Pēdējo mēnešu laikā arvien biežāk izskan aicinājumi padarīt Eiropas Savienību par federālā tipa valstisku veidojumu. Šādu ideju veicina gan ārējie apdraudējumi – ģeopolitiskā nestabilitāte, karš Ukrainā un pieaugošais konkurences spiediens no ASV un Ķīnas, gan arī iekšējās problēmas, kuras, pēc daudzu politiķu domām, iespējams risināt tikai ar vienotāku un efektīvāku rīcību. Centra un kreisā spārna partiju retorikā federālas Eiropas ideja tiek minēta kā iespēja stiprināt kopējo drošību, ekonomisko konkurētspēju un politisko ietekmi globālā mērogā.
Bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi savā šāgada ziņojumā par konkurētspēju Eiropas Komisijai norādīja, ka saskaņā ar viņa aplēsēm Eiropas ekonomikai būtu nepieciešamas papildu investīcijas no 750 līdz 800 miljardiem eiro gadā, lai starptautiskajā arēnā neatpaliktu enerģētikas, tehnoloģiju un aizsardzības jomās. Pašreizējais ES budžets, kas ir aptuveni 1,1% no IKP, šādas investīcijas neļauj veikt un būtu vēlams veidot Eiropas federāciju ar vienotu fiskālo kapacitāti un kapitāla tirgu. Tās ietvaros būtu iespējams īstenot arī vienotu ārpolitiku un ideju par kopīgu Eiropas armiju, kas nodrošinātu ES stratēģisko autonomiju un spēju aizsargāt savas intereses neatkarīgi no NATO. Eiropas Federācijas mērķi būtu koordinēta aizsardzība, efektīvāka resursu izmantošana un vienots militārais spēks globālajos konfliktos.[1]
Eiropas Federācijas koncepcijas pozitīvie elementi
Būtiskākais labums, ko tiešām varētu dot Eiropas Federācijas izveide, ir kopējs federālais militārais budžets – tas ļautu izvairīties no dublēšanās, kas šobrīd ir visai izteikta. Daudzām ES valstīm ir savi ieroči un loģistikas ķēdes. Centralizēta iepirkuma sistēma varētu samazināt izmaksas, kuras Eiropā ir augstākas nekā ASV. Vienota militārā doktrīna, munīcija, rezerves daļas un apmācība nenoliedzami atvieglotu sadarbību un ātrāku reaģēšanu. Federāls budžets ļautu radīt “lielos projektus” militārajā industrijā, ko atsevišķas valstis nevar atļauties. Pagaidām starptautiskajā politikā ES nevar pilnībā īstenot neatkarīgu ārpolitiku militārajā jomā, jo ir pārāk atkarīga no ASV bruņojuma piegādēm un ASV drošības garantijām NATO ietvaros. Līdz ar to nepieciešams starptautiskajā politikā pastiprināti ievērot ASV intereses, kuras ne vienmēr sakrīt ar ES interesēm.[2]
Federālu kopienu precedenti Eiropas vēsturē
Pazīstamākais vēsturiskais paraugs federālai kopienai ir Svētā Romas impērija (962–1806). Impērijā imperators bija formāli augstākais valdnieks, bet lielu daļu faktiskās politiskās un ekonomiskās varas turēja impērijas daudzo dalībvalstu līderi – hercogi, grāfi, bīskapi u. c. Katrs varēja pieņemt savus likumus, uzturēt karaspēku un vākt nodokļus, impērija bija ļoti decentralizēta. Imperators formāli bija augstākais valdītājs, taču reālajā dzīvē katra teritorija kontrolēja savu karaspēku. Cieša koordinācija bija grūta, lēmumi par kopīgu militāro darbību bieži aizkavējās vai bija pretrunīgi. Daudzās situācijās vienots imperiālais karaspēks izveidojās tikai kā formāla koalīcija. Svētās Romas impērija neizcēlās ar efektīvu kopējo militāro spēju pret ārējiem ienaidniekiem. Tā darbojās labāk kā decentralizēta aizsardzības koalīcija, kur lokālās armijas aizsargāja konkrētas teritorijas. Svētās Romas impērijas karaspēku parasti raksturoja maza motivācija kopējam imperiālajam mērķim.[3]
Otrs pazīstamākais paraugs federālai kopienai ir Šveices konfederācija, kas dibināta 1291. gadā un ar nelielām izmaiņām pastāv līdz pat mūsdienām. Šveice ir daudzvalstu (kantonu) federācija ar augstu lokālo autonomiju. Šveices militārā organizācija balstījās uz kantonu militāro struktūru, katrs kantons atbildēja par sava karaspēka izveidi un apmācību. Centrālā koordinācija pastāvēja, bet lēmumi par kopīgu militāro darbību tika pieņemti koleģiāli, balstoties uz konfederācijas sapulcēm. Šveices kantonu kopējo armiju raksturoja spēcīga motivācija aizstāvēt savu teritoriju un autonomiju. Motivācija bija jūtami mazāka lielos starptautiskos konfliktos ārpus Šveices teritorijas. Šveices sabiedrība uzsvēra pilsonisko pienākumu un godu, karavīriem bija augsts prestižs. Lojalitāte bija pret savu kantonu, draugiem un kaimiņiem, nevis pret kādu abstraktu imperiālo varu. Šveices federatīvo modeli raksturo līdzsvars starp lokālu brīvību un kopīgu aizsardzību.[4]
Teorētiskie Eiropas federācijas modeļi
Vēsturiski eiropiešu demokrātijai tuvāks ir brīvprātības principos balstītais “Šveices modelis” – federācija ar lielu decentralizāciju. Pastāv spēcīgas federālās institūcijas, bet liela loma saglabājas arī dalībvalstīm.
Par Eiropai mazāk raksturīgu paraugu spēcīgi centralizētai federācijai kalpo ASV, kas ir konstitucionāla federālā republika. Tas nozīmē, ka vara ir dalīta starp centrālo valdību un dalībvalstīm. ASV federālā valdība rūpējas par ārpolitiku, aizsardzību, muitas un monetārām lietām. Savukārt dalībvalstis kontrolē izglītību, veselības aprūpi, policiju un lielāko daļu likumdošanas savai teritorijai. ASV Konstitūcija nosaka federācijas principus un ierobežo centrālās un dalībvalstu varas. Katrā valdības līmenī pastāv savas izpildvaras, likumdošanas un tiesu sistēmas. Federālie likumi ir augstāki par dalībvalstu likumiem, bet dalībvalstis saglabā plašu likumdošanas brīvību. Pastāv dalībvalstu pārstāvniecība federālajās institūcijās – Senātā katrai dalībvalstij ir divi senatori neatkarīgi no tās lieluma, bet Pārstāvju palātā – deputāti proporcionāli iedzīvotāju skaitam. ASV federācija ir stingri organizēta, tajā pastāv centralizētas un dalībvalstu varas līdzsvars, kas nodrošina ātru lēmumu pieņemšanu un valsts stratēģisko autonomiju.[5]
ES pašreizējā struktūra drīzāk ir starptautiska organizācija, kurā dalībvalstis deleģē savu piekrišanu tikai noteiktām kopīgām jomām – vienotajam tirgum, muitas savienībai, atsevišķiem likumiem. ES centrālās institūcijas (Komisija, Padome, Eiropas Parlaments) nevar tieši piespiest dalībvalstis, tās cenšas panākt kompromisu, izdod regulas un direktīvas, kuru īstenošana atkarīga no nacionālajām valstīm. Salīdzinot ar ASV vai Šveici, ES kopējie mērķi ir ierobežotāki, bieži orientēti uz netiešu tirgus un regulējumu harmonizāciju; solidaritāte finanšu vai aizsardzības jomā ir tikai daļēja.
ES politiskā sadrumstalotība
Kā redzams no iepriekšminētajiem paraugiem, sekmīgai federācijas izveidei ir nepieciešama dalībnieku identitātes un ideoloģiskā vienotība. Mazā federācijā ir vieglāk izveidot kopīgus simbolus un naratīvus. Piemēram, Šveice definēja sevi kā “mazu, bet vienotu valsti kalnos”, kurai prioritāte ir izdzīvošana starp lielvarām, saglabājot neitralitāti un izkopjot kopīgas aizsardzības tradīcijas. Lielā federācijā identitāte ir daudz grūtāk veidojama, jo atšķirību skaits un mērogs ir nesalīdzināmi lielāks. ASV federācijas identitāti savulaik noteica koloniālā pieredze un cīņa pret Lielbritāniju, kā arī pret citām Eiropas varām. Tas radīja spēcīgu “mēs pret viņiem” sajūtu. Amerikāņu politiskās un tiesību sistēmas pamatā bija anglo-sakšu tradīcijas – parlamentārisms un pašpārvalde. Turklāt angļu valoda kļuva par sabiedrisko un politisko eliti vienojošu instrumentu. Angļu valoda ir “amerikāņu identitātes” priekšnoteikums, kas bruģē ceļu politiskai vienotībai, neraugoties uz imigrantu etnisko un kultūras dažādību. Salīdzinot ar šiem paraugiem, ES trūkst vienotas identitātes un ideoloģijas – tā biežāk darbojas caur kompromisiem starp dažādu valstu atšķirīgām interesēm.
Katra ES dalībvalsts saglabā savu ārpolitiku un diplomātisko pārstāvniecību. Eiropas valstu starpā pastāv būtiskas domstarpības par sadarbību ar Ķīnu, Krieviju un ASV, jo katrai valstij ir atšķirīgas ekonomiskās, politiskās un drošības intereses. Dažas valstis, piemēram, Vācija un Francija, uzsver tirdzniecības un investīciju iespējas ar Ķīnu, īpaši tehnoloģiju un rūpniecības jomā, taču citas, piemēram, Baltijas valstis un Polija, uzskata Ķīnu par drošības risku un iestājas par stingrāku pieeju pret Ķīnu cilvēktiesību un stratēģisko jautājumu jomā. Līdzīgi ir attiecībā uz Krieviju – dažas valstis, piemēram, Ungārija un Slovākija, kurām ar to ir ilgstošas enerģētikas un ekonomiskas sadarbības saites, ir nonākušas pārāk lielā atkarībā no Krievijas un pretojas sankcijām, bet daudzas citas Austrumeiropas valstis pieprasa stingrākas sankcijas.
Attiecībā uz ASV domstarpības rodas no atšķirīgām drošības prioritātēm un vēlmes saglabāt neatkarīgu ārpolitiku. Daļa Eiropas valstu cenšas balansēt starp NATO sadarbību un ekonomisko pragmatismu ar citām lielvarām, bet Austrumeiropas valstis bieži cenšas izmantot ASV ietekmi, lai neitralizētu spiedienu no Rietumeiropas lielvalstīm.[6]
Migrācijas procesa iekšējās pretrunas
Vācijas un dažkārt arī Francijas migrācijas politika ir cieši saistīta ar ekonomiskajām vajadzībām, īpaši pēc darbaspēka rūpniecībā. Tāpēc Vācija un Francija lielākoties atbalsta “ES solidaritāti” migrantu uzņemšanā – migrantu koordinētu uzņemšanu.
Turpretī Itālija, Grieķija un Spānija piedzīvo lielāku migrantu plūsmu un vēlas stingrāku ES atbalstu robežu apsardzībā un solidaritātes mehānismus. Arī Austrumeiropas valstis asi iestājas pret migrantu uzņemšanu. Lielais bēgļu un migrantu skaits rada spiedienu uz šo valstu infrastruktūru, patvēruma sistēmām, veselības un izglītības sektoru. Dienvidvalstīs ir augstāks bezdarba līmenis un migrantus tur uztver kā konkurentus.
Mazām tautām ar zemu dzimstību, piemēram, latviešiem, īpaši akūts ir jautājums par nacionālās kultūras, valodas un dzīvesziņas saglabāšanu. Migrantu klātbūtne var ietekmēt sabiedrību, mainot sociālās normas, vērtības, tradīcijas un ikdienas paradumus, kā arī radīt vajadzību pielāgot migrantu klātbūtnei sabiedrības uzvedības modeļus, ko uztver ļoti negatīvi. Tāpēc priekšroka tiek dota migrācijas nacionālajai kontrolei un pastāv pretestība ES līmeņa “migrācijas kvotām” un “solidaritātes mehānismiem”. Lielākā daļa iedzīvotāju migrācijas jautājumos galvenokārt sevi identificē ar savām dalībvalstīm un vietējām interesēm, nevis ar ES kā kopīgu politisko vienību, un nevēlas “solidāri” uzņemt migrantus.[7]
ES ideoloģiskā sadrumstalotība
Eiropas Federācijas radīšanu būtiski apgrūtina arī strīds starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem, ko ietekmē federālisma idejas vēsturiskās rašanās apstākļi.
Eiropas federālisma ideja radās 19. un 20. gadsimtā, bieži vien tā bija saistīta ar miera veicināšanu pēc konfliktiem, ekonomisko integrāciju un sociālo solidaritāti. Tā sasaucās ar kreisā politiskā spektra idejām par solidaritāti starp tautām un reģioniem, atvērtību daudzveidībai, minoritāšu tiesību aizsardzību un “sociālā taisnīguma” principiem. Šādi federālisms tika apvienots ar kritiku pret tradicionālo nacionālas valsts un kapitālistisko struktūru, uzsverot nepieciešamību, atbilstoši kreisajai politiskajai vīzijai, pārstrukturēt sociālos un ekonomiskos mehānismus visas Eiropas mērogā.
Altjero Spinelli (1907–1986) bija itāļu komunists, intelektuālis un Eiropas federālisma aktīvists, kuru bieži sauc par vienu no Eiropas Savienības federālās idejas “tēviem”. Ar savu “Ventotenes manifestu” 1941. gadā viņš piedāvāja veidot Eiropas federāciju, kurā dalībvalstis saglabātu zināmu autonomiju, bet būtiskās jomas, piemēram, drošība, ekonomika un tiesiskums, būtu centralizētas, nodrošinot mieru un stabilitāti pēc Otrā pasaules kara.[8]
Līdzīgu Eiropas vienotības ideju attīstīja vācu filozofs Jirgens Habermāss, viens no Frankfurtes skolas intelektuālās tradīcijas turpinātājiem, kurš uzsvēra demokrātijas un sociālās solidaritātes nozīmi federālā Eiropā. Viņaprāt, pārnacionālā lēmumu pieņemšana jābalsta visu Eiropas Federācijas pilsoņu diskusijā, ne tikai dalībvalstu valdību kompromisos, tādējādi papildinot Spinelli redzējumu par federālu Eiropu.[9] Kopumā abi intelektuāļi būtiski veicinājuši Eiropas federālisma ideju attīstību, iedvesmojot pēckara integrācijas procesu.
Federālistu centieni veidot centralizētas ES institūcijas un orientācija uz pārnacionālu lēmumu pieņemšanu bieži konfliktē ar labējo uzsvaru uz valsts autonomiju, nacionālo identitāti un militāro neatkarību. Likumsakarīgi, ka Eiropas labējais politiskais spektrs nav radījis savus “federālisma teorētiķus” un viņu nometnē valda federālās idejas noraidījums. Roberta Šūmaņa un citu agrīno Eiropas konservatīvo vīzija par Eiropu nebija federāla, jo tika paredzēta valstu ekonomiskā un politiskā sadarbība, nevis centralizēta federācija, kas atņemtu valstīm pilnīgu suverenitāti. Šī vīzija balstījās dabīgā likuma atziņās par universālām, nemainīgām normām, kas izriet no cilvēka dabas – tiesībām uz dzīvību, īpašumu, brīvību, kā arī morāliem pienākumiem. Konservatīvie domāja, ka Eiropas valstīm jāveido institūcijas, kas respektē šīs universālās normas, nevis balstās kreisos ideoloģiskos projektos. Otrā Pasaules kara pieredze radīja vēlmi izvairīties no lielām centralizētām struktūrām, kas varētu atkārtot totalitāru kontroli. Tāpēc federāciju uzskatīja par radikālu projektu, kas var destabilizēt valstu politisko sistēmu. “Vienotas Eiropas politiskās nācijas” ideju konservatīvie joprojām kritiski dēvē par utopiju un salīdzina ar PSRS utopisko konceptu par “padomju cilvēku”.
Kā norādījis poļu filozofs Rišards Legutko, federāla politiska savienība Eiropā nevar pastāvēt, ja vien tā nav veidota kā despotiska sistēma. Iemesls, viņaprāt, ir tāds, ka dalībvalstis nav vienlīdzīgas, līdz ar to nav iespējams izveidot politisku struktūru, kurā valdīs vienlīdzība. Nav tāda līguma, kas varētu atņemt Vācijai vai Francijai ietekmi, jo šo lielo valstu vara nebalstās līgumos, bet gan izriet no to izmēra, ekonomikas un vēsturiskajām ambīcijām. Pašreizējā situācijā mazo valstu vienīgais efektīvais tiesību garants Eiropas Padomē ir veto tiesības. Ja tās tiktu atņemtas, tas būtu pirmais solis lielo valstu dominances un iespējamas tirānijas virzienā. Pastāv sistemātisks spiediens no lielo valstu kreiso un centriski liberālo partiju puses – pilnībā atcelt veto tiesības un ieviest pārnacionālus vēlēšanu sarakstus, kas veidoti, lai radītu mākslīgu “visas Eiropas demokrātiju”. Šāda koncentrēta vara ļautu ierobežot nacionāli konservatīvo oponentu ietekmi mazākajās valstīs, tā pakāpeniski vājinot nacionālo suverenitāti.[10]
Eiropas armijas izveides politiskās problēmas
Eiropas armijas izveidošana saskaras ar politiskajiem šķēršļiem, ko rada dalībvalstu atšķirīgās prioritātes, suverenitātes jautājumi, vienprātības panākšanas sarežģījumi. Lielākā Eiropas armijas aizstāve ir Francija, kas vēsturiski parasti ir uzsvērusi savu militāro autonomiju un kodolspēju. Turpretī Vācija vairāk fokusējas uz ekonomiku un diplomātiju, ir piesardzīga militārās iesaistes jautājumos. Lielākā daļa Austrumeiropas valstu joprojām liek uzsvaru uz NATO un ASV drošības garantijām, jo pastāv vēsturiska neuzticība Rietumeiropas lielvalstīm dēļ to pasīvās attieksmes pret PSRS Aukstā kara gados.
Daudzi iedzīvotāji skeptiski raugās uz to, vai ES armija spēs patstāvīgi reaģēt krīzēs, ņemot vērā daudzu iepriekšējo ES pasākumu lēno pieņemšanas gaitu un lielo birokrātiju. Centralizēta struktūra Briselē var radīt jaunu administratīvu aparātu, kas joprojām aizkavētu ātru lēmumu pieņemšanu, īpaši krīzes situācijās. Ne vienmēr pārliecīga centralizācija var nodrošināt efektivitāti.
Vācijā, kurai raksturīga Otrā pasaules kara radītā psiholoģiskā trauma un ar to saistītais pacifisms, pastāv bažas par to, ka dalība kopīgās Eiropas armijas operācijās varētu iesaistīt vāciešus konfliktos ārpus ES. Daļa iedzīvotāju dod priekšroku savas valsts ieguldījumiem sociālajās programmās, veselības aprūpē un izglītībā un tāpēc skeptiski raugās uz militāro integrāciju, kas radītu centralizētai varai bezierunu iespēju no bagātākajām valstīm ņemt līdzekļus un pārdalīt tos nabadzīgākajām. Savukārt tādās valstīs kā Austrija, Zviedrija un Somija vēsturiski pastāv neitralitātes kultūra un sabiedrība skeptiski uztver militāru integrāciju un ar to saistītu iespējamo karadarbību.[11]
Kopumā vērtējot, ES valstu iedzīvotāji nav vienādi motivēti aizstāvēt kopēju Eiropas interešu teritoriju ārpus nacionālā ietvara.
Secinājumi
Ņemot vērā ES dalībvalstu būtiskās savstarpējās pretrunas, maz ticams, ka Eiropas Federāciju varētu nodibināt tuvākajā laikā un ka šīs idejas popularizētāji varētu gūt panākumus. Lai to paveiktu, nepieciešama visu dalībvalstu piekrišana un arī attiecīgu referendumu veikšana visās dalībvalstīs. Pats demokrātiskais process ir visai ilgs un ļoti maza iespēja, ka visu valstu vēlētāju vairākums reizē varētu dot piekrišanu.
Tāpat arī runas par fiskālo vienotību pagaidām ir pavisam nepamatotas, jo tad vispirms būtu nepieciešams iesaistīt eirozonā Bulgāriju, Čehiju, Dāniju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju. Dēļ skepticisma pret eiro šāds process īstermiņā nav prognozējams.
Pilnvērtīgas ES armijas izveide tuvākajā laikā nav gaidāma, jo dalībvalstu drošības uztvere un prioritātes pārāk atšķiras. Eiropas Savienībā militārā sadarbība ir ne tikai tehnisks, bet arī dziļi politisks jautājums. ES kopēja ārpolitika, visticamāk, tuvākajā laikā netiks realizēta, jo arī šeit dalībvalstis sargā savu suverenitāti. Jāņem vērā, ka veto tiesību atcelšana un pāreja uz kvalificēto vairākumu drošībā un ārlietās nav iespējama bez visu dalībvalstu piekrišanas. Tas nozīmē, ka pat viena skeptiska valsts spēj nobloķēt šo reformu. Pašreiz pēc Lisabonas līguma ārlietu un drošības politika pieder pie īpašās kompetences jomas, kur ES nevar automātiski piemērot kvalificēto vairākumu. Lai to mainītu, būtu nepieciešams līguma izmaiņas ratificēt visās dalībvalstīs, turklāt dažās valstīs būtu nepieciešami arī referendumi.
Ģeopolitiskās krīzes, enerģētikas atkarība un NATO sabalansējuma trauslums nenoliedzami liek runāt par Eiropas stratēģisko autonomiju. Tomēr kreiso federālisma projekts ir jāatmet kā utopisks ceļš uz nekurieni. Tas ir nolemts neveiksmei jau pašos pamatos, jo ignorē dabīgā likuma principus – tautu tiesības uz savu identitāti, kultūru un suverenitāti. Mēģinājums radīt mākslīgu “vienotu Eiropas politisko nāciju” ir ne tikai politiski nepraktisks, bet arī pretrunā ar cilvēka un sabiedrības dabiski iedibināto kārtību. Tieši šī pretruna rada risku, ka federālisms kļūtu nevis par vienotības avotu, bet par plaisu un šķelšanās katalizatoru.
Visticamāk, risinājums nav federālu sociālo eksperimentu radīšanā, bet gan atgriešanās pie Eiropas konservatīvajiem pirmsākumiem – pie tiem principiem, kurus aizstāvēja Šūmans un citi dibinātāji. Viņu redzējums nebija par anonīmu “supervalsti”, bet par sadarbības telpu, kurā tautas, saglabājot savu identitāti un suverenitāti, apvienojas kopīgā labuma vārdā. Tieši šī pieeja, kas balstīta dabīgajā likumā un cieņā pret tautu vēsturisko pieredzi, nodrošināja projekta dzīvotspēju un sabiedrības uzticību. Atgriežoties pie šiem pamatiem, būtu iespējams atrast līdzsvaru starp Eiropas vienotību un tautu neatkārtojamību.
Tautu sadarbības idejai jābūt balstītai subsidiaritātē – lēmumus pieņem pēc iespējas vairāk nacionālā līmenī, un tikai to, ko nevar risināt lokāli, nodod augstākam līmenim. Tāpēc arī stratēģiskās autonomijas jēdziens būtu primāri jāskata tikai kā aizsardzība pret ārēju draudu. Tādā modelī nacionālā identitāte un subsidiaritātes princips kļūtu par neatceļamu pamatu un Eiropas militārās kapacitātes integrācija būtu instruments tautu dzīvības un brīvības aizsardzībai, nevis institucionālas varas koncentrēšanai uz viena pasaules skatījuma pamata. Nespējot vienoties šajā jautājumā visas Eiropas mērogā, Trīs jūru iniciatīva piedāvā pragmatisku alternatīvu Eiropas Savienības centralizētajam federālismam, ļaujot mazajām valstīm saglabāt suverenitāti un veicināt reģionālo drošību.
[1] Federal Europe – an idea that is re-emerging. https://tomorrowsaffairs.com/federal-europe-an-idea-that-is-re-emerging
[2] Policy Proposal On A Common European Defence. https://federalists.eu/policy-paper-1-2025-proposal-on-a-common-european-defence
[3] Administration of the Empire. https://courses.lumenlearning.com/atd-herkimer-westerncivilization/chapter/administration-of-the-empire
[4] How Swiss federalism emerged and shapes the nation. https://www.swissinfo.ch/eng/swiss-democracy/how-swiss-federalism-emerged-and-shapes-the-nation/89136231
[5] C. Green, United/States: A Revolutionary History of American Statehood. https://michiganlawreview.org/journal/unitedstates-a-revolutionary-history-of-american-statehood
[6] J. Huang, China’s role in the EU’s search for strategic autonomy: nonhegemonic power relations during world order transition. https://link.springer.com/article/10.1007/s42533-024-00174-5?utm
[7] F. Wasserfallen, Immigration Policy Preferences in Six EU Countries: The Shadow of Intergovernmental Conflicts in Public Opinion. https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/jcms.13687?utm
[8] Altiero Spinelli: an unrelenting federalist. https://european-union.europa.eu/principles-countries-history/history-eu/eu-pioneers/altiero-spinelli_en
[9] J. Habermas, Democracy in Europe: Why the Development of the EU into a Transnational Democracy Is Necessary and How It Is Possible. https://www.sv.uio.no/arena/english/research/publications/arena-working-papers/2014/wp13-14.pdf
[10] R. Legutko, The EU Agenda is a Leftist Agenda: An Interview with Professor Ryszard Legutko. https://europeanconservative.com/articles/the-stakes/interview-with-professor-ryszard-legutko/
[11] S. Rio, European Strategic Autonomy: How Realism Best Explains Why It Remains a Failure. https://www.e-ir.info/2024/12/03/european-strategic-autonomy-how-realism-best-explains-why-it-remains-a-failure/