Dzimumu nevienlīdzība, dzimumu vienlīdzība (klausies arī Audiorakstos)

Droši vien neesmu pirmā, kas norāda, ka visās sarunās, kurās lieto abstraktus jēdzienus, šie jēdzieni vispirms ir jādefinē. Nebūšu arī pirmā, kas norāda, ka abstraktiem jēdzieniem, jo īpaši ētikā, tieslietās un valstslietās, ir milzīga vara. Tā ir tik milzīga, ka paši šie jēdzieni, pirms vēl definēti, bieži iegūst gandrīz maģisku, hipnotisku spēku. Minot tikai dažus no tiem, varētu nosaukt tādus kā “brīvība”, “autonomija”, “tiesības” un no pēdējos gados biežāk lietotajiem – “diskriminācija” vai “nevienlīdzība”. Pēdējais ir īpaši zīmīgs ar to, ka pats par sevi, proti, bez iepriekšējas definīcijas, neuzrāda ne nošķīrumu starp aprakstošo un priekšrakstošo lauku, ne arī jomu, par kuru ir runa. Aicinājumu “visur un visā novērst nevienlīdzību starp dzimumiem” diez vai kāds uzdrošinātos apšaubīt. Tas šķiet pašsaprotami pareizs un krietns. Taču, nošķirot aprakstošo lauku no priekšrakstošā, kā arī koncentrējoties uz noteiktu jomu, uzreiz ir redzamas šī aicinājuma problēmas.

Piemēram, ko nozīmē teikt: “sievietēm visā ir jābūt vienlīdzīgām ar vīriešiem”? Ja ir runa par pieeju darba tirgum vai pieeju izglītībai, tas ir pašsaprotami patiesi. Bet tā tas ir tāpēc, ka darbs un izglītība ir jomas, kuras tikai ļoti nelielā mērā ir atkarīgas no cilvēka dzimuma. Ļoti nelielā mērā, jo daži fiziski prasīgi amati un darbi sievietei varētu nebūt vēlami vai pat būt bīstami viņas ķermeņa uzbūves dēļ.

Taču sievietes un vīrieši ir uzskatāmi atšķirīgi, nevienādi un tāpēc nevienlīdzīgi tieši tajās jomās, kurās visspilgtāk izpaužas abu dzimumu atšķirīgais un tādējādi savstarpēji papildinošais raksturs. Sievietei kļūt par māti nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā vīrietim kļūt par tēvu. Abi dzimumi šī procesa priekšā ir fundamentāli un dabīgi nevienlīdzīgi. Sievietei kļūšana par māti nozīmē deviņus grūtniecības mēnešus, no kuriem pēdējie var būt smagi un apgrūtinoši. Tas nozīmē arī bērna dzemdības, kas lielākoties ir ļoti sāpīgs, mokošs, emocionāli satricinošs un arī bailes uzdzenošs process. Vīrietim nekā tāda nav – nav nekāda līdzvērtīga fiziska apgrūtinājuma. Sieviete pēc dzemdībām bērnu, visdrīzāk, baro ar krūti ik pēc pāris stundām, arī naktī, un tādējādi – dabiski un likumsakarīgi – visdrīzāk kļūs par zīdaiņa galveno aprūpētāju. Sacīt, ka tēvam pēc bērna dzimšanas būtu jābūt “vienlīdzīgam” ar māti sniegtajā aprūpē, nenozīmē teikt neko citu, kā vien to, ka viņam vajadzētu nevis aizvietot, bet gan atvieglot māti, turklāt atvieglot tieši tajās darbībās, kurās nedēļniece ar viņu nevar būt vienlīdzīga. Saprātīgs spriedums šajā “nevienlīdzības” risinājumā ir nevis pāriet uz bērna barošanu ar pudelīti, kuru tad vienlīdzīgi varētu veikt arī vīrietis, bet gan atbalstīt sievieti tādā veidā, lai viņa varētu, cik vien iespējams, mierīgi nodoties zīdaiņa kopšanai. Sievietei tas lielākoties gan patīk – dabīgi patīk –, gan arī labāk padodas. Tas padodas labāk un aizvien labāk tieši tāpēc, ka viņas dabiskie instinkti viņu šim aprūpes ciklam ir gatavojuši jau no bērnības un cauri visai cilvēces vēsturei kopš aizvēstures, kas ir tālā tumsā.

