Rietumu kultūru izsenis ir raksturojis uzsvars uz sabiedrību, ko veido tās savstarpēji saistīti un iesaistīti pilsoņi. Vēsturiski eiropietis ir ņēmis dalību visdažādākajās sociālajās un ekonomiskajās apvienībās, kas ir kalpojušas gan praktiskiem interešu aizstāvības nolūkiem, gan apmierinājušas iedzimto vajadzību pēc identitātes un socializācijas. Biedrošanās ir bijusi arī modernās latviešu nācijas veidošanās pamatā. Vēlāk tā bija cieši saistīta ar apvienošanos politiskajās partijās, kas sāka formēties vēl pirms Latvijas Republikas dibināšanas. Pirmajā Latvijas neatkarības posmā partijas bija gan masveidīgas, gan arī sīkas, bet kopumā lielā skaitā: pēdējā Saeimā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma iekļuva 27 saraksti. Tas Latvijas politiku padarīja ļoti nestabilu, savukārt vārds “partija” lielā sabiedrības daļā kļuva par lamuvārdu.

Atjaunotā Latvijas valsts ar 5% barjeru Saeimas vēlēšanās ir daļēji novērsusi politikas nestabilitāti (šobrīd varētu runāt arī par stagnāciju), taču nav vairojusi partiju prestižu. Partijas lomu 21. gadsimtā mazina neievēlēto, elitāro “ekspertu” varas straujais pieaugums, kas, piemēram, Covid-19 krīzē faktiski vadīja valsti, kamēr koalīcijas partijas kļuva par šīs ekspertu varas advokātiem savu vēlētāju acīs. Vienlaikus ideja par politiku kā veidu, kādā plaši sabiedrības slāņi iesaistās valsts dzīvē, izcīnot un līdzsvarojot dažādas pretrunīgas intereses, nav zudusi. Apātija un cinisms par partiju politiku kā “netīru lietu”, kuru labāk atstāt “neliešiem” vai vismaz “ekspertiem”, nevis “cienījamiem cilvēkiem”, neatceļ loģisko secinājumu, ka šādā veidā tautas kopīgo jautājumu izlemšana tiktu labprātīgi atdota tās kaitniekiem. Šāds kolektīvs paškaitējums ir iracionāls un bīstams mazām tautām, kas novietotas ģeopolitisku sadursmju zonā.

Pat apzinoties, ka politiska partija nav vienīgā darbības forma, caur kuru var ietekmēt valsts politisko dzīvi (to var darīt arī caur medijiem, nevalstiskajām organizācijām, individuālām iniciatīvām un citos veidos), tā tomēr Latvijas sabiedrības apziņā ir nostiprinājusies kā vienīgā “nopietnā” politiskās darbības forma. Un nevar noliegt, ka politiska partija ir daudz nopietnāks pieteikums uz iesaistīšanos valsts kopējo lietu risināšanā. Ja kāda organizācija ir partija, tā vismaz teorētiski izsaka savas pretenzijas uz varas iegūšanu vistiešākajā veidā un valsts vadīšanu atbilstoši savai programmai. Situācijā, kad daudzu nacionālistu un konservatīvo pārliecībā trūkst pietiekoši aktīva un iedarbīga politiskā spēka, kas apturētu kreisā liberālisma destruktīvo uzvaras maršu cauri valsts institūcijām, pieprasījums pēc jaunas politiskas partijas ir saprotams. Vienlaikus šis pieprasījums brīžiem šķiet savijies ar maģisku domāšanu par partijas formu un jaunas politiskās alternatīvas uzrašanos kā pusi no uzvarētas cīņas. Šķistu loģiski, ka šādam pieprasījumam sekotu arī reālistisks Latvijas partiju darbības kļūdu izvērtējums, citādi vilšanās un politiskā cinisma padziļināšanās ir neizbēgama.

Šo rindu autors politiskā partijā ir pavadījis 10 gadus – sākot ar ierindas biedra statusu, vēlāk ieņemot vairākus vadošus amatus tajā, kā arī esot pašvaldības deputāts. Šeit aprakstītās atziņas tādējādi nav ne teorētiska apcere, ne arī obligāti galējā patiesība par partejiskās darbības lietderību, bet vērojumu apkopojums, kas varētu kalpot kā materiāls augstāk minētajam partiju darbības kļūdu izvērtējumam. Šīs atziņas ir pietiekami vispārīgas, lai būtu interesantas gan partiju biedriem, gan bezpartejiskiem pilsoņiem, un nav domātas kā kādas konkrētas partijas vērtējums. Kā mēdz teikt – visas līdzības ir tikai sakritība.

Ideoloģija un partija

Latvijas partijām ir grūtības ar ideoloģisko noturību. Iemesli tam ir dažādi. Pirmkārt, tas ir partiju veidojošo līderu izglītības jautājums – jeb cik dziļa ir izpratne par pašu sludinātās ideoloģijas būtību. Otrkārt, striktu partijas darbības pakārtotību ideoloģijai uzskata par ierobežojošu faktoru politiskajā procesā. Tā kā valdības koalīcijas Latvijā sastāv no ideoloģiski ļoti dažādiem spēkiem, ideoloģija visbiežāk ir pirmais upuris “sastrādāšanās” vārdā. Reizēm ideoloģijas upurēšana notiek pat ļoti proaktīvi un entuziastiski, pieņemot lēmumus, kas ir klaji pretēji ideoloģijai. Tad partija mēģina iestāstīt vēlētājiem, ka īstenībā šī ideoloģija nozīmē kaut ko citu (piemēram, konservatīvisms ir par “tiesiskumu”, tajā skaitā par tiesu ideoloģisko patvaļu).

Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības. Tas gan nav raksturīgs tikai postpadomju telpai. Arī daudzviet Rietumos ideoloģijas saturs tiek pārdefinēts, lai tā ietilptu “pieņemto” ideju rāmjos. Piemēram, tas, ko šodien sauc par britu konservatīvo ideoloģiju, ir tik tālu, cik vien kāda partija var attālināties no konservatīvisma vēl pirms dažām desmitgadēm.

Latvijā gan viss vēl nav zaudēts, lai gan tendences nav iepriecinošas. Kopumā ideoloģija Latvijas partiju politikā tiek puslīdz “pieturēta” kā bāzes elektorāta noturēšanas līdzeklis, nevis klaji pārrakstīta, tomēr tā lielākoties nav partiju darbības galvenais dzinulis. Vislabākais tests tam ir partijas uzvedība, nonākot varas pozīcijās, – cik ideoloģijā balstītu nodokļu, valsts pārvaldes vai izglītības reformu pēdējo 30 gadu laikā mēs esam pieredzējuši Latvijas politikā? Ne sevišķi daudz, un, diemžēl, tās dažas ir kreiso liberāļu veiktās. Ministrijas un citas pārvaldes iestādes šķietami parāda kopējo partijas ietekmi valstī, taču šo iestāžu veidotajā politikā tas atspoguļojas minimāli. Turklāt ministrijas bieži maina politisko pārvaldību, kā vienīgo noturības faktoru atstājot visvareno ierēdniecību. Tomēr tam nevajadzētu būt par iemeslu ministriem kļūt par ministrijas galvenajiem ierēdņiem tā vietā, lai būtu savu vēlētāju un idejas pārstāvji.

Kā izvairīties no šādas pierastās politiskās ikdienas? Kā jau minēju, tas ir jautājums par politiķu izglītību. Šeit es nedomāju vien formālu profesionālo CV, bet gan padziļinātu interesi par sevis pārstāvēto ideoloģiju. Rietumos šo uzdevumu pilda dažādas domnīcas (think tanks), kas veic pētījumus par konkrētiem valsts darbības aspektiem – sociālo politiku, ekonomiku, militāro jomu, kultūru u. c. sfērām, apskatot tās, piemēram, no principiāla konservatīvisma skatpunkta un attiecīgi dodot politiķiem jau gatavus programmatiskos punktus, koncepcijas un terminus, ko izmantot kā līdzekļus politiskajā procesā. Latvijā šādu lomu ir sākusi pildīt konservatīvās domas konference “Demos”, kas, cerams, uzturēs savu lomu tieši šādā kontekstā. Bet tas ir arī darbs ar sabiedrību. Ideoloģisko domnīcu mērķauditorija var nebūt vien politiķi, bet arī viņu darba devēji – vēlētāji, kas ar savu prasīgumu pret partiju ideoloģisko noturību un potenciālu sodīt šīs partijas ar savu balsu atsaukšanu vēlēšanās var tās noturēt zināmā disciplīnā. Visbeidzot, pašas partijas varētu rādīt priekšzīmi, laužot ierastās postpadomju “polittehnoloģijas” tradīcijas un izvirzot ideju kā prioritāti savā darbībā.

Biedri

Idejas nepastāv kā garīgi tēli kādā ēterā. Tās ir atkarīgas no cilvēkiem, kas tās izdzīvo un iedzīvina. Idejiskie biedri gan vienmēr ir vien daļa no partijas biedriem. Nevajadzētu būt ilūzijām, ka, ja partijas nosaukumā vai vēlēšanu sauklī parādās kādi idejiski motīvi, tie ir arī vadošie motīvi ikviena biedra vai pat partijas vadības darbībā. Kā ikvienā organizācijā, arī politiskajās partijās ir ļoti dažādu motivāciju biedri. Ir biedri, kuru galvenais vadmotīvs ir ideja un kuri nesavtīgi sniedz savu ieguldījumu; ir karjeristi, kurus ideja saista tikai tik daudz, cik tā dod iespēju tikt ievēlētam vai atrast darba vietu; ir “viena jautājuma” cilvēki, kuri atrod puslīdz pieņemamu partiju, caur kuru īstenot savas vēlētāju grupas vai paša personīgo prioritāti konkrēta likumprojekta vai reformas veidā; ir biedri, kuriem vienkārši patīk partija kā socializēšanās forma, kur atrast jaunus draugus un paziņas; daudz mazāk izteikti, bet tomēr gadās (un reizēm ar pārāk lielu entuziasmu) arī “adrenalīna ķērāji”, kurus saista jebkāda aktivitāte aktivitātes pēc, it īpaši baumas un dažādas “valdības gāšanas” shēmas, kandidēšana kā iespēja pašapliecināties; sociopāti, kas meklē kaut mazāko iespēju izbaudīt varu varas pēc; un pašpasludināti PR eksperti, kas ir pārliecināti, ka, atrisinot kādu nenozīmīgu jautājumu, partijai ir garantēta 51 vieta Saeimā. Diemžēl politikai kā ļoti specifiskai sabiedriskās aktivitātes formai ir tendence piesaistīt arī šādus cilvēkus, un domāju, ka šādi politiskie “apmeklētāji” apciemo pilnīgi visas politiskā spektra partijas.

Protams, augstāk minētais iedalījums ir tikai vispārējs un neviens cilvēks nav “tīrs” viena vai otra veida aktīvists. Cilvēkus nevada tikai viena veida motivācija, drīzāk motivāciju kopums, tomