Saprotu argumentu, ka turpināt runāt par ASV politiskā aktīvista un MAGA pārstāvja Čārlija Kērka nošaušanu 2025. gada 10. septembrī Jūtas ielejas universitātes teritorijā šķiet pārspīlēta koncentrēšanās uz Amerikas iekšpolitiku. Turklāt saistībā ar personu, kas daudziem nemaz nebija pazīstama pirms savas nāves.
Es pati Amerikā nekad neesmu bijusi. Nespēju mērogā aptvert valsti, kurā dzīvo 340 miljoni. Nespēju iztēloties, kā tas viss var būt “kaut kas viens” un tik monolīts savā tēlā un estētikā, ja attālums no Floridas līdz Vašingtonas pavalstij ir 5000 kilometru. Mans priekšstats par Ameriku ir no amerikāņu filmām un no tīmekļa.
Un tomēr šī ir vēl viena sleja un vēl viens nekrologs Čārlzam Kērkam. Kērka nošaušana bija burtiski redzama tiešsaistē visā pasaulē, uzņemta vienlaicīgi ar dažādiem mobilajiem telefoniem no dažādiem rakursiem. Vēl šodien visi šie videomateriāli ir pieejami un apskatāmi, jo nav autoritātes, kas spētu tos aizvākt no sociālajiem tīkliem. Filmēja studenti, kas gribēja savām vajadzībām dokumentēt Kērka diskusiju.
Šajos kadros vardarbība izskatās absolūti šausmīgi. Ja tā būtu amerikāņu mākslas filma, par šiem kadriem varētu teikt, ka tie ir “pārspīlēti” – kā jau filmās. Briesmīgs ir arī konteksts. Īsi pirms šāviena Kērks sev raksturīgajā dzīvespriecīgajā noskaņojumā sēž uz neliela paaugstinājuma zem baltas telts ar uzrakstu “Prove me wrong” (“Pierādi, ka man nav taisnība”). Viņam mugurā ir balts t-krekls ar uzrakstu “Freedom” (“Brīvība”) un apkārt simtiem, nē, tūkstošiem studentu, kas rindas kārtībā nāk pie mikrofona, lai uzdotu jautājumus. Jautājums, kas viņam tiek uzdots pirms šāviena, ir par transseksuāļiem, kuri veikuši apšaudes. Abi ar jautātāju viņi mēģina noskaidrot statistiku, un pēdējais vārds, kuru Kērks pasaka, pirms saņem lodi, ir “violence” (“vardarbība”).
Lode gandrīz bez skaņas, tikai ar slāpētu būkšķi, trāpa viņa kakla kreisajā pusē. Kērks tajā brīdī klausās atbildi, tāpēc nevar teikt, ka lode pārtrauc viņu pusvārdā. Viņš nedaudz parauj uz augšu rokas neiroloģiska refleksa dēļ, mazliet atliecas atpakaļ, it kā izspīlējot krūtis, tad uz sāniem, asinīm biezā strūklā šļācoties uz pleca un zemes; viņš izlaiž no rokas mikrofonu, kuru neapzināti ir pacēlis pie pleca, un, nevienu skaņu neizdvesis, nokrīt blakus krēslam.
Lode viņam pārrāva vienlaikus gan miega artēriju, gan arī jūga vēnu un skāra skausta skriemeļus un muguras smadzenes. Ar lielu varbūtību viņš vispār neko nejuta un neapjēdza. Tas bija pēkšņs un pilnīgs pārrāvums apziņā, priekškara nokrišana. Tieši pirms lodes pielidošanas viņš aizvēra acis, lai pamirkšķinātu, un tāpēc lodi arī neredzēja. No kadra izskatās, ka viņam bija vismaz pāris sekundes apzināties “Mani sašāva” vai varbūt pat “Es mirstu”, bet šķiet, ka tas nav tiesa. Kērka nogalināšana līdzinājās giljotinēšanai – nāvessoda izpildes veidam, par kuru uzskata, ka tas ir ārkārtīgi barbarisks, jo asiņains. Īstenībā tas ir pilnīgi nesāpīgs, zibenīgi ātrs un ar garantētu iznākumu.
Bet iedomāsimies, ka viņam bija dažas sekundes, lai apzinātos, ka viņš ir nāvīgi ievainots un tūlīt mirs. Tā kā Kērks bija kristietis, viņam būtu bijis svarīgi šajās sekundēs pārdomāt dzīvi, nožēlot to, kas guļ uz sirdsapziņas, un sagatavot sevi nākamajam posmam, kurā, kā skaidro Akvīnas Toms Teoloģijas kopsavilkumā un ilustrē Dante Dievišķajā komēdijā, dvēselei vairs neko nebūs iespējams mainīt un griba vairs neko citu – labāku – nevarēs gribēt, tā “nofiksēsies” uz mūžiem.
Viņam nebija šo vērtīgo sekunžu, un, manuprāt, pat ja viņam tās būtu bijušas, viņš tās diez vai būtu varējis izmantot vērtīgajam mērķim. Tā es domāju tāpēc, ka tāda nodarbošanās, kāda Kērkam bija kopš 2012. gada – publiska atbildēšana universitāšu pilsētiņās uz visiem un jebkādiem jautājumiem milzīgas, bieži naidīgas studentu auditorijas priekšā –, ir iespaidīga kognitīvā slodze. Tā prasa pilnīgu koncentrēšanos. Ne tikai spēju izgūt no atmiņas apcirkņiem datus un tēzes, lai atbildētu uz jautājumu, kuru neesi paredzējis, kā arī retorisko navigāciju, lai neļautu sev un oponentam novirzīties no tēmas, bet Kērka gadījumā arī – nemainīgu labvēlību pret visiem runātājiem. Tīmeklī ir pieejami desmitiem stundu gari šādu sarunu ar studentiem ieraksti. Kērks nebija nevainojams pirmajā uzdevumā – vienmēr atbildēt precīzi, pēc būtības un pārliecinoši, neviens tāds nebūtu, bet bija nevainojams otrajā. Viņš bija nemainīgi labvēlīgs un vienmēr priecīgs, it kā viņa apziņas priekšplānā vienmēr stāvētu vārdi no Bībeles: visa radība ir radīta laba, bet cilvēks – pēc Dieva tēla un līdzības.
Sakritības pēc man šajās dienās sanāca pāršķirstīt Platona dialogu Menons. Tas sākas ar jautājumu, vai tikumu ir iespējams iemācīt, turpinās ar dažādiem izvērsumiem par gribu, ietver anamnēzes jeb “atcerēšanās” ilustrāciju, un beidzas ar Sokrata apgalvojumu, ka nekādu tikumu nevienam iemācīt nevar, tāpēc, ja tikums kādam ir, tad to viņam dāvājuši “dievi”. Kopš laika gala akadēmiskajā pētniecībā šis dialogs, kuru senāk regulāri iekļāva universitāšu programmās, kritizēts kā drīzāk neizdevies – saruna izplūst uz visām pusēm, pacelto jautājumu loģiskā saistība nav uzskatāma, secinājums nav pietiekami pamatots, teksts beidzas pārāk aprauti un tā tālāk. Dialogs ir Platona radīta fikcija, kas attēlo vairumu reālo sarunu – jo abstraktāks, lasi: filozofiskāks, ir uzstādītais jautājums, jo haotiskāka ir saruna, turklāt ar izteiktu tendenci beigties gandrīz turpat, kur sākās. Katrs paliek savās pozīcijās, neviens nav ticis pārliecināts par pretējo, daži ir apvainojušies. Var jautāt: ja pat tāds Platons šķietami nespēja atrisināt jautājumus, tad uz ko cerēt pārējiem un kāda no tā vispār jēga?
Kad konservatīvais kristietis Čārlzs Kērks pirmoreiz nonāca elitārajās Amerikas universitātēs un piedāvāja diskutēt par jebkuru tēmu ar jebkuru studentu, tie universitāšu studenti, kas bija reģistrējušies kā vēlētāji, vairāk nekā 90% gadījumu bija Demokrātu partijas vēlētāji. Turklāt viņi pārstāvēja izteikti kreiso partijas spārnu – to, kuru savos spēka gados būtu noraidījis arī Džo Baidens. Kērks nepārspīlēja sakot, ka amerikāņu universitātes ir jauniešu indoktrinācijas centri un ka šāds stāvoklis nav normāls, jo augstākās izglītības iestādēm ir pienākums mācīt domāt, izprast dažādu nostāju cēloņus un argumentus un, cik vien iespējams, pretoties partejiskumam. Kad 2024. gada vēlēšanās republikāņu kandidāts Donalds Tramps guva pārsvaru Arizonas, Nevadas un Viskonsīnas pavalstīs, šis pārsvars tika iegūts uz jauniešu rēķina. Tas lielā mērā bija Kērka un viņa organizācijas “Pagrieziena punkts ASV” nopelns. Tātad vismaz daļai no šīm kaitinošajām sarunām, kurās šķietami neviens nevienu nepārliecina un kas nereti beidzas ar lamāšanos un lāstiem, tomēr bija nozīme. Vismaz dažus tās piespieda pārdomāt, vai viņi tiešām ir spējīgi racionāli pamatot to, ko universitāšu mācību programmas viņiem ir pasniegušas kā galējās, pat “zinātniskās” atziņas – un vienīgās “cilvēciskās”. Dažus, bet ne visus. Čārlzu Kērku noslepkavoja kāds jaunietis, izbijis students, kreisais radikālis, kuram likās, ka aizstāvēt tēzi par cilvēka dzimuma maiņas neiespējamību ir nīšana un naida sludināšana, uz kuru jāatbild ar lodi.
Kad Kērkam jautāja, kāpēc viņš rīko šīs sarunas, viņš atbildēja, ka jautājums nav tikai par gaidāmajām vēlēšanām vai par tām, kas būs vēl pēc četriem gadiem, bet par “Rietumu civilizācijas nākotni”, kuru noteiks jaunieši. Es viņam pilnībā pievienojos. Plaisa, kas šķir Kērka pārliecības no vairuma dusmīgo studentu pārliecībām, ir daudz lielāka par to, ka šķīra dažādos sarunu biedrus senā grieķa dialogos. Tur visus tomēr vienoja epistemoloģiskais reālisms, vismaz lielās līnijās (pasauli patiesi izzina cilvēku maņas un prāts), robusts pieņēmums, ka pareizi sapratis cilvēks spēs arī pareizi rīkoties, un emotīvisma un individuālisma noraidījums, pat nicinājums pret to. Un tas nav pārsteidzoši, jo tā bija militāra sabiedrība, kurā jebkāds šāds jaunietis–students pirmām kārtām bija karavīrs, audzināts un mācīts aizstāvēt savu pilsētvalsti.
Kērks gribēja, lai pēc nāves viņu atceras nevis kā politisko aktīvistu vai cilvēku, kas mēģināja iedragāt kreisā progresīvisma bastionu elites universitātēs, vai kā MAGA šībrīža ētosa – pārejošas parādības – harizmātisku runasvīru, bet kā kristieti. Domāju, ka ikviens, redzot baltu t-kreklu ar uzrakstu “Brīvība”, parakstās zem šī vārda. Bet pēc parakstīšanas ir nepieciešama saruna – līdzīga tai, kas vesta Menonā, – ko nozīmē “brīvība” un kāpēc to atzīst par tik ļoti vajadzīgu. Šādā sarunā labs retoriskais navigators, cerams, novedīs sarunu biedrus līdz atziņai, ka brīvība ir rīks, tā ir instrumentāls labums – nepieciešama, lai varētu darīt kaut ko, iegūt kaut ko. Bet ko tieši darīt un iegūt? Taču ne jebko! Taču ne, piemēram, darīt ļaunu. Ir pieejama vesela virkne ar pareizām atbildēm, bet tās nav bezgalīgas un jebkādas.
Čārlzs Kērks to redzēja šādi: “Pati svarīgākā lieta pasaulē ir Jēzus Kristus, otra svarīgākā lieta ir būt brīvam par Viņu runāt.”