Situācijas apraksts

Piecus gadus nezinājām, ko ar šo hylē[1] iesākt – vai iesniegt Dabas muzejam, bet neesam pat entomoloģijas amatieri, vai pieteikt kādam ziņu portāla konkursam, taču īsti piemērots neatradās, vai varbūt iesmērēt kā pētniecības projektu skolā, tikai bērni aizdomīgi mazi. Tā nu tas iegūla datorā 2019. gada mapē starp bērnudārza izlaiduma, skolas pirmā septembra un bēbīšbildēm. Bet tad uzdūros rakstam par bēgošu vardi kādā zooloģijas žurnālā, un viss saslēdzās. Un uzreiz atkal atslēdzās, jo žurnāls paziņoja par savu galu.

Pētāmā problēma un hipotēze

Togad Jāņus nosvinējām spēcīgi – ar dziesmām un no kalna veltu ugunssauli ezerā. Otrā rītā nopeldējos kaila un uzzināju, ka mūsu saules atliekas gāna tīklos; vakarā braucām atpakaļ uz Rīgu. Kā parasti, pa ceļam piestājām mežmalā pačurināt suni un pie reizes saplūcām vāzei jāņuzāles. Īsti neatminos, kad un kurš tieši, bet drīz vien pušķī pamanījām spilgti zaļu kāpuru ar iedzeltenu svītrojumu un sarkanu dzeloni – precizēju, augšupvērstu ragveida izaugumu, ķermeņa pakaļgalā. Jāpiebilst, ka tolaik manas zināšanas par tārpiem un kāpuriem bija tikpat drošticamas, cik bērnības nesatricināmā pārliecība, ka briedis ir stirnas vīrs.

Ko ēd? No tā, ka pušķis drīz pārvērtās postažā, varēja secināt, ka to. Taču pēc rūpīgākas izpētes un dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem iebarot pagalma zāles izskatījās, ka tikai un vienīgi madaras.[2] Kas tas ir? Izmantojot pārbaudīto Pērsa–Holmsa abdukcijas[3] metodi, izvirzīju pārsteidzošu pieņēmumu, ka madarēdājs, un ievadīju meklētājā “kāpurs madaras”. Nu kā tad! Hyles gallii (Rottemburg, 1775) jeb lielais madaru sfings.

Darba gaita un piederumi, lielumi, pazīmes

Kur Rīgā dabūt madaras? Pie lidostas, taču arī šur tur centrā. Kāpēc vispār barot? Ja vien neiedomājos par dabas apriti un barības ķēdi mūsu Trachemys scripta elegans veidolā, parasti tamlīdzīgus radījumus izlieku ārā pa logu vai iznesu pagalmā. Bet šis taču bija pats Jāņu dievs, seno ēģiptiešu un grieķu svētradība, pat Gredzenu pavēlnieka Gendalfs tādam uzticēja savu un visas Viduszemes likteni, tiesa gan, imago stadijā un vienīgi filmā.

Madaras viņš/viņa[4] ēda negausīgi,[5] ļoti ātri auga un piebrieda līdz mana dižindriķa apmēriem. Pa ceļam pilnībā nomainīja krāsojumu, kļuva olīvzaļš ar dzeltenmelnu punktojumu un rožainu pavēderi, tikai “dzelonis” palika tikpat biedējoši sarkans, varbūt vienīgi drusku tumšāks.

Sugai raksturīgi šķīstošās kafijas granulām līdzīgi izkārnījumi. To garums: 3–5 mm; forma: iegarena, sešdaivu; konsistence: cieta, trausla; krāsa: melna.

Tad nāca tas, ko negaidījām, bet kas gan būtu bijis jāgaida, – bēgšana. Pēkšņi jau viņš bija uz galda malas, varbūt pat uz grīdas. Atmiņas ceļi ir aizputināti. Pušķis nemaz tik plāns nelikās, taču arī ne pirmā svaiguma. Badā, nabags. Steigšus jāgādā jauns proviants. Braucām uz jūru, to gan cieši atceros. Pārbraucām mājās, šis jau pretī, priekšnamā uz grīdas pie lielā spoguļa, no galda savi astoņi metri. Nekust. Neesmu droša, ka neiekliedzos. Elpo. Tagad jau esmu gudrāka un zinu, ka vecāki kāpuri bieži dienā nokāpj lejā pa augu, lai paslēptos, pamet noliesinātu saimniekaugu, lai atrastu jaunu, un pirms iekūņošanās mēdz mērot tālus gabalus, tomēr joprojām mokos neziņā, lēca viņš vai norāpoja.

Skaidrs bija viens: bija pēdējais laiks mainīt eksperimenta metodi un vidi no in situ pušķī uz in vitro pieclitru burkā. Inkubatoru vēlīgi izklāju ar baltu smilti, priežu mizām, piebakāju ar svaigu madaru un uzliku vāku, gaiscaurlaidīgu. Teju uzreiz bija novērojama kāpura sažūšana, strauja saraušanās, sabrūnēšana un pārkoksnēšanās.

Pēc īsas un saraustītas galopādes internetā pilnīgi aplami[6] aplēsu, ka modīsies ilgi pēc ziemas, ja vispār. Nu viss, cauri, trop tard un nevermore. Madaras izņēmu, mizas atstāju un burku pagaidām, à la “par to es domāšu rīt”, novietoju vēsumā – uz šujmašīnas paminas zem bruņurupuča akvārija.

Iegūtie dati, rezultātu analīze

Tā kā eksperimenta norises gaitā kvalitatīvie un kvantitatīvie dati tika fiksēti tikai daļēji un netika pienācīgi reģistrēti, laika līnija izkropļojās, proti, divpadsmit nākamās dienas pazuda. Droši zināms ir tikai tas, ka burka palika nekustināta, jo arī nākamie rīti bija gudrāki par vakariem. Pati ar mazgadīgajiem līdzzinātājiem, kā paredzams, biju devusies uz laukiem, un tāpēc par nožēlu turpmākais stāstījums jāturpina noģiedamā formā.

26. jūlijs, vēls vakars. Sākumā bija skaņa. Pārsteigums nebūtu īstais vārds, drīzāk izbīlis. Žžž. Imago žāvēja spārnus un svētā nevainībā apstulbis raudzījās stiklotajā pasaulē.

Izskatījās mats matā kā no entomoloģijas enciklopēdijas, tomēr bez salīdzinājuma te nevarēja. Ja citi naktstauriņi, pūcītes, mūķenes būtu vieglās lidmašīnas Spilves lidostā, tad šis – reaktīvais iznīcinātājs Šauļu bāzē. Nebija divi domu: īsa fotosesija, un jābrauc atlaist savvaļā, kamēr vēl nav pieradināts vai drīzāk izlauzies.

27. jūlija plkst. 00.26 lielais madaru sfings ex machina nolaidās turpat, kur pacēlies, – grāvmalā[7] starp Kalnciema tiltu un Jelgavas pagriezienu. Pirmais pārlidojums: 50 cm līdz 1 m. Tumsā grūti saredzēt, taču sadzirdēt uz pārējo sisinātāju fona gan bija viegli. Nākamais pārlidojums. Nesteidzas. Sfingi esot ātri un tāli lidotāji, vairākas sugas migrējot tālu no pamatareāla.[8] Un nu ārpus auto starmešu loka. Beigas.

Secinājumi

Tā kā nevaru izvēlēties starp “tā Kunga ceļi ir neizdibināmi”, “sēdi un gaidi”, “nejaušība ir dievs”, “dzīve ir skaista”, “latvieši var” un franču mūsdienu folkloru “c’est en faisant n’importe quoi qu’on devient n’importe qui”,[9] tad secinājumu nav vai arī tie jāizdara pašiem, kā nu protat.

[1] No sengrieķu ὕλη – ‘viela’, ‘matērija’, ‘materiāls’.

[2] Dažos apvidos madaru (Galium), īsto madaru (Galium verum) un mīksto madaru (Galium mollugo) tā arī saucot – par jāņuzāli.

[3] Nejaukt ar abdukciju jeb nolaupīšanu kā vienu no slavenākajām Ovidija Metamorforžu tēmām!

[4] Suga nav seksuāli dimorfa, abu dzimumu pieaugušie īpatņi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir mazāki, bet mātīšu vēders – nedaudz apaļāks. Noteikt imago dzimumu ir pagrūti, bieži nepieciešama rūpīga dzimumorgānu apvidus izpēte. Pieņemu, ka ar kāpuriem ir līdzīgi.

[5] Pieejams arī kāpura barošanās video ar aizgrābjošu skaņu celiņu – amerikāņu komponista Normena Grīnbauma vokāli instrumentālo skaņdarbu “Spirit in the Sky” un nenosakāmas izcelsmes sitieniem un kliedzieniem.

[6] Kā tagad redzu, biju smēlusi no Ziemeļamerikas avotiem, kuros sfinga kāpurs barojas augustā un septembrī, kūniņa ir pārziemošanas stadija un imago parādās about Midsummer.

[7] Raugi, Latvijas Dabas fonds 2025. gada dzīvotnes godā cēlis malu, tai skaitā grāvmalu, – pārejas zonu starp divām vai vairākām ekosistēmām.

[8] Sk. https://www.latvijasdaba.lv/taurini/sistematiskais-raditajs/sphingidae/

[9] Grūti latviskojams franču sakāmvārda “c’est en forgeant qu’on devient forgeron” (burt. “par kalēju kļūst kaļot”, sal. “darbs dara darītāju”) pārfrāzējums, kura autors ir pazīstamais jokdaris Remī Gajārs (Rémi Gaillard). Aptuveni tulkojot: “Par dajebkuru kļūst, darot dajebko.”