Pēdējās nedēļās sociālā tīkla X (agrāk Twitter) lietotāji ar neizpratni varēja vērot, kā žurnāliste Inga Spriņģe nonāca publiskā konfliktā ar citu platformas X lietotāju Guntaru Stinku – privātpersonu un Trešās atmodas laika aktīvistu. I. Spriņģe esot apzvanījusi ne vien G. Stinku, bet arī viņa tuviniekus, izraisot saprotamu stresu, kas rodas, kad pie mediju prožektoru gaismas nepieradušiem cilvēkiem ir jātaisnojas par viņiem nezināmiem “noziegumiem”. Šāda veida publikācijas ir reputācijas risks tajās minētajām personām, no kā izriet iespējami apgrūtinājumi karjerā un ģimenes nodrošināšanā.

Izmeklējošā žurnālista vara ir stāsta veidošanā, nevis pierādījumu sniegšanā. Šo faktu informācijas laikmetā nedrīkst novērtēt par zemu. Publiska kaunināšana, kas ir īstais šāda veida “pētniecības” efekts, mūsdienu sabiedrībā ir iedarbīgs līdzeklis, lai padarītu kādu krietni klusāku savas nostājas paušanā. Šāda informatīvās varas lietošana ne vien nav sabiedrības interesēs, bet ir pat klaji pretēja tām, jo demokrātija nav iespējama sabiedrībā, kurā pilsonisku aktivitāti iznīcina kauns, bailes un pašcenzūra. Protams, ir labāk, ja šī pilsoniskā aktivitāte ir atklāta, nevis anonīma, bet tieši šādi “atmaskojumi” drīzāk motivē cilvēkus paust savu viedokli ar segvārda starpniecību, nevis to darīt atklāti.

Arguments, ka ikvienam tiek dota iespēja kāda “pētījuma” ietvaros sniegt arī savu skaidrojumu, parasti ir ciniska informatīvā uzbrukuma attaisnošana, jo “pētījuma” ietvars (un parasti arī secinājumi) jau ir iepriekš noteikts, to pastiprinot ar atbilstošu vizuālo noformējumu un uz vēlamajiem secinājumiem uzvedinošu virsrakstu.

Pretrunu pilnās “nacionālistu troļļu” medības

I. Spriņģes raksts par “nacionālistu troļļu” aktivitātēm[1] it kā tiecās atklāt koordinētas “troļļu fermas” pastāvēšanu G. Stinkas vadībā. Taču raksts netuvojās šim mērķim, tā vietā atgādinot emocionāli un politiski motivētu uzbrukumu oponentiem. Nespējot nonākt līdz kaut vienam vērā ņemamam pierādījumam koordinētu “troļļu” darbībai, raksta autore moralizē par viena ideoloģiskā spārna pārstāvju rupjību, bet putrojas jēdzienos. Anonīmi konti tiek jaukti ar pseidonīmiem, un vienlaikus tiek izcelti arī atklāti publisku personu konti. Taču arī tad “Nacionālās apvienības (NA) troļļu armijas” lielākie aktīvisti izrādās tās konkurentes “Jaunās konservatīvās partijas” biedre Liāna Langa un šīs partijas bijušais biedrs Mārcis Kūlis. I. Spriņģei ir raksturīgi “labējo”, “nacionāļu” un “Nacionālās apvienības” jēdzienus lietot kā sinonīmus, parādot savu nespēju izprast fundamentālas atšķirības pētāmajā tematā un saglabāt saskaņotību jēdzienu lietojumā.

Raksta haotiskais pretrunīgums sasniedz savu kulmināciju, kad pierādījumu vietā tiek piesaukta kāda anonīma cilvēka “radusies sajūta”. Šī avota anonimitāti šajā gadījumā ciena – atšķirībā no G. Stinkas anonimitātes. Tā vietā, lai aprakstītu, kādā veidā tiek potenciāli koordinētas informatīvās aktivitātes starp dažādiem kontiem, Re:Baltica publicē viedokļu un “sajūtu” rakstu, kas ne vien neattaisno privātpersonas un tās tuvinieku iztaujāšanu, bet arī robežojas ar sabiedrības dezinformēšanu. Selektīva informācijas izvēle un anonīmu cilvēku sajūtu iekļaušana rakstā norāda uz divām iespējām – nekompetenci vai mērķtiecīgu cilvēku iebiedēšanu. Kas tad īstenībā bija šīs “pētniecības” mērķis?

Ja runājam par anonimitātes ēnas pusēm un komunikācijas ētiku, I. Spriņģes raksts vienlaikus pierāda, ka sociālo tīklu lietotāju rupjība nav atkarīga no anonimitātes. Paliek neievērots “zilonis istabā” – rupjības interneta vidē nāk no dažādu ideoloģisko spārnu pārstāvjiem. Piemēram, rakstā minētā Liāna Langa pati bieži ir bijusi gan anonīmu, gan neanonīmu kontu vārdisko uzbrukumu mērķis, bet tas Re:Baltica nešķiet pieminēšanas vērts, jo “kas ļauts Jupiteram, tas liegts vērsim”.

Mana “sajūta” saka, ka vienīgā vērā ņemamā izmaiņa un arī iemesls satraukumam par lietotāju mijiedarbību sociālajā tīklā X pēdējo gadu laikā ir tāds, ka tas vairs nav tikai kreisi liberālo lietotāju “spēļu laukums”, bet ir ideoloģiski dažādojies. Savukārt, runājot par G. Stinkas kungu, jau pats raksts atklāj viņa lielāko “grēku” – izgaismot Krievijas kanāla TV Rain žurnālista aicinājumu atbalstīt Krievijas armiju Ukrainā, kas veicināja kanāla licences atņemšanu.

Neticamās interešu sakritības ar Krievijas informatīvā kara mērķiem

Re:Baltica ne vienu reizi vien ir aktīvi ieņēmusi pozīciju, kas sakrīt ar dažādām Krievijas vai tās “sistēmiskās opozīcijas” ievirzi. Tieši tas rada lielākas patriotiski noskaņoto pilsoņu raizes nekā vienkārša nekompetence vai privātpersonu un viņu tuvinieku apzvanīšana – lai arī cik emocionāli nepatīkama. Šīm raizēm nevajag ne koordinējošu centru, ne “troļļu armiju” – informatīvā kara apstākļos tās ir pašsaprotamas.

Runa ir gan par I. Spriņģes individuālajām aktivitātēm sociālo tīklu telpā, gan par Re:Baltica rakstiem. Viens no pēdējiem šādiem gadījumiem bija ieraksts platformā X, kurā žurnāliste, ievietojot saiti uz žurnāla IR rakstu, izvēlējās izcelt citātu par jauno Ukrainas armijas komandieri kā “miesnieku”.[2] Kara laikā karojošas valsts armijas vadības diskreditācija ir tieša agresora valsts interešu atbalstīšana. Iepriekš I. Spriņģe aktīvi izplatīja vēstījumu par krievu pensionāru grūto dzīvi Latvijā saistībā ar Imigrācijas likuma grozījumiem. Zīmīgi, ka pagājušā gada rudenī viens no Krievijas informatīvā kara galvenajiem uzbrukuma līdzekļiem Latvijai bija tieši Imigrācijas likuma tēma, kas no kompleksa jautājuma tika reducēts līdz emocionāliem stāstiem par “pensionāru spīdzināšanu”.[3] Imigrācijas likuma prasības attiecas uz aptuveni 25 000 Krievijas pilsoņu, no kuriem aptuveni 5000 ir vecāki par 75 gadiem, bet absolūtais vairākums ir kognitīvi spējīgi apgūt savas mītnes valsts valodu, ja vien to vēlētos. I. Spriņģes un Re:Baltica izvēle koncentrēties tieši uz tiem aspektiem, kas pastiprina Krievijas propagandas vēstījumu, rada jautājumu – kurš “izmeklēs izmeklētājus”?

Īpaši bēdīgi slavens, sevišķi kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā un Mariupoles traģēdijas, ir bijis Re:Baltica un tās sadarbības partnera no Krievijas Leonīda Ragozina 2019. gada 12. decembrī publicētais raksts par “Azov” vienību un tās saiknēm ar politiķiem Latvijā.[4] Tā kā esmu viens no šī raksta uzbrukuma mērķiem, tad nepretendēju uz pilnu objektivitāti. Tomēr nevaru nenorādīt uz raksta autoru nekompetenci, piemēram, man piedēvējot ASV ģeopolitiķa Džordža Frīdmena prognozes, tās izmantojot kā tiltu uz stāstu par neonacistiskiem rasu kara gatavotājiem.

Arī šajā rakstā parādījās Re:Baltica tipiskā nespēja izprast savas pētāmās jomas elementus un nianses. Ukrainas Nacionālās gvardes vienība “Azov” rakstā tiek teju vienādota ar politisko partiju “Nacionālais korpuss”, bet paši karavīri dēvēti par “kriptofašistiskiem kaujiniekiem”. Jāatgādina, ka “Ukraiņu nacisma” temats ir bijis cieši saistīts ar Krievijas militārajām darbībām, gan sagatavojot tām informatīvo augsni, gan arī pēc paša iebrukuma fakta mobilizējot Krievijas sabiedrību kara atbalstam ar analoģiju par uzvaru Otrajā Pasaules karā.[5]

L. Ragozina raksts par “Azov” lielā mērā ir balstīts Krievijas propagandistu ziņojumā “Azov pulka starptautiskie kontakti” (Международные контакты полка Азов), kas parakstīts publicēšanai 2019. gada 27. februārī un ikvienam ir atrodams internetā. Tieši Maskavā tika sagatavoti visi “apsūdzības punkti”, kas vēlāk parādījās Re:Baltica rakstā, tos pat sevišķi nemainot – “Azov” pārstāvju viesošanās Bauskā, tolaik NA frakcijas konsultantes Daces Kalniņas vadīta ekskursija Ukrainas pārstāvjiem Saeimā, ģenerālim Pēterim Radziņam veltītā izstāde Kijivā un manis paša sadarbība ar ukraiņu nacionālistiem tolaik kopīgā interneta portāla “The New Nationalism” kontekstā.

L. Ragozina darbības gan pirms, gan pēc šī raksta publicēšanas rada pamatotus jautājumus par šādu publikāciju patiesajiem mērķiem. Tās sakrīt ar mērķi pastiprināt Krievijas informatīvā kara vēstījumus auditorijā, līdz kurai tie citkārt nenonāk. Tipiski Ragozinam ir apvainot baltiešus “rusofobijā”. Piemēram, 2019. gadā izveidoto Latvijas valdību viņš aprakstīja kā “etniski tīru valdības koalīciju no populistiem, ultranacionālistiem un pašpasludinātiem liberāļiem, kas izslēdza lielāko partiju, jo tie ir krievi”.[6] Līdz pat pēdējam brīdim sociālajos tīklos izsmejot “kara kurinātājus”, kuri brīdināja par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Ragozina agrākie raksti par Ukrainas tēmu Al Jazeera ir daiļrunīgi un daudz neatšķiras no Vladimira Putina esejām, ar kurām tika pamatots iebrukums Ukrainā un genocīds pret ukraiņu tautu. Ukraina kā “etnonacionālistu distopisks projekts”, Ukrainas “vēsturiskās un organiskās saiknes ar Krieviju”,[7] “NATO izprovocētā Krievija”[8]… Tagad, kad “vēsturiskās un organiskās saites” ar Krieviju tiek “nostiprinātas”, krievu karavīriem izvarojot ukraiņu sievietes un bērnus, ideja tieši kopā ar L. Ragozinu kopīgi meklēt “neonacistus” Ukrainā un Latvijā pavēsta ļoti daudz par Re:Baltica nodomiem savas informatīvās varas lietošanā.

Rīcība informatīva uzbrukuma gadījumā

Mans un Gunāra Stinkas gadījums liecina, ka gan politiķis, gan privātpersona var būt “atmaskošanas” jeb informatīvā uzbrukuma mērķis pēc patvaļīgi izvēlētiem kritērijiem, kuru vienīgā nojaušamā kopīgā saikne ir traucēšana Krievijas interešu realizācijai. “Izmeklējošā žurnālistika” ir ērts patvērums cilvēku diskreditācijai un iebiedēšanai. “Pētījums sabiedrības interesēs” var kalpot kā pietiekams iegansts, lai radītu atmosfēru, kurā nacionāli vai konservatīvi noskaņotiem aktīvistiem labāk paturēt savu viedokli pie sevis vai arī kā komunistu okupācijas laikos to paust “starp rindām”.

Lielāko daļu sava pieaugušā mūža es esmu bijis publiska persona – man ir “bieza āda” un atrašanās Krievijas ienaidnieku sarakstā dara godu. Tomēr privātpersonu un viņu tuvinieku apzvanīšana apšaubāmas kvalitātes sacerējumu radīšanai ir vēl ļaunāka, jo rada baiļu atmosfēru, kas kā rūsa saēd demokrātiskās sistēmas garu un būtību. Ja varu dot kādu praktisku padomu gadījumiem, kad par jūsu darbību paskaidrojumus prasa “sajūtu” žurnālisti no Re:Baltica, tad tas būtu vienkāršs – neatbildēt. Atbildot jūsu atbilžu fragmenti vienkārši papildinās tukšās vietas jau iepriekš sagatavotā informatīvajā uzbrukumā, kura avots varbūt pat nav Latvijā, bet gan kādā valstī austrumos.

[1] https://rebaltica.lv/2024/02/sie-ir-rupji-vardi/

[2] https://twitter.com/IngaSpringe/status/1758122262249529411

[3] https://melnsuzbalta.lv/latvijas-aktualitates-kremla-propagandas-merce-rudens-2023/

[4] https://rebaltica.lv/2019/12/ka-na-biedri-draudzejas-ar-ukrainas-galeji-labejiem/

[5] https://www.nytimes.com/interactive/2022/07/02/world/europe/ukraine-nazis-russia-media.html?searchResultPosition=3

[6] https://twitter.com/leonidragozin/status/1082282657914986496

[7] https://www.aljazeera.com/opinions/2019/11/19/the-berlin-wall-fell-in-1989-but-a-new-one-was-put-up-in-1991

[8] https://www.aljazeera.com/opinions/2021/4/13/what-is-behind-the-growing-tensions-in-ukraine