Vakarā

Vasaras vakarā ir labi pasēdēt lapenītē un atcerēties sen aizgājušas lietas. Jocīga lieta tas laiks. Labi atceros cilvēkus, kuri jau pusgadsimtu un vairāk guļ mūsu zemes smiltīs un mālos. Pirms kāda laika, kad vajadzēja glabāt manu vecāku paaudzi, kapi bija vienkārši apnikuši. Te viens, te otrs, te viens, te otrs. Māte kaut kā negaidīti smagi aizgāja. Pēc pārējiem īpaši neraudāju, lai nu viņi man piedod. Katru reizi pēc bērēm cītīgi mazgāju rokas, gāju dušā – fū, noskalot visu to kapu draņķi! Tagad nu visi ir tur. Reizēm tā paskatos uz māsu… Paskatos spogulī… Un kapsēta arī vairs neliekas tik nejauka. Būs jāaizbrauc uz Trizelnieku kapiem. Jāpaskatās sev vieta. Pilnīgā nopietnībā. Sieva gan solās mani sadedzināt, bet lai tikai pamēģina, “vecā zmeja”! Vēl nav zināms, kurš pirmais atstieps kājas. Tas gan pa jokam. Vismaz es tā domāju.

Pirms nieka piecpadsmit gadiem biju pēdējo reizi aizbraucis uz dzimto māju pie Lisiņas. Ceļa tur sen vairs nav, bija jāiet pa labi pazīstamām meža takām no Ozolāju puses. Māja tika atstāta 1980. gadu sākumā. Tagad tur šalko mežs. Alkšņi divu roku resnumā. Ja nezinātu, neatrastu pat pamatus. Joka pēc pastaigāju gar šķūņa vietu un negaidīti uzdūros savai bērnības rotaļlietai – divām gumijas vāverēm, kas šūpojas uz apaļas sliedītes viena otrai pretī. Tā bija viena no pašām pirmajām manām rotaļlietām. Kas ir palicis no mana tēva, kurš šeit bija mežsargs? Kaut kur ap 1990. gadu es vēl atradu vienu viņa zīmēto kvartāla plāksnīti. Nu jau pusgadsimtu viņa nav. Jocīgs vārds – nav! Nekādi nevaru pierast.

Es vēl atceros laikus, kad mašīna uz lauku ceļa bija liels retums. Kad pa mājām braukāja vecs ebrejs lupatnieks. Mana mamma viņam patika. Viņš nebeidza vien rādīt savas lupatiņas un ilgi apsprieda katru mātes piedāvāto lietu, līdz iznāca tēvs un piesolīja piedot viņa zirgam sākuma paātrinājumu, ja viņš tūlīt nepazudīs. Zirgs viņam bija vecs un nožēlojams, tāpat kā pats braucējs, un es ļoti baidījos, ka tēvs var tiešām viņiem nodarīt ko ļaunu. Bet tik traki nebija un visi vienmēr šķīrās ar godu.

Elektrības nebija, dedzinājām petrolejas lampas. Ja nebija petrolejas, dedzinājām sveces. Māte gan stingri noliedza dedzināt tādas garas, dzeltenas vaska sveces. Teica, ka tās ir bēru sveces, bet līdz šodienai nezinu viņu īsto nozīmi. Protams, šīs sveces neaiztikām, jo vecāku vārds bija nozīmīgs. Mans pienākums bija izslaucīt lampas piekvēpušo stiklu, jo tikai mana mazā roķele tur brīvi gāja iekšā.

Gadījās pat tā, ka māte mazgāja veļu upē. Uz liela rievota dēļa, kuru diez vai kāds tagad pazīst. Pie tam dauzīja veļu ar īpašu koka vālīti. Plakanu, ar koka rokturi. Kā anekdoti atceros rakstu nopietnā arheoloģijas žurnālā, kur šādu vālīti īru jaunie arheologi bija atraduši purvā. Dominējošā hipotēze bija tāda, ka tas ir īpašs tuvcīņas ierocis. Plakans, lai apdullinātu. Gribēju uzrakstīt, bet atmetu ar roku. Lai pastaigā pa etnogrāfiskajiem muzejiem. Mani vienreiz aizveda uz tādu Roņu salā. Sāka rādīt, stāstīt, atteicu, ka paskaidrojumus man nevajag, jo jūtos kā mājās. Žēl, ka nav krējuma, sakultu sviestu.

Atceros pirmās lidmašīnas, kuras redzēju gaisā. Pašu pirmo redzēju 4 gadu vecumā. Sudrabots cigārs izlidoja no mākoņiem nelielā augstumā un zibens ātrumā pazuda. Varēja skaidri redzēt pilota kabīni. Visdrīzāk tas bija MIG-19, jo 15-tie tā kā jau gāja ārā no apgrozības. Pēc tam nolija skaists sudraba lentu lietus. Vai gan jāsaka, ka salasījām, cik varējām? Pēdējo reizi redzēju MIG-19 70. gadu beigās, kad viens pārdrošs iznīcinātājs manu acu priekšā mežonīgā ātrumā izlidoja pa Mēmeles ieleju. Tas noteikti bija ļoti pieredzējis lidotājs, jo tādu slalomu pat iedomāties grūti. Bet bija. Lidmašīnas toreiz lidoja daudz vairāk kā tagad. Gandrīz katru dienu skanēja to pērkona dārdi, pārsniedzot skaņas ātrumu, pa visiem krūmiem mētājās sudrabotās lentas un visa debess bija sašvīkāta baltajās trasēs.

Atceros Gagarina lidojumu. Visi toreiz bija slimi ar kosmosu un domāja, ka jau pēc dažiem gadiem cilvēks dzīvos uz Mēness. Varēja, ja kas, bet redzi – negribēja. Atceroties Karību krīzi, uzreiz nāk prātā tēvs, kurš, pieplacis pie radioaparāta “Rodina”, mēģināja saklausīt vēl pēdējos izlādējušās baterijas pīkstienus. Kad jau nopirka jaunas baterijas, tad gan pa visu māju lepni skanēja: ”Šeit ir Amerikas balss no Vašingtonas. Raidām latviešu valodā ik dienas tik un tik megaciklu frekvencē ”. Tā arī teica – “megaciklu frekvencē”. Tēvs ar tādu cerību uztvēra katru mājienu uz karu, ka bija pat žēl viņu sarūgtināt. Viņš dikti ienīda padomju iekārtu, un tas naids kaut kā pārceļoja arī uz mani. Naids un kara gaidīšana. Jo likās pats par sevi saprotams, ka tikai karš var kaut ko mainīt. Padomju Savienība šķita tik varena un nesatricināma. Kāda tā šajos gados arī bija.

Māsa gan bija padomju režīma aizstāve. Ko tagad, protams, kategoriski noliedz. Bet es domāju, ka drīzāk tas bija tikai tamdēļ, ka viņa ienīda tēvu. Ne mazāk stipri, kā viņš ienīda padomju iekārtu. Nezinu, no kā tas naids cēlās, bet katru trešo dienu tas parādījās dažādās sadursmēs, kur man nu bija jābūt pa vidu. “Sirds pildījās pateicībā” abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Māsa bija ļoti vīrišķīga un nepadevās tēvam – ni! Kaut gan pašai bija knapi pāri desmit gadiem. Atceros, viņa man bieži teica: ”Nebaidies, brāļuk! Sāp tikai pirmais sitiens. Un nelietim jāpasaka sejā, ka viņš ir nelietis!” Man gan reizēm likās, ka viņa vienkārši negrib ravēt bietes. Tēvs savukārt bija diezgan varmācīgs un visus konfliktus centās atrisināt ar krietnas pļaukas, bet reizēm arī ar dūres palīdzību. Viņš nebija gājis Montesori kursos, un viņam bija savas domas par bērnu audzināšanu. Viņš nebija slikts cilvēks. Mēs vienmēr viņu ļoti cienījām kā vīrieti, un pat māsa nekad nenoliedza, ka viņš nav pēdējais starp vīriešiem mūsu apkārtnē.

Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns. Bet, saņemot no pieauguša vīrieša sitienu pa seju, kaut kas iekšā salūzt. Uz neatgriešanos. Es nepārmetu viņam neko. Viņš pats tā tika audzināts. Un domāju, ka pat vēl ne tā. Viņš pats zaudēja visvairāk. Un tad, kad bija tuvu kapa mala, kad ar asarām acīs gribējās sadzirdēt dēla līdzjūtību un mīlestību, man nebija, ko teikt. Negribas kļūt pliekanam, bet, kā dzied vienā populārā dziesmiņā: “Tev sirds bij’ lauzta agrā jaunībā…”  

Mēs ātri nobriedām un kļuvām pieauguši. Es jau piecos gados izvedu ārā lopus, bet desmit gados varēju sajūgt zirgu, aizbraukt uz ciema veikalu pēc maizes, visu nokārtot un nolikt maizi uz galda. Reizēm atvedu arī “Moskovskaja”. Tēvs tad uzrakstīja zīmīti: “Lūdzu pārdot manam dēlam vienu pudeli degvīna”. Un pārdeva. Parasti jau iedeva arī konfektēm.

Kāds vēl futbolu spēlē? Tukši laukumi. Kāds lasa vēl kaut ko ārpus ekrāna? Kamdēļ? Jau mūsu paaudze bija visumā mīkstāka pret gadsimta sākuma paaudzi. Tagad vispār. Kas no viņiem izaugs? Vai būs kādreiz zemes saimnieki? Nē! Saimnieki nebūs gan. Pirmkārt, viss jau sen pārdots, ko vien var pārdot. Jau šodien nav te vairāk nekādu saimnieku, bet rīt tas viss jau piederēs citiem. Varēs iet seglot kumeļus un sildīt gultas. Kā jau tas gadsimtiem pierasts.  

Mans tēvs nāca no izteikti nabadzīgas vides. Dzirdēju daudz stāstu par dziļo nabadzību un nemitīgo dzeršanu. Pārsvarā šie stāsti nāca no mātes puses un var būt nedaudz neobjektīvi. Tomēr tas nedaudzais, ko redzēju pats, drīzāk to apstiprināja. Dzeršana ir Latgales lāsts. Visu jaunību bija jābraukā uz dažādiem radu pasākumiem un kā pirmo pasniedza “glozi ols”. Reti alus bija kaut cik kvalitatīvi taisīts, pārsvarā tā bija draņķīga dzeltena maizes brāga. Kaut cik iespiedu sevī, lai neapvainotu saimniekus, bet ar to jau nebeidzās. Klausoties dzērāju glupajās valodās, ik pa brīdim bija jāatvairās no kārtējā uzmācīgā brāgas piedāvātāja: “Es dzeru, kāpēc tu nedzer?” Tēvs agri palika bez mātes, un kalpa zēna dzīve nebija viegla. Pēc četrām pamatskolas klasēm skola bija beigusies. Sākās smagi lauku darbi. Pēc tam armijā tēvs gan izcēlās. To apliecināja arī citi radi. Bija dižkareivis Latvijas armijā, stāvēja sardzē pie Brīvības pieminekļa.

1941. gada 14. jūnijā viņš atradās Litenē 24. korpusa sastāvā kā sakarnieks. Pēc tēva stāsta, šajā dienā viņu izsauca uz štābu un jautāja, vai viņš grib pēc demobilizācijas iet Sarkanajā armijā kā brīvprātīgais. Tēvs atteicies. Tad viņam iedevuši kara biļeti ar demobilizācijas ierakstu un teikuši, lai bēg tūlīt, ātri un tālu. Tēvs praktiski no štāba sliekšņa arī iemucis mežā. Tur viņš sagaidīja vācu iebrukumu, taču, man par laimi, armijā iet negribēja. Iestājās darbā uz dzelzceļa, un uz tiem mobilizācija neattiecās. Pēc kara izgāja filtrācijas nometni un strādāja par mežsargu. Strādāja labi, kaut gan vienmēr viņam līdzi nāca tā purva smaka, ar kuru viņš bija piesūcies jau no bērnības.

Ģimenē nebija īstas mīlestības un saskaņas, tāpēc bieži notika tas viss, ko katrs tāpat var labi iedomāties un ko es šeit negribu aprakstīt. Tas gan nenotika katru dienu, bet tāpat pietiekami bieži, lai labi paliktu atmiņā. Iedzēris tēvs bija mīlīgs un nevienu necentās aiztikt. Daudzreiz dusmojos uz māti, ka viņa pirmā ceļ konfliktu, bet mātei pret tēvu bija citi pienākumi un laikam tos nebija tik viegli izpildīt. Bet rītā viņš vienmēr cēlās, gāja uz darbu, kas bija ļoti smags, un vienmēr mājās visi vīriešu darbi bija apdarīti. Tāpēc neņemos viņam neko pārmest.

Māte nāk no stipras zemnieku saimniecības Viļānu pusē. Vectēvs no mātes puses bija brašs vīrs. Par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā nezinu, drīzāk, ka jā, bet Neatkarības karā viņš piedalījās droši. Pēc tam paņēma uz parāda zemes gabalu 23 hektārus. Zeme bija mālaina, ne visai auglīga. Audzēja linus, bet cik gan var saņemt no kādiem piecpadsmit hektāriem linu? Parāds bija jāmaksā, tāpēc nebrīnījos, dzirdot māti stāstām par leģendāru taupību un smago darbu. Kas tad cits tur varēja būt? Nabadzība un nežēlīgs darbs no rīta līdz vakaram. Tomēr dzeršanas tur nebija, tāpēc visu izdevās noturēt cilvēcīgos rāmjos.

Mātei bija viegla galva, viņa pabeidza tehnikumu un strādāja par sākumskolas skolotāju. Nezinu, kāpēc viņa neturpināja šo darbu. Tajos laikos gan itin labi varēja “izlidot” par vienu neuzmanīgu vārdu. Varbūt arī tādēļ, ka mātes māsas ģimene bija sarakstos uz Sibīriju. Pēc tam viņa pabeidza grāmatvežu kursus un visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi. Gan dažādās mežniecībās, gan slimnīcā. Māte bija klusa, cītīga, taupīga un ļoti mīļa. Diemžēl bērnībā sagadījās tā, ka darba apstākļu un dažādu konfliktu dēļ ģimene bieži bija šķirta. Bija nemitīgas runas par šķiršanos – kurš paliks ar māti, kurš ar tēvu. Es jau gribēju ar māti, bet kā tu to tēvam pateiksi? Kaut kur man vajadzēja rast pieķeršanos, un es pieķēros vecākajai māsai, kura man bija puspasaule un augstākā tiesa. Saprotams, ka, gadiem ejot, pieķeršanās mazinājās, tomēr, arī tagad tiekoties, pats ar izbrīnu vēroju, kā gribas izklāstīt viņai visu savu dvēseli. Kura gan sen nevienu vairs neinteresē.

Māte bija ļoti dievticīga un mēģināja arī manī ieaudzināt reliģisku attieksmi pret pasauli. Jāsaka, ka viņai tas izdevās, par ko esmu viņai pateicību parādā. Visgrūtākajos dzīves brīžos, skatoties acīs nāvei, nebiju viens. Mums mājās vienmēr bija vairākas reliģiskas grāmatas, lai gan svētbilžu nebija. Pie sienām vispār nekas nekarājās, tikai tēva nomedītie aļņa un buka ragi, un epizodiski arī neliels krusts. Tēvs bija skeptisks pret baznīcu un īpaši to nemeklēja. Šajā ziņā viņam negaidīti piebalsoja māsa. Bet tas netraucēja mūsu labajām attiecībām bērnībā.

Māsa vispār bija skarba. Radinieki bieži teica – mātes dēls un tēva meita. Lai kā vecākiem neietu pa dzīvi, strādāja viņi labi un pienākumu zināja vispirms. Dārzi vienmēr bija sastādīti, dārzeņi sasēti, kartupeļi izvagoti, lopi pabaroti. Mēs jau arī daudz palīdzējām, un tā visi draudzīgi pacēlām skaistu lauku saimniecību. Daudz deva arī tas, ka tēvam bija dienesta zirgs. Bieži to ņēma arī kaimiņi, kaut gan ne īpaši tālu no mājas bija arī kolhoza zirgu stallis. Kārtība pie mums bija kā reti kuram apkārtnē. Māte gan strādāja diezgan tālu un atbrauca ne katru vakaru. Tēvam arī – kā nu kuro reizi gadījās atnākt, bet mēs nekad nepievīlām māti un govis nevienu reizi pa visiem gadiem nepalika neslauktas.

Govis mums bija divas – vecā Brūnīte un jaunā Daina. Ja nevarēja neviens, tad es pats gāju slaukt, lai kā man tas nepatiktu. Toties ēdamā bija pilns pieliekamais un pilna klēts. Kūpināta gaļa, piena produkti, medus bija vienmēr pietiekamā daudzumā. Arī televizoru nopirkām pirmie. Lai gan tikai melnbalto “Ņeman”, bet arī tāds toreiz nebija katram. Tēvs pielika antenu augstā mastā, un tad nu sakliegdamies to grozījām, līdz attēls bija pieņemams. Pēc pirmā stiprā vēja gājām atkal grozīt. Nez ko daudz jau toreiz nevarēja redzēt – centrālā Maskava, Rīga un otrā Maskava. Bet 1966. gada futbola čempionātu atceros kā vakar. Mēs toreiz daudz lasījām, un es izcēlos īpaši. Katru sestdienu nesu mājās no skolas smago somu un arī grāmatu kaudzīti no bibliotēkas. Parasti tur bija Elektriskie starpzvaigžņu kuģi, Kosmiskā lidojuma mehānika, Neorganiskā ķīmija un tamlīdzīgas grāmatas. Netālu no mājas, upes līkumā atradās grūti pieejama saliņa starp Feimankas jauno un veco gultni. To es okupēju uz visu bērnības laiku. Parasti tur nokļuvu ar plostu, kas bija būvēts no vecajiem tilta baļķiem. Tā bija mana Sala, kur atradās nojume ar soliņiem un plauktiem. Plauktos stāvēja ķīmiskie reaktīvi. Jā, taisīju arī visādas bīstamas lietas, bet Dievs sargāja. Kad bija pārdomu brīdis, tad reizēm salēju mēģenē drusku kālija permanganāta ar sālsskābi. Noķertos odus metu mēģenē, hlora mākonī. Odi uzreiz bija pagalam. Mīļš zēns, vai ne?

Kad man bija četrpadsmit gadi, tēvs sāka slimot. Pārnācis no darba, viņš ilgi elsoja, sēdēdams pie plīts. Kājas uzpampa, un viņš vairāk nevarēja novilkt zābakus. Lai nepamptu kājas, viņš nēsāja medicīniskās zeķes, no kurām kājas palika baismīgi zilas. Bija vien jāiet pie ārsta. Tēvs lepojās ar to, ka nekad nebija bijis pie ārsta. Viņš uzskatīja, ka daba un mērens fiziskais darbs ir labākie ārsti. Bet tas ir līdz laikam. Sākotnējā diagnoze bija plaušu vēzis. To arī ārstēja veselu gadu plaušu slimnīcās. Tad kaut kas mainījās un nu jau sāka ārstēt sirds trombozi. Bet galīgo diagnozi es nezinu, un kādā ziemas dienā, neilgi pirms manas piecpadsmitās dzimšanas dienas, māte aizbrauca uz pēdējo tikšanos. Bērēs bija ļoti auksti un, kad atvēra zārku, es gandrīz paģību no pārdzīvojuma un bailēm. Bēres toreiz organizēja labi, ar dziedātājām, mācītāju un lielu skaitu cilvēku.

Māte tūlīt apprecējās otrreiz, un mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Patēvs nebija slikts cilvēks, bet es nevarēju viņu pieņemt. Mums nesaskanēja. Pa to laiku bija sākušies arī mani “cīņas piedzīvojumi”, nepatikšanas ar čeku, un bērnība bija beigusies.

Es bieži domāju par vecākiem. Nekad neaizmirstu aizbraukt uz tēva kapu. Māsa gan nebrauc, bet es nesaprotu tādu naidu. Katrs cilvēks dara tā, kā domā labāku esam – tā, kā mācīts. Neatceros nekādu tiešu ļaunumu, ko viņš būtu nodarījis man vai māsai. Nu, ja neskaita pāris smagas pļaukas. Tās gan ir grūti aizmirst, bet dzīvē sita vēl ne tā. Es piedodu viņam visu. Tas melnais un smagais, kas bija viņā, nāca no tumšajām Latgales “ustobām”, kur zem salmu jumta mitinājās pa desmit cilvēku dvēselēm un vēl arī daudz citu dzīvību – maigi teiksim tā.

Viņš dāvāja man dzīvību, mācīja dzīvot. Lai arī viņa vārdi bija smagi un tieši, tie labi palikuši atmiņā, un vienmēr tos atcerējos, kad kāpu boksa ringā vai kāvos armijā. Šaujot poligonā, no guļus stāvokļa visu aizšāvu garām, bet, kad bija jāšauj stāvus, vienīgais sašāvu visus mērķus. Virsnieks mani uzslavēja. Uzreiz atcerējos tēva bisi un to, kā viņš mani mācīja šaut. No viņa manī ir mīlestība uz dabu, māka nekrist garā. Pielijušā mežā māku sakurt ugunskuru, atrast vietiņu, kur atpūsties. Viņš iedeva man savu zobenu, tātad nedzīvoja velti.   

Kādreiz uz tāla Pamira kalnu serpentīna nepieredzējušais šoferis zaudēja vadību un mašīna nesās tieši bezdibenī. Nepaspēju pat nobīties, un mana pēdējā doma bija vienkārša un tajā pašā laikā īpatnēja: “Cik žēl, ka māte neredz, kā es mirstu.” It kā kādam no tā paliktu vieglāk. Reizēm gadās arī brīnumi, šoferim izdevās pēdējā mirklī sagriezt mašīnu un tā uzkārās uz kraujas malas. Kā mēs abi smējāmies, kad pārgāja pirmais izbīlis! Armijā neko negaidīju tā, kā vēstules no mājām. Grūtajos pārbaudījumos bieži atcerējos spilgtu ainu no bērnības. Mēs ar māti ejam pāri lielajai pļavai uz baznīcu. Spoži spīd saule, un es nesu rokās sandalītes, lai nesamirkst. Cieši apņēmos pie sevis nekad nenodot to gaišo, kas manī ir no mātes un Dieva, jo tad man šajā pasaulē vairs nav, par ko cīnīties.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: