Fragments no Gilberta Kīta Čestertona eseju krājuma Ķeceri (Heretics, 1905) pēdējās, XX nodaļas ar nosaukumu “Noslēdzošās piezīmes par ortodoksijas nozīmību”. Citu fragmentu no Čestertona lasiet šeit: https://telos.lv/kas-kais-pasaulei

Vai cilvēka prāts var attīstīties vai arī ne? Šis jautājums ir pārāk maz apspriests. Bet nav nekā bīstamāka par mūsu sociālās filozofijas balstīšanu kādā teorijā, kas ir šaubīga, bet nav tikusi apspriesta. Taču, pat ja mēs pieņemam tikai kā darba hipotēzi, ka pagātnē jau ir notikusi vai arī nākotnē notiks tāda lieta kā cilvēka prāta izaugsme vai pilnveidošanās, vēl aizvien ir spēkā ļoti ass iebildums pret moderno šīs pilnveidošanās versiju.

Mūsdienu izpratnes par prāta spēju progresu trūkums ir tajā, ka tā šo progresu vienmēr saista ar saišu saraušanu, robežu nojaukšanu un dogmu atmešanu. Taču, ja vispār pastāv kaut kas tāds kā prāta spēju pieaugums, tas var nozīmēt vienīgi ieaugšanu aizvien dziļākās pārliecībās un stingrākās dogmās. Cilvēka smadzenes ir mašīna, kas ļauj izdarīt secinājumus; ja tās nespēj izdarīt secinājumus, tad tās ir sarūsējušas. Kad mēs dzirdam par kādu cilvēku, kurš esot pārāk gudrs, lai kaut kam ticētu, mēs dzirdam par parādību, kuru burtiski raksturo iekšēja pretruna. Tas ir tāpat kā dzirdēt par naglu, kas bijusi pārāk laba, lai pienaglotu paklāju pie grīdas; vai par eņģi, kas bijusi pārāk stingra, lai noturētu durvis aizvērtas.

Cilvēku diez vai var definēt pēc Kārlaila modes kā “dzīvnieku, kurš taisa darbarīkus”. Skudras, bebri un daudzi citi dzīvnieki izgatavo darbarīkus tādā nozīmē, ka tie taisa noteiktas būves. Cilvēku var definēt kā dzīvnieku, kurš taisa dogmas. Kad cilvēks vienu doktrīnu papildina ar nākamo un vienus secinājumus padziļina ar citiem, būvējot kādu milzīgu filozofijas un reliģijas sistēmu, viņš – vienīgajā jēdzīgajā šī vārda nozīmē – aizvien vairāk un vairāk kļūst par cilvēku. Kad viņš, rafinēta skepticisma vadīts, atmet vienu doktrīnu pēc nākamās, kad viņš atsakās sevi saistīt ar kādu sistēmu, kad viņš apgalvo, ka ir pāraudzis definīcijas, kad viņš saka, ka vairs netic nekādam galējam mērķim un kad viņš savā iztēlē sevi jau ir nosēdinājis Dieva tronī, nepiesliedamies nevienai ticības apliecībai, bet tās visas tikai apcerēdams, tad viņš tieši caur šo procesu pakāpeniski grimst atpakaļ klejotājdzīvnieku nenoteiktībā un zāles bezapziņā. Kokiem nav dogmu. Rāceņiem ir neparasti plašs redzesloks.

Tātad, es atkārtoju – ja vispār pastāv prāta spēju progress, tad tam ir jābūt prāta spēju progresam noteiktas dzīves filozofijas izveidē. Un šai dzīves filozofijai ir jābūt pareizai, turpretī visām pārējām filozofijām – nepareizām. Par visiem vai gandrīz visiem spējīgajiem mūsdienu rakstniekiem, kurus īsumā esmu aplūkojis šajā grāmatā, ar lielu iepriecinājumu un uzsvaru var sacīt, ka katram no viņiem ir savs konstruktīvs un pozitīvs uzskats, kuru viņi uztver nopietni un aicina arī mūs to uztvert nopietni. Radjarda Kiplinga kungā nav nekā vienīgi skeptiskā nozīmē progresīva. Bernarda Šova kungā nav absolūti nekā plaša. Louza Dikinsona kunga pagānisms ir nopietnāks par jelkādu kristietību. Pat H. G. Velsa kunga oportūnisms ir dogmatiskāks par jebkura cita ideālismu. Kāds, šķiet, sūdzējās Metjū Arnoldam, ka viņš kļūstot tikpat dogmatisks kā Kārlails. Arnolds atbildēja: “Tas, iespējams, ir tiesa, bet jūs neievērojat acīmredzamu atšķirību. Es esmu dogmatisks un man ir taisnība, bet Kārlails ir dogmatisks un viņam nav taisnība.”

Šīs atbildes izteikti humoristiskajam raksturam nevajadzētu apslēpt tās nepārejošo nopietnību un saprātīgumu; neviens cilvēks nekad nedrīkstētu ne rakstīt, ne pat vispār runāt, ja vien viņš nav pārliecināts, ka viņam ir taisnība un otrs cilvēks maldās. Līdzīgā garā es uzskatu, ka es esmu dogmatisks un man ir taisnība, bet Šova kungs ir dogmatisks un viņam nav taisnība. Taču šobrīd mans galvenais mērķis ir norādīt, ka lielākie manis aplūkotie rakstnieki, būdami drosmīgi un pie pilna prāta, paši sevi pasniedz kā dogmatiķus – noteiktas sistēmas pamatlicējus. Tas, iespējams, ir tiesa, ka Šova kungā mani visvairāk interesē tieši fakts, ka Šova kungs kļūdās. Bet tikpat lielā mērā ir tiesa, ka Šova kungam pašam sevī visinteresantākais šķiet fakts, ka viņam ir taisnība. Starp Šova kunga atbalstītājiem varbūt nav neviena cita, izņemot viņu pašu; bet ne jau par sevi viņš raizējas. Viņš raizējas par plašo un universālo baznīcu, kuras vienīgais loceklis viņš ir. [..]

Mans aicinājums tātad ir vai nu piekrist, vai nepiekrist šiem cilvēkiem. Mans aicinājums ir piekrist viņiem vismaz tiktāl, ka atbalstīt abstraktu pārliecību. Bet es zinu, ka mūsdienu sabiedrībai ir daudz neskaidru iebildumu pret abstraktām pārliecībām, un jūtu, ka mēs nekur tālāk netiksim, pirms nebūsim ar dažiem no tiem tikuši galā. Pirmais iebildums ir viegli formulējams.

Mūsdienās izplatītais šaubīgums attiecībā uz radikālu pārliecību paušanu izceļas no gaisā virmojošas idejas, ka radikālas pārliecības, īpaši par kosmiskiem jautājumiem, pagātnē ir bijušas atbildīgas par tā dēvēto “neiecietību”. Taču šo uzskatu apgāzīs pavisam neliela tieša saskaršanās ar pieredzi. Reālajā dzīvē paši neiecietīgākie ir cilvēki, kuriem vispār nav nekādas pārliecības. Mančestras skolas ekonomisti, kuri nepiekrīt sociālismam, sociālismu uztver nopietni. Taču jaunietis no Bondstrītas, kurš nezina, ko nozīmē sociālisms, un vēl mazāk – vai viņš tam piekrīt, ir pilnīgi pārliecināts, ka šie sociālistu puiši gvelž niekus. Cilvēkam, kurš pietiekami labi izprot kalvinistu filozofiju, lai tai piekristu, ir jāizprot katoļu filozofija, lai tai nepiekristu. Tas ir tieši neskaidrais un aptuvenais modernais cilvēks, kurš nepavisam nav pārliecināts, kas ir pareizi, taču ir pilnīgi pārliecināts, ka Dante kļūdījās. Nopietnam latīņu baznīcas oponentam, pat parādot, ka savas vēstures gaitā tā ir pastrādājusi lielas nelietības, ir jāzina, ka tā ir radījusi lielus svētos. Tas ir cietpaurīgais biržas mākleris, kurš neko nezina no vēstures un netic nekādai reliģijai, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka visi šie priesteri ir blēži.

Pestīšanas armijas ziedojumu vācējs pie Marmora arkas var būt neiecietīgs, bet viņš nav tik neiecietīgs, lai kopīgā cilvēciskā radniecība viņu kavētu ilgoties būt par glauni ģērbto dendiju baznīcas procesijā. Bet glaunais dendijs baznīcas procesijā ir tik neiecietīgs, ka ne mazākajā mērā netiecas kļūt par Pestīšanas armijas ziedojumu vācēju pie Marmora arkas.

Neiecietību var vispārīgi definēt kā tādu cilvēku dusmas, kuriem nav viedokļa. Šīs dusmas ir pretestība, ko konkrētām idejām rada tieši tās neskaidrās cilvēku masas, kuru idejas ir radikāli nenoteiktas. Neiecietību var saukt par vienaldzīgu cilvēku šausminošo neprātu. Šis vienaldzīgo cilvēku neprāts patiesībā ir baiss; tas ir radījis visas briesmīgās un plaši izplatītās vajāšanas.

Šādā pakāpē nekad nevienu nav vajājuši cilvēki, kuriem kaut kas rūpēja. Cilvēki, kuriem kaut kas rūpēja, nebija pietiekami lielā skaitā. Tie bija vienaldzīgie cilvēki, kuri piepildīja pasauli ar uguni un spaidiem. Vienaldzīgo rokas bija tās, kas aizdedzināja sakrautos sārtus; vienaldzīgo rokas bija tās, kas grieza moku ratus. No kaislīgas pārliecības sāpēm patiesi ir izcēlušās dažas vajāšanas; taču tās radīja nevis neiecietību, bet gan fanātismu – pavisam citu un zināmā mērā apbrīnas vērtu lietu. Neiecietība lielākoties vienmēr ir bijusi nospiedošā tādu cilvēku visvarenība, kuriem nekas nerūp un kuri iemin tumsā un asinīs tos, kuriem rūp.

Tomēr ir arī tādi, kuri dogmu iespējamajā ļaunumā iedziļinās mazliet vairāk. Daudzi uzskata, ka spēcīga filozofiska pārliecība, lai gan tā (viņuprāt) nerada to ļengano un būtībā nenopietno stāvokli, kuru mēs saucam par neiecietību, tomēr rada zināmu sakoncentrētību, pārspīlējumus un morālu nepacietību, kuru mēs varam atzīt par fanātismu. Īsumā, viņi apgalvo, idejas ir bīstama lieta. Piemēram, politiskajā dzīvē pret tādiem cilvēkiem kā Balfūra kungs vai Džona Morlija kungs parasti iebilst, sakot, ka ideju pārbagātība ir bīstama.

Taču arī šajā jautājumā patieso doktrīnu nebūt nav grūti formulēt. Idejas ir bīstamas, bet vismazāk bīstamas tās ir ideju cilvēkam. Ideju cilvēks ir iepazinies ar idejām un manevrē starp tām kā lauvu dresētājs. Idejas ir bīstamas, bet visbīstamākās tās ir cilvēkam bez idejām. Cilvēkam bez idejām pirmā ideja uzkritīs uz galvas kā vīna glāze atturībniekam.

Domāju, ka tā ir izplatīta kļūda manas partijas un mana laikmeta Radikālo Ideālistu vidū – apgalvot, ka finansisti un uzņēmēji ir bīstami Britu impērijai, jo viņi ir tik piezemēti vai tik materiālistiski. Patiesībā finansisti un uzņēmēji ir bīstami impērijai tāpēc, ka viņi var kļūt sentimentāli pret jebkādu sentimentu un ideālistiski attiecībā pret jebkādu ideālu, kāds tik pagadās priekšā. Gluži kā jauneklis, kurš neko daudz nav zinājis par sievietēm un tāpēc pārāk viegli ikvienā sievietē saskata īsto sievieti, tā arī šie praktiskie vīrieši, nepieraduši pie cēloņiem, vienmēr ir noskaņoti domāt, ka, ja kāda lieta atklājas kā ideāla, tā iemieso īsto ideālu.

Daudzi, piemēram, nelokāmi sekoja Sesilam Rodsam tikai tāpēc, ka viņam bija vīzija. Tikpat labi viņi būtu varējuši viņam sekot tāpēc, ka viņam bija deguns. Cilvēks bez kaut kāda sapņa par pilnību ir gandrīz tikpat liels briesmonis kā cilvēks bez deguna. Par šādu cilvēku ļaudis gandrīz drudžaini čukst: “Viņš zina, ko domā,” kas ir gluži tas pats, kas drudžaini čukstēt: “Viņš māk izšņaukt degunu.” Cilvēks pēc savas dabas vienkārši nevar izdzīvot bez kaut kādas cerības un mērķa; kā prātīgi teikts Vecajā Derībā: “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma”.[1]

Bet tieši tāpēc, ka cilvēkam ir nepieciešams ideāls, cilvēku bez ideāliem pastāvīgi apdraud fanātisms. Nekas tik ļoti nepadara cilvēku atvērtu pēkšņam un neatvairāmam nelīdzsvarotas vīzijas uzbrukumam kā uzņēmējdarbības ieradumu izkopšana. Mēs visi labi pazīstam plecīgus biznesa cilvēkus, kuri domā, ka zeme ir plakana, ka Krīgera kungs vadīja milzīga militārā despotisma kampaņu, ka cilvēki ir zālēdāji vai ka Šekspīra lugas sarakstījis Bēkons. Reliģiskie un filozofiskie uzskati tiešām ir tikpat bīstami kā uguns, un nekas tiem nevar laupīt šo bīstamības skaistumu. Bet ir tikai viens veids, kā tiešām sevi pasargāt no pārmērīgām briesmām, un tas ir – iedziļināties filozofijā un iegremdēties reliģijā.

Īsi sakot, mēs noraidām divas pretējas briesmas – gan neiecietību, gan fanātismu, no kuriem pirmā ir pārāk liela aptuvenība, bet otrais ir pārāk liela koncentrētība. Mēs apgalvojam, ka neiecietīgos ir jāārstē ar ticību, bet ideālistus – ar idejām. Pārzināt labākās esamības teorijas un izvēlēties no tām labāko (tas ir, atbilstošo labākajai no mūsu stingrajām pārliecībām) mums šķiet pareizais veids, kā nebūt ne neiecietīgam, ne fanātiķim, bet būt stingrākam par neiecietīgo un briesmīgākam par fanātiķi – proti, būt cilvēkam ar noteiktu viedokli.

Taču šādam noteiktam viedoklim ir jāizriet no cilvēka domāšanas pamatjautājumiem, un tos nedrīkst noraidīt kā nebūtiskus – pretēji tam, kā mūsdienās pārāk bieži kā nebūtiska tiek noraidīta, piemēram, reliģija. Pat ja mēs uzskatām, ka reliģijas jautājums nav atrisināms, mēs nevaram to uzskatīt par nebūtisku. Pat ja mums pašiem nav viedokļa par galīgajām patiesībām, mēs jūtam, ka cilvēkam, kuram ir šāds viedoklis, tas ir svarīgāks par jebko citu. Brīdī, kad šī lieta pārstāj būt neizzināma, tā kļūst neaizstājama.

Mūsdienās nešaubīgi ir izplatīta ideja, ka uzbrukt cilvēka reliģijai vai argumentēt no tās pozīcijām politikas vai ētikas jautājumos būtu šaurpierīgi, nesaistīti ar lietu vai pat uzpūtīgi. Bet ir tikpat maz šaubu par to, ka šāda apsūdzība šaurpierībā pati par sevi ir gandrīz groteski šaurpierīga. Minēsim piemēru, atsaucoties uz salīdzinoši aktuāliem notikumiem: mēs visi zinām, ka cilvēku nereti uzskatīja par neiecietības un tumsonības iemiesojumu, ja viņš neuzticējās japāņiem vai žēlojās par japāņu ietekmes pieaugumu, pamatojoties uz to, ka japāņi ir pagāni. Taču neviens nedomātu, ka tas ir vecmodīgi vai fanātiski, ja kāds neuzticas citai tautai tāpēc, ka atšķiras tās dzīvesstils vai politiskā mašinērija. Neviens neuzskatītu to par neiecietību, ja kāds par citu tautu teiktu: “Es bažos par viņu ietekmi, jo viņi ir protekcionisti.” Neviens neuzskatītu, ka ir šaurpierīgi teikt: “Es neatbalstu viņu varas pieaugumu, jo viņi ir sociālisti vai Mančestras Individuālisti, vai ļaudis, kas nelokāmi tic militārismam un mobilizācijai.”

Atšķirīgi viedokļi par parlamentu būtību mums šķiet ļoti nozīmīgi, bet atšķirīgi viedokļi par grēka būtību vispār nav nozīmīgi. Atšķirīgi viedokļi par nodokļu uzlikšanas mērķi šķiet ļoti nozīmīgi, bet atšķirīgi viedokļi par cilvēka eksistences mērķi vispār nav nozīmīgi. Mums ir tiesības neuzticēties cilvēkam, kurš dzīvo cita veida pašvaldībā; bet mums nav tiesību neuzticēties cilvēkam, kurš dzīvo cita veida kosmosā. Šāda veida apgaismība noteikti ir pati neapgaismotākā, kādu vien iespējams iedomāties.

Atgriežoties pie frāzes, kuru lietoju iepriekš, tas ir līdzīgi, kā teikt, ka viss ir nozīmīgs, izņemot visu. Un reliģija ir tieši tā lieta, ko nevar izlaist, – jo tā ietver visu. Arī pats aizmāršīgākais cilvēks nevar labi sapakot savu somu, aizmirstot pašu somu. Gribot vai negribot, mums visiem ir vispārējs priekšstats par esamību; gribot vai negribot, tas maina vai, precīzāk izsakoties, rada un ietver visu, ko mēs sakām vai darām. Ja kosmosu mēs uzskatām par sapni, tad arī fiskālo jautājumu mēs uzskatām par sapni. Ja kosmosu mēs uzskatām par joku, tad arī Svētā Pāvila katedrāle ir tikai joks. Ja viss ir slikts, tad mums jātic (ja tas iespējams), ka arī alus ir slikts; ja viss ir labs, tad esam spiesti nonākt pie diezgan fantastiskā secinājuma, ka arī zinātniskā filantropija ir laba. Ikvienam garāmgājējam uz ielas ir jābūt savai metafiziskajai sistēmai un jāturas pie tās stingri. Un varbūt viņš pie tās ir turējies tik stingri un tik ilgi, ka jau ir aizmirsis par tās pastāvēšanu.

Šāds stāvoklis noteikti ir iespējams. Patiesībā tas ir visas mūsdienu pasaules stāvoklis. Mūsdienu pasaule ir pārpilna ar cilvēkiem, kas tik stingri turas pie dogmām, ka pat nezina, ka tās ir dogmas. Var pat teikt, ka mūsdienu pasaule, kā korporatīva struktūra, ir tik nelokāmi pārliecināta par noteiktām dogmām, ka neatzīst tās par dogmām.

Piemēram, par “dogmatisku” dažās par progresīvām dēvētās aprindās var nodevēt pieņēmumu, ka cilvēks pilnīgosies vai uzlabosies citā pasaulē. Taču par “dogmatisku” nebūt neuzskata pieņēmumu, ka cilvēks pilnīgosies vai uzlabosies jau šajā pasaulē, lai gan šāda progresa ideja ir tikpat nepierādīta kā nemirstības ideja un, racionāli raugoties, tikpat mazticama. Progress ir viena no mūsu dogmām, savukārt par dogmu sauc tādu lietu, kuru neuzskata par dogmatisku.

Vai atkal: mēs nesaskatām neko “dogmatisku” iedvesmojošajā, bet neapšaubāmi ārkārtīgi pārsteidzošajā fizikas zinātnes teorijā, ka mums esot jāvāc fakti vienīgi faktu vākšanas labad, pat ja paši fakti šķiet tikpat nederīgi kā sprunguļi un salmi. Tā ir diža un iedvesmojoša ideja, un tās lietderība varbūt vēlāk vēl atklāsies, taču, abstrakti domājot, šī lietderība ir tikpat apšaubāma kā orākulu iztaujāšanas vai svētvietu apmeklēšanas lietderība, par kurām tieši tāpat tiek apgalvots, ka tās sevi attaisno. Tā kā mēs nedzīvojam civilizācijā, kas stipri tic orākuliem vai svētvietām, mums ir skaidri redzams to cilvēku neprāts, kuri iedzina sevi nāvē, lai atrastu Kristus kapu. Taču, dzīvojot civilizācijā, kas tic minētajai dogmai par faktu vākšanu faktu vākšanas labad, mums nepavisam nav redzams to cilvēku neprāts, kuri dzen sevi nāvē, lai atrastu Ziemeļpolu.

Es te nerunāju par noturīgu galējo lietderību, kas ir spēkā gan attiecībā uz Krusta kariem, gan polārpētniecību. Es vienīgi gribu teikt, ka mēs patiešām spējam saskatīt virspusīgo, estētisko savdabību, šo šokējošo momentu konkrētajā idejā – ar veseliem karapulkiem šķērsot kontinentu, lai iekarotu vietu, kurā kāds cilvēks nomira. Taču mēs nespējam saskatīt estētisko savdabību un šokējošo momentu apstāklī, kad vīri mirst lielās mokās, lai atrastu vietu, kur neviens cilvēks nevar izdzīvot, – vietu, kas ir interesanta tikai tāpēc, ka tā esot punkts, kurā satiekas kaut kādas neeksistējošas līnijas.

Tāpēc dosimies tālajā ceļā un uzsāksim biedējošus meklējumus. Vai vismaz raksim un meklēsim tik ilgi, līdz būsim atklājuši mūsu pašu viedokļus. Dogmas, pie kurām tiešām turamies, ir daudz fantastiskākas un, iespējams, arī daudz skaistākas, nekā mums šķiet.

Baidos, ka šo eseju gaitā laiku pa laikam esmu runājis par racionālistiem un racionālismu, turklāt paļājošā nozīmē. Pārpilns tā īpašā laipnīguma, kuram vajadzētu būt visa – pat grāmatas – nobeigumā, es lūdzu piedošanu racionālistiem arī par to, ka nosaucu viņus par racionālistiem. Racionālistu nav. Mēs visi ticam pasakām un dzīvojam tajās. Daži, izmantojot krāšņu literāro apdari, tic, ka eksistē dāma, kuras drēbes ir saules stari. Citi, kuriem raksturīga rustiskāka, raupjāka intuīcija, kā, piemēram, Makkābes kungs, tic vienīgi pašai neiespējamajai saulei. Citi turas pie nepierādāmās dogmas, ka eksistē Dievs, bet vēl citi – pie tikpat nepierādāmās dogmas, ka eksistē citi cilvēki.

Patiesības pārvēršas dogmās mirklī, kad tās tiek apstrīdētas. Tāpēc ikviens cilvēks, kas par kaut ko izsaka šaubas, definē reliģiju. Un mūsu laikmeta skepticisms patiesībā nemaz neiznīcina ticības – drīzāk tās rada, novelk tām robežas un izveido to vienkāršo, lecīgo formu.

Mēs, kas esam liberāļi, savulaik liberālismu vieglprātīgi uzskatījām par pašsaprotamu. Tagad tas tiek apšaubīts, un mēs to kaismīgi aizstāvam kā ticību. Mēs, kas ticam patriotismam, savulaik uzskatījām, ka patriotisms ir saprātīgs un vairāk par to nedomājām. Tagad mēs esam uzzinājuši, ka tas ir nesaprātīgs, un zinām, ka tas ir pareizs. Mēs, kas esam kristieši, neko nebijām dzirdējuši par to dižo filozofisko saprātīgumu, kas slēpjas kristīgajā mistērijā, iekams antikristīgie rakstnieki mums uz to nenorādīja.

Lielais saprāta iznīcības gājiens turpināsies. Viss tiks noliegts. Viss kļūs par ticības apliecību. Tā šķitīs saprātīga nostāja – noliegt, ka iela ir bruģēta; tā būs reliģiska dogma – apgalvot, ka iela ir bruģēta. Tā šķitīs racionāla tēze – postulēt, ka mēs visi atrodamies sapnī; tā būs mistiķa apskaidrība – teikt, ka mēs visi esam nomodā.

Tiks sakurti sārti, lai apliecinātu, ka divi plus divi ir četri. Tiks krustoti zobeni, lai pierādītu, ka lapas vasarā ir zaļas. Mums nāksies aizstāvēt ne tikai cilvēka dzīves neticamos tikumus un saprātīgumu, bet arī kaut ko vēl neticamāku – šo milzīgo, neiespējamo Visumu, kas lūkojas mums sejā. Mēs cīnīsimies par acīm redzamiem brīnumiem, it kā tie nebūtu redzami. Ar dīvainu drosmi mēs raudzīsimies uz neiespējamo zāli un debesīm. Mēs būsim tie, kas ir redzējuši un tomēr ticējuši.

[1] Salamana pamācības, 29:18.

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.