It kā ne nakts

Skaļi tikšķēja sienas pulkstenis. Es uz brīdi biju zaudējis valodu. Centos elpot dziļi. Man pretī atradās masīvs koka galds, aiz kura sēdēja un manī skatījās korpulenta krievu sieviete. Viņa bija tajā nenosakāmajā sieviešu vecumā starp trīsdesmit pieci un sešdesmit, kad principā vecums arī vairs nav svarīgs. Spilgti uzkrāsotās lūpas, bezgaumīgie auskari un nekoptās rokas veidoja vienotu ansambli, kuru varētu nosaukt par “Maskava 1986”. Viņa izbrīnīta skatījās manī caur savām lielajām brillēm brūnajā ietvarā. Viņa bija PSRS Elektronikas rūpniecības ministra vietniece un sēdēja savā kabinetā kā cariene. Es biju mazs inženieris no tālās Rīgas. Šī sieviete tikko bija atteikusies pieņemt manis atnesto projektu, pie kura visa mūsu nodaļa bija strādājusi veselu gadu. Es satriekts stāvēju un izmisīgi domāju: ko lai tagad saka? 

– Es atcerējos, kāpēc jūs man nepatīkat! – viņa pēkšņi teica. – Jūs negribējāt mums taisīt analogos multipleksorus. Nē, es nedošu jums fondus, – un turpināja skatīties ar neizmērojamu pārākuma apziņu.

– Piedodiet, kas “mēs”? – es satriekts pajautāju.

– “Alfa”, protams, Rīga! – sieviete nesatricināmi atbildēja.

– Kāda sakars mūsu projektam ar citām, senām rūpnīcas lietām? Tas taču ir apstiprināts un saskaņots! – es sāku uzvilkties. Pēc armijas vairs nebaidījos paša velna.

– Es saku, ka jūsu projektu neņemsim, un ar to pietiek! – sieviete kļuva ērcīga. Viņai acīmredzami nepatika šis jaunais vīrietis, kurš tik izaicinošā pozā stāvēja viņas priekšā. Viņu kaitināja jaunā cilvēka pašpārliecinātība un spītība. – Es šeit izlemju, kuram ko dot un kuram nedot! Skaidrs?

Sāku rīstīties, meklēdams īstos vārdus.

– Jūs… jūs… jūs esat…

– Nu! Nu, kas es esmu?! – sieviete kļuva bezkaunīga un izaicinoša.

– Jūs esat kaitniece un valsts nodevēja! – man beidzot atkrita runājamais. – Es tūlīt pat iešu uz KGB un tur uzrakstīšu ziņojumu par jums un šeit notiekošo!

– Ha–ha–ha! – sieviete sāka smieties. – Jūs mani uzjautrinājāt! Ejiet, uz kurieni gribat! Lūk, redzat aiz loga Kremli? Tur sēž Gorbačovs. Ejiet taisni pie viņa un sūdziet visas savas bēdas! Bet tagad pašol von (taisies, ka tiec)!

– Ī–ā, es… es… kā jūs uzdrīkstaties? – vēl mēģināju pretoties.

– Ja tu vēl te kratīsies, es tūlīt izsaukšu apsardzi un tevi iesēdinās uz “sutkām”. Saprati? – sieviete pārgāja uz “tu”.

Kā gan to var nesaprast? Vēl kaut ko uz atvadām nomurmināju un izgāju no kabineta. Gaitenī mani sagaidīja mana pavadītāja. Jauna sieviete gaišzilā, birojam piemērotā kleitā. Viņa bija apsardzes darbiniece, un viņas pienākumos ietilpa sagaidīt apmeklētājus un aizvest viņus uz vajadzīgo kabinetu, lai neviens nemaldītos pa ministriju un neko nemeklētu, virinādams durvis. Sieviete neko nejautāja, kad es sāku apspiesti lamāties caur zobiem, nespēdams savaldīt emocijas. Neko arī neatbildēja, kad jautāju: “Cik ilgi tā govs tur sēž?” Viņa nedrīkstēja runāt ar apmeklētājiem ne par ko citu, kā tikai par apmeklējuma iemeslu un detaļām. Klusēdami mēs nobraucām ar liftu lejā, tad izgājām caur apsardzes barjeru un tikai pie ārdurvīm sieviete pasmaidīja un pasniedza man pasi, kurā bija ielikta parakstīta komandējuma apliecība.

– Paldies par apmeklējumu! Atbrauciet vēl! – viņa smīnēdama teica. Bet es nemanīju viņas sejā ļaunu prieku. Viņa vienkārši bija nedaudz uzjautrināta. Droši vien ne katru dienu viņai gadījās tik emocionāls apmeklētājs. 

– Nē, paldies! Labāk jūs brauciet pie mums! – atbildēju ar nodrāztu frāzi no pazīstamas padomju kinofilmas un izgāju caur smagajām ārdurvīm. Masīvās, trīs metrus augstās durvis lēnām aizvērās man aiz muguras. Biju vienkārši izmests ārā. Kā kaķēns, kurš izgāzis pienu. Par ko? Es to nezināju. Tās bija kaut kādas senas domstarpības starp rūpnīcas vadību un ministriju, un es nevarēju saprast, kā tādas var rasties. Rūpnīcai taču būtu jāpilda ministrijas pavēle. Bet īstenība izrādījās daudzveidīgāka par maniem primitīvajiem priekšstatiem. Izrādījās, ka administratīvajā ražošanas ķēdē ir iespējamas arī attiecības “tu man – es tev”. Varbūt vajadzēja atvest no Rīgas “Latvijas balzāma” pudelīti un “Dzintara” smaržas? Ja viņa nebūtu ministra vietniece, tas noteikti būtu īstais paņēmiens. Bet nu viss par vēlu. Jābrauc atpakaļ uz mājām. Ar visiem dokumentiem, kuri tik rūpīgi gatavoti vairākas nedēļas un kurus kundze pat neuzskatīja par vajadzīgu apskatīt. Ar visiem pulksteņa prototipiem, kurus vīlējām un lodējām daudzus mēnešus un kuri tagad izskatījās tik muļķīgi.

Maskava bija viegli apsnigusi, bet ziema nebija barga, tūlīt uzpūta silts vējiņš un sniegs sāka kust. Ietves kļuva viegli slidenas, un šur tur sāka parādīties sētnieki ar smilšu spaiņiem. Smiltis vienkārši izsvaidīja uz ietves. Tas stipri atviegloja iešanu. Iedomājos par saviem draudiem ar KGB, tad skumji pasmējos pie sevis. Kāds KGB? Smieklīgi. Sameklēt tur vēl kādas nepatikšanas? Uzrakstīt pirmo ziņojumu un dabūt sev pseidonīmu sadarbībai? Nē, paldies! Neko viņi tāpat nepalīdzētu. Nejauktos jau kaut kādos ražošanas procesos. Nokāris galvu, gāju uz stacijas pusi un skumji domāju: ko gan es teikšu rūpnīcā? Iedomājos, ka varbūt šāds iznākums jau bija skaidrs, pirms mani sūtīja ar dokumentiem, jo kaut kādi telefona sakari tomēr pastāvēja. Bet no tā īpaši vieglāk nepalika.

Aizgāju uz Sarkano laukumu, paskatījos uz Ļeņina mauzoleju. Atcerējos, kā valsts eksāmenā marksistiski ļeņiniskajā filozofijā izvilku vienīgo biļeti, kuru nedrīkstēju izvilkt, jo tikai šis Iļjiča darbs nebija lasīts. “Nemīli tu mani, draugs!” nodomāju, skatīdamies uz melno mauzoleja ieeju, pie kuras, pretēji gaidītajam, bija tikai daži cilvēki. Nogriezos uz GUMu. Milzīga universālveikala ēka, visur krievu lielie mērogi, visur nebeidzamās rindas. Vīriešu krekli – rinda, apelsīni – rinda, siļķes – rinda. Tomēr salīdzināt šī PSRS centrālā universālveikala piedāvājumu kaut vai ar Rīgas centrālo universālveikalu nevarēja. Te bija gandrīz viss. Pareizāk sakot, viss, kas vien varēja būt padomju nepretenciozajā piedāvājumā tautai. Skaidrs, ka par ananāsiem nebija runas, taču apelsīni un mandarīni bija. Bija kāds desmits desu šķirņu, bija pat tāds brīnums kā svaiga cūkgaļa. “Mūsu cūciņas,” nodomāju. Pārtiku nepirku, jo biju pieradis iztikt ar vienkāršu ēdienu gadījuma ēdienreizēs. Izstāvēju rindu pēc ziemas cepurēm un nopirku sev “pižiku”, tādu melnu, mīkstu kažokādas cepuri ar augšpusē sasietām ausu klapēm. Rīgā tādas ar uguni nevarēja atrast. Toruden Rīgā vispār nevarēja nopirkt ziemas cepures. Nekur un nekādas. Uz darbu staigāju, uzvilcis rudens “kurtkas” kapuci uz galvas. Tagad ar baudu uzliku galvā silto cepuri. Atsēju ausu klapes un nolaidu tās uz vaigiem pēc krievu zēnu parauga. Izstāvēju rindu pēc šņabja. Vienās rokās deva tikai vienu pudeli. “Nekas, man pietiks,” nodomāju. Biju nodomājis vilcienā pamatīgi piedzerties un visu aizmirst.

Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.

– Drīkstam piedāvāt? – ar smaidu jautāja ģimenes māte. Mēģināju pieklājīgi atteikties, bet pēc otrreizēja aicinājuma rokas pašas pastiepās gan pēc oliņas, gan speķīša. Vilciens sakustējās, un garām sāka slīdēt pelēkās Maskavas mājas. “Liela sādža,” nodomāju pie sevis. Joprojām biju satriekts par notikušo, tāpēc pārsvarā drūmi klusēju. Pamazām gan iepazināmies. Es patiku Marinai, tā sauca viņu meitu, sapratu to pēc viņas mulsā skatiena. Ģimenes tēvu sauca Jurijs, viņš bija majors un brauca uz Ādažiem, uz karaspēka daļu. “Okupants!” – pasmīnēju pie sevis. Ģimenes māte Nataša bija ļoti labsirdīga, mēreni korpulenta sieviete, diemžēl ar neiztrūkstošajām sarkani nomālētajām lūpām. “Nez kā viņi bučojas?” – nodomāju pie sevis. Nataša izvilka no somas pudeli ar sarkanu nastoiku (uzlējumu) un mazu glāzīti. Pirmo ātri izdzēra pati, tad ielēja man. Sabāzis aiz vaigiem sviestmaizes, es vairāk neklīrējos. Pēc brīža pavilku no čemodāna savu “Sibirskaja” un parādīju Jurijam: “Budem? (Dzersim?)”. “Počemu by i ņet? (Kāpēc gan ne?)” – Jurijs omulīgi sarosījās.

– Jums, biedri major! – pielēju glāzīti.

– Pa priekšu pats! Pirmā saimniekam! – Jurijs labsirdīgi aizrādīja.

– Ak, jā! – es atvainojos un izdzēru. Šņabis apdedzināja kaklu. “Sibirskaja” bija stiprāks nekā parastais degvīns. Salēju visiem pēc kārtas. Pat Marina izmeta glāzīti kā ogu, tad apgūlās augšstāvā un sāka uz mani skatīties medainām acīm.

Sākām sarunāties. Runājām vairāk mēs ar Juriju, bet Nataša piebalsoja savas kompetences robežās.

– Dzirdēji, kas no rīta notika? – Jurijs jautāja.

– Nē!

– Amerikāņu šatls nogāzās. Čelendžers. Seši kosmonauti gāja bojā.

Kaut kas bija jāsaka. No manis gaidīja kādu viedokli. Kaut gan man svarīgāki bija nepatīkamie personīgie notikumi, nelielu žēlumu tomēr sajutu. Bet stāstīt padomju armijas majoram, ka man žēl amerikāņu, neuzdrošinājos. Nolēmu izlikties. Tā bija parasta lieta Padomju Savienībā. Bijām labi aktieri.

– Tā viņiem arī vajag! – skaļi noteicu. Mēģināju izlikties nežēlīgs un bargs. Jurijs sarāvās. Viņam nepatika mani vārdi.

– Nezinu, vai jūs to sākāt no sirds, bet es gan tā nedomāju.

– Tie taču amerikāņi! Ienaidnieki! – es turpināju. Jurijs saviebās, it kā būtu uzkodis skābu gurķi.

– Kādi ienaidnieki? – viņš daudznozīmīgi novilka. – Visi lidojam kosmosā. Tā ir kopējā lieta. Bet nu labi! Iedzersim uz kosmonautu piemiņu!

Uz to jā, kāpēc gan ne? Iedzērām. Pamazām šņabis sāka iedarboties un sarunas kļuva arvien vaļsirdīgākas. Jurijs iztaujāja mani par dienestu. Nestāstīju jau par nemitīgo dauzīšanu, bezjēdzīgo ļauno dresūru un visu pārējo, ko es ieskicēju iepriekšējos stāstos. “Dienests bija viegls,” stāstīju. “Remontēju tur visu ko. Dzīvoju bez bēdām.” Krieviem nedrīkst žēloties un čīkstēt. Nekad un ne par ko! Viņi to nesaprot un uztver žēlošanos kā sarunu biedra vājumu. Vēl vairāk – kā viņa paša vainu! Jurijs bija bijis ārzemēs. 80. gadu sākumā bija dienējis Sīrijā, apmācīdams sīriešus karot. Sākumā viņš negribēja teikt neko sliktu, bet bija jūtams, ka kaut kur dziļi ir veca, sastrutojusi brūce, un pamazām vien tās strutas sāka nākt ārā. Drīz vien viņš jau stāstīja ar milzīgu sašutumu, enerģiski plātīdams rokas.

– Eju pa karaspēka daļu, skatos, smiltīs guļ automāts. Jautāju, kam tas pieder? Ai, Abdulam! Un kur tad pats? Aizgājis uz dēla kāzām. Iedomājies! Kaut automātu būtu aiznesis uz štābu! Un tā no vienas vietas! Nekādas disciplīnas. Viņi to vienkārši nesaprot! Aunu bars! Pilnīgie mērkaķi! Melnie dibeni! Mācībās nu vēl spēj izšaut, bet mums gadījās arī kaujas sadursmes pie Libānas robežas. Es nevarēju iedomāties, ka viņi ir tādi truši! Pie pirmās izdevības visi paslēpjas. Un, ja viņš ir atradis kaut kādu aizsegu, viņš tur gulēs līdz pastardienai. Gaidīs nāvi. Tu pieskrien klāt, celies, Mahmud! Lodes nosvilpj, pašam jau arī drusku bailes. Bet es vismaz neslēpjos, daru savu darbu. Bet nē! Tu viņu nepiecelsi ne ar ko. Tu viņu vari nošaut, tuvumā esošie tikai dziļāk ieraksies smiltīs. Teiksim, uzbrukums pilsētā. Iet tanks pa priekšu. Tas stulbais sīrietis taču nevar nosargāt tam tankam flangu! Pēc pirmajiem šāvieniem nomet automātu un laižas, cik vien tālu var! Kā ar tādiem karot? Visi viņi tādi – šie melnie, arābi, marābi, hujarābi. Viens vārds – čurkas! – Jurijs ar sparu izmeta glāzīti. – Sākumā domāju, ka tur arī nolikšu savu galvu, bet tomēr paveicās. Beigās dabūju pat paaugstinājumu. Un ko tad tu pa Maskavu braukā? – Jurijs painteresējās.

Skopos vārdos ieskicēju savu traģēdiju. Jurijs pateica dažas pieklājības frāzes, no kurām sapratu, ka manas problēmas viņu īpaši neinteresē. Pie līdzīgiem absurda gadījumiem viņš bija pārpārēm pieradis savā dienestā. Pamazām šņabis izbeidzās. Nataša noslēpa savu nastoiku dziļāk, un mēs ar Juriju devāmies uz restorānvagonu.

– Tikai pa simts! – bargi brīdināja viesmīlis. Tolaik bija pretalkohola kampaņa un bija jāpriecājas, ka ielej vēl arī tik. Kārtīgi iesilušiem, simts mums tā kā likās par maz un Jurijs teica, ka iešot slepenajā misijā. Viņš kaut kur aizgāja, pabija tur krietnu brīdi, tad atgriezās.

– Būs! Bet pudele maksās divdesmit piecus rubļus. Ņemsim? – viņš jautāja. Veikalā tas pats maksāja desmit rubļus, bet skaidrs, ka šeit bija īpašs uzcenojums. Piekritu, un drīz vien uz galda parādījās degvīns “Stoļičnaja”. Viesmīlis garāmejot pikti aizrādīja, ka ar saviem traukiem nedrīkst nākt. Paslēpām pudeli zem galda, un Jurijs ik pa brīdim tur “papildināja degvielu”. Es biju krietni iesilis, un tagad man sāka nākt ārā manas sāpes.

– Saproti! – es šļupstēju. – Visu gadu strādājām seši cilvēki. Taisījām jaunās paaudzes elektronisko pulksteni. Uz mikroprocesora, saproti?

– Ne visai, bet turpini! – Jurijs atbildēja.

– Ko tikai neizdomājām! It kā jau vajadzīga lieta – elektroniskais pulkstenis. Labs līmenis, kaut kur tuvu pasaules līmenim. Nelaime tā, ka to klasificēja kā civilo produkciju. Uzreiz visi normālie materiāli tiek nogriezti kā ar nazi. Gribi iztaisīt korpusu no normālas plastmasas, ne no mīkstā, neglītā polietilēna, taču nevari, jo tas viss domāts tikai militārajai produkcijai. Paliek tikai tas pats apnikušais polietilēns un vēl kaut kāds tur propilēns. Tās ir mīkstas, stulbas plastmasas, un dabīgi, ka korpusi ir mīksti, lokani, padevīgi, ar visām no tā izrietošām drošības problēmām. Bet nu labi. Iztaisījām pulksteņa prototipu, mikroshēmas masku, tagad nu pasūtīsim izmēģinājuma partiju. Aizbraucu uz Maskavu, uz ministriju. Nē! Sēž tur viena veca… viena… viena veca cūka, lūk tā! Sēž un visu nobloķē pēc savas iegribas. Nē, un viss! Un ko tu viņai padarīsi? Droši vien kāda ģenerāļa sieva. Un vēl tādā postenī…

Jurijs klausījās, viegli šūpodams galvu riteņu klandoņas taktī. Vēlajā stundā pie galdiņiem bija vairākas iereibušas kompānijas. Kā parasti, kāda no tām sāka trokšņot. Viesmīlis draudēja izsaukt miliciju, citi sāka mierināt iekarsušos un kaut kā viņi tur pamazām tika galā.

– Tas jau nav vienīgais, – es turpināju. – Iedomājies, mēs taisām militārās mikroshēmas, vienīgos analogos ciparu pārveidotājus pa visu Savienību. Nez kāds līmenis jau nav, viss tāpat nošpikots no amerikāņiem. Drausmīgs brāķa procents. Vienīgais precīzais darba galds ir šveiciešu slīpmašīna no 1954. gada. Viss mehānisms izļurkāts un izdilis. Nepieciešamās precizitātes vairāk nav. Rezultātā plastmasas presformas ir ar lielām spraugām. Šķidrā plastmasa plūst ārā. Jāpazemina temperatūra, lai plastmasa ir valkanāka. Bet tagad atkal tiek norauti tievie zelta matiņi mikroshēmas iekšienē, kas savieno kristālu ar elektrodiem. Kā smejies, cik garš, tik plats. Labi, lai tur paliek tas lielais brāķa procents. Bet tagad man dod uzdevumu – salīdzināt mūsu mikroshēmas parametrus ar ārzemju analogiem. Nu, pieņemsim, kas tad tur būtu tāds īpašs? Bet tas uzdevums skan tā: salīdzināt un uzreiz atrast, ka mūsu mikroshēma ir vienā līmenī ar labākajiem ārzemju izstrādājumiem. Aizeju uz galveno datu krātuvi, iedod izlūkošanas datu mikrofilmas, davai, skaties, kas tur tiem amerikāņiem ir? Redzu prāvus stabiņus ar mikroshēmu nosaukumiem un parametriem. Mēģinu atrast, kur tad mūsu mikroshēmas analogs, no kuras viņa ir pārzīmēta? Jā, ir! Pašā, pašā apakšā! Very low cost. Zem viņas tikai viena rindiņa, bet virs viņas vismaz pāris tūkstoši labāku. Par augšu nerunājot, Jurij! Tur vispār ir tādas, ka mums desmit gadus vajadzēs, lai pie tādām tiktu. Tu atvaino, ka es tev noslēpumus uzticu, bet tu taču esi militārists. Un tas ir mūsu aizsardzības balsts, iedomājies!

– Nekas, viss kārtībā! – Jurijs apstiprināja.

– Tagad man kaut ko vajag izdomāt. Tikai tamdēļ, lai ierakstītu oficiālos, valsts līmeņa dokumentos atklātus melus. Aizeju pie priekšnieka, saku, priekšniek, kas tas tāds? Kā to nosaukt? Es saprotu, ka tā ir acu aizmālēšana. Acu aizmālēšana militārajā jomā. Tā ir atklāta kaitniecība, diversija, ja gribi. Tā ir valsts nodevība! – es iekarsis attēloju savu sarunu ar priekšnieku.

Jurijs pasmējās. “Vēl desmit minūtes un taisām ciet!” – oficiants skaļi paziņoja pa zāli.

– Es viņam saku, ka nevaru uzņemties tādu atbildību. Kāds tur augšā, kas neko nezina, ņems un tiešām nodomās, ka mums ir vienāds līmenis. Un pieņems nepareizus lēmumus. Iztaisīs lielgabalu, kuram būtu jāšauj divdesmit kilometrus, bet viņš šaus tikai trīs. Un tev, Jurij, būs jāšauj! – pats pabrīnījos par savu patriotismu, bet šņabis ir spējīgs arī uz lielākām lietām. –Priekšnieks atbild, ka tiem, kam īstenībā vajag, tiem tāpat viss ir zināms. Nu jā, bet kāpēc tad tik lielos dokumentos būtu jāraksta atklāti meli? Nu, neko, piespieda. Uzrakstīju. Kaut ko tur izdomāju, kaut kādu nelinearitāti, kas tik vienkāršai shēmai arī nevar būt liela. Un tā arī pierakstīju, ka mūsu mikroshēma ir “gandrīz labākā pasaulē”. Tikai pati lielākā un stulbākā, – es pasmējos.   

Kopā ar pēdējiem apmeklētājiem viesmīlis arī mūs izraida ārā. Ejam uz savu vagonu caur bezgalīgajiem tamburiem. Durvis vaļā, durvis ciet. Smirdoša tualetes priekštelpa. Tad tumša, šaura eja. Abās pusēs nebeidzama smirdošu zeķu rinda. Smaga sviedru un cilvēku izgarojumu dvinga. Durvis vaļā, durvis ciet. Grīda šūpojas, metāla plākšņu spraugās nebeidzamā rindā skrien baltie pāļu silueti. Visi tamburi piepīpēti zili, un gandrīz katrā dūmus velk plaušās vēlīnie smēķētāji. Aiz loga ņirb apgaismes stabu silueti. Durvis vaļā, durvis ciet. Kādā tamburā mūs pārsteidz milicijas patruļa. Abi kārtības sargi smēķē, atspiedušies pret sienu. Pie jostas redzamas tumši brūnas pistoļu makstis.         

Zdarova menty! (Sveiki, miliči!) – Jurijs ir savā elementā. Viņš zina, ka miliči viņu neaiztiks. Miliči Padomju Savienībā nedrīkstēja aiztikt militārpersonas, protams, izņemot ārkārtējus gadījumus.

Zdarova, zdarova! – atskan īgna atbilde ar draudīgu pieskaņu. Miliči pēc formas biksēm pazīst militāristu un nicinājumā aizgriežas. Piedzērušu militāristu viņiem te vēl tikai trūkst.

Kad sasniedzam mūsu nodalījumu, Jurijs liek man drusku pagaidīt. Pats ieiet nodalījumā un kaut ko tur gramstās pa tumsu. Prasa sievai nastoikas pudeli. ”Ej gulēt, nelaimīgais alkoholiķi!” – sieva sparīgi atbild. Jurijs parādās ejas pustumsā un vainīgi noplāta rokas. Nastoika mums vairāk nespīd. Abi izejam tamburā uzvilkt pa pēdējam dūmam.

– Zini, es ne vienmēr biju Padomju Savienības draugs, – mana atklātība sit augstu vilni. – Bet tas tā, lai šoreiz paliek. Taču tagad, kad nokļuvu tādā, nu, kaut cik atbildīgā postenī, es no sirds gribēju viņai kalpot. Nodomāju, gan tā Latvija pagaidīs, tāpat viņa nevienam nav vajadzīga. Bet izrādījās, ka Savienībai nav iespējams godīgi kalpot. Viņa soda par centību. Jo godīgāks tu esi, jo vairāk centies, jo vairāk ciet visādus pāridarījumus. Šī sistēma grib, lai tu viņai melo, lai tu viņu nicini un krāp. Un tad tu būsi pirmais cilvēks. Šai sistēmai, Jurij, nav nākotnes. Kaut kas drīz būs tāds, kas visu radikāli mainīs.

– Skaidrs, – Jurijs atbild. – Tamdēļ jau Gorbačovs iesāka “perestroiku”.

– Tagad iedomājies televīzijas pastiprinātāju, ir mums tādi, – iekarsis nelikos mierā. – Shēma izstrādāta Maskavā pirms pieciem gadiem, bet mēs viņu ražojam. Viens no maniem pienākumiem ir uzmanīt ražošanas procesu. Šiem pastiprinātājiem ir slikti ar skrejviļņa koeficientu, vienkāršiem vārdiem runājot, signāls it kā neiet tajā pastiprinātājā iekšā. Es pasēdēju pie shēmas un ievēroju, ka tas koeficients uzlabojas, ja samazina ieejas pretestību. Vienkārši ieejā stāv tāda kā maza nagliņa, kurai ir savs parametrs – pretestība. Un, mainot šo pretestību, pastiprinātāja darbība uzlabojas. Liktos, burvīgi. Paši tūlīt samazinām šo pretestību un taisām labāku produkciju. Paši arī atbildam. Bet nē! Jāraksta papīru kaudze, jāapstiprina uz augšu līdz galvenajam inženierim, tad jābrauc uz Maskavu, jātestē izmēģinājuma partija, jāraksta analīze, atskaite, tad jāiet uz ministriju apstiprināt. Trīs mēneši mazākais. Un beigās sēž viena tāda resna pakaļa, kura nezina, ar ko atšķiras pretestība no kondensatora un saka “Nē!” Nē, nu toreiz neatteica, bet šodien izmeta ārā! – Piemetināju vēl pāris baismīgus epitetus, ko šeit neuzdrošinos atkārtot. – Kā ar šādu administratīvo slodzi var izveidot ko jaunu, modernu? Cilvēks baidās pārkāpt vienu tehnisko nosacījumu burtu, nemaz nerunājot par kādu iniciatīvu. Jo vairāk tev būs iniciatīvas, jo vairāk dabūsi pa muguru. Bet, ja mierīgi sēdi, deldē bikses, pārraksti tukšus papīrus no vienas kaudzītes otrā, tu nezini bēdas. Vispār, šo visu Savienību vajag izārdīt kā vecu kūti un taisīt visu no jauna! – es pabeidzu ar uzsvaru.

– Jā, Gorbačovs tagad visu dikti interesanti pagriezis, – Jurijs miegaini atbild un nožāvājas. – Bet kas tad jums, latviešiem, spīd? Labi, pieņemsim uz brīdi, ka visu sākam ārdīt, pieņemsim pat, ka Savienība sabruks. Domājat, pēc tam jūs būsiet dikti neatkarīgi? Uzreiz amerikāņi jūs paliks zem zābaka kā gnīdas. Un kalposiet viņiem tieši tāpat, kā šodien kalpojat mums. Vai man nav taisnība? – Jurijs nožagojās. – Un naftu pirksiet no mums ne par kapeikām, bet par lieliem dolāriem. Un stāvēsiet pie Kremļa vienās skrandās ar pastieptu roku, lūdzot naftu.

– Nu, to mēs vēl redzēsim, – te manī atkal ierunājas Latvijas patriots. – Labi, iesim gulēt! – es piedāvāju. Tomēr Jurijs vēl brīdi klāsta, cik mēs esam maziņi, melni un nepateicīgi un kā mūs cars Pēteris nopirka no zviedriem kurā tur gadā. Bet ļaunumu viņa balsī nejūt un es tikai māju ar galvu: “Jā, jā! Divas reizes…” Un nožēloju, ka vispār iesāku šo tēmu.

Rītā pamodos jau Latvijā. Riteņi joprojām vienmērīgi klaudzēja uz sliežu savienojumiem, vagons maigi šūpojās. Pirmā doma bija nekustināt galvu – lai nepārplīst. Sāpes bija briesmīgas. Vilka uz vemšanu, bet, iedomājoties baismīgi aizķēzīto vagona tualeti, sapratu, ka jārij nost, cik vien iespējams. Pēc krietna brīža jau spēju aiziet pēc tējas. Tēja bija viens no nedaudzajiem prieciņiem padomju vienkāršajā dzelzceļa sistēmā. Tā tiešām bija lieliska. Pavadone ielēja glāzē karstu ūdeni no “Titāna”, tad pielēja klāt brūnu tējas uzlējumu, kura pareizā sagatavošanā arī slēpās visa meistarība. Glāzes lika apsudrabotos turētājos ar platu pamatni. Tā viņas neapgāzās, vilcienam kustoties. Glāzes bija no ļoti plāna stikla, ar divām zeltītām stīpiņām augšpusē. Beigās klāt pielika mazu melhiora karotīti un arī nelielu cukura plāksnīti. Tas viss maksāja trīs kapeikas un bija vislieliskākā bauda, ko esmu guvis par tik mazu cenu. Bieži dzēru divas un kādreiz pat trīs glāzes vienā paņēmienā. Pēc kāda brīža atnāca pavadone un paņēma rubli par gultas veļu. Gultas veļa bija zemas kvalitātes. Pasažieri gulēja uz palagiem ar visām drēbēm, plēsa tos ar pogām, sasmērēja, un no lielās mazgāšanas tie bija visai trausli un neizskatīgi. Tāpat kā spilvendrānas.  

Tēja sniedza mazu atvieglojumu. Atcerējos ministriju. Notikumi tur tagad likās tik tāli kā Ēģiptes piramīdu celtniecība. It kā tas būtu noticis citā pasaulē un ne ar mani. Paskatījos, vai čemodāns ar papīriem ir vietā, un smagi nopūtos. Tomēr tagad pārdzīvojumi bija krietni mazāki. Alkohols bija veicis savu dziedinošo darbu. Labi, nebūs tā pulksteņa un rauj viņu jods. Izniekots darbs. Nu un, ka izniekots? Ne pirmais, ne pēdējais. Lai iet tā Padomju Savienība ellē. Tāpat krievi ar savu stulbumu viņu paši pazudinās.

Nu, kak ono? (Nu, kā ir?) – jautāja Jurijs, pārliecies pār augšējās gultas malu.

– Labāk nevar būt! – bravūrīgi atcirtu. Krieviem patīk, kad cilvēki izrāda optimismu un bravūru. “Turi asti pistolītē”, kā viņi paši izsakās. Un kāpēc gan nesagādāt viņiem to prieku?      


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: