Vēsture kā mākslas forma

Vēsture mums pazīstama kā zinātne, kas pēta pagātnes notikumus un sakarības. Vēstures uzdevums ilgstoši bijis kalpot par mācību grāmatu cilvēcei, mēģinot aprakstīt un ieraudzīt notikumus lielākās kopsakarībās, saprast, kāpēc viss attīstījies tā un ne citādi. Cilvēces vēsturei kļūstot garākai, tajā ieviesta periodizācija, vēstures posmiem piešķirti nosaukumi. Ne vienmēr izpratne par to, kā tieši jāpieraksta un jāpēta vēsture, ir bijusi vienota. Sengrieķu autors Hērodots, saukts arī par “vēstures tēvu”, kā arī viņa laikabiedrs Tūkidids uzskatīja, ka vēstures pierakstīšanas mērķis ir patiesības atklāšana. Viduslaikos uz vēsturi raudzījās kristietības kontekstā, hronisti pierakstīja notikumus hronoloģiskā secībā, nepievērsa īpašu uzmanību autorībai un nevairījās arī kādus avotus labot, ja tos uzskatīja par “nepareiziem”. Renesanses laikmetā, iepazīstot sengrieķu autorus, vēsturnieki atgriezās pie vēstures stāstošā formā, savukārt apgaismības laikā par vēsturnieka uzdevumu kļuva patiesības meklējumu turpināšana, ne tikai apkopojot faktus, bet arī darot to konceptuāli, atklājot procesu un notikumu savstarpējo saistību, cēloņsakarības. Ar postmodernisma rašanos, sabiedrībā zūdot ticībai par visaptverošu patiesību iespējamību, 20. gadsimta 70.–80. gados vēstures pētniecībā uzsvars pārvirzījās no lielajiem politiskajiem un sociālajiem procesiem un struktūrām uz parastu cilvēku dzīvēm.

Nonākšana pie atziņas, ka cilvēces vēsture ir daudzu atsevišķu vienlīdzīgu indivīdu biogrāfiju summa, ir brīdis, kad tā visciešāk pietuvojas izpratnei, ko varētu saukt par vēsturi kā mākslas formu. Indivīds ar vēstures palīdzību pēta pats sevi un citus indivīdus. Vēstures atspoguļošana no indivīda skatu punkta rodas divu pretēju spēku sadursmē – mākslinieka radošā interpretācijas brīvība pretojas objektivitātei, kura būtu jāpielieto, nodarbojoties ar vēstures atspoguļošanu.

Kāpēc es šeit piesaucu mākslu? Kāda indivīda subjektīvo vēsturi mūsdienās lieliski spēj atklāt arī mākslinieks, kurš transformē savu unikālo pieredzi aplūkojamos objektos. Mūsdienu mākslas darbos nereti izmanto kompilāciju. Sastopama ne tikai jaunrade, bet arī atsauces uz vēsturiskiem notikumiem, izmantoti publisko vai privāto arhīvu materiāli, videodarbi. Nereti to visu papildina tekstuāls vēstījums, kādā telpas malā lasāma autora biogrāfija. Taču tas nevienā brīdi nenozīmē, ka starp subjektīvas mākslas vides aplūkošanu un vēstures apgūšanu varam likt vienādības zīmi. Lauki var pārklāties, taču tie nav identiski. Mākslinieka darbības vektors ir pretējs vēsturnieka pieejai, viņš gremdējas individuālajās sajūtās un pieredzē, meklē faktus un notikumus, kas atstājuši uz viņu īpašu iespaidu – piemēram, sarūgtinājuši vai iepriecinājuši. Simboliem piesātinātie izteiksmes līdzekļi, kuros sajūtams vārdiem nepasakāmais, kāda fakta nozīmību neizbēgami izcels pāri citiem un padarīs to par absolūtu notikumu laikā un telpā. Līdz ar to galvenā atbildība jāuzņemas pašam skatītājam – cik nopietni un nekritiski viņš uztvers mākslinieka pausto vēstījumu par konkrētu notikumu un kā viņš to integrēs savās līdzšinējās zināšanās par pasauli.

Vēl viens aspekts vēstures kā mākslas formas parādībai ir pagātnes un tagadnes sapludināšana vienā veselumā un robežu nojaukšana. Tas, kas ir svarīgs šodien, kļūst svarīgs arī tajā, kas bijis. Vēsture vairs nekalpo kā mācību grāmata un durvis uz pagātni, bet kā spogulis, kurā priecāties par paša atspulgu. Taču īsta vēsturnieka uzdevums ir neiepludināt pagātnes personāžos savas vērtības, pārliecību un uzvedību. Vēsturiskais revizionisms ir pamatots tikai tādā gadījumā, ja kaut kas ļauj domāt, ka tā laika cilvēki domājuši par lietām citādi, nevis tāpēc, ka mēs par šīm lietām citādi domājam šobrīd. Sabiedrībai jābūt nobriedušai un jāmācās atzīt, ka kādu rasistisku vai citādi diskriminējošu izteikumu izslēgšana no vēstures notikumiem vai grāmatu cenzūra nepadarīs vēsturi par nebijušu, tāpat kā dzimumu un rasu vienlīdzības iekļaušana vēstures modernajā interpretācijā nepadarīs pagātni iekļaujošāku.

Sabiedrībā rodas milzīga problēma tajā brīdī, kad vairs nav iespējams nošķirt mākslinieku kā pilnīgi leģitīmu personīgo pārdomu un vēlmju atspoguļotāju, kurš savās darbībās izmanto tiesības uz izteiksmes brīvību, no apzināta pagātnes pārrakstītāja. Šādā veidā mēs neapzināti pazaudējam to vēsturi, kas bija vērsta uz universālas patiesības un gudrības meklēšanu un atzīšanu. Lai cik rūgtas nebūtu atsevišķa indivīda atklāsmes par kādu pietiekami nenovērtētu un nepamanītu notikumu vai viņu pašu kā marginālas sabiedrības grupas locekli, jāiemācās pieņemt, ka kopējā civilizācijas vēsturē tas var arī nespēlēt tik izšķirošu lomu. Tā ir bīstama ilūzija, piešķirt milzīgu nozīmi tam, kas cilvēkus nenoved pie patiesības meklējumiem. Drosmīga patiesības atzīšana padara cilvēku rīcībspējīgu un gudru, kamēr izlikšanās agri vai vēlu atduras pret realitāti. Tā rakstnieks Albērs Kamī romānā Mēris apraksta cilvēkus, kuri mēģināja izlikties, ka mēris un pilsētas izolācija jau beigusies: “Ja dažiem no mums uznāca kārdinājums dzīvot nākotnē, viņi drīz vien no tā atteicās, jūtot sūrstam brūces, ko iztēle galu galā cērt visiem, kuri uz to pārāk paļaujas.”

Interesanti novērot, ka latviešu tautas vēsture mākslas filmās ir tā joma, kurā iedzīvotāji visskaļāk diskutē un iebilst nekorektai pagātnes notikumu atspoguļošanai, un uzdrošinās paust savas bažas par vēstures transformēšanu. Laikam ir pārāk sāpīgi atcerēties padomju okupācijas gados pieredzēto. Noskatoties Viestura Kairiša filmu Pilsēta pie upes, vēsturniece un Latvijas Okupācijas muzeja darbiniece Inese Dreimane laikrakstā Latvietis vīlusies raksta: “Atzīšos, es gāju uz kino seansu ar bažām. (..) Visnotaļ saprotami jautājumi un pārdomas, zinot, ka mūsdienās ir ļoti populāri uz lietām un notikumiem skatīties no citiem diskursiem un tā tālāk. Diemžēl augstāk minētās bažas, skatoties filmu, izrādījās absolūti mazsvarīgas uz faktoloģisko neprecizitāšu un pat klajo melu fona, kurus nācās vērot. Rakstu šīs rindas ar smagumu sirdī, jo – čakarēt Latvijas vēsturi tomēr vajag ar mēru. Tak šoreiz ir pāri šim mēram. Pamatīgi.”

Prasība neradīt izkropļotu priekšstatu par pagātnes notikumiem parasti atduras pret to, ka tā ir mākslas filma nevis dokumentāls vēstījums. Šeit jau atkal saduras divi nozīmīgie spēki – mākslinieciskās izteiksmes brīvība un vēsturiskās patiesības meklējumi. Līdzīgās pārdomās par to, cik nozīmīga ir vēsturiskās precizitātes ievērošana pretstatā izteiksmes brīvībai, varam grimt, aplūkojot vēstures izpētes procesus, kuri iekļauti kādas modernas ideoloģijas diskursā. Teiksim, ja māksliniece ir feminisma pētniece, tad vēsture tiek skatīta caur šo prizmu. Ja mākslinieks interesējas par postkoloniālismu, tad neizbēgami darbos sastapsim norādes uz kādas teritorijas pamatiedzīvotāju pārdzīvojumiem. Taču jautājums ir par to, ko tieši mēs vēlamies šajā pagātnē atrast. Vai to, kas ir savulaik radījis patiesas zināšanas un vērtīgāko cilvēces ideju apkopojumu, kuras katra paaudze manto no iepriekšējās, fonā nenoliedzami eksistējot dažādiem diskrimināciju paveidiem? Vai vienkārši pierādījumu, ka pagātnē atrodams gandrīz viss (jā, patiesi, arī sievietes, zemnieki un vergi)? Neviens neapšaubīs, ka cilvēka dzīve ir pārāk īsa, lai apgūtu un izlasītu visu, kas tapis šo gadsimtu laikā, tāpēc šķistu vērtīgi tomēr saglabāt kaut nelielu izpratni par vērtīgākajiem pieturas punktiem.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu. Tā sauktā liberālā pieeja, kuras centrā ir “cīņa par mieru un taisnīgumu”, postulē, ka izlīgums ar pagātni ir iespējams tikai pēc pilnīgas taisnīguma atjaunošanas. Taču viss nebūt nav tik vienkārši. Liberāla sabiedrība automātiski nenozīmē iekļaujošu sabiedrību, un netaisnīgu pagātnes notikumu izvērtēšana ir gana sarežģīts jautājums. Vēloties kaut ko vērst par labu, it īpaši tik vienkāršotā veidā, var viegli ieslīdēt otrā grāvī – nevis nonākt pie kādas objektīvas patiesības un taisnīguma, bet tikai uz laiku pārrakstīt vēsturi, proti, ierakstīt “uzvarētāja” vietā “zaudētāju”. Interesanti, ka šo frāzi “vēstures pārrakstīšana” tiešām bieži lieto. Tā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese 2020. gada augustā notikušajā diskusijā ar nosaukumu Cenzūra: kuriozs gadījums pēc Annemarijas Gulbes personālizstādes “Love Re-Search” saka: “Es gribētu nedaudz paskatīties, kas vispār ir cenzūra un kā tā mainījusies gadu gaitā. Tas, kas bija nepieņemams agrāk, tagad ir pieņemams un akceptējams. Mēs redzam, kā sabiedrībā ienāk jauni diskursi – feminisma kontekstā tā ir #metoo kustība, tāpat mēs pārvērtējam koloniālo vēsturi. Šis ir ļoti interesants laiks, kurā pārrakstām vēsturi un ejam jaunā pieredzes laukā, skatāmies, kā tas veidojas.” Tiecoties kaut ko pārrakstīt, mēs kaut ko neizbēgami pazaudējam, un nākotnes pētniekiem būs kārtējo reizi jāmēģina nošķirt rakstītā vēsture no patiesās notikumu gaitas.

Ja neskaita vēsturiskās neprecizitātes radīšanu, šādai vēstures pārrakstīšanas pieejai ir arī citi blakusefekti, kuriem pievērsušies kolektīvo atmiņu pētnieki. Piemēram, horvātu teologs un pētnieks Miroslavs Volfs (Miroslav Volf) savā grāmatā Atmiņas beigas: Atcerēties taisnīgi vardarbīgā pasaulē norāda, ka “netaisnības uzrādīšanas iznākums var vest gan uz taisnīguma atjaunošanu, gan arī radīt jaunu netaisnīgumu. Cietušie, jūtot rūgtumu, dusmas un naidu, arī paši var kļūt par pāridarītājiem.” Vācu kultūras atmiņas pētniece Aleida Asmane (Aleida Assmann) savā esejā grāmatai Atmiņa: piekļuve aizliegta atzīst, ka vienmēr pastāvēs iespēja pagātnes netaisnību pieminēšanu izmantot ne tikai dziedināšanai, bet arī nesaskaņu veicināšanai starp dažādām iedzīvotāju grupām.

Šobrīd dažādās iedzīvotāju grupas, cīnoties par pārrakstīšanas tiesībām, nonāk pie diezgan radikāliem risinājumiem. Cilvēki, kuri nav bijuši gana apsviedīgi savas ikdienas leksikas nomainīšanā, zaudē darbu, iespēju izteikties un sociālo stāvokli sabiedrībā. Vai jaunas netaisnības radīšana pūļa piespriestu nesamērīgu un neprognozējamu sankciju veidā būs risinājums, kas vedīs pretī gaišajai nākotnei un liks cilvēkiem mainīt savu līdzšinējo pārliecību un vienoties identiskā pagātnes un nākotnes redzējumā?

Naids rada naidu, un ārēja pakļaušanās veicina liekulību, nevis izveido jaunu izpratni par notikušo. Turklāt, kā atzīmē Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs rakstnieks Kadzuo Išiguro, tajos brīžos, kad autors, baidoties kaut ko pateikt nepareizi, cenzē sevi pats, radošums (arī tas, kurš rada vērtīgas, jaunas idejas) mirst. Lai gan Latvijas iedzīvotāji jau vēsturiski ir pieraduši pie cenzūras pastāvēšanas padomju okupācijas gados, negribētos, neatkarīgā valstī dzīvojot, atgriezties laikos, kad, lai pavēstītu savas domas, bija nepieciešams īpašs valodas lietojums.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: