Latvijas Nacionālais muzejs, “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023’’, kuratore Elita Ansone, 2023. gada 15. jūlijs – 15. oktobris.
Es esmu feministe. Jau labi agri savā dzīves gājumā nonācu pie šī termina, kuram ikdienas lietojumā vairums manu radu un paziņu pievieno dažādus neglaimojošus epitetus. Termina lietojums parasti novērojams kādās spraigās sarunās kā daļa no joka, sarkasma, dažkārt sašutuma par apkārtējās pasaules postu. Parasti dzirdēsim apmēram šādas frāzes: “Tās jau tās trakās/ stulbās feministes’’, “Viņa gan ir tāda feministe’’, “Saprotu, bet labi, ka tu neesi tāda kā tās feministes…’’
Man feminisms nozīmē tādu brīvību un privilēģiju kopumu, kāds cilvēku sugas mātītēm nav bijis pieejams lielāko daļu pasaules vēstures, turklāt milzīgā daļā pasaules joprojām nav pašsaprotams. Es novērtēju to priviliģēto stāvokli, kādā dzīvoju, un tādēļ iestājos par sieviešu tiesībām uz pašnoteikšanos, tiesībām nebūt upurim un objektam. Tas, kas ar sievietēm notiek, krieviem uzbrūkot Ukrainai vai islāmistu teroristu zvērīgajās darbībās pret Izraēlu, tikai apliecina, ka feminisma idejas joprojām ir aktuālas. Kādēļ ietekmīgas feministu organizācijas par šiem noziegumiem pret sievietēm nerunā skaļāk, gan ir cits jautājums. Problēma ir tāda, ka mūsdienu feminismu ir tik ļoti saindējis Rietumu universitāšu kultūrmarksisms, ka priviliģētās feministes ir aizmirsušas, kas ir patiešām svarīgi.
Pirms vēl biju ko dzirdējusi par feminismu, man jau bērnībā bija sajūta, ka ir kādas netaisnības, kas jāpieņem par neapstrīdamām, jo jebkurš jautājums novedīs pie: “Bet tu esi meitene!’’, “Meitenes šitā nedara!’’, “Meitenēm nevajag celt/nest!’’, “Kā tu izskaties?!’’, “Kā tu sēdi/ stāvi/ ej?!’’. Kā bērns arī uzzināju, ka kokapstrādes vietā man mācīs adīt, ka mazas meitenes naivais aicinājums būt par mācītāju tiks nosodīts kā grēcīgs un ka vēlme aizstāvēt savu dzimteni un dienēt armijā tiks uzlūkota ar izsmieklu.
Sastopoties ar dažādām dzīves situācijām, kurās apkārtējo aizrādījumi neiztur prāta pārbaudi, man ir nācies vien pieņemt, ka šī uzskatu sadursme iespējamo idejisko piedāvājumu klāstā mani daudz vairāk tuvina feminismam, nevis sabiedrībā pieņemtajām aizrādošajām normām un tradīcijām. Sievišķība man nekad nav bijusi tuva, bet tas nenozīmē, ka es vēlētos kļūt par vīrieti, lai atrisinātu savas dzīves problēmas. Jā, sabiedrībā tik ierastā dzimumu nodalīšana bieži šķiet mulsinoša. Kādēļ gan jāliek ķeksītis vienā vai otrā kvadrātiņā, aizpildot kādu anketu vai testu? Es par sevi nedomāju kā par sievieti, kamēr man kāds nepienāk klāt un nepasaka: “Sievietes pa labi, vīrieši pa kreisi!’’ Es mēģinu vispirms būt cilvēks. Es esmu kristietis, latvietis, un tikai krietni tālāk manai personai piemīt sievišķā dzimuma iezīmes, kas aktualizējas tikai sociālu gaidu ietvaros. Katrā ziņā, ikdienas dzīvē cilvēcība, kristietība un latviskums manas domas un sajūtas, ko varētu dēvēt par identitāti, piepilda nesalīdzināmi vairāk un nozīmīgāk.
Cilvēks, bez šaubām, nav tik vienkāršs radījums, lai visu savu personību un radošo potenciālu ieguldītu savas ģenētiski determinētās dzimumlomas stereotipu aizpildīšanā. Pateicoties feminismam un vairākām sievietēm, kuru piemērs mani jau no bērnības ir aizrāvis, nolēmu, ka man ir jāredz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kūrētā izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023’’. Nu jau pagājis labs laiks, kopš izstāde noslēgusies, tāpēc tālākais teksts drīzāk uzskatāms par vienas Latvijas mākslas vidē šķietami “revolucionāras”[1] izstādes izraisītām pārdomām tā sauktās Sieviešu dienas noskaņās.
Jāatzīst, ka es uz izstādi gāju ar aizspriedumiem. Ne jau pret feminismu, bet pret marksistiskiem vienkāršojumiem. Jau izstādes nosaukums “Tikai neraudi’’, ko kuratore un izstādes veidotāji skaidro kā aizliegumu paust emocijas un līdz ar to arī viedokli, šķiet nevajadzīgi uzspēlēts. Tā kā visās kultūras menedžmenta rokasgrāmatās teikts, ka nosaukumam jābūt “seksīgam’’ un provokatīvam, piedevu izstādes veidotājiem, saviebos un gāju tālāk. Izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone pauž, ka tas it kā esot attiecināms uz kādu padomju okupācijas laikā radušos “varonīgās padomju sievietes tēlu’’. Izstādē izmantotais “dzimtes diskurss iekļaujoties sociāla aktīvisma straumē’’, un izstādes lielais mērķis esot kliedēt sabiedrības aizspriedumus, izdzirdot vārdu “feminisms’’.
Izstādes tekstu autori acīmredzami dzīvo īpašā angļu valodas vienkāršrunas burbulī, jo mirkļabirkas un atslēgas vārdi bija visur, taču jēgas drusku pietrūka. Es tomēr esmu sieviete, bet nesaprotu, ko man cenšas pavēstīt ar šādu teikumu: “Stiprās sievietes stigma un aplamais padomju sieviešu lepnums par spēju dzīvot smagos apstākļos ir bremzējis kritisku attieksmi pret dzīves problēmām un sociālā aktīvisma garu, un šis psiholoģiskais mantojums ir jūtams arī vēl šodien.” Es šajā kontekstā neizprotu “stigmas’’ jēdziena lietojumu. Tad būt stiprai sievietei bija lepnums vai tomēr apkaunojums? Vai izstādes kuratore un veidotāji šeit tiešām domājuši stigmas kristīgā izpratnē, “Jēzus rētas savā miesā”, ar kurām apustulis Pāvils drīzāk lepojas? (Gal. 6:17) Vai drīzāk “būt sievietei” padomju laikā te domāta kā “negoda zīme”? Turklāt doma, ka sieviešu lepnums neļauj kritiski uzlūkot dzīves problēmas, neizklausās nopietni. Ja cilvēks redz problēmu, vai efektīvāk būs raudāt par to vai tomēr labāk problēmu atrisināt paša spēkiem? Kas gan šeit tiek saprasts ar “sociālā aktīvisma garu’’? Vai protesti, grautiņi un mītiņi? Vai arī “#MeToo’’ interneta un sociālo tīklu aktīvisms? Kādēļ gan mums būtu jākultivē idejas, kurām nav pamata nedz mūsu kultūrā, nedz unikālajā vēsturiskajā pieredzē?
Es pavisam droši zinu, ka manā dzimtā sievietes bija stipras gan pirms padomju, gan Ulmaņlaikiem. Un tur nav nekādas piespiešanās, izlikšanās vai tēlošanas – viņas bija stipras un lepnas. Mani empīriskie novērojumi liecina, ka vissievišķīgākā (īpaši – latviski sievišķīgākā) īpašība ir “varēt”. “Varēt” un “darīt” pašai. Pat ja nemāki, nezini, ko un kā, tu to vari un izdari. Sievietes var nopļaut zāli, uzcelt māju, uzaudzināt cilvēkus, apkopt mirējus… izdarīt to, ko citi nevar un negrib. Sievietes, ko man laimējies pazīt, ir stiprākas, gudrākas un izdarīgākas nekā vīrieši viņām apkārt. Patiesu sievišķību es redzu tajās sirmajās kundzītēs, kuras jau sen pārdzīvojušas savas dzīves vīriešus, izaudzinājušas bērnus un mazbērnus un vienas pašas tagad nes malkas klēpjus un ūdens spaiņus kādā pusaizmirstā lauku sētā. Paskatieties, viņām vienmēr galvā būs uzsiets lakatiņš, virs brunčiem apsiets pašas šūts priekšauts. Grūti iedomāties sievišķīgāku tēlu. Nav tas nekāds padomju mantojums! Tas ir daudz arhaiskāks tēls. “Pati māku sienu pļaut” nozīmē nevis to, ka man tas jādara, jo nav vīrieša, kas to izdarīs. Es māku un man patīk pašai to sienu pļaut! Latviešu folklora ir pilna ar stiprām sievietēm. Tas nav tikai “tēls”, viņas tiešām bija un ir stipras.
Izstāde tapusi 2023. gadā, teorētiski emancipācijas pilnziedā, bet mani mulsina, ka pie mums mēģina atražot nevajadzīgu paššaustīšanos un klanīšanos kādam iedomātam Rietumu sabiedrības ideālam. Kad mēs attapsimies, ka tādu vienu Rietumu nemaz nav? Kad piecelsimies un sapratīsim, ka esam pašpietiekami? Citāts no izstādes ievada: “Latvijā ilgstošā nošķirtība no Rietumu intelektuālās domas joprojām bremzē feminisma izpratni.’’ Bet vai nav arī otrādi? Vai tā dēvēto Rietumu naivā nošķirtība no mūsu realitātes nav bremzējusi Rietumu sabiedrības izpratni par dažādu filozofisku strāvojumu paliekošajām sekām uz sabiedrību un indivīdiem? Rietumu ieciklēšanās uz utopijas iedzīvināšanu domājošam pēcpadomju indivīdam šķiet murgaini vecmodīga un atmetama jau pašā iedīglī. Ne jau mēs kaut kur atpaliekam. Rietumi netiek līdzi tam, kas šeit jau sen pārbaudīts un izgāzies.
Izstādes ievadā mūs mēģina pārliecināt, ka Rietumu politiski liberālais (vai tomēr kreisais?) feminisma modelis it kā ir vēlamāks nekā Latvijas sieviešu “neīstais feminisms”. Šāds provinciālisms neļauj saskatīt un novērtēt mūsu savdabību. Ja mēs neatsaucamies uz tiem pašiem kanoniskajiem Rietumu feminisma tekstiem, tad neesam tiesīgas sevi saukt par feministēm? Vai eksistē kāda iniciācija, bez kuras tu neesi uzticama biedrene? Zīmīgi, ka lielai daļai mūsdienu kreisās ideoloģijas strāvojumu raksturīga šī banālā kultiskā uzvedība – autoritatīva manipulēšana ar iesaistīto prātiem, komunāla un totalitāra organizācija, agresīvs prozelītisms un sistemātiskas indoktrinācijas programmas. Arī mūsdienu feminisms, vismaz skaļākais (ceturtais feminisma vilnis, kas galvenokārt izpaužas kā interneta aktīvisms), darbojas šādā modelī.
Iedziļinoties Latvijas un savas dzimtas vēsturē, es saredzu sava veida feminismu kā būtisku mūsu kultūras sastāvdaļu. Latvijas sabiedrībā viebšanos un aizspriedumus šobrīd raisa drīzāk pēckara Rietumu akadēmiskajā vidē dzimušais kreisi liberālais feminisma variants. Tā ir ievazāta ideoloģija bez atsaucēm mūsu kultūrā. Lai vai ko Rīgas urbānās intelektuāles vēlētos, Latvijai ir sava specifiska kultūra un identitāte. Raugoties uz feminisma domas sazarojumiem, patiesībā mums tuvākais pēc būtības ir intersekcionālisms. Var novilkt tiešu saikni ar postkoloniālajiem un iezemiešu domas strāvojumiem. Specifiskais melnādaino feminisma variants – sieviet-isms (womanism) ir krietni saprotamāks mūsu tradicionālās kultūras kontekstā nekā Rietumu baltādaino pilsētas intelektuāļu attīstītā filozofija par sociālajām netaisnībām sabiedrībā. Jau pašā iesākumā latvietēm nebija jāsagrauj nevarīgās, ģībstošās viktoriāņu sievietes tēls. Latviešu sievietēm attiecīgajā vēstures periodā nekādā ziņā nebija svešs smags fizisks darbs. Mākslas muzejā redzamā izstāde kopumā atstāja provinciālu iespaidu, mēģinot uzburt neesošu problēmu un tad nemaz nespējot to atrisināt.
Izstādes prelūdiju veidoja manifesti, uzsaukumi un skarba statistika par sieviešu mākslinieču neredzamību un apspiestību. Sarkani, balti, melni, pelēki toņi, skarbi uzsaukumu burti treknrakstā – nedaudz Antifa vai citas totalitārās estētikas. Izstādes koncepcija balstījās politiska rakstura propagandā. Autoru pamatojums izstādes nepieciešamībai bija šokējošā statistika, ka laikā no 1945. līdz 1990. gadam LNMM rīkotas 256 mākslinieku vīriešu personālizstādes un tikai 21 – sieviešu. Protams, statistika par mākslinieku kopskaitu, dzimum- un vecumstruktūru, sociālajiem apstākļiem un individuālo produktivitāti netiek atspoguļota, taču secinājums, ka tieši sievietēm trūcis līdzvērtīgu iespēju, gan neiztrūkst. Netiek runāts par to, ka līdzvērtīgas iespējas nenozīmē konsekventu šo iespēju izmantošanu. Nu, labi, es jau saprotu, kaut kā izstādes nepieciešamība un aktualitāte finansētājiem ir jāpamato un mazliet drāmas jau nevienam nekaitē.
Pirmo iespaidu par tēmas iztirzājumu radīja melnbaltu fotogrāfiju kolāža (autores: Māra Brašmane, Sarmīte Kviesīte, Zenta Dzividzinska) ar stilīgām 60.–70. gadu sievietēm māksliniecēm. Daudzām tumšas drēbes, dziļi skatieni, brilles, cigaretes, mūsdienu intelektuālēm līdzīgi matu griezumi. 1960. gadu jaunietes – izglītotas, interesējas par literatūru, dzeju, kino, mākslu un mūziku. Tās neesot nekādas mājsaimnieces, kas tīra un kopj vai ir piemīlīgas sievas saviem vīriem. Jājautā gan, vai interese par humanitārām jomām būtu uzskatāma par lielu emancipācijas pierādījumu un vai uzskats, ka tīrības uzturēšana uzskatāma par sievišķīgu nodarbi, neturpina patriarhālu stereotipu par dzimumlomām?
Izstādes katalogā lasāms, ka daudzām Brašmanes fotografētajām sievietēm esot bijušas vīriešu iesaukas. Šī identificēšanās ar maskulinitāti jaunās sievietes esot padarījusi drosmīgākas un ļāvusi uzdrošināties pārkāpt sava laika patriarhālās sabiedrības normas. Es gan nesaredzu, kā savas identitātes aizstāšana ar kaut ko pretēju, pat nīstu, varētu kādu atbrīvot. Vai kļūšana par vīrieti ir vienīgā sievietes iespēja būt pašai? Vai tā ir patiesa pašapziņas celšana?
Izstādes rīkotāji ļoti interesanti uzlūkojuši Vikas Ekstas inscenēto fotogrāfiju sēriju “Dievs. Daba. Darbs” (2018). Es tur saskatīju personību, brīvību, mijiedarbību ar dabu un pagātnes mantojumu. Šīs fotogrāfijas ir oriģināls subjektīvi iesaistīts laika un telpas pētījums, ko arī pati autore šādi aprakstījusi, taču, man par lielu izbrīnu, feministiskais konteksts esot “klaustrofobiska izolācija”, “monotons darbs”, “nav kontaktu ar citiem cilvēkiem un pasauli vispār”. Sievietes savās mājās esot kā izsūtījumā, kurā nav nekādu pārmaiņu, turklāt sievietei esot ierādīti kādi briesmīgi nomācoši sieviešu mājas darbi. Nav jau tā, ka viņa pati sev to ūdeni nes no akas – viņa to nes, jo patriarhālas normas viņai it kā liek to darīt. Sievietes mājas dzīve esot jākritizē, jo tā esot depresīva un garlaicīga.
Atsaucoties uz Rietumu pieredzi, mākslas kritiķi šīs Ekstas portretētās lauku mājas redz kā drūmu nebeidzamas strādāšanas vietu. Pilnībā tiek ignorēts konteksts, ka drūma šī sēta ir tādēļ, ka tā ir pamesta, un sievietei vienai jānodrošina sev ikdienas pamatvajadzības. Cilvēki, kas spēj šīs fotogrāfijas uzlūkot kā sieviešu apspiestības ilustrāciju, acīmredzami paši nav dzīvojuši Latvijas laukos un vispār neizprot viensētas darbības principus – šai mājai ir jābūt saimes mājai, pilnai ar cilvēkiem, un saimniece – tā ir sieviete, kura veido, rada un kopj savu apkārtējo vidi, darbs pie savas viensētas nav tukšs un atsvešināts, kā dažubrīd pilsētā. Viss, ko tu dari ap savu māju, tev sagādā prieku un nes patīkamus augļus. Turklāt saimnieki paši sev nosaka darba stundas saskaņā ar dabas cikliem. Šāda dzīve ir piepildīta, harmoniska un nekādā veidā ne garlaicīga vai izolēta.
Mākslinieces fotogrāfiju sērija drīzāk vedina domāt par Latvijas briesmīgāko nelaimi – okupācijas iznīcināto latviešu tradicionālo dzīvesveidu. Tikai komunisti un urbānisma fanātiķi, kuri paši nereti dzīvo brīva cilvēka necienīgu dzīvi, var tādu vērtību kā būšanu saimniekam un dzīvi savas dzimtas sētā noķengāt kā “rurālās dzīves idealizāciju”. Es bez šaubām saprotu, ka katram cilvēkam savs dzīvesveids šķiet tuvāks un labāks, taču tas nenozīmē, ka būtu jānoniecina citas izvēles.
Nu, kas tās par muļķībām, ka “lauku sieviete nemēdz smaidīt, viņai nav laika, vienmēr darbs gaida”? Kā lai paskaidro pilsētniekam, ka paaudzēs uzturētā un sakārtotā saimniecībā ikdienā nemaz nav tik daudz darba? Jā, ir lielie darba cēlieni, sezonālās talkas, bet visiem maniem radiem pietika laika arī lasīt grāmatas un spēlēt mūzikas instrumentus, kā arī iesaistīties sabiedriskās un politiskās organizācijās un uzturēt plašu draugu loku. Tikai sociālisma nolīdzinošās vienlīdzības ietvaros tapušie kolhozi atnesa eksistenciālu nolemtību un nomāktību, padarot darbu bezjēdzīgu. Jebkurā gadījumā – problēma nav patriarhālās normas, bet gan konkrēta sociālpolitiskā iekārta un īpašie Latvijas vēsturiskie apstākļi. Izcelt no šī konteksta nostrādināto sievieti – cietēju apdzērušos un vardarbīgu tēviņu pilnā vidē man šķiet ne tikai pārspīlēti, bet arī nekorekti.
Izstādē bija aplūkojami arī Intas Rukas foto darbi ar strādājošām sievietēm. Sievietes dara fizisku darbu. Man šīs fotogrāfijas šķiet dokumentālas un zināmā mērā etnogrāfiskas, taču netop skaidrs, kādēļ tām jāpiesien kādas dzimuma kategorijas. Man kā feministei nešķiet, ka tas būtu kas ārkārtējs un problemātisks, ja sieviete, piemēram, strādā kūdras purvā, krauj vezumā baļķus vai ceļas agri no rīta, lai izslauktu gotiņu. Man pašai daudz nomācošāk un fiziski mokošāk šķiet celties agri, lai kāptu pārpildītā sabiedriskajā transportā, un visu dienu pavadīt birojā pie datora, tikpat kā neredzot dienasgaismu un neieelpojot svaigu gaisu.
Vairākos atlasītajos mākslas darbos bija aplūkota fiziskā darba tēma. Piemēram, Kristas Dzudzilo videomontāžā varēja vērot, kā sieviete mazgā trepes. Un vēlreiz jāsaka, ka ir atsevišķa sabiedrības daļa, kas šajā procesā saredz kaut ko pazemojošu, dzimumstereotipisku, taču es tur neredzu neko citu kā realitāti – kādam tās trepes ir jānomazgā. Vienalga, vai to dara apkopējs vai apkopēja. Jautājums drīzāk ir “šķirisks”. Es nevienu darbu vai tā darītāju neuzskatu par mazāk vai vairāk vērtīgu, taču pašpasludināti intelektuāļi ļoti bieži, varbūt pat paši sev nemanot, pasauli uzlūko caur stereotipu un šķirisku aizspriedumu prizmu.
Manu uzmanību izstādē piesaistīja Sarmītes Kviesītes foto darbi. Piemēram melnbaltais foto “Pipara kundze atpakaļ no izsūtījuma Sibīrijā” (1968). Fantastisks foto! Kompozīcijas centrā redzama maza auguma sieviete, kas pakāpusies uz prāva laukakmens. Fonā redzama kāda saimniecības māja – guļbaļķu ēka ar robustiem laukakmeņu pamatiem. Sievietei mugurā ir stipri novalkāta, vietām ieplīsusi vienkārša auduma kleita, virs tās nosmulēts priekšauts. Uz vienas rokas uzmests sadilis kartupeļu maiss, bet otra roka skaidri parāda, ka Pipara kundze visu savu mūžu darba nav bijusies. Visskaistākā ir šīs sievietes seja – viņa smaida! Grumbu izvagotā, daudz pārdzīvojusī seja, ko glīti ieskauj gaišs lakatiņš, nav aizmirsusi, kā smaidīt. Šajā mākslas darbā izteikts neizsakāmi daudz. Tur nolasāms vesels tautas likteņstāsts. Cilvēks, kurš pazaudējis savas dzīves gadus izsūtījumā, aplaupīts, cietis pazemojumus un netaisnības, bet atgriezies dzimtajā zemē, dzimtajā sētā. Sievietes acīs redzams spēks un apņēmība ķerties pie darba. Tur es redzu īstu latviešu sievieti, īstu feministi, bet tas vispār nav būtiski. Šī sieviete ir spēcīga, jo mūsu tauta tāda ir.
Līdzās šim foto bija aplūkojams vēl viens burvīgs autores darbs “Pareizticīgā” (1972). Tajā redzama kundze gados koka baznīcas vārtu priekšā ar nēšiem uz pleciem. Vēl viena stipra un skaista sieviete. Turklāt ticīga. Redzot šādas sievietes, es izjūtu dziļu pieķeršanos un siltumu. Viņas vēl kaut kur Latvijas laukos ir. Esmu viņas satikusi. Man tikai šausmīgi bail, ka mūsdienu jaunieši redzēja šos foto, bet skaistuma vietā uztvēra to, ko bija nodomājuši izstādes veidotāji:
“Patriarhālās sabiedrības tradicionālajā pienākumu sadalījumā par “sieviešu darbiem” pieņemts uzskatīt ar mājas dzīvi saistītos uzkopšanas, tīrīšanas, gatavošanas un bērnu aprūpes darbus. Sabiedrībā tie tiek vērtēti kā mazāk prestiži. Arī algotajos darbos sievietes nereti uzņemas zemāk novērtētos pienākumus – sociālo, medmāsu, skolotāju, humanitāro profesiju un citus darbus. Feminisms pievērš uzmanību, ka sieviešu nevienlīdzīgā pozīcija darba tirgū rada ekonomisku nevienlīdzību. Ja Rietumu sievietes vēlējās izkļūt no mājsaimnieces sprosta, tad padomju Latvijas sievietei “bija tā laime” strādāt divus pilnas slodzes darbus – valsts darbā un mājās. Komunisms audzināja sievieti – varoni. Šī propaganda ieēdās sabiedrības apziņā, izveidojot primitīvu priekšstatu par līdztiesību.”
Man nav ne jausmas, cik stereotipiski domājošiem un sievietes nicinošiem jābūt izstādes veidotājiem, lai šo tekstu pievienotu iepriekš aprakstītajiem darbiem. Acīmredzot pozitīvais feministes tēls viņu acīs ir pilsētniece, vīrišķīga, tumši ģērbta dzejniece vai filozofe ar cigareti rokā. Nekādas lokālas variācijas nav pieņemamas.
Viens no izstādes darbiem, kas visdziļāk iespiedās atmiņā, ir Diānas Tamanes video mākslas darbs “Ģimenes portrets” (iesākts 2013). Autore tajā filmē savas ģimenes sievietes. Viņa pati, māte, vecāmāte un vecvecmāmiņa sēž nekustīgi uz dīvāna klusējot. Darba aprakstā teikts:
“Vai tā ir dzīves pieņemšana, problēmu noklusēšana, emociju apvaldīšana vai arī absolūta savstarpēja sapratne, kurai vārdi nav nepieciešami?”
Jau atkal es neredzu to, ko man mēģina likt saredzēt. Tās nav vienkārši dažādu paaudžu sievietes – tās ir vienas ģimenes sievietes! Ģimene un tās spēcīgās saites, kas fantastiski atspoguļotas šajā darbā, izstādes kontekstā tiek nonivelētas. Video redzamās sievietes, kas nopietni raugās vērotājā, ir pārsteidzoši līdzīgas. Rodas sajūta, ka vienlaikus redzam vienu un to pašu sievieti dažādos dzīves posmos. “Laiks” varētu būt pat būtiskāks darba aspekts nekā “sieviete”. Darba “varones” sēž kā rindā. Varam vērot, kā katra no sievietēm laika gaitā mainās cauri visiem video momentiem, kļūstot arvien līdzīgāka savai priekštecei. Un tad kādā no nākamajiem video viņu paliek mazāk. Vecākās sievietes vairs nav, un rindas galā nonākusi nākamā. Šeit redzama laika nepielūdzamā daba, neizbēgamība un cilvēka mūža trauslums. Tas, ka šīs ģimenes sievietes bija ieviesušas šo burvīgo tradīciju – filmēties visām blakus, ir ārkārtīgi skaisti. Mēs redzam ģimenes lielo vērtību. Ne visiem ir lemts piedzīvot savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, daudzi vecie ļaudis tiek “nogrūsti nost no acīm” veco ļaužu pansionātos, līdz ar to aplaupot nākošās paaudzes no iespējas satikties, dalīties pieredzē, arī vienkārši klusi būt kopā un redzēt, kā tu pats varētu izskatīties vecumdienās, vai atminēties, kāds biji jaunībā.
Izstādes tekstos tika iepītas atsauces uz Virdžīnijas Vulfas grāmatu Sava istaba, sieviešu ģenealoģiju un psihoanalītiskām interpretācijām par mātes un meitas attiecībām. Tāpat izstādes ideoloģiskā ietvara konstrukcijā izmantotas Zigmunda Freida, Helēnas Deičas, Simonas de Bovuāras, Nensijas Čodorovas, Elisones Stounas atziņas. Feministiskā psihoanalīze tiecoties mainīt agrīnās bērnības pieredzes un ģimenes attiecības. Pārmantotie lingvistiskie modeļi meitām liekot atkārtot un pārņemt no mātēm attiecību modeļus. Pēc izstādes veidotāju domām, fakts, ka padomju laikos daudzus audzinājušas vecmāmiņas, esot novedis pie tā, ka tik nevēlamās pagātnes psiholoģiskās struktūras esot pārmantotas un bojājot latviešu sieviešu dzīvi. Šāds skatījums lieliski sasaucas ar Marksa un Engelsa naidīgo vēršanos pret pagātnes sociālajām struktūrām un ģimeni kā tādu – tiesa, Herbertam Markūzem raksturīgajā oriģinālajā (bet ne visai sakarīgajā) marksisma un psihoanalīzes sintēzē. Jaunās pasaules celtniecībā vēlams saraut visas saiknes ar apspiedošu un netaisnīgu pagātni. Kā pašsaprotams tiek pieņemts fakts, ka dažādu paaudžu attiecības var būt tikai konflikts.
Kā tematiski līdzīgs Diānas Tamanes darbam izstādē bija izvietots Rasas Šulcas darbs “Neviens neko neteica” (2015), izceļot bezvārdu komunikāciju. Izstādes katalogā vēstīts, ka autore sistemātiski pievēršoties sievietes psiholoģiskajiem stāvokļiem. Tikmēr es mākslinieces daiļradi raksturotu kā cilvēcisko attiecību un cilvēcisko izjūtu izzināšanu. Arī intervijās pati māksliniece norādījusi, ka viņu interesē cilvēks. Kādēļ īpaši jāuzsver, ka tie ir kaut kādi sievietēm unikāli psiholoģiski stāvokļi, protams, īsti skaidrs nav.
Viena no būtiskākajām tēmām, kam pievērsušies izstādes veidotāji, ir mātišķība. Mātišķība esot “kontrapunkts sieviešu tiesību, līdztiesības un diskriminācijas jautājumos”. Protams, balstoties feminisma diskursā, sievietes mātes loma tiek aplūkota ļoti kritiski. Es teiktu – pārspīlēti kritiski. Skaidri redzams, ka izvēlētais skatpunkts, kur intelektuāle, māksliniece upurē savu karjeru un laimi, lai laistu pasaulē bērnu, ir attēlots kā vispārināma pieredze.
Lielākoties gan jāsaka, ka bērna ienākšana dzīvē kā negatīva pieredze vai arī pēcdzemdību depresija nav gluži visaptverošas parādības. Protams, ka arī marginālas pieredzes var un pat vajag atspoguļot mākslā, bet vai kuratorei ir izdevies atlasīt īstos darbus? Bez šaubām, izstādē aplūkojamo var kaut kā “pievilkt” šīm tēmām kā ilustrējošu – ja, piemēram, apskatām nogurušo sievieti ar iemigušo bērnu Laimas Eglītes gleznā “Pie loga” (1981). Bērna iznēsāšanas un dzemdēšanas traumējošos ķermeniskos aspektus kopumā gan nomāc vēsturisko un sociālo apstākļu problemātika. Tā, piemēram, šokējošs šķiet Dailas Rotbahas “Laimes režīms” (1983) – digitalizētas padomju filmas fragmenti ar dienas režīma attēlojumu dzemdību nodaļā 1980. gados. Bērnu barošana notika pēc stingra laika grafika, bet tā rezultātā sieviešu krūtis sāpīgi piebrieda un iekaisa, tādēļ pienu vajadzēja atslaukt pašām. Pretstatā izstādes veidotāju uzskatam, ka šī ir eksplicīta feminisma problēma, es uzskatu, ka šeit jārunā par plašākām tiesību problēmām. Komunistu dehumanizējošā, utilitārā attieksme pret cilvēku skaidri parādās šajā video – pret jaundzimušajiem un jaunajām māmiņām izturas kā pret dzīvniekiem, nav lielas atšķirības starp kolhoza kūts un dzemdību nama ikdienas realitāti. Mātes ir nodalītas no bērniem, barošana notiek pēc grafika un emocionālām saitēm šeit vispār nav vietas. Nebūtu liela bēda, ja jaundzimušos samainītu vietām. Visi tāpat ir vienādi un vienlīdzīgi – gan mātes, gan bērni.
Jau konkrētāk par feministiskiem jautājumiem varētu runāt izstādes sadaļā “Reproduktīvās tiesības un ķermeniskā pieredze”. Oriģināls un savu laiku raksturojošs ir Maijas Tabakas darbs “Ārste Braķe un medmāsa Laima” (1974). Gleznas priekšplānā redzam daudzas dažādas kaunā un pazemojumā galvas nodūrušas sievietes, viņas ir anonīmas un aizgriezušās no vērotāja, bet centrā ir divas medicīnas personas. Dibenplānā savukārt redzam futūristiskā stilā attēlotu kailu sievieti, kas it kā pakrīt, ceļas un tā bezgalīgi atkārto šo kustību. Arī bez vārdiem ir skaidrs, ar kādiem medicīniskiem pakalpojumiem šīs ārstniecības personas nodarbojas. Kāds ir autores morālais vērtējums attēlotajam, nekļūst skaidrs. Gleznā dominē dramatiskas krāsas, smagnēja nomāktība, un gaišākie tēli ir baltā tērptā ārste ar roku uz sirds un medmāsa ar šļirci rokā – gatavas palīdzēt “pakritušajām”. Vienlaikus kopējais iespaids ir neizprotami grotesks.
Vairākos izstādes darbos tieši vai netieši autores bija aizrāvušās ar saviem reproduktīvajiem orgāniem un to simbolisku vai reālistisku attēlojumu. Par absolūtu parodiju uzskatu Lauras Feldbergas performanci “Flesh to flesh” (“Miesa pie miesas”) (2018). Autore apgalvo, ka filma pievēršoties medicīnas vēsturei. Video redzam, kā kaila sieviete “buras” pie ugunskura. Jājautā, kādēļ “raganas” tēls sievietei pašai jāattēlo kā vīriešu fantāziju stereotips? Kādēļ gan neizmantot savu platformu un neatdot balsi īstajām latviešu tautas dziedniecēm un dziedniekiem? Raganu prāvās cieta daudz patiesi viedu latviešu, kuri no saviem senčiem bija saglabājuši vērtīgas zināšanas un prasmes. Tikmēr māksliniece narcistiski tēlo garīgi nelīdzsvarotu personu, kas nodarbojas ar amizantu sātanisma atdarinājumu.
Kā ļoti burtiski un nepārprotami konkrēta ideoloģiska virziena produkti izstādē bija aplūkojami aktīvistes Mētras Saberovas darbi. Tajos viņa mēģina apkarot sievišķības ideālus un normas, kariķējot mātišķību un komercializēto sievietes ķermeņa seksualizāciju. Mākslinieci raksturo centieni savu ķermeni un personisko ķermenisko pieredzi padarīt par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem jeb publisku platformu. Viņas vēstījuma centrā – ne pārāk oriģināli interpretēti kultūras, politikas un sociālie jautājumi. Feminisma izstādei izvēlēta Saberovas glezna – parafrāze par beļģu sirreālista Renē Magrita pīpi,[2] kurā autore tabakas pīpeskāta kontūrā iegleznojusi sevi. Zem attēla uzraksts: “Is this not a woman?” (“Vai šī nav sieviete”) (2015/ 2023). Darba vēstījuma pilnvērtīgai uztverei nepieciešamas priekšzināšanas par autores līdzšinējām performancēm ar olvadu nosiešanas operāciju, himēna atjaunošanas operāciju un pilnu krūšu tetovējumu. Reflektējot par šiem radošajiem centieniem dekonstruēt savu sievišķību, skatītājam nu jāizlemj, vai māksliniece vēl uzskatāma par sievieti. Redzot šo īsmataino būtni, kas mēģina būt neadekvāta un neatbilstoša sabiedrības uzskatiem par to, kā sievietei jāizskatās un jāuzvedas, mums vajadzētu sākt šaubīties, vai tā tiešām var būt sieviete. Gala secinājums tomēr sanāk gaužām neprogresīvs. Nav izdevies izvairīties no bioloģiskā determinisma, un, neskatoties uz visiem mēģinājumiem sevi mainīt, autore ir un paliek sieviete. Mainot savu izskatu, uzvedību un pat reproduktīvos orgānus, cilvēka dzimums nemainās. Tātad vēstījums – sievietes var būt dažādas.
Otrs Mētras Saberovas darbs izstādē bija video “Uztūnē mammu/ratiņus” (2015), kurā māksliniece sparīgi mazgā bērnu ratiņus, kariķējot Rietumu kultūrā plaši izplatīto ainu, kur trūcīgi ģērbtas jaunas sievietes pavedinoši mazgā automašīnas. Jāteic, ka šis autores darbs manā skatījumā vismaz izceļas ar humora izjūtu un liek pasmaidīt par sabiedrības muļķību un mūsu sugas tēviņu dzīvniecisko stāvokli.
Izstādes nepārprotamākais feministiskais “mākslas darbs” bija Elīnas Brasliņas “Kailais ierocis jeb 9 vingrinājumi feminisma diskursā” (2016) – instalācija ar plakātiem un mazām kailu sieviešu figūriņām, sava veida autores prezentācija par aktuālās feminisma literatūras pārzināšanu, ierakstoties “pareizo”, “iniciēto” feministu pulciņā. Mākslas darbā uzskaitīti Mišela Fuko Seksualitātes vēsture I, Donnas Haravejas Pērtiķi, kiborgi un sievietes, Monikas Vittigas Dzimtes zīme, Sūzijas Orbahas Resnums ir feminisma problēma, Simonas Bovuāras Otrais dzimums, Džūditas Batleres Dzimtes nemiers, Elēnas Siksū Medūzas smiekli, Keitas Miletas Dzimuma politika, Lisas Irigarajas Dzimums, kas nav viens. Šī “obligātā literatūra” esot sievietei noderīgs palīgs, lai apzinātos savas ķermeniskās sajūtas. Māksliniece mēģina pārliecināt, ka dzimte, dzimums un ķermenis ir konstrukcijas. Šādas atziņas gan neizbēgami izriet no nerealizējamām gaidām pret savu ķermeni, iekšējiem kompleksiem un aizspriedumainiem uzskatiem par to, kādai jābūt ideālai sievietei. Nespēja sekot šim ideāltēlam noved pie centieniem atsacīties no bioloģiskās noteiktības.
Instalācijas ietvaros skatītājam bija jāšķir pie sienas piestiprinātie plakāti (“grāmata”). Tajos haotiski izvēlēti citāti apvienoti ar autores aicinājumiem publiski atkailināties, veikt kādus destruktīvus vandālisma aktus, tā manifestējot savas dusmas par nevienlīdzību. Tā esot emancipācija caur vandālismu. Jā, mūsdienu mākslas teorijā arī šādi darbi tiek klasificēti kā māksla, bet, ļoti iespējams, politisko aktīvistu pašizpausmes formām būtu nepieciešams ieviest atsevišķu kategoriju ar saviem muzeoloģiskiem principiem attiecībā uz priekšmetu eksponēšanu, glabāšanu un skatītāja iespējām mijiedarboties ar darbu. Diemžēl lielākā daļa manis novēroto izstādes apmeklētāju vispār nelasīja autores domu eksperimentā radušos tekstus un darbam pat nepieskārās, līdz ar to neviens arī nemēģināja performēt jelkādus emancipējoša vandālisma aktus.
Vēl vairākos izstādes darbos tika aplūkota sievišķība kā kaut kas konstruēts. Šim apgalvojumam daļēji var piekrist. Katrā sabiedrībā un kultūrā ir laika gaitā veidojies specifisku uzvedības normu un zīmju kopums, kas konkrētajā sabiedrībā nošķir negrozāmi bioloģiski vīrišķo no sievišķā. Geišas sievišķība atšķiras no maoru vai latviešu priekšstatiem par to, kas ir sievišķīgi. Tāpat liberālā pasaulē dažādas sievietes izvēlas savu tēlu veidot atšķirīgi. Taču jājautā, cik atvērti un feministiski ir izstādes veidotāji un darbu autores, kuras kādu no šīm konstrukcijām izceļ kā vairāk vai mazāk vēlamu.
Kā sevišķi neiecietīgu es uztvēru Monikas Pormales fotogrāfiju sēriju “Miss pasaules” (1998) ar dažādām stereotipiskā veidā attēlotām “skaistumkaralienēm”. Veids, kā šīs fotogrāfijas ievietotas izstādē, man šķita kariķējošs, sarkastisks. Domāts, ka šīm sievietēm sabiedrība uzspiedusi muļķīgus tēlus, taču, manuprāt, vienīgā, kas šīs sievietes neciena, ir darba autore. Vai tiešām feministes nespēj tikt pāri dekonstrukcijai un sarkasmam? Vai nav nekāda pozitīvā vēstījuma? Sievietēm ir raksturīga nelāga īpašība – nejauka attieksme pret citām sievietēm. Vai tā ir primitīva skaudība un tieksme atbrīvoties no konkurentēm? Pat feminismā tiek mērīts, kura ir “lielāka” feministe.
Izstādes ievadtekstā norādīts, ka īstu feministu 20. gadsimta mākslā nav: “Pievēršoties sieviešu dzīves attēlojumam, mākslinieces to nekonceptualizēja kā sociāli apspriežamu sieviešu dzīves problemātiku”, tādēļ mākslinieces esot uzskatāmas par “latentām feministēm”. Šādi izteikumi gan mākslas pasaulē šķiet ārkārtīgi mulsinoši. Vai tiešām, lai paustu kādu vēstījumu, tam jābūt burtiskam? Vai citādi vairs neviens neuztver pasauli un tās nianses? Ja konceptualizācija un sociālu problēmu apspriešana ir pašmērķis, tad kur paliek mākslas radošā puse?
Uzmācīgi daudz izstādē aplūkojamos darbos kaut kas ir jālasa. Katru feministiskās mākslas objektu pavada obligāts tekstu, manifestu un uzsaukumu klāsts. Bet māksla taču ir valoda ar saviem izteiksmes līdzekļiem. Manuprāt, arī neprotot kādu valodu, nepārzinot jaunākās feminisma teorijas un nelasot aprakstus, man, uzlūkojot mākslas darbu, vajadzētu vismaz nojaust autora iecerēto vēstījumu. Vai mākslai tagad ir tikai īslaicīgas, ģeogrāfiski un kulturāli ierobežotas funkcijas?
Pārdomājot izstādē redzēto, ārkārtīgi skumdina izstādes veidotāju pārliecība, ka viņi paveikuši kaut ko revolucionāru, palīdzējuši sievietēm emancipēties. Patiesībā šeit tika atražoti stereotipi, pieteiktas neeksistējošas problēmas un vienas sievietes ņirgājās par citām sievietēm. Kādēļ gan izstādē nevarēja rādīt sievietes veiksminieces vai arī izstādīt atzītu sieviešu mākslinieču darbus, kas nav obligāti ideoloģiski iekrāsoti, lai visi redzētu, ka viņas nav ne par matu sliktākas par vīriešiem māksliniekiem? Izstādes pienesums lielā mērā bija ideoloģisks. To nevar saukt par izstādi, kas sniegtu estētisku baudījumu. Marksistiskā propaganda krietni aizēnoja mērķi – rādīt sieviešu mākslu.
Izstādes tekstos uzsvērta sabiedrības “binārā modeļa standarta” postošā ietekme uz sieviešu dzīves kvalitāti, taču nav neviena pozitīva risinājuma. Dzimumu savstarpējā papildinātība netiek aplūkota. Ir tikai karš pret mistisku patriarhiju, ko var uzvarēt, sievietei kļūstot par vīrieti. Vienīgie vīrieši, kuri parādās darbos, ir karikatūras, dzērāji un potenciālie izvarotāji.
Nav saprotams, kur palika sieviešu solidaritāte, kādēļ neredzējām sievietes vadītājas, priores, mūķenes, ieslodzītās un cietumu sardzes? Kādēļ netika runāts par apmierinātām skolotājām, pārdevējām un sētniecēm vai uzņēmējām? “Īsta” feministe acīmredzot ir tikai noteiktas sociālās vides un vecuma sieviete – akadēmiski izglītota vidusšķiras pilsētniece, ne vecāka par 40 gadiem. Tās, kurām patīk kosmētika, spoguļi un krāsaini apģērbi, tiek uzskatītas par neizglītotām un patriarhijas apspiestām. Ceturtā viļņa aktīvistu feminisms ierobežo sievietes pašizpausmi tieši tāpat kā viss, pret ko tas it kā iestājas. Sievietes nepucējas un nekrāsojas tikai vīriešu acīm. Viņas to dara arī savam priekam, citām sievietēm vai savai mākslinieciskajai pašizpausmei. Grūti iedomāties emancipētākas un pašpietiekamākas sievietes kā tās, ko gadījies redzēt lauku kultūras namos. Vai esat redzējuši pusmūža vēderdejotāju grupas? Sievietes sanāk kopā draudzīgā un pieņemošā pulciņā, kur viņas var atraisīt savu ķermeni, sajusties skaistas, brīvas un sievišķīgas, neatkarīgi no sava vecuma un ķermeņa formām, neatkarīgi no skatītājiem. Ja man šāda sievišķība nešķiet tuva, tas nenozīmē, ka citām tā nesagādā prieku. Kādēļ gan domāt, ka sievietes seksualitāte vienmēr saistāma ar kādām patriarhālām normām un vīriešu iegribām? Pašām feministēm būtu laiks izkāpt no marksistiskās, nicinājuma pilnās domāšanas un pievērsties pašcieņai.
Piesakot izstādi, tika lepni paziņots, ka tā palīdzēs kliedēt sabiedrības aizspriedumus par feminismu. Ņemot vērā pasaules tendences, arī Latvijā esot nepieciešams pievērst uzmanību sievietēm māksliniecēm. Feminisma kritiskais skatījums paredzot dekonstruēt “vīriešu – ģēniju” mākslas kultu. Diemžēl mani kā feministi izstāde nepārliecināja par sieviešu māksliniecisko ģenialitāti un arī mani stereotipi par sievietes lomu sabiedrībā netika kliedēti. Varbūt turpmākas līdzīga rakstura lielās formas izstādes glābtu atsacīšanās no klaji propagandiskajiem tekstiem un lielāka vērība pret mākslinieciskajām kvalitātēm.
[1] https://satori.lv/article/revolucija-latvijas-maksla
[2] La Trahison des Images, 1929.
