Eseja “God and gods” no G. K. Čestertona (1874–1936) krājuma Parastais cilvēks (The Common Man), kurā apkopoti īsā formāta darbi par dažādām tēmām un kurš iznāca pēc viņa nāves, 1950. gadā. Citus Čestertona tekstus no Telos krātuves lasiet: https://telos.lv/kas-kais-pasaulei/, https://telos.lv/izglitiba-ka-manticiba/ un https://telos.lv/par-neiecietibu-un-fanatismu/
Bieži norāda – un parasti tas ir patiesi –, ka boļševisms ir nepieciešami saistīts ar ateismu. Taču, iespējams, ne tik labi ir pamanīts, ka tagad ateismam ir arvien lielāka nepieciešamība sevi saistīt ar boļševismu. Jo boļševisms vismaz daļēji ir pozitīvs, pat ja tas lielākoties ir destruktīvs. Savukārt tīri negatīva koncepta (abstrakta uzbrukuma reliģijai) vēsture šajā ziņā ir bijusi diezgan interesanta. Kopumā šī vēsture ir vienlaikus gan melanholiska, gan komiska. Tie, kas modernajā laikmetā ir mēģinājuši iznīcināt tautas reliģiju vai tradicionālo ticību, vienmēr ir izjutuši nepieciešamību piedāvāt kaut ko stabilu kā aizvietotāju. Dīvainākais ir tas, ka viņi ir piedāvājuši aptuveni duci pilnīgi atšķirīgu lietu; dažas no tām ir savstarpēji pretrunīgas; solījumi nepārtraukti ir mainījušies; un tikai negatīvie draudi ir palikuši nemainīgi.
Īsi pirms Franču revolūcijas pirmo 18. gadsimta filozofu vidū valdīja uzskats, ka Brīvība ir ne tikai laba lieta, bet arī vienīgais visu labo lietu avots. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar Dabu – Dabiskais Cilvēks jeb Cildenais Mežonis – uzreiz jutīsies brīvs un laimīgs, ja vien viņš nekad neies uz baznīcu un nesveicinās draudzes priesteri uz ielas. Šie filozofi drīz vien atklāja to, ko draudzes priesteris viņiem jau sākumā būtu varējis pateikt, proti, ka ir daudz grūtāk būt laimīgam dzīvniekam nekā būt laimīgam cilvēkam. Cilvēks nevar būt dzīvnieks tā paša iemesla dēļ, kāpēc viņš nevar būt eņģelis; jo viņš ir cilvēks. Taču filozofi, kas neticēja Dievam, kuru uzskatīja par mītu, zināmu laiku spēja ticēt Dabai, neapzinoties, ka tā ir metafora. Un viņi mierināja tos, kurus iedrošināja uz baznīcu dedzināšanu, ka pēc nodedzināšanas tie mūžu mūžos dzīvos laimīgi savos laukos un dārzos.
Tad politiskajai revolūcijai sekoja industriālā revolūcija, un līdz ar to zinātnei tika piešķirts jauns un milzonīgs nozīmīgums. Draudzīgie ateisti atkal vērsās pie tautas, uzsmaidīja tai, viegli nokrekšķinājās un paskaidroja, ka baznīcas joprojām ir jānodedzina, bet ka ir pieļauta neliela kļūme attiecībā uz baznīcu aizvietotāju. Otrā ateistu filozofija tika balstīta nevis atziņā, ka Daba ir laipna, bet gan atziņā, ka Daba ir nežēlīga; nevis atziņā, ka lauki ir brīvi un skaisti, bet gan atziņā, ka zinātnieki un industriālisti, pateicoties savai milzīgajai enerģijai, drīz vien visus laukus noklās ar rūpnīcām un noliktavām. Tagad bija jauns Dieva aizstājējs; šis aizstājējs bija gāze un ogles, un dzelzs, un privilēģija griezt ripas, lai šīs substances apstrādātu. Tagad apgalvoja, ka ekonomiskā brīvība, brīvība pirkt un pārdot, pieņemt darbā un izmantot padarīs ļaudis tik svētlaimīgus, ka tie aizmirsīs visus savus sapņus par debesu laukiem; un arī zemes laukiem. Taču kaut kā arī šis piedāvājums sagādāja vilšanos.
Divas šīszemes paradīzes bija sabrukušas. Pirmā bija Ruso dabiskā paradīze, otrā – Rikardo ekonomiskā paradīze. Cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi dzīvot un mīlēt; cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi pirkt un pārdot. Acīmredzami ateistiem bija pienācis laiks atrast trešo tūlītējo un neizbēgamo ideālu. Viņi to atrada komunismā. Un viņus nesatrauc, ka šis ideāls ir stipri atšķirīgs no viņu pirmā ideāla un pilnīgi pretējs viņu otrajam ideālam. Viss, ko viņi vēlas, ir kaut kāda sagaidāma cilvēces uzlabošanās, kas cilvēcei tiek piedāvāta kā ķīla par dievišķā atņemšanu. Izlasiet starp rindiņām pussimtu jaunāko grāmatu – populārzinātniskas apceres un izglītojošus izdevumus par vēsturi un filozofiju – un jūs redzēsiet, ka vienīgais pamatmotīvs tajās ir naids pret reliģiju. Vienīgā pozitīvā lieta ir negatīva. Bet viņi ir spiesti arvien vairāk idealizēt boļševismu tikai tāpēc, ka tas vienīgais vēl ir pietiekami svaigs, lai to piedāvātu kā cerību, kad visas viņu pašu piedāvātās revolucionārās cerības ir izrādījušās bezcerīgas.
