Grāmata ir. Izstāde bija. Ko tālāk?

Uz šīm pārdomām par Rīgas jezuītu bibliotēkas kataloga izdevumu un pavadošo izstādi no racionālista skatpunkta pamudināja notikuma kultūrvēsturiskā nozīmība un Ilmāra Zvirgzda emocionāli asociatīvā publikācija.[1]

Bibliotēku un muzeju plauktos guļ tūkstošiem senu grāmatu, vienas tikai gadsimtu, citas pustūkstoti gadu vecas. Lielākā daļa no tām tiek cilātas, vien bibliotēkas darbiniekiem notraušot putekļus. Reti kurai palaimējas ar tekstu vai ārējo formu izpelnīties kāda zinātnieka vai entuziasta uzmanību. Grāmatas atdzīvojas, iegūst otro elpu, ja kāds aktualizē pašas grāmatas vai tajās ietvertās vērtības, radot mūsdienu interpretācijas par senajiem cilvēkiem un notikumiem. Tā palaimējās tikt atdzīvinātai Upsalas universitātes bibliotēkas (Zviedrijā) plauktos stabili kopš 1621. gada iegūlušajai Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēkai.

Rīgas jezuītu kolēģijas nepilnos 40 kontrreformācijas gados izveidotais grāmatu krājums ir plašākā katoļu vēsturiskā bibliotēka. Par vēl senāku – katoļu klosteru reformācijas laikā izdemolēto grāmatu krājumu – trūkst pat aptuvenu skaitlisku aplēšu. Varam rēķināties tikai ar LU Akadēmiskajā bibliotēkā saglabātajiem un kādreizējā šīs bibliotēkas direktora Nikolaja Buša aprakstītajiem eksemplāriem.[2] Neraugoties uz to, ka eksistē gan savā laikā sastādīti inventāra, gan vēlāku pētnieku veidoti uz Zviedriju aizvesto grāmatu saraksti rokrakstā, jāuzteic Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) apņemšanās sagatavot un publicēt grāmatu krājuma katalogu. Teicamā bibliogrāfiskā kvalitātē veiktais darbs turpina LNB darbinieku seniespiedumu zinātniskās bibliografēšanas praksi. Tas ietver 832 grāmatu un manuskriptu aprakstus. Lielākā daļa eksemplāru glabājas Upsalas Universitātes bibliotēkā, kā arī mazākā skaitā vairākās citās Zviedrijas un citu valstu institūcijās. Eksemplārus kataloga sastādītāji identificējuši galvenokārt pēc zviedru bibliogrāfa Īzaka Kolīna (Collijn) pārvesto grāmatu inventāra sarakstiem, proveniencēm grāmatās un citām pazīmēm sastādītā kataloga. Katru Kolīna katalogā minēto izdevumu latviešu bibliogrāfes aplūkojušas un pārbaudījušas. Viņu pienesums ir vairāki desmiti jaunatrastu eksemplāru kaimiņvalstu (Lietuvas, Polijas un citu) grāmatu krātuvēs, kā arī trīs Rīgā konstatēti iespieddarbi.

Jezuītu bibliotēkas grāmatu atrašanās ārpus Zviedrijas liecina par šī krājuma migrācijas ceļu, kura areāls ir plašāks, nekā varēja domāt līdz šim. Tas arī apstiprina kataloga autores Lauras Kreigeres-Liepiņas atziņu, ka, lai gan katalogs aptver vairumu senās bibliotēkas eksemplāru, nevar apgalvot, ka nākotnē neatradīsies vēl nezināmi eksemplāri. Kataloga kultūrvēsturiskā vērtība nebeidzas šodien. Tā nenovecojošo informāciju sekmīgi lietos daudzu nākamo paaudžu pētnieki un interesenti. Priecē grāmatas cienīgā ārējā forma, apvienojot zinātniskam izdevumam nepieciešamo korektumu ar ekstravagantu izteiksmīgumu.

Bibliogrāfisko daļu papildina zinātniski sagatavotās Endrjū Petegrī, Reiņa Norkārkla, Andra Levāna, Gustava Strengas, kā arī kataloga sastādītāju Lauras Kreigeres-Liepiņas un Renātes Bergas apceres ar stāstiem par jezuītu darbību Rīgā, grāmatām un to likteņiem. Tās ieinteresēs daudzus lasītājus, kuri pašu sarakstu nepētīs. Upsalas krājuma īpašo vērtību latviešu kultūras vēsturē nosaka daži tā eksemplāri, kas saistīti ar latviešu rakstu tradīcijas aizsākumiem. Tāds, pirmkārt, ir 1507. gadā Leipcigā M. Lotera izdotajā agendā Rīgas priestera Nikolausa Gizberta (Gisbert) ierakstītais tēvreizes sākums, kas ir senākais zināmais rokrakstā rakstītais teksts latviešu valodā. Otrkārt, īpaša vērtība ir senākajai līdz mūsdienām saglabātajai grāmatai latviešu valodā – P. Kanīzija katoļu katehisma pirmizdevumam, kas dienas gaismu ieraudzīja 1585. gadā. Upsalas eksemplārs ir vienīgais pilnīgais, jo divi arī katalogā iekļautie Varšavas eksemplāri ir stipri defektīvi.

Ar Upsalas universitātes labvēlību katehisms bija izstādīts Rīgā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dodot Latvijas iedzīvotājiem retu iespēju aplūkot latviešu rakstniecības vēsturē tik nozīmīgās grāmatiņas oriģinālu. Par pārējās kolekcijas vizuālajām iezīmēm ļauj spriest katalogam pievienotie paraugi ar titullapu, iesējumu un teksta fragmentu attēliem. Senu rakstu zināšanām gan tas pienesa maz jauna, jo tradicionāli orientētam speciālistam teksts faksimila publikācijā pazīstams kopš 1929. gada.[3] Interesantākais jaunums ir vāciņš uz apdrukāta pergamenta. Jāsaka gan, ka diemžēl eksponēšanas paņēmiens vitrīnā neļāva vāciņu labi aplūkot.

Grāmatas izstādes vizuālā un informatīvā koncepcija izveda apmeklētāju cauri zālē iekārtotiem vairākiem apstāšanās punktiem. Tajos bija iespējams noklausīties ieskaņotas informācijas lasījumu. Savukārt grīdā aiz stikla bija iebūvēti iztēli rosinoši abstrakti jezuītiem raksturīgi priekšmeti, ļaujot izsekot ordeņa brāļu fiziskajam un idejiskajam ceļam no ierašanās Latvijā līdz katehisma tulkojuma realizācijai tautas (latviešu) valodā. Kad skatītājs izgāja baltos toņos iezīmēto jezuītu ceļu, viņš sasniedza “templi”, kur aptumšotā vitrīnā izgaismota mazā grāmatiņa. Tās tuvākai iepazīšanai katrs varēja pašķirstīt labā kvalitātē izgatavoto kopiju, atvēlot ne vien izstādes skatītājam īslaicīgo iespēju paturēt rokās oriģinālam tuvu atveidu, bet arī sagatavojot analogo (domājams, arī digitālo) kopiju lietošanai nākotnē.

Augstā dizainiski poligrāfiskā līmenī veidotās izstādes vēstījums kopumā darbojās nevis kā erudīta cilvēka pārdomu ceļš līdz grāmatai, bet drīzāk slikti informētam apmeklētājam paredzēta jezuītu labo darbu reklāma. Katehisma rašanās idejas pārnese uz jezuītu nopelniem, protams, ir pamatota un novatoriska, jo līdzšinējos pētījumos par pašas grāmatas vēsturi un saturu sasaiste ar ordeni uzsvērta maz. Tādējādi katehisma pētnieku, galvenokārt filologu izstrādātais plašais informācijas un literatūras klāsts, kas varēja kalpot kā fons katehisma izcelšanai, lielā mērā tika ignorēts. Tas atšķīra izstādes koncepciju no līdzšinējās prakses, kas piekopta vienas grāmatas izstāžu veidošanā – proti, grāmata tiek papildināta ar konteksta informāciju un pētījumiem. Šoreiz skatītājs saņēma vienpusīgu, lielākoties no konkrētās grāmatas attālinātu un pastarpinātu informāciju par jezuītiem. Koncepcijas autoram Gustavam Strengam acīmredzami nebija interesanti meklēt ziņas par katehisma izdošanas un izplatības vēsturi, kā arī valodas īpatnībām un grāmatzinātniskām un filoloģiskām niansēm.

Oponējot Ilmāra Zvirgzda idejai par vēlamu katehisma atgriešanu uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, domāju, ka par labu tā palikšanai Zviedrijā runā drošības apsvērumi. Mūsu zemei pāri gājušo karu un kataklizmu pieredze (piemēram, rātsnama degšana ar visu tur izvietoto Rīgas pilsētas bibliotēku) liecina, ka decentralizēta kultūrvēsturisko vērtību glabāšana sevi attaisno. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.

Katra muzejisku vērtslietu, arī senu grāmatu glabātāja pirmais pienākums ir kataloģizēt un pētīt savu krājumu unikālās vērtības. LNB bibliogrāfi un pētnieki ir tikai pašā grāmatu klāsta apguves un apjēgsmes ceļa sākumā. Nozīmīgākās vēsturiskās bibliotēkas apzinājis Viesturs Zanders. Viņa pētījumi sniedz objektīvu pārskatu par ievērojamākajām un eksemplāru skaita ziņā visplašāk pārstāvētajām vācbaltu privātbibliotēkām.[4] Daļu, kopskaitā 14 vēsturiskās bibliotēkas, apcerējusi Kristīne Zaļuma izstādes katalogā “Neredzamā bibliotēka” (2019).[5] Ar cieņu izturoties pret grāmatas autores godprātību un kompetenci, nopietnas iebildes izraisa K. Zaļumas vīzija par Pelču muižas īpašnieka Mihaela Līvena aprūpētās dzimtas bibliotēkas eksemplāru izcelšanos no Jelgavas Pētera Akadēmijas (Academia Petrina) kādreizējā krājuma. Vai K. Zaļuma izstādes “Neredzamā bibliotēka” pētniecības gaitā ir atklājusi un identificējusi prāvu (ap 100 eksemplāru) šīs bibliotēkas daļu? Diemžēl autore savu atklājumu balsta nevis uz pierādījumiem, bet pieņēmumiem. Iespējams, tieši zinātnisks Līvenu bibliotēkas katalogs, iezīmējot precīzu krājuma sastāvu, dotu iespēju pārliecinošāk to analizēt un koriģēt apšaubāmus secinājumus. Diemžēl Zaļuma apcerējumiem nav pievienojusi grāmatu sarakstus. Tādus būtu pelnījusi ne tikai Līvenu, bet arī tādas LNB plaši pārstāvētas bibliotēkas kā Pālenu dzimtas, Rīgas liceja u. c. sabiedriskie krājumi.

Latvijas lielajās bibliotēkās glabājas nepietiekami apzinātas daudzu pagātnes kultūras darbinieku grāmatu krājumu daļas. Kā piemēri minami mācītāja un grāmatu iespiedēja Gustava Bergmaņa, vēsturnieka Augusta Vilhema Būholca, vēsturnieka un kolekcionāra Heinriha Dīderihsa, mācītāja Hermaņa Treija, Johana Gotharda Dītriha Švēdera u. c. krājumi. Līdz šim ignorēti arī latviešu tautības krājēju Alberta Fortiņa, J. Upītes un Anša Leitāna krājumi. Īpaši nepiedodama ir LNB kā glabātājiestādes noklusētā apjomīgā Rīgas pareizticīgo garīgā semināra bibliotēka, kas veido pašu apjomīgāko LNB seniespiedumu krājuma daļu ar 16. un 17. gadsimta Rietumeiropas grāmatu izdevumiem. Intereses trūkumu par šo krājumu varbūt varētu skaidrot ar konjunktūru, kas nosaka nemīlestību pret Krievijas valdībai lojālās pareizticīgās mācību iestādes vēstures izpēti. Tomēr šajā seminārā daudzi mazturīgu latviešu ģimeņu jaunieši savulaik ieguva teicamu izglītību.  

Apzinoties vēsturisko bibliotēku izpētes lietderību, paliek atvērts jautājums, vai vienmēr bibliotēkām, ņemot vērā lielo ieguldāmo darbu, ir lietderīgi veltīt resursus savos krājumos iekļauto vēsturisko bibliotēku rekonstrukcijai, veidojot līdzīgus zinātniskus sarakstus, kā tas veikts ar Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājumu. Katalogu sastādīšanas gaitā var atklāt līdz tam nezināmus iespieddarbus, arī nācijai būtiski svarīgas grāmatas, kā tas arī notika Zviedrijā, kad turienes bibliotēkas darbinieki bibliogrāfiskās izpētes gaitā 20. gadsimta sākumā atrada iepriekš minēto katoļu katehismu – senāko saglabājušos grāmatu latviešu valodā. Grāmatu eksemplāru izpēte ļauj noteikt literatūras cirkulāciju kādas nacionālas valsts teritorijā vai starptautiskā apritē. Ieraksti, spiedogi, ekslibri un citas īpašnieku atstātās zīmes grāmatās ļauj noteikt to īpašniekus, spriest par grāmatu ieguvi un cirkulāciju (dāvinājumiem, pirkumiem, mantošanu u. c.), cenām, attieksmi pret grāmatām un tekstiem, ko pauž īpašnieku pārdomas par izlasīto, lasīšanas atzīmes un citi saturiski ieraksti. Par labu katalogu sastādīšanai runā iespēja radīt eksaktu bāzi Latvijas privāto un sabiedrisko bibliotēku vēstures pētījumiem. Grāmatu saraksti, atklājot grāmatu sastāvu, ļauj iepazīt kā sabiedrībā lietotās literatūras klāstu, tā arī pagātnes cilvēku lasīšanas intereses. Bibliotēkās galu galā nonāca nevis nejauši izdevumi, bet tieši lasītāju pieprasītie. Katalogi kompaktā veidā reprezentē kāda krājuma vērtības, turpretim fiziskai bibliotēku glabāšanai nepieciešams daudz vietas. Tāpēc ir lietderīgi fiziski saglabāt tikai senākās vai unikālas bibliotēkas, kuru sastāvā lielākā daļa izdevumu kļuvuši par retumiem.

Laika gaitā pieaugot grāmatprodukcijas apjomam un sabiedrības rīcībā saglabājoties arvien lielākam grāmatu skaitam, to vērtība devalvējas. Rodas grāmatu pārprodukcija. Privātpersonām nepatīk senču lolotos sējumus pārvērst makulatūrā, bet valsts krātuvēm nav lietderīgi integrēt maz pieprasītu literatūru lielā eksemplāru skaitā. Bibliotēku (kā privāto, tā sabiedrisko) apjoms krasi pieauga kopš 18. gadsimta, kad grāmatu skaits tajās sasniedza tūkstošus. Īpaši dramatisks pieaugums vērojams 19. un 20. gadsimtā. Senāk pasaules praksē lielās bibliotēkas mēdza komplektēt arī pēc kolekciju principa, kad to krājumus veidoja privātpersonu vai organizāciju nesadalīti grāmatu krājumi. Taču Latvijas lielās un vēl jo vairāk tautas bibliotēkas komplektē pēc funkcionālā principa, izvēloties bibliotēkas papildināšanai lasītājiem vai repertuāra pilnības nodrošinājumam vajadzīgās grāmatas.

Pēdējos gados, kad LNB ieguvusi lielākas platības grāmatu izvietošanai, funkcionālo principu papildina ar atsevišķu kolekciju paraugu komplektēšanu. Mūsdienās kādas personiskas mājas bibliotēkas vai sabiedriskas organizācijas krājuma iekļaušana valsts lielo krātuvju sastāvā tiek rūpīgi izvērtēta. Lēmumu par labu tās uzņemšanai pieņem attiecībā uz kolekcijām ar retiem eksemplāriem un unikālām vērtībām. Reti kā paraugi var tikt veidotas ievērojamu personu bibliotēkas. Piemēram, LNB ir izveidotas akadēmiķa Jāņa Stradiņa un dzejnieka Knuta Skujenieka bibliotēkas – atsevišķas intelektuālas saliņas vairāku miljonu grāmatu okeānā. Attiecībā uz citām kolekcijām gan bibliotēkām, vēsturiskus krājumus pētot, gan katram cilvēkam, kas vēlas saglabāt informāciju par savas dzimtas garīgo dzīvi, ir lietderīgi veidot grāmatu krājuma katalogu kā kompaktu un informatīvu izziņas avotu.



[1] I. Zvirgzds, “Vecākā latviešu grāmata ir koloniālisma piemineklis”, Satori, 13.01.2021.

[2] Nicolaus Busch, “Nachgelassene Schriften von. Dr. phil. h. c. Nicolaus Busch, Stadtbibliothekar zu Riga”, Die Geschichte der Rigaer Stadtbibliothek und deren Bücher, Bd. 2, Riga, 1937.

[3] Nicolaus Busch, “Nachgelassene Schriften von. Dr. phil. h. c. Nicolaus Busch, Stadtbibliothekar zu Riga”, Die Geschichte der Rigaer Stadtbibliothek und deren Bücher, Bd. 2, Riga, 1937.

[4] A. Günther, Altlettische Sprachdenkmäler in Faksimildrucken, Bd.1, Heidelberg, 1929.

[5] K. Zaļuma, Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas. Rīga, 2019.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: