Eseja ar nosaukumu “The superstition of school” no G. K. Čestertona (1874–1936) krājuma Parastais cilvēks (The Common Man), kurā tika apkopoti īsā formāta darbi par dažādām tēmām un kurš iznāca pēc viņa nāves, 1950. gadā. Citus Čestertona tekstus no krātuves lasiet: https://telos.lv/kas-kais-pasaulei/ un https://telos.lv/par-neiecietibu-un-fanatismu/
Ir kļūdaini uzskatīt, ka, gadiem ejot uz priekšu, viedokļi kļūst aizvien regresīvāki. Citiem vārdiem sakot, nav taisnība, ka cilvēki, kas noveco, neizbēgami kļūst reakcionāri. Dažas neseno laiku grūtības ir radušās veco revolucionāru stūrgalvīgā optimisma dēļ. Tādi vareni veci vīri kā Pjotrs Kropotkins, Volts Vitmens un Viljams Moriss[1] tika aizvesti uz kapiem, joprojām cerot ja ne uz Debesīm, tad vismaz uz utopiju. Taču šis malds, tāpat kā daudzi citi maldi, ir puspatiesības nepatiesā versija. Patiesība vai puspatiesība ir nevis tāda, ka cilvēkiem no pieredzes ir jāiemācās būt reakcionāriem, bet gan tāda, ka viņiem no pieredzes ir jāiemācās sagaidīt reakciju. Un, kad es saku “reakcija”, es tiešām domāju “reakciju”; lūdzu atvainot, ka mūslaiku kultūras pasaulē es lietoju šo vārdu tā pareizajā nozīmē.
Ja puika izšauj ar šauteni – vai tas būtu uz lapsu, zemes īpašnieku vai valdošo karali –, viņu sodīs atkarībā no šo objektu relatīvās vērtības. Bet, ja viņš pirmo reizi izšauj no šautenes, ir ļoti iespējams, ka viņš negaida atsitienu un nezina, cik spēcīgu triecienu var saņemt. Viņš vēlāk var pavadīt dzīvi, šaudīdamies pa šiem un līdzīgiem objektiem ainavā; bet viņu aizvien mazāk un mazāk pārsteigs šautenes atsitiens – tas ir, reakcija. Viņš var pat atrunāt savu sešgadīgo māsiņu aiztikt kādu no smagajiem verķiem, kas paredzēti ziloņu medībām, un tā radīt iespaidu, ka pats ir kļuvis par reakcionāru.
Ļoti līdzīgs princips attiecas arī uz šaušanu ar lielajiem lielgabaliem revolūcijās. Tie nav cilvēka ideāli, kas mainās, tā nav viņa Utopija, kurai vairs netic. Ciniķis, kurš saka: “Kad kļūsi vecāks, aizmirsīsi visu šo murgošanu par ideālismu”, saka tieši pretējo patiesībai. Vecuma atnestās šaubas nav par ideālo, bet gan par reālo. Un viena no lietām, kas nenoliedzami ir reāla, ir reakcija – tas ir, praktiska iespēja, ka virziens kaut kā mainīsies un mēs vismaz daļēji sasniegsim tieši pretējo tam, ko iecerējām. Pieredze mums iemāca, lūk, ko: cilvēces uzbūvē un mehānikā ir kaut kas tāds, ka, uz šo cilvēci iedarbojoties, darbības rezultāts bieži ir negaidīts un gandrīz vienmēr sarežģītāks, nekā gaidījām.
Tādas ir socioloģijas problēmas, un viena no tām attiecas uz Izglītību. Ja man jautā, vai es domāju, ka zemes iedzīvotājus, it īpaši nabadzīgos, būtu jāatzīst par pilsoņiem, kuri var pārvaldīt valsti, es pērkondimdinošā balsī atbildu: “Jā!” Ja man jautā, vai, pēc manām domām, viņiem vajadzētu iegūt izglītību, kas nozīmē plašu kultūras apvārsni un vēstures klasisko darbu pārzināšanu, es atkal atbildu: “Jā!” Taču šī mērķa sasniegšanas procesā notiek sava veida aizķeršanās vai atsitiens, ko var atklāt vienīgi pieredzes ceļā un kas drukātos tekstos nemaz neparādās. Uz papīra tam neļauj nonākt – katrā ziņā vēl mazāk kā šautenes atsitienam. Tomēr pašlaik tā ir ārkārtīgi praktiska praktiskās politikas sastāvdaļa; un, lai gan tā ir bijusi politiska problēma jau ļoti sen, tā ir nedaudz izteiktāka (ja drīkstu aptraipīt šīs nosvērtās un objektīvās lappuses ar šādu politisku mājienu) šībrīža apstākļos, kas ir izvirzījuši priekšplānā tik daudzus augsti cienījamus sociālistus un plaši respektētus arodbiedrību pārstāvjus.
Aizķeršanās ir šāda: pašizglītotie ir pārāk augstās domās par izglītību. Varu arī piebilst, ka pusizglītotie vienmēr visu piedēvē izglītībai. Tas nav fakts, kas parādās sociālā uzlabojuma plāna vai ideāla virspusē; to var atklāt tikai pieredzes ceļā. Kad es sacīju, ka vēlos, lai tautas noskaņojums atrastu politisku izpausmi, es ar to domāju faktisko tautas noskaņojumu, ar kuru var sastapties vilcienu trešās klases vagonos, darba devēja uzsauktās svētku maltītēs, brīvdienu pūļos un jo īpaši (nopietniem sociālās patiesības meklētājiem) – publiskajos namos. Es uzskatīju un joprojām esmu pārliecināts, ka šiem cilvēkiem ir taisnība daudzās lietās, kurās modīgie vadoņi kļūdās.
Aizķeršanās ir tajā, ka tieši tad, kad kāds no šiem cilvēkiem sāk “uzlaboties”, es sāku šaubīties, vai tas ir uzlabojums. Man šķiet, ka tad viņš milzīgā ātrumā sāk uzkrāt māņticīgus uzskatus, no kuriem pats aklākais un naivākais ir tas, kuru varētu nosaukt par Skološanās Māņticību. Viņš raugās uz Skolu nevis kā uz normālu sabiedrisko institūciju, kas jāpielāgo citām sabiedriskajām institūcijām, tādām kā Mājas, Baznīca un Valsts, bet gan kā uz kaut kādu pilnīgi pārdabisku un brīnumainu morālo rūpnīcu, kurā ar burvestības palīdzību tiek radīti perfekti vīrieši un sievietes. Šai Skološanās elkdievībai viņš ir gatavs vienā mirklī upurēt Mājas, Vēsturi un Cilvēci ar visiem tās instinktiem un iespējām. Šim elkam viņš ir gatavs upurēt jebko – jo īpaši cilvēkus. Un šādu ļaužu – it sevišķi labāko no viņiem – apziņas dzīlēs gandrīz vienmēr ir viens no diviem vienas un tās pašas koncentrētās koncepcijas variantiem: vai nu “Ja es nebūtu skolojies, es nebūtu tik dižs cilvēks, kāds esmu šobrīd”, vai arī: “Ja es būtu skolojies, es būtu vēl dižāks, nekā esmu.”
Neļaujiet nevienam teikt, ka es zobojos par neizglītotiem cilvēkiem; es zobojos nevis par viņu neizglītotību, bet gan par viņu izglītību. Lai neviens to neuztver kā vīpsnāšanu par pusizglītotajiem, jo tas, kas man nepatīk, ir tieši izglītotā puse. Un man tā nepatīk nevis tāpēc, ka man nepatīk izglītība, bet gan tāpēc, ka, ņemot vērā mūsdienu valdošo filozofiju vai, pareizāk, filozofijas trūkumu, izglītība ir pavērsusies pati pret sevi, iznīcinot tieši to daudzveidības un proporcijas izjūtu, kuru izglītībai būtu jāsniedz. Cilvēks, kurš pielūdz izglītību, nav ieguvis no izglītības labāko; cilvēks, kurš visu upurē izglītībai, nav pat izglītots. Šeit nav vērts pieminēt daudzos nesenos piemērus šai monomānijai, kas strauji pāraug neprātā un vajāšanā, piemēram – absurdos uzbrukumus tām ģimenēm, kas dzīvo uz baržām. Nepareizais šeit ir principa neievērošana, savukārt princips ir tāds, ka bez viegla izglītības nicinājuma neviena džentlmeņa izglītība nav pilnīga.
Es lietoju šo neformālo frāzi neformāli, jo man rūp nevis džentlmenis, bet gan pilsonis. Tomēr, attiecībā uz aristokrātiju, šī ir vēsturiska puspatiesība: aristokrātam dažkārt ir mazliet vieglāk iegūt šo pēdējo kultūras piesitienu, kas ir spēja stāvēt pāri kultūrai. Tomēr tai patiesībai, par kuru šeit runāju, nav nekāda sakara ar kādas īpašas šķiras īpašo kultūru.
Šī kultūra ir piederējusi lielam skaitam zemnieku, it sevišķi laikos, kad zemnieki bija dzejnieki; tieši tas piešķir zināmu dabisku atšķirības zīmi Robertam Bērnsam[2] un Skotijas zemnieku dzejniekiem. Spēks, kas rada šo atšķirīgumu iedarbīgāk par jebkādu dižciltīgu izcelsmi vai audzināšanu, ir reliģija; jo reliģiju var definēt kā kaut ko, kas pirmpamatiem pievēršas vispirms.[3] Robertam Bērnsam ne bez pamata trūka pacietības attiecībā uz to reliģiju, kuru viņš bija mantojis no skotu kalvinisma, taču viņš bija arī šī mantojuma parādnieks. Viņa instinktīvā pietāte pret cilvēkiem kā cilvēkiem nāca no viņa senčiem, kuriem joprojām vairāk rūpēja reliģija nekā izglītība. Brīdī, kad cilvēkiem sāk vairāk rūpēt izglītība nekā reliģija, viņiem sāk vairāk rūpēt ambīcijas nekā izglītība. Tā vairs nav pasaule, kurā visu dvēseles ir vienlīdzīgas debesu priekšā, bet gan pasaule, kurā katra cilvēka prāts ir vērsts uz to, lai panāktu nevienlīdzīgu priekšrocību pār citiem.
Izglītība, neatkarīgi no tā, vai tā ir pašizglītošanās vai tikai valsts izglītība, sāk kļūt par tukšu iedomību. Izglītībai vajadzētu būt kā prožektoram, kas cilvēkam iedots, lai viņš izpētītu visu un jo īpaši lietas, kas stāv vistālāk no viņa paša. Izglītībai ir tendence kļūt par prožektoru, kas apgaismo tikai un vienīgi sevi. Zināmu uzlabojumu var panākt, pavēršot tikpat spilgtus un, iespējams, vulgārus prožektorus arī uz citiem cilvēkiem lielā skaitā. Taču vienīgais galīgais šādi izglītota cilvēka ārstniecības līdzeklis ir izslēgt prožektoru gaismu un ļaut viņam saskatīt zvaigznes.
[1] Pjotrs Kropotkins (1842–1921) – krievu anarhists un komunists; Volts Vitmens (1819–1892) – ievērojams amerikāņu dzejnieks; citā darbā Čestertons analizē Vitmena dzeju kā “lirisko optimisma litāniju”; Viljams Moriss (1834–1896) – britu tekstilmākslinieks, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš būtiski veicināja sociālisma pieņemšanu sava laika sabiedrībā.
[2] Roberts Bērns (Robert Burns, 1758–1796) – skotu nacionālais liriķis un dzejnieks, folkloras vācējs.
[3] “puts the first things first”.
Tulkoja A. Irbe.