Prasība novērst “nevienlīdzību” starp dzimumiem tādējādi ir sauklis bez seguma, nesaprotams ārpus konteksta. Tieši tajās jomās, kurās dzimumu atšķirības izpaužas viskrasāk, tas vai nu nav īstenojams, vai arī tā piespiedu īstenošanai būtu bīstamas un negatīvas sekas. Piemēram, kādas? Šis nav tikai mēģinājums novērst nākotnes eksperimentus vai lauzt pastāvošo dabīgo kārtību. Tā tikpat lielā mērā ir atskatīšanās uz pagātnē jau veiktiem eksperimentiem. Piemēram, uz mums pazīstamo Padomju Savienību. Komunistiskās valstis bija tādas pirmrindnieces dzimumu līdztiesībā un vienlīdzībā, ka gandrīz neviens no manas paaudzes, 1970. gados dzimušajiem, nav zīdīts ar krūti ilgāk par pirmajiem mēnešiem, varbūt pat nedēļām. Dzemdību namos atņemot zīdaiņus mātēm un novietojot citā telpā, dabiskais piena rašanās process neattīstījās, tāpēc zīdīšana lielākoties nebija veiksmīga. Padomju Savienībā arī pastāvēja zīdaiņu novietnes. Burtiski tikai dažus mēnešus vecus bērnus varēja atstāt pieskatīšanai svešiem cilvēkiem, lai sieviete atgrieztos darbā vienlīdzīgi ar vīriešiem. Kā sociāli kaitīgu prasību visiem spēkiem nīdēja sieviešu vēlmi palikt mājās ar mazajiem. To nīdēja gan ar materiālu spiedienu (ģimene nevarēja izdzīvot no vienas algas), gan arī ideoloģiski. Mātes aicināja raudošus bērnus neņemt rokās, jo tad viņi izlaidīšoties un neiemācīšoties paši nomierināties un aizmigt. Bet bērnam ir dabiski tiekties pie vecākiem, jo īpaši pie mātes, un mātei ir dabiski gribēt paņemt rokās, nomierināt un ieaijāt savu bērnu.

Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc mēs esam šeit? Kāpēc es varu šo rakstīt un jūs – to šobrīd lasīt? Ikviens no mums ir dzīvs tāpēc, ka nepārrautā ķēdē līdz pašiem cilvēces pirmsākumiem vienmēr kāda sieviete, jūsu tiešais sencis un priekštecis, kaut kur ir sekmīgi dzemdējusi citu jūsu tiešo senci un priekšteci. Tātad ir bijusi vieta, kur dzemdēt – sliktākajā gadījumā kāda ala. Ir bijis siltums un, teiksim, lāčāda, uz kuras bērnu nolikt. Un bērns ir izdzīvojis. Viņš ir izdzīvojis, visdrīzāk, tāpēc, ka sievieti kāds ir atbalstījis un viņai palīdzējis. Starp citu, kāds arī ir palīdzējis dzemdībās – parasti tā ir cita, pieredzējusi, sieviete, jo Homo sapiens sieviešu kārtas īpatņiem ir bīstami dzemdēt vienatnē, it sevišķi, ja tas notiek pirmo reizi. Cilvēka tuvākajiem radiniekiem – cilvēkpērtiķiem tas ir daudz vieglāk. Pērtiķu mātītes iztiek bez palīdzības, pašas mazuli arī saķerot.

Jūs esat šeit, jo nepārrautā ķēdē cauri jūsu senčiem kāds ir atnesis sievietei ēdienu, kamēr viņa aprūpē bērnu. Kāds ir apsargājis alu no plēsīgiem zvēriem. Kāds ir nodrošinājis, lai tur būtu silti un droši. Varbūt tas ir bijis tēvs, varbūt kāds cits radinieks, varbūt pat svešinieks. Tā tas ir noticis gan pašos materiāli primitīvākajos laikos, gan kara, bada un mēra laikos. Pat koncentrācijas nometnēs piedzima daži bērni, un daži pat izdzīvoja. Cilvēce pastāv un spēj turpināties tikai tāpēc, ka tas tā notiek. Tāda ir dabīgā lietu kārtība. Tā ir dabīga nevis tādā nozīmē, ka cilvēks dara visu to pašu, ko dara citu sugu dzīvnieki – meklē pārtiku, ēd, guļ, kopojas ar pārinieku sugas turpināšanai, laiž pasaulē mazuļus un tos aprūpē, un vecumā mirst –, bet tāpēc, ka cilvēks savas saprātīgās iedabas dēļ visus šos procesus gan izprot, gan pārveido un papildina, tiecoties uz to ideālo izpausmi. Cilvēks tos arī piesūcina ar simboliskām un morālām dimensijām, kuras dzīvniekiem viņu iedabas atšķirīguma dēļ nav pieejamas.

Rietumu kultūras areālā 20. gadsimts bija ļoti ievērojams ar saviem centieniem apkarot dzimumu nevienlīdzību. “Nevienlīdzību” saprata kā ietverošu jumta jēdzienu, bez kura nav uzbūvējams neviens nams. Tajā iekļāva visdažādākās parādības, un to attiecināja uz visdažādākajām jomām. Bieži neatkarīgi no tā, ko sieviešu vairākums tiešām vēlētos un kā viņas redzētu savu dzīvi un savas vajadzības. Joprojām visos “sieviešu problēmu” apskatos un pētījumos grūti atrast reālas sieviešu pieredzes atspoguļojumu – piemēram, tādu, kas koncentrētos nevis uz bezbērnu sievietēm vecumā no 25 līdz 35 gadiem, bet arī pārējām vecuma grupām 35–45, 45–55, kā arī 75–85, 85–95. Tie, visdrīzāk, būtu atšķirīgi skatījumi. Piemēram, skatījums uz ģimenes saišu un dzimtas nozīmību gados vecākām sievietēm (šeit spriežu pēc savu vecmāmiņu teiktā) būtiski atšķiras no jaunu, neprecētu un sabiedriski aktīvu sieviešu skatījuma.

Slēdziens par visu šo pēdējās simtgades procesu, manuprāt, ir neviennozīmīgs. Dažās jomās, tādās kā izglītības iespējas, darbs un veselības aprūpe, ir panākti ļoti nepieciešami uzlabojumi. Sabiedrība kopumā, jo īpaši intelektuālās un radošās kultūras, ir ieguvušas no lielākas sieviešu iesaistes un līdzdalības. Turpretī citās jomās cīņa pret nevienlīdzību un nesakarīgs jēdziena “nevienlīdzība” lietojums ir novedis pie negodprātīgiem un pat amorāliem slēdzieniem, kuriem sekojusi negodprātīga un amorāla rīcība. Lai novērstu jau minēto nevienlīdzību bērnradīšanā, esam bijuši spiesti atzīt par patiesu amorālo un nesakarīgo spriedumu: ja grūtniece bērnu vēlas, viņai un viņas gaidāmam bērnam pienākas visa iespējamā palīdzība un mīlestība, savukārt, ja viņa to nevēlas, tad tas ir nevis gaidāmais bērns, bet gan medicīnisks atkritums, kura vieta ir mēslos.

Dabīgās nevienlīdzības dēļ sievietes un vīrieši arī nebija vienlīdzīgi 1970. gadu seksuālās revolūcijas manifestu un cerību priekšā. Domāju, ka ilgtermiņā seksuālā liberalizācija un intīmo attiecību trivializācija bija kaitīga visiem, bet īpaši kaitīga tieši sievietēm. Tā atraisīja rokas plēsonīgiem vīriešiem, turklāt teica viņiem to, ko viņi visvairāk gribēja dzirdēt: sievietes vēlas tieši to pašu – asas izjūtas, sakarus bez jūtām. Visbeidzot, milzīgas pasaules teritorijas – gandrīz visa Rietumu kultūras ietekmes zona – nevienlīdzību 20. gadsimtā ir apkarojušas tik mērķtiecīgi un ar tādu uzsvaru uz dabīgo atšķirību noliegumu, ka laulības institūts – tieši tas iedibinājums, kurš lika tēvam gādāt lāčādu, pienest pārtiku nedēļniecei un sargāt alu no plēsīgiem zvēriem, – vairs ir nevis saprātīga un taisnīga norma, bet aizvien retāks izņēmums. Kad dažas no zemēm, kuras pamīšus bija atradušās nevienlīdzības apkarotāju komunistiskajā un kapitālistiski liberālajā valdījumā, secināja, ka dzimstības koeficients noslīdējis tik zemu, ka kļūst ticamas runas par rietumnieku izmiršanu, tās bija vīlušās. Kā tā var būt, ka lielāka “vienlīdzība” padara kopienas vājākas un apdraud to ilgtspēju?

Bet problēma ir nesakarīgā vārdu lietojumā un tad noticēšanā vārdu maģiskajam spēkam. Īstenība ir spēcīgāka par vārdiem. Tā tos vienmēr uzvar, un daba, kā savulaik rakstīja romiešu dzejnieks Horācijs, lai kā viņu mēģinātu padzīt, vienmēr atgriežas. Pastāv divi dzimumi, tie nav vienādi un vienlīdzīgi ne tajā, ko tie sagaida viens no otra, ne arī nozīmīgajā pēcteču radīšanas un audzināšanas jomā. Tiem ir jāsadarbojas un vienam otru jāpapildina. Šāda kārtība saprātīgajam dzīvniekam cilvēkam ir dabīga, un, būdama dabīga, arī laba. Būdama laba, tā atnes drošību un laimes iespējamību visiem iesaistītajiem. Cīņā pret šo kārtību ir kaut kas dumpinieciski iedvesmojošs, pat pacilājošs, tāpēc nav brīnums, ka nu jau kurā paaudze to atkal un atkal izmēģina. Bet šī cīņa ir lemta sakāvei, jo tā ir cīņa pret pašu cilvēku.                   

Vai garajā Rietumu vēsturē ir pastāvējis un joprojām pastāv seksisms tādā nozīmē kā nepamatoti un vispārināti negatīvi pieņēmumi tieši par sievietēm un viņu spējām? Jā. To vēsture ir sarežģīta – tā daļēji ir pirmskristīgo laikmetu palieka (pēc mirkļa paskaidrošu), daļēji aprobežotība un muļķība un daļēji pārsteidzīgs spriedums, kas izdarīts no dotajā laika posmā pieejamajām empīriskajām zināšanām. Ja ieskatīsieties visā garajā tekstu vēsturē, ievērosiet, cik lielu lomu ir spēlējis apstāklis, ka sievietes dzimumšūnu – olšūnu atklāja tikai 19. gadsimta sākumā. Pirms tam, jau antīkajos laikos, cilvēka ķermeņa pētnieki ļoti mocījās ar neizpratni par sievietes devumu bērna ieņemšanā. Vīrieša nestā sēkla bija acīmredzama, bet, tā kā par olšūnu nezināja, nācās pieņemt, ka sievietes dzemde ir kā augsne, kā matrica, kurā sēkla – īstais topošā bērna būtības un gara nesējs – iekrīt. Ja palasīsiet manis un manas kolēģes Aijas van Hofas savulaik tulkotos Hipokratiskos rakstus, droši vien pamanīsiet, cik tālejošas konceptuālas sekas bija olšūnas nepazīšanai un cik lielā mērā tās ietekmēja it kā pakārtotas vietas ierādīšanu sievietei un viņas devumam. Kad to saprotam, uz tālaika pārspriedumiem par dzimumu “nevienlīdzību” skatāmies draudzīgāk. Savukārt, par seksismu kā aprobežotību un muļķību runājot, to izpausmes mūsdienās lielākoties ir tik retas un maigas, ka ir gandrīz vai mīļas.

Visbeidzot par seksismu kā pirmskristīgo laikmetu palieku. Es esmu kristiete, kristietību atzīstu par patiesu – tad no šāda viedokļa kāds ir šis stāsts? Vecā Derība ir pirmā stāsta daļa un Jaunā Derība ir otrā un pēdējā. Vecās Derības Radīšanas grāmatā nepārprotami ir uzrādīta kaut kāda “problēma” ar sievieti. Tā ir viņa, kuru čūska savaldzina, sastāstot melus, un tā ir viņa, kura neklausa aizliegumam ēst no Laba un Ļauna atzīšanas koka. Ādams, šķiet, ir turpat blakus, bet viņš it kā ļaujas šai Ievas kļūdai, kurai ir dramatiskas sekas. No šī stāsta ir grūti tikt vaļā, un tas ir bijis ārkārtīgi ietekmīgs. Starp citu, šis stāsts par sievietes neprātību un nesavaldību interesanti un drosmīgi atspoguļots dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra šaušalīgajā filmā Antikrists (filmas nozīmes atslēga, manuprāt, ir tās nosaukumā). Arī tur tā ir sieviete, kura ir neprātīga un nesavaldīga, un viņas vainas dēļ iet bojā abu bērns.

Bet Vecās Derības stāstam ir otrā un nepieciešamā daļa. Tas ir stāsts par nabadzīgu jūdu meiteni Mirjamu no Nācaretes. Viņa nonāk līdzīgā situācijā, taču viņu uzrunā nevis čūska, bet eņģelis, un sola nevis, augli ēdot, kļūt kā Dievam, bet ka viņai būs bērns no Svētā Gara, kurš valdīs kā Ķēniņš. Atbildot eņģelim ar “Lai man notiek Dieva prāts”, viņa atbild tieši pretēji Ievai. Tāpēc arī Mariju mēdz saukt par “otro Ievu” – sievieti, kuras paļāvība nolīdzināja un izlaboja sākotnējo traģisko kļūdu. Viss “sliktums” saistībā ar sievieti, kas tur sākotnēji bija un vilkās līdzi cauri gadsimtiem, līdz ar to bija nodzēsts. Var pat pateikt konkrētu laiku, kad tas notika – pirms aptuveni 2021 gada. Piekritīsiet, tas ir diezgan sen. Bet labi un svarīgi jaunumi dažkārt ceļo ļoti lēni.

Sieviete, kā teiktu britu filozofi, ir pilnā mērā “intelektuāls aģents” un pilnā mērā “morāls aģents”, viņa ir spriestspējīga un rīcībspējīga. Viņa pati spriež, pati lemj un pati arī atbild. Gan tad, kad viņai ir darīšana ar čūsku, gan tad, kad ar eņģeli. Tā arī ir tā vienlīdzība – un vienīgā, kurai galu galā ir nozīme.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: