Sofija

Pirmo reizi es viņu ieraudzīju 1983. gada rudenī. Tolaik mācījos universitātes pēdējā kursā un piestrādāju par programmētāju kādā dīvainā kantorī, kura vārds skanēja kā bieds. Nē, tas nebija VDK. Šo kantori sauca KASMON. Precīzi neatceros šīs abreviatūras atšifrējumu, taču dzīvē tas veica iedzīvotāju dispanserizāciju. Turklāt šī dispanserizācija pēc ieceres bija obligāta. Viens tāds pilsonis saņemtu pavēsti ierasties uz komplekso medicīnisko apskati, kur viņam īsā laikā pārbaudītu redzi, izmērītu acu spiedienu, pārbaudītu dzirdi, paņemtu kardiogrammu, asins un urīna analīzes un ko tur vēl, pa šo laiku jau piemirsies. Piedabūt cilvēkus uz tādu nepatīkamu lietu nebija vienkārši, tāpēc sākotnēji veicām šo dispanserizāciju tiem cilvēkiem, kuri nevarēja nekur aizbēgt, proti, slimnīcās izvietotajiem pacientiem. Dramatiskākā bija acu spiediena mērīšanas procedūra, no kuras cilvēki parasti atteicās. Piespiest nevienu nevarēja, un tad nu tā arī rakstīja “otkaz (atteicās)”. Ja kāda nesaprātīga pilsone tam piekrita, es tūliņ gāju ārā, izmantodams savas tehniskā darbinieka privilēģijas. Vēl tagad, atceroties šo mokošo procedūru, uzmetas zosāda.

Kā jau minēju, biju šī kompleksā apskates procesa tehniskais nodrošinātājs un arī datoru programmētājs, tātad diezgan nopietns kantora balsts. Uzstādīju un koriģēju arī komplekso ungāru diagnostikas aparātu, datorus “Iskra–1256” un “Iskra–226”, ielādēju tajos programmas un vaļas brīžos nodarbojos ar šīs programmas uzlabošanu. Mūsu priekšnieks bija maza auguma ebrejs Solomonovs. Viņš bija labsirdīgs un kluss cilvēks, vienmēr solīdi ģērbies un ļoti pieklājīgs. Mani viņš dēvēja par Petroviču. Laikam es pats viņam tā biju ieteicis, atceroties armijas iesauku. Ja neskaita vienu nepatīkamu incidentu, pie kura visvairāk biju vainojams es pats, mūsu attiecības bija lieliskas. Viņš vienmēr atlaida mani, ja man bija kāda universitātes vai vēlāk – prakses vajadzība. Ja kādreiz gadījās nokavēt, neteica ne vārda, jo zināja, ka es to ar uzviju atstrādāšu pēcpusdienā.

Bet mēs esam novirzījušies no tēmas. Tieši šajā kantorī arī strādāja minētā Sofija, tātad mēs bijām kolēģi. Sofija bija beigusi Maskavas universitātes Medicīniskās kibernētikas fakultāti, un veicamais darbs pilnībā atbilda viņas izglītībai. Biju jau iepriekš dzirdējis par viņu no citiem kolēģiem. Raksturojums skanēja apmēram šādi: “Pēteri! Tu neesi redzējis tādu sievieti! Enerģiska un emocionāla kā vulkāns. Visur iet tieši pie priekšniecības. Pazīst vai pusi Rīgas. Viņai ir vīrs, kuru nesauc vārdā, bet vienkārši saka – tas ir Sofijas vīrs. Nedod Dievs nokļūt viņas nežēlastībā. Priekšnieks Solomonovs neelpo uz viņu.” Biju ieintriģēts, dzirdot tādu neparastu raksturojumu, un drīz arī pienāca brīdis, kad viņa ienāca datortelpā un pienāca tieši pie manis, valšķīgi smaidīdama.

– Vai jūs nevarētu paskatīties datorprogrammas bloku, ko es uzrakstīju? – Viņa krieviski palūdza. – Tas nav jūsu darba pienākums, bet tomēr es gribētu jūs palūgt, ja jums nav grūti.

Es piecēlos no krēsla un ar interesi paskatījos uz Sofiju. Viņa bija ne tikai kādu gadu vecāka par mani, bet arī dažus centimetrus garāka. Viņai bija tumši brūnas, gandrīz melnas acis. Skaistas acis, tajās dzirkstīja ass prāts un liela viltība. Virs tām bija biezas, melnas uzacis, kuras kopā ar izcilo, nedaudz līko degunu daiļrunīgi liecināja par tautību. Viņas augums bija slaids, taču tur nebija nekā īpaša, kas piesaistītu manu uzmanību. Viņa bija ģērbusies vienkāršā raibā blūzē un melnos svārkos. Kājās bija pelēcīgas zeķes un melnas laiviņas. Kā katrs jauns un neprecēts vīrietis vispirms novērtēju sievieti kā potenciālu partneri, un šeit Dons Žuāns manī atbildēja: “Ū–ū, garām!” Šis mans “iekšējās tiesas spriedums” parasti bija galīgs un nepārsūdzams, tāpēc man bija skaidrs, ka mūsu attiecības būs tikai lietišķas.

– Jā, protams, kāda runa! – es tāpat krieviski atbildēju. Visas sarunas kantorī un arī mūsu savstarpējās sarunas ar Sofiju notika krieviski, tāpēc es to vairāk īpaši neuzsvēršu. Rīga tajos gados bija ļoti krieviska. Bet ne par to ir šis stāsts.

Paņēmu no viņas rokām mīksto disku burtnīcas lielumā un iebāzu to disku ierīcē, pēc tam aizvēru to ar rokturi, un diska galviņa uzreiz sāka klusi klabināt, nolasot savus 256 kilobaitus. Atvēru viņas programmas tekstu un sāku to pētīt. Sofija stāvēja man blakus un klusi mīdījās. Kādu brīdi pētīju programmu. Tā bija ļoti slikti uzrakstīta. Bez kopēja plāna, nereāli sapīta, ar milzumu lieku operatoru un neloģisku pāreju. Izmisīgi mēģināju izprast šo dramatiski dīvaino loģiku, tad, neizturējis, skaļi iespurdzos.

– Atvainojiet, Sofija! Bet šeit jūs sākumā definējat mainīgo, ilgi viņu mētājat šurpu turpu, piešķirdama viņam dažādas vērtības, bet galā, pirms viņa drukāšanas, eleganti vienādojat to ar nulli. Tas ir fantastiski! – Nespēju noslēpt jautrību.

Sofija nosarka un sāka taisnoties.

– Kaut kas derīgs tur ir? – beigās viņa pajautāja, pamatīgi sašļukusi.

– Nē! Man tā neliekas, – biju atklāts.  

– Es drīkstēšu pie jums pakonsultēties? – Sofija maigi palūdza.

Bija vien jāpiekrīt, kaut gan es skaidri zināju, ka nekad ērglis nezaudē tik daudz laika, kā mācīdams vārnu lidot. Sofija parunāja ar Solomonovu, un viņš pēc brīža atnāca pie manis, kā vienmēr, perfekti noskuvies, nevainojamā uzvalkā un izplatīdams ap sevi spēcīgu vīriešu odekolona aromātu.

– Petrovič! Jūs varētu nedaudz palīdzēt mūsu līdzstrādniecei Sofijai paaugstināt programmēšanas līmeni? Mēs varētu jums drusciņ pielikt pie algas, teiksim, par kabineta uzkopšanu, kas jums, protams, nebūs jādara.

Pie tā arī palikām, un tagad Sofija regulāri iegriezās pie manis, lai atrādītu savus “gara darbus”. Tā arī sapazināmies un kļuvām labi draugi. Kaut ko runāt par programmēšanas līmeni bija grūti. Viņai bija ļoti īpatnēja domāšana, ko bez liela pārspīlējuma varētu nosaukt arī par “sieviešu loģiku”. Kaut kā to mainīt bija bezcerīgi, un lielākoties es pats uzreiz uzrakstīju to, ko viņai vajadzēja. Tā bija ātrāk miers. Tomēr – jo stiprāka “sieviešu loģika”, jo spēcīgāka sieviete, un to es sajutu uzreiz. Viņa bija bezgala asprātīga, vienmēr pagrieza lietas no negaidītas puses un atbildi parādā nepalika. Viņai piemita liels šarms, un pēc kāda laika es jutu, ka gandrīz visu laiku domāju par viņu. Viņa joprojām mani neinteresēja kā sieviete, taču viņas cilvēciskajam valdzinājumam bija grūti pretoties.

Drīz iepazinos arī ar viņas vīru. Ļevs bija jauns, maza auguma vīrietis. Viņam bija koši melna bārda un brilles. Pēc rakstura viņš bija kluss un pieklājīgs. Runāja maz, taču, ja ko teica, tas bija pārdomāts. Viņš strādāja medicīnas institūtā un rakstīja disertāciju par hiperoksigenāciju. Vienkāršiem vārdiem runājot, cilvēku ievieto slēgtā kamerā un tajā rada vairāku atmosfēru skābekļa spiedienu. Viņš nebija vājas gribas cilvēks, taču pretoties tādam vulkānam kā Sofija viņš nespēja. Viņi dzīvoja kopā ar gadus desmit vecu meitu un Sofijas māti. Tā bija ļoti sirsnīga sieviete stipri gados. Izgājusi karu kā medmāsa, viņa tagad strādāja kaut kur par ārsti. Es patiku Sofijas mātei, un viņa katrreiz mīļi smaidīja, mani sagaidot.

Reizēm domāju: kāpēc es tik stipri pieķēros Sofijai? Saprotams, nepatikt viņa nevarēja, bet tomēr bija kaut kas vēl. Visdrīzāk, tas bija vecākās māsas trūkums. Bērnībā biju ļoti pieķēries vecākajai māsai. Kad viņa apprecējās, mēs pamazām zaudējam kontaktu un droši vien zemapziņā es smagi izjutu to, ka viņas vairāk nav līdzās. Sofija bija šai vakancei ideāli piemērota. Drīz es vairāk neko nejautāju un jutos laimīgs, ja varēju Sofijai kaut kā izpalīdzēt. Kopā mēs taisījām prāvu projektu – datora sirds monitoringu. Tajos gados tas bija ļoti progresīvi, un nekur Padomju Savienībā nekā tāda nebija. Drusciņ bija arī panākumi, bet par tiem vēlāk.

Strādājot kopā, mēs lieliski sapratāmies. Es pat teiktu tā – nav bijis citas sievietes, ar kuru kopā man būtu bijis tik viegli un patīkami. Kad beidzās darbs, negribējās šķirties. Meklēju vēl kādus iemeslus, lai viņu aizturētu, bet Sofija burvīgi visu saprata.

– Jāiet! Vīra kungs paliks greizs! – Viņa smaidot teica. – Līdz rītdienai! Atā! – Un pazuda durvīs.

Protams, ka Ļevs bija greizsirdīgs, taču nekad, nevienu reizi to neparādīja. Tikai pati Sofija vienreiz man to smiedamās pastāstīja pa telefonu. Tas bija pēc tam, kad biju viņai dzimšanas dienā uzdāvinājis kādu padārgu lietiņu. Pie reizes viņa arī palūdza vairāk neko tik dārgu nedāvināt. Bet vispār mēs sapratāmies lieliski. Kā jau minēju, gan Ļevs, gan Sofija bija ebreji. Viņu īstā dzimtene bija kaut kur Rietumukrainā, liekas, aiz Karpatiem. Kā viņi nokļuva Rīgā, nezinu, visdrīzāk tā bija māte, kas bija saņēmusi dzīvokli Rīgā, bet precīzi tiešām nezinu. Nekad to arī nejautāju, kaut gan ebreju tēma vienmēr mūs pavadīja. Lai ko mēs darītu un runātu, es vienmēr atcerējos, ka Sofija un Ļevs ir ebreji, un centos uzmanīt savu runājamo, lai nemanot neizsprūk kāds vārds, kas varētu iesist stiprāk par dūri. Visu laiku tā saspringt bija pagrūti, un reiz es atklāti pateicu, ka man nav sliktu domu par ebrejiem, bet man var kaut kas izsprukt, jo vide, kurā esmu, ne vienmēr ir tik liberāla šajā ziņā. Lai viņi man tūlīt pasaka, un es atvainošos, ja viņi saskatīs kādu aizskārumu. Jāsaka gan, ka visus piecus mūsu draudzības gadus šajā ziņā mums nebija neviena incidenta. Es vedu viņus uz Ķivuļiem sēņot, ziemā mēs turp braucām ar slēpēm, un saskaņa mums vienmēr bija ideāla. Pirmās sēņošanas laikā Ļevs mani pamatīgi nogurdināja, prasīdams notaksēt katru atrasto sēni. Vēlāk Sofija man teica zem četrām acīm: “Tu mežā esi pavisam savādāks. It kā tev dvēsele atbrīvotos. Man ļoti patīk uz tevi skatīties, kad tu esi mežā.” Drusku ieskicēju bērnību, un abi pasmējāmies.

Kad man palika 28 gadi, uzaicināju viņus uz vakaru kafejnīcā “Vīgante”. Sēdējām tur kreisajā stūrī no durvīm. Toreiz tur bija biezi sarkani paklāji, kas slāpēja soļu troksni, un smagi koka galdi. Pie letes neapkalpoja, bet visu zālē kārtoja ātrs un diskrēts oficiants. Es zināju, ka ebreji dzer ļoti maz, taču es gribēju drusciņ “ieraut”, kā jau katrs latgaļu zēns savā dzimšanas dienā. Paņēmu armēņu konjaka pudeli, bet draugiem pasūtīju vieglas vakariņas un šampanieša kokteiļus. Notiesājis savu bifšteku ar olu, sāku drusciņ “pielikties pie pudeles”. Nē, nepiedzēros gan. Vismaz stipri ne. Kad mani viesi bija izdzēruši kokteiļus, pierunāju viņus arī uz kādu konjaka glāzīti. Pirmā, otrā, un skatos – Ļevs pavisam mīksts. Sofija atturējās, jo kādam jau jāpaliek skaidrā. Tad nu Ļevs kļuva runīgāks, un starp mums notika interesanta saruna, ko gribu atstāstīt pēc atmiņas. Skaidrs, ka centrā bija ebreju tēma. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka mēs visu laiku par to klusībā domājām.

– Pēteri! –  iesāka Ļevs. – Es tevi labi pazīstu, zinu, ka tu neesi ļauns. Bet saki, kāda vispār jūsu latviešu vidē ir attieksme pret ebrejiem? Pieņemsim, ka rīt notiks kādas lielas pārmaiņas. Vai jūs atkal metīsieties mums virsū kā kādreiz?

– Par visiem es pateikt nevaru, cilvēki ir dažādi un arī attieksme ir dažāda, – es mēģināju izlocīties.

– Nu, jā, tas skaidrs. Bet, ja paņemam integrāli no vidējā kvadrātiskā, kas būs galā? – Ļevs nelikās mierā. Es sapratu, ka šis jautājums viņu ļoti uztrauc, un izvairīties no atbildes neizdosies.

– Par saviem radiem varu teikt, ka tur nebija neviena, kas būtu saistīts ar tām drausmīgajām kara lietām. Tēvs bija skeptisks, bet ne nikns. Māte bija drīzāk pozitīvi noskaņota. Stāstīja, ka visbaigākās bijušas dienas, kad Riebiņos šāvuši ebrejus. Daudzus no šiem cilvēkiem viņa pazina, jo bieži braukāja uz turieni ar tēvu iepirkties. Neviens jau nevarēja neko palīdzēt, pat ja gribētu. Par vienu vārdu varēja nostāties blakus pie bedres. Tad ciems palicis tukšs un bijusi sajūta kā ļaunā sapnī. Ilgi valdījušas vispārējas bailes. Līdz tam karš licies nejauks, bet vismaz loģisks. Tad visi sajutuši, ka īstenībā tā ir milzīga kautuve.

– Par tevi es apmēram zinu, bet kā citi? Par ko jūs mūs neieredzat? – Ļevs bija nolēmis vienreiz atšķetināt šos jautājumus.

– Labi, es tagad runāšu tā kā ne no sava, bet no vidējā kvadrātiskā viedokļa, labi? – Es piedāvāju.

– Jā, tas būtu labi! – Ļevs piekrita.

– Tad uz to jautājumu – kāpēc jūs neieredz? – es atbildētu tā. Iedomājies lielu ciemu, kurā visi visus pazīst un varbūt pat ir kaut kādā ziņā radinieki. Viņi uzticas cits citam, vismaz tā domā. Bet pieņemsim, ka šajā ciemā ir kāda sekta, teiksim, kādi dīvaiņi, kas apgalvo, ka zeme ir plakana. Viņi uzvedas kā visi pārējie cilvēki, kopīgi strādā, izklaidējas, bet pienāk viena diena, kad viņi visi iet uz savu namu, kur sapulcējas un kaut ko dara. Iespējams, viņi nedara neko sliktu, bet cilvēki to nezina. Tās fragmentārās ziņas, ko citi ciema cilvēki dabū zināt, ir izteikti negatīvas. Izrādās, šie “sektanti” uzskata sevi par izredzētiem cilvēkiem, labākiem nekā visi pārējie. Pie tam savu vienotību viņi tur augstāk par visu pasaulē, tas nozīmē, arī augstāk par visu pārējo ciemu un tā interesēm. Tā, padomā, Ļev, un saki no sirds – tu uzticētu tādiem cilvēkiem cietokšņa vārtu atslēgas? Ja būsi pietiekami atklāts, skaidrs, ka tu atbildēsi – nē! Šeit ir arī daļēja atbilde uz tavu jautājumu.

– Labi, Pēter, teikšu tev tā. Par cik tu diezgan labi zini vēsturi, es nestāstīšu tev par romiešu jūgu, par mūsu sacelšanos un par to, kā mēs tikām izkaisīti pasaulē. Neviena tauta nevarētu saglabāt savu kopību, ja tai nebūtu kādu īpašu apstākļu, kas tai palīdzētu. Desmitiem un simtiem līdzīgu tautu pazuda vēsturē, izšķīda citu tautu masā. Bet ne mēs. Mums bija ļoti stipra ticība. Mēs to glabājām vairāk par visu pasaulē. Tikai tā mēs varējām saglabāt sevi kā tautu. Zināmā mērā izolēties un celt savu ticību un tautas vienotību augstāk par visu pasaulē – tas mums bija vienīgais ceļš. Es saprotu, ka ar to mēs noskaņojam pret sevi apkārtējos, bet, ja mēs to nedarītu, mūsu vienkārši nebūtu. Mēs būtu citi – vācieši, poļi, ukraiņi, bet ne ebreji. Tas ir mūsu ceļš. Tā bija šaura taciņa, bet mēs izgājām pa to. Zini, cik reizēm ir grūti, kad jūti, ka cilvēks tev neuzticas, ienīst tevi tikai par to, ka tu esi tāds. Kaut gan tu nevienam neesi neko sliktu darījis.

– Vispār drusku zinu. Kad bērnībā aizbraucu ar māti uz Rīgu, man bija ļoti sāpīgi, kad reizēm pasmējās par manu valodu. Citu es vēl nepratu. Ne visi domāja to ļauni, bet, kad māte, nesaprazdama, ko darīt, mēģināja pasmieties līdzi, man gribējās, lai atveras zeme un aprij mani kopā ar viņu. Bija liels kauns un arī naids. Kaut arī tas notika, kad man bija četri gadi, neko neesmu aizmirsis. Naida gan vairāk nav. Bet tas tomēr ir drusku savādāk. Tas tomēr ir vienas tautas jautājums. Vēlāk pat biju liels patriots. – Te es pasmējos, taču nesapratu pats, par ko.

– Labi, Pēteri, tagad tu tā runā. Zinu, ka tu esi patiess. Bet, ja kas notiks, ja būs kāda liela ķeza? Tad tu kā patriots iesi kopā ar citiem aizstāvēt savu dzimteni. Un, ja nu viņi visi ies atkal mūs dzīt ārā no mājām, vai tu varēsi nedarīt to? Varēsi pats nostāties mums blakus? Piedod, bet es domāju, ka ne.

– Paklausieties, kādas tēmas jūs te esat iesākuši? Varbūt labāk tomēr parunāt par “vecenēm”? Vai hokeju? – Sofija mēģināja novirzīt mūs no nepatīkamās tēmas, taču Ļevs tovakar bija nevaldāms. Viņš laikam ilgi bija sevī to visu turējis, tāpēc tagad runu plūdi bija pārrāvuši dambi. Kādu brīdi viņš attēloja “pogromu” šausmas, un es tikai klusēju un māju ar galvu. Beidzot Sofija cēlās kājās, un arī mums bija jāiet. Pudeli es ņēmu līdzi. Sofija paskatījās uz mani ar verdošas lavas pilnu skatienu. Es pacilāju pudeli – nē, tomēr žēl. Tā mēs izgājām uz ielas. Bija tumšs, dega spuldzes un sijāja smalks lietutiņš. Līdz Ļeva dzīvoklim bija krietns gabaliņš, un viņš atkal nerimās.

– Jūs, latvieši, esat kā pilnīgie vācieši. Pareizāk sakot, gribat tādi būt. Pa šiem septiņiem simtiem gadiem jūs ir krietni izdresējuši. Vai tad tā nav? – Viņš jautāja.

Ļevs izteikti streipuļoja, un es paņēmu viņu ap pleciem no aizmugures. Viņš bija smalks, maza auguma vīriņš, un noturēt viņu nebija grūti.

– Skaidrs! Es jau to pašu saku, – es piebalsoju. – Zini, ja ir tāda dvēseļu pārceļošana, tad nākamajā dzīvē gribētu piedzimt par ebreju.

– Domā, uzreiz būsi bagāts? – Ļevs iesmējās.

– Nē! Vienkārši gribētu piedzimt tādā tautā, kura sargā savējos, kā jūs to darāt, lai justu to stipro vienotību, kas ir jums. Lai būtu kā akmens daļa, – es kļuvu poētisks.

– Jā, jā! – Ļevs smīkņāja. – Tu padzīvotu starp mums. Zini, čūskas laikam neesi redzējis. Apmēram tas pats. Nedomā, ka mēs tik mīļi viens pret otru.

– Bet jums ir lieta, kas ir pāri jums visiem. Ticība, kopības apziņa, solidaritāte. Lai tur kādreiz gadās visādi, bet jums ir galvenais, kas ir svarīgāks par atsevišķa indivīda labklājību. Mums tā nav un nekad nebūs.

– Tu tici Dievam? – Ļevs pajautāja.

– Protams! – Atbildēju nešauboties.

– Nu, redzi! Ej uz baznīcu un turi tur visu svētu. Un būs tev kas svēts. Kam tev mūsu svētums?

– Es jau varbūt arī aizietu, bet tur ir tik daudz lietu, kas man liek to visu apšaubīt. Zini, ja atklāti, es ieeju baznīcā un nejūtu nekādu svinīgumu kā kādreiz. Es laikam esmu zaudējis ticību baznīcai, –  te es aiz aizkustinājuma gandrīz iešņukstējos.

– Ha, ha! – negaidīti iesmējās Ļevs. – Tad ej pats par mācītāju! Dari visu labāk, dari kā vajag!

– Nu, jā! Viegli pateikt, – saruna sāka mani nogurdināt, un es piedāvāju “vēl pa vienai”. Apstājāmies un, draudzīgi apskāvušies, ierāvām pa vienam klunkšķim. Sofija, kas visu laiku bija klusēdama gājusi trīs soļus pa priekšu, apstājās un skatījās uz mums kā iemiesots pārmetums. “Labi, ka tumsā nevar redzēt viņas acis. Es to nepārdzīvotu,” nodomāju pie sevis.

Kad pēc pāris dienām tikāmies ar Sofiju, viņa izlikās, ka nekas nav noticis. Vēl pat pajokojām par to, kā Ļevs naktī bija dzēris gurķu sālījumu. Beigās gan viņa it kā starp citu piemetināja, ka turpmāk pilnas pudeles tomēr ņemt nevajagot. Bet īpaši ļaunā neviens neko neņēma.

Tālāk bija izstāde VDNH, kur Sofija prezentēja sirds monitoringa iekārtu. Dators ar manis taisīto plati un programmu dabūja sudraba medaļu. Tālāk bija kāzas ar Sofijas kursa biedreni, liela braukāšana šurp un turp pa Savienību un tad – visam beigas.

Sestais tramvajs. Es sēžu, man priekšā Sofija, pagriezusies par 180 grādiem.

– Pēteri! Tu nopietni domā iet atpakaļ uz Latgali? Taču padomā – sieva tev līdzi neies. Ne tamdēļ viņa beidza Maskavas universitāti, lai govīm astes mazgātu. Un padomā! Tev pašam – dzīvoklis, karjera, viss tev lido ellē! Vai tu spēsi kādreiz atgūt zaudēto? Tev taču jau 30.

– Govīm astes viņa nemazgās, man tur būs labs postenis. Viņa būs mana sieva. Tas ir maz? Ja mīl, nāks līdzi. Ja ne – lai iet, kur vēlas!

– Tu varētu iet sievai līdzi uz viņas dzimteni Rietumukrainā. Es sarunāju tev inženiera–konstruktora vietu Viņņicas televizoru rūpnīcā. Būs alga 400 rubļi mēnesī, dzīvoklis. Padomā! Ne kuram katram ko tādu piedāvā. Zini, ko man maksāja šo darbavietu izgādāt? Otrreiz es neko tādu vairāk nevarēšu. Padomā labi!

– Es nevaru atstāt Latviju. Esmu daudz bijis svešumā, zini, man pietiek. Es gribu dzīvot savā dzimtenē, lai kāda viņa nebūtu.

Sofija izmisīgi skatījās manī, mēģinādama atrast kādus vārdus.

– Pēteri! Tad ko tu mīli vairāk? Sievu vai dzimteni? – Viņa uzstādīja ultimātu.

– Skaidrs, ka dzimteni! – Es atbildēju bez šaubīšanās.

– Nu, tad arī paliec ar savu dzimteni! – Sofija atcirta, piecēlās un aizgāja. Nākamajā pieturā viņa izkāpa, pat neatskatīdamās uz mani. Tā bija vienīgā reize, kad viņa man atļāvās pateikt kaut ko tik asu.

Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija. Puspagriezienā viņa skatās uz mani. Es skrienu, lai paspētu atvadīties. Bet viņa ir pazudusi. Es skrienu un skrienu pa garajiem iekāpšanas koridoriem, līdz saprotu, ka viņa ir prom.

Pēc kādas nedēļas gadījās brauciens uz Rīgu. Aizgāju uz viņas dzīvokli. Atvēra Sofijas māte un pastāstīja, ka viņa jau aizlidojusi no Maskavas. Neticēsiet, bet tas bija tieši tajā naktī, kad es redzēju to sapni. Un saka vēl, ka nevar nosapņot. Var!   


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: