļa Brūte, tu esi viens aisslēgts Dārzs, viens aisslēgts Avots, viena aiszēģelēta Aka.
13. Tavi Iedēsti[11] ir kā jauks Dārzs no Granatu-Āboļiem ar dārgiem augļiem, Cipera ar Nardiem.[12]
14. Narus un Zavrans,[13] Kalmus un Kanēles ar visādiem Kokiem no Vīraka, Mirres un Aloes līdz ar visādām labākām Zālēm.
15. It kā viena Dārzu Aka, kā viena Aka ar Dzīvu Ūdeni, kas no Lībanus tek.
16. Celies, Ziemeli, un nāci, Pus-Dienas vējš, pūti caur manu Dārzu, ka vina Zāles pil!
Markus evaņģēlija 4. nodaļa
1. UN viņš atkal iesāce pie Jūras mācīt. Un daudz Ļaužo sapulcējās pie viņu, tā ka viņš, Laivā kāpis, Jūŗā pasēdēs, un visi ļaudis stāvēja Jūr-malī.
2. Un viņš mācīja tos caur Līdzībām daudz un sacija us tiem iekš savas Mācīšanas.
3. Klausait: Raugi, viens Sējejs isgāje sēt.
4. Un tas notikās, sējot krite cits Ceļ-malī, un tie Putni apakš Debess nāce un apēde to.
5. Un cits krite us to Akminaiņu, kur tam daudz Zemes nevaid, un usdīgs tudaliņ, tapēc ka tam ne bij dziļa Zeme.
6. Bet, kad tā Saule bij uslēkusi, savīte tas un sakalte, tapēc ka viņam ne bija Saknis.
7. Un cits krite starp tiem Ēršiem, un tie Ērši usauge un nomāce to, un tas ne nese Augļus.
8. Un cits krite virs labais Zemes, un nese Augļus, kas auge un auglojēs, un nese cits trīsdesmit kārtigi, cits sešdesmitkārtigi, un cits simtkārtigi.
9. Un viņš sacija us tiem: Kam Ausis ir dzirdēt, tas lai dzird!
10. Un kad viņš viens pats bija, vaicaja viņu tie, kas ar tiem divi padesmitiem apkārt viņu bija, šās Līdzibas dēļ.
11. Un viņš sacija us tiem: Jums ir dots zināt to Noslēpumu tās Dieva valstibas, bet tiem, kas ārā ir, notiek tas viss caur Līdzibām.
12. Ka tie redzēt redz un nenomana un dzirdēt dzird un nesaprot, ka tie ne kad atgriežās, un tie Grēki tiem top piedoti.
13. Un viņš sacija us tiem: Nezināt jūs šo Līdzibu? Kā tad nomanīsiet jūs visās tās citās Līdzibās?
14. Tas Sējējs sēj to Vārdu.
15. Bet, kas Ceļmalī ir šie, kur tas Vārds sēts top: un, kad tie to ir dzirdējši, tad tudaliņ tas Satans un noņem to Vārdu, ka viņo Sirdīs sēts ir.
16. Un tāpat tie, kas us to Akminaiņu sēti, ir šie, kas, kad tie to Vārdi dzirdējši, tudaliņ to ar prieku pieņem.
17. Bet tiem neva Saknis iekš sevim, bet ir Laika grozigi: kad Bailiba un Vajašana tā Vārda dēļ usstāv, tad viņi tudaļ Apgrēcibu ņem.
18. Un, kas starp tiem Ēršiem sēti, ir šie, kas to Vārdu dzird.
19. Un tās gādašanās šīs Pasaules, un tā bagatibas viltiba, un tās Iekārošanās, kas pār citām Lietām notiek, noslāp to Vārdu, un tas top neaugligs.
20. Un, kas virs labas Zemes sēti, ir šie, kas to Vārdu dzird un pieņem, un nes augļus cits trīsdesmitkārtigi, cits sešdesmitkārtigi, cits simtkārtigi.
21. Un viņš sacija us tiem: Arig viena Svece top iededzinata, un tā apakš Pūru tiek likta jeb apakš Galdu? Neggi[14] (tāpēc), ka tā us Lukturi top uslikta?
22. Jo tur ne ir ne nieka apslēpts, kas ne taps atvēra,[15] un ne nieka notiek slepeni, kas ne taps zinams.
23. Ja kam Ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
24. Un viņš sacija us tiem: Pieraugait, ko jūs dzirdat. Ar kādu Mēru jūs mēŗojat, taps jums mēŗots, un jums, kas jūs klausait, taps vēl, vairāk pielikts.
25. Jo kam ir, tam taps dots, un kam ne vaid, no tā taps atņemts aridzan tas, kas viņam ir.
[1] Par 17. gadsimta runātās valodas rekonstruēšanas problēmām skat. M. Baltiņa, “17. gs. teksti un sarunvalodas atpazīšanas iespējas”, Valodas aktualitātes, Rīga, 1986, 26.–34. lpp.; M. Baltiņa, “17. gadsimta teksti un virsdialektālā valoda”, Valodas aktualitātes, Rīga, 1987, 7.–11. lpp.
[2] Plašākie sacerējumi par Bībles pirmā izdevuma valodu: P. Šmits, “Glika Bībeles valoda”, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Rakstu krājums, 14. krāj., Rīga, 1908, 21.–100. lpp.; A. Ozols, “Bībeles tulkojums latviešu valodā”, Veclatviešu rakstu valoda, Rīga, 1965, 260.–311. lpp.; E. Lāme, “Loģiskais princips Glika rakstībā”, Filoloģijas materiāli, Rīga, 1933, 104.–110. lpp.
[3] Latviešu rakstniecības vēsture, 1. daļa, 300. lpp.
[4] A. Ozols, “Bībeles tulkojums latviešu valodā”, Veclatviešu rakstu valoda, Rīga, 1965, 288.–292. lpp.
[5] P. Šmits, “Glika Bībeles valoda”, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Rakstu krājums, Rīga, 1908, 36. lpp.
[6] Sal. K. Straubergs, Latviešu buramie vārdi, 1. daļa, Rīga, 1939, 287.–382. lpp.
[7] R. Veidemane, “Stilistiskās diferencēšanās aizsākumi E. Glika Bībeles tulkojumā”, Valodas aktualitātes, 1986, Rīga, 1987, 35.–45. lpp.
[8] Aukla.
[9] Skaties.
[10] Ar ķēdēm (ar kaklarotu).
[11] Bībeles 1966. gada izdevumā: Viss, kas no tava stāva riešas.
[12] Bībeles 1966. gada izdevumā: … ar ciprešu puķēm, kas smaržo pēc nardēm. (Nardes jeb nardi – smaržīgi zemes stumbri, kas bija sevišķi iecienīti senajos un viduslaikos.)
[13] Safrāns.
[14] Vai ne.
[15] Klajā, gaismā.