Iesākumā radīja Dievs

Radīšanas stāstu – kā jebkuru citu stāstu Bībelē – ir paredzēts klausīties. Kaut arī vairs nevar vienkārši apsēsties smiltīs, lai ar izbrīnu noskatītos uz dūmos un zibeņos ietīto Sinaja kalnu, kur runā Dievs, tomēr ieteicams šos 31 pantus izlasīt skaļi sev priekšā, lai sadzirdētu, kā tie skan.

Sadzirdēt var dažādi. Liela nozīme ir klausītāja zināšanu krājumam. Piemēram, cilvēks, kurš būtu savu dzīvi vadījis verdzībā Ēģiptē, pievērstu uzmanību, cik maznozīmīga vieta šajā stāstā ir Saulei, kuru Ēģiptē pielūdza kā dievu… Tā ir radīšanas ķēdei pa vidu. Tā gan veic dievišķo funkciju – šķir gaismu no tumsas un valda pār dienu, bet noteikti nav pasaules vai cilvēku likteņu valdniece.

Gados jaunākiem kalna vērotājiem šie stāsti bija pirmā un galvenā izglītība. Viņi arī būs tie, kas veidos Israēla valsti (13.– 6.gs. AC [Ante Christum, latīņu val. pirms Kristus, red. piezīme]) tajā zemē, uz kuru dodas. No jūdiem, kas sēdēja pie Sinaja, tikai tie, kuriem vēl nebija divdesmit gadu, ieies Apsolītajā zemē (4.Moz. 14:29). Viņiem daudz jāmācās, lai veidotu savu valsti. Viņi klausās, kā eņģeļi stāsta par Pasaules radīšanu (Ap.d. 7:38), un viena frāze vijas stāstam cauri kā refrēns: vaiyo’mer ‘Elohim… vaiyo’mer ‘Elohim – un sacīja Dievs… un sacīja Dievs:

lai top gaisma – viena diena;
lai top debesu velve – sekojošā diena;
lai zeme izdod kokus – trešā diena;
lai top spīdekļi – ceturtā diena;
putni lai lido pa debess velvi – piektā diena;
lai zeme izdod dzīvus radījumus un zemes zvērus… darīsim cilvēku – sestā diena.

Kopsakarības – gaisma un spīdekļi; debesu velve un putni tajā; zeme izdod kokus, tad zvērus; cilvēku veido no zemes – iezīmētas tik uzkrītoši, lai tās pamanītu pat tuksneša smiltīs sēdošie nomadi.

Pirmās trīs lietas – gaisma, debesu jums un koki – ir nekustīgi. Spīdekļi debesu jumā kustas – pieci no tiem, redzamās planētas, pa noteiktiem ceļiem. Putni lido debesu jumā, un gājputni tajā seko saviem nospraustajiem ceļiem. Meža zvēri iet pa savām takām, un cilvēks staigā brīvi, kur pašam patīk. Pretmets nekustīgs–kustīgs, apjoma dalīšana divās pretrunīgās daļās – vēlāk šo prasmi ar nosaukumu “dihotomiskais dalījums” Platons ielika Rietumu civilizācijas pamatos. Pie Sinaja kalna tika mācīta tā grūtākā versija – proti, kustīgums bija pieaugošs.

Ēģipti pametušajiem izraēliešiem ebreju bija mātes valoda, bet ne visiem tā bija pirmā – daudzi pasauli bija sākuši apjaust ēģiptiešu mēlē. Daži vārdi no tās palika ebreju valodā uz visiem laikiem: kā mērvienības – ‘pusstops’, hin un ‘sprīdis’, zeret. No jauna apgūstamā dzimtā valoda nebeidza pārsteigt ar sīkajām, bet nozīmīgajām detaļām. Klausīties vajadzēja ļoti uzmanīgi, ne pa ausu galam – sākot ar pirmo vārdu Bībelē b’reishit, kas, godīgi sakot, ir gramatiska kļūda. Pirmajam līdzskanim piesaistīts patskanis shva, norādot, ka lietvārdam ‘iesākums’ jābūt daļai no salikteņa. Tas ir iesākums kaut kam, tāpēc jāseko otram lietvārdam. Bet otrais ir darbības vārds bara, ‘radīt’. Lai tas būtu iesākums par sevi, pie pirmā līdzskaņa jābūt patskanim kamatz – tad Bībeles pirmais vārds skanētu bareishit, ‘iesākumā’.

Izcilais Vecās Derības komentētājs Raši (rabīns Shlomo Yitzchaki, 1040–1105) paskaidroja, ka šāds praktiski netulkojams gramatisks paradokss lietots apzināti, lai norādītu, ka:
1) radīšanas stāsts nav par radīšanas secību, visas lietas tiek noteiktas iesākumā, tās ieņem savu vietu radībā tad, kad tām tajā ir jēga;
2) radīšana ir ārpus laika, tas nav iesākums kaut kam, tas ir iesākums visam.

Šie divi patskaņi: kamatz – tāds, kā saplacināts lielais ‘T’ un shva, kas rakstīts izskatās kā divi punkti, viens virs otra ‘:’, izšķir, vai Radīšanas stāsts ir viens no daudziem, kam “sākums sensenos laikos”, vai arī tas ir “ārpus laika, pirms visiem laikiem”.

Radīšanas stāstu saskaņot ar cilvēka laika izjūtu centās jau Midrāšs[1] (Vayikra Rabba 29:1), kurā Rakstu viedie vienojās, ka, Pasaules sākumu pieminot, ir jāsvin nevis pirmā diena, kad tapa debesis un zeme, bet sestā, kad tapa neshama – cilvēka dzīvā dvēsele. Pasaule ir radīta tad, kad cilvēks sāk apjaust tās jēgu. Sešas radīšanas dienas tiek izņemtas no pārējā kalendāra, jo tām ir atšķirīga skaitīšana: “un tapa vakars un tapa rīts” – tā cilvēki laiku neskaita. Pēc Ādama tiek lietots ierastāks kalendārs – gadi, nedēļas, dienas. Israēlieši dienas garumu mērīja no vakara līdz vakaram (ne rītam), un rezultāti bija atšķirīgi. Reizēm vakars iestājās ar saules rietu, reizēm tikai, kad pirmās trīs zvaigznes bija redzamas – svētku dienas bija garākas. Cilvēks ne pārāk precīzi orientējas laikā un telpā, būt “īstajā vietā pareizajā laikā” tam ir liela veiksme, tādēļ, lai tas nenokavētu Sabatu un nebaidītos to izbaudīt līdz beigām, cilvēkam ir atļauts aizņemties laiku no krēslas joslas.

Komentētājs Nahmanīds (rabīns Moses ben Nahman, 1194–1270) pievērš uzmanību tam, ka erev, ‘vakars’ nozīmē arī ‘sajukt’, bet boker, ‘rīts’ pamatnozīme ir ‘meklēt’, ‘izpētīt’, ‘sakārtot’. Savukārt jēdziens yom ehad, ‘viena diena’ var apzīmēt debesu juma stāvokli. “Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena” var saklausīt kā: “Un sajukums un sakārtošana – viens cēliens debesu kustībā”.

Komentējot Mozus vārdus “piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi” (5.Moz. 32:7), Nahmanīds paskaidro, ka runa ir par diviem kalendāriem: “senās dienas” ir sešas radīšanas dienas, bet “gadi no audzes uz audzi” – laiks, kurā Ādama bērni spēja apjaust, kas ticis darīts viņu labad.

Cits izcils Vecās Derības komentētājs Maimonīds (rabīns Moses ben Maimon, 1135–1204) Šaubīgo ceļvedī raksta, ka Ādams dzīvoja reizē ar citiem, viņam ārēji līdzīgiem humanoīdiem, kuriem tomēr trūka apziņas, spējas lietot piemītošo intelektu bez galēja kaitējuma sev pašiem. Ādams bija pirmais starp tiem, kuriem piemita īpašā Dieva radītā cilvēka dvēsele neshama. Radīšanas stāstā uz to norāda uzmanīgai ausij pamanāma detaļa. Dievs vispirms saka: veidosim cilvēku ‘adam (1.Moz. 1:26), bet nākamajā pantā Viņš rada ha’adam, ‘to cilvēku’. Ha ir ne tikai noteiktais artikuls, bet arī īpašs tituls, kvalifikācijas pakāpe – tā Ābrams vēlāk kļūs par Ābrahamu. Tāpat zīmīgi, ka šī ir trešā un pēdējā reize, kad Radīšanas stāstā lietots jau pieminētais darbības vārds bara, ‘radīt’, kuram, kā jau minēts, ir īpašība parādīties negaidītās vietās. Otrajā reizē bara ir dzirdams, kad Dievs radīja “visus dzīvus radījumus, kas rāpo un mudž”, un arī tas ir negaidīti, jo dzīvas lietas – zāle, augi, koki tapa pieminētas jau 10 pantus agrāk.[2] Rabīns Raši nepalaiž garām svarīgās detaļas dzīvības elementu pirmajā minējumā – vaiyo’mer ´Elohim, “un sacīja Dievs”: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas” (1.Moz. 1:11) un nākamajā pantā: “Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas”. “Augļu koki” pārvērtušies vienkārši par “kokiem”, toties to augļiem “ir sēkla sevī”, bet zāle un augi ieguvuši īpašību nest sēklu “pēc savas kārtas”, kas tiem pat nebija uzdota. Raši paskaidro, ka reproducējoties dzīvās lietas nepārkopē visas pazīmes – ir iespējamas izmaiņas. Šādas spējas izmaiņas sauc par mutācijām, un tās ir plaši pazīstamās “evolūcijas teorijas” pamatā.

Otru parādību Raši izskaidro tā, ka zāle bija ievērojusi koku īpašību un sekojusi tai. Ideja, ka dzīvā vide varētu, novērojot pati sevi, tiekties uz lielāku sarežģītību, zinātnes pasaulē ir jaunāka “evolūcijas teorijas” forma. Pret to tajā nereti izturas ar lielām aizdomām – pārāk jau nu poētiski izklausās. Savā darbā Radošā evolūcija filozofs Anrī Bergsons rakstīja par élan vital, ‘vitālo spēku’, kas, darbojoties neatkarīgi no dabiskās atlases, virza evolūcijas procesu pretī iespējami labākajam mērķim. Līdzīgu domu attīstīja jezuīts Pjērs Teijārs de Šardēns, ieviešot jēdzienu le point Oméga, ‘Omegas punkts’ – augstāko sarežģītības un apziņas līmeni, uz kuru tiecas Visums. Kā uz to virzošo spēku Šardēns min “mīlestību”, ar to domājot “sevi uzupurējošu darbu tuvākā labad”, kā mīlestību definē Jēzus Kristus. Omega, grieķu alfabēta pēdējais burts, norāda, ka Visuma mērķis ir Kristus, kurš pats par sevi teica: “Es esmu Alfa un Omega” (Jņ. Atkl. 1:8; 21:6; 22:13). Alfa ir grieķu alfabēta pirmais burts, un tā ir norāde uz senebreju hokmah, ‘gudrību’, kas bija “Dieva rīcībā jau no pirmlaikiem”, pirms Radīšanas (Sal. Pam. 8:22-31). Līdzīgi Aristotels aprakstīja Pirmkustinātāju – mūžīgo dievišķo prātu, kurš prāto pats sevi un ir izraisījis visu, kas ir, nevis dodot tam pirmo grūdienu, bet esot mērķis, uz ko tiekties.

Citi skaidrojumi, kas atgādina tēzi par dabu, kura attīstās atbilstoši sevis pašas novērojumiem, ir pazīstami zem vienojoša apzīmējuma “kvantu evolūcija”. To pamatā ir doma, ka kvantu mehānika, neskatoties uz tās “dīvainību”, darbojas ne vien subatomiskā līmenī, bet ir iesaistīta arī bioloģisko sistēmu evolūcijā un noturībā. Dzīvā vide pati sev ir novērotāja un sakārto mutācijas piemēroto (paliekošo) un “ne pārāk” grupās. Latviešu valodā par to ir rakstījis fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs.[3]

Trešo vārdu Radīšana stāstā ’Elohim, ‘Dievs’ Nahmanīds skaidro kā salikteni no ‘spēks’ un ‘visi’. Tas būtu Visu spēku spēks. Raši uzsvēra, ka daudzskaitļa forma pauž Dieva būtību – Viņam pieder visi spēki jeb visa vara. Dieva iekšējā vienība ir svarīgākais aspekts Viņa kā Pirmspēka izpratnē. Kad Jēzum jautāja: “Kurš likums ir visaugstākais?”, Viņš atbildēja: “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs” (Mk. 12:29).

Vienība ietver bezgalību. Jebkurš spēks un jebkurš dabas likums, kāds ir ticis formulēts vai vēl tiks formulēts, piemīt Dievam no pašiem pirmsākumiem. Cilvēki parasti krīt ķecerībā, iedomājoties, ka bezgalība ir kāds ideāls skaitlis, līdz kuram spēj aizskaitīt, kā stāsta anekdote, tikai Čaks Noriss. Bezgalība ir lielāka par jebkuru reālu skaitli – tā ir neierobežoti turpināms process. Viens no visvieglākajiem veidiem, kā apjaust bezgalību, ir uzdevumu virkne par tūrisma aģentūru , kurai pieder viesnīca ar bezgalīgi daudz istabām un autobusi ar bezgalīgi daudz sēdvietām. Kādā dienā pie viesnīcas, kurā visas bezgalīgi daudzās istabas bija aizņemtas, piebrauca autobuss, kurā bija bezgalīgi daudz jaunu viesu. Kur lai viesnīcas menedžeris tiem visiem ņem vietas? Viesnīca ir ēka ar vienu bezgalīgi garu gaiteni – kreisajā pusē istabas ar nepāra numuriem 1, 3, 5, 7,…; labajā pusē pāra 2, 4, 6, 8,…. Menedžeris palūdz katram iemītniekam pareizināt savas istabas numuru ar 2 un pārcelies uz istabu ar tādu ciparu uz durvīm. Viesis no 1. istabas pārceļas uz 2. (un pirmā istaba paliek tukša), no 2. uz 4. (otrajā ievācas viesis no pirmā numura), no 3. uz 6. (trešā paliek tukša), no 4. uz 8. (ceturtajā ievācas viesis no otrās) un tā tālāk. Rezultātā visas istabas gaiteņa kreisajā pusē (ar nepāra numuriem) paliek tukšas – un tā kā ir bezgalīgi daudz nepāra skaitļu, tad visiem autobusa pasažieriem pietiek vietas.[4]

Bezgalības koncepta ietvaros neizbēgams ir jautājums: ja Dievs ir bezgalīgs, tad kur atradās vieta Visumam? Atbildi formulēja Īzaks Luria (rabīns Yitzhak Lurya, 1534–1572) tēzē par simsum – Dieva koncentrēšanos, kondensēšanos vai saraušanos. Process ir salīdzināms ar creatio ex nihilo,[5] tomēr visa iesākumā ir nevis “nekas”, bet Dievišķā būtība – visu varu, spēku un likumu apkopojums. Vārda bara, ‘radīt’ cita nozīme ir ‘nogriezt’, ‘izcirst’. Jozuas grāmatā (17:15,18) bara tiek lietots, aicinot nolīst līdumu. Visu spēku spēks koncentrējas, “nolien Sevī līdumu”, un šajā līdumā jeb laiktelpā rodas Visums, kurā darbojas dabas likumi un dabas spēki. 1973. gadā fiziķis Edvards Trijons publicēja rakstu “Vai Universs ir vakuuma fluktuācijas?”, kurā izvirzīja tēzi, ka Universs ir tapis no “nekā” kvantu fluktuāciju rezultātā. “Nekas” ir laiks, telpa un virkne dabas likumu (relativitātes teorija, kvantu nenoteiktības princips utt.), kas ir Dieva simsum jeb saraušanās sekas.

1927. gadā jezuīts Žoržs Lemetrs (Georges Lemaître, 1894–1966) publicēja savus novērojumus par Visuma izplešanos. Visums izskatās līdzīgs rozīņmaizei cepeškrāsnī – visas rozīnes (galaktikas) attālinās viena no otras ar ātrumu, kas proporcionāls viņu attālumam, proti, jo tālāk, jo ātrāk. Precizētā veidā šī tēze pazīstama kā Habla likums.

Fiziķis Džeralds Šrēders (Gerald Schroeder) Universa eksponenciālo izplešanos pārrēķināja “debesu juma” kustības seno dienu cēlienos U32; U16; U8; U4; U2; U1:
viena diena ~ 0 –> 7 miljardi;
sekojošā diena ~ 7 –> 10.5 miljardi;
trešā diena ~ 10.5 –> 12.25 miljardi;
ceturtā diena ~ 12.25 –> 13.13 miljardi;
piektā diena ~ 13.13 –> 13.57 miljardi;
sestā diena ~ pēdējie 220 miljoni gadu.

13.79 miljardi gadu ir tīri pieklājīgs Visuma vecuma aprēķins. Vēl aizpagājušajā gadā to uzskatīja par pāris miljardiem gadu vecāku.

Talmuda senākajā daļā Mišna, kuru uzskata par Mozum Sinaja kalnā mutiski dotu pamācību līdztekus rakstītajam Likumam (Torah), Radīšanas stāsts ir minēts kā līdzība (Mishnah Chagigah 2:1). Viedie to drīkst izskaidrot tikai privātās sesijās un ne vairāk kā vienam klausītājam vienā reizē. Līdzības bija Jēzus Kristus iecienītais izteiksmes veids. Tie ir stāsti ar mērķi nevis izklāstīt kādu notikumu, bet gan ar tā palīdzību izskaidrot kādu nozīmīgu principu vai jēdzienu. Līdzībai, atšķirībā no alegorijas, kurā visas daļas ir fikcionālas, pamatā ir vēsturisks notikums, kurš norāda uz tās dziļāko jēgu; bet, tāpat kā alegorija, arī līdzība ir interpretējama dažādos līmeņos.

Viens spilgts dažādu interpretāciju iespējamības paraugs ir jau pieminētā debesu velve. Otrajā dienā “Dievs sacīja: lai top velve (raqia) ūdeņu vidū”. Vienā interpretācijā velve ir firmaments, kas kalpo kā kopīgs fons zvaigžņu un putnu kustību dinamisma novērošanai un salīdzināšanai. Midrāša Rakstu viedie un Raši raqia skaidro pirmajā dienā radīto debesu sabiezējumu, kā alūziju izmantojot piena sarecēšanu. Raši atzīmē, ka koagulēšanās esot bijusi Dieva pavēle. Raqia ir lietvārda forma no darbības vārda raqa, ‘izstiept’, ‘izvērst’ – bez stiepjamā materiāla apzīmēšanas. Kas top izvērsts vai sabiezināts, ir jāsecina no konteksta. Otrajā debesu kustības posmā kvantu fluktuāciju rezultāts tiek “sabiezināts” tajā matērijā, no kuras veidotas galaktikas un arī mūsu Zeme.

Līdzībās detaļām ir milzu nozīme. Ja Jēzus stāstos par “Pazudušo dēlu” vai “Žēlsirdīgo samarieti” izmainītu vai pazaudētu kaut vienu pašu vārdu, to jēga varētu izmainīties līdz nepazīšanai. Talmudā (Bereishit Rabbah 3:7) uz kādu nozīmīgu detaļu norāda rabīns Bārsimons: nav sacīts “bija vakars”, ir sacīts “UN bija vakars”; no tā secināms, ka bija vēl kāda laika sistēma. Rabīns Abahs sacīja: tas māca, ka Dievs veido pasaules un iznīcina tās, sacīdams: “Šī Man patika, tās Man nepatika.”

Kopš 1957. gadā fiziķis Hjū Everets (Hugh Everett, 1930–1982) izvirzīja “daudzo pasauļu skaidrojumu”, idejas par paralēliem visumiem vai Multiversu nav zaudējušas popularitāti ne zinātnes, ne zinātniskās fantastikas sfērās. Tām sekojot, brīžam šķiet, ka rabīni Bārsimons un Abahs mierīgi turpina savu rāmo Rakstu ekseģēzi pāri laikmetu sliekšņiem.

Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Apmēram tā senie Rakstu pratēji apcerēja Radīšanas stāstu. Sekojot gadsimtos uzkrātām zināšanām un noslīpētām metodēm, viņi izteica savus minējumus. Gadu simtiem un tūkstošiem vēlāk citi viedi ļaudis cenšas aprakstīt esamību. Lietojot savus novērojumus un noslīpētas metodes, viņi izsaka savas hipotēzes. Pārsteidzošā kārtā senie minējumi un vēlākās hipotēzes bieži ir savstarpējā harmonijā. Tās vairāk papildina viena otru nekā runā pretī.

Radīšanas stāsta mērķis ir iemācīt tā klausītājiem domāt par dzirdēto un pieredzēto: ieraudzīt kopsakarības, izdarīt vispārinājumus un secinājumus, pamanīt un izprast paradoksus. Jo uzmanīgāk tajā klausāmies, jo labāk mums sanāk.


[1] Midrāšs – kopīgs nosaukums 1. gadu tūkstotī AC tapušiem Vecās Derības rabīniskiem skaidrojumiem, kurus 13. gs. savāca un apkopoja tā, lai Veco Derību varētu komentēt pantu pa pantam.

[2] 11. pantā “sacīja Dievs” un nākošajā: “zeme izdeva” – top likumi, pēc kuriem dzīvība attīstīsies, veidojot aizvien sarežģītākas formas. Dzīvība tiek bara, ‘radīta’ vēlāk, 21. pantā, kad izveidoti tai nepieciešamie apstākļi. Dievs to rada no Sevis – no nekā. Dzīvība, ko veido dezoksiribonukleīnskābju ķēdes, ribonukleīnskābju spirāles, aminoskābes un adenozīntrifosfāts kā bioķīmisks enerģijas avots, ir pārāk kompleksa struktūra, lai taptu no dažām “pusdzīvām” organiskām molekulām.

[3] https://egramatas.com/kvantu-fizikas-pamati-5-minutes-iesacejiem/

[4] Lai apjaustu bezgalību, skat. uzdevumu virkni (4): http://www.math.niu.edu/courses/math302/ch1sec2.pdf

[5] “Radīšana no nekā”, latīņu val.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: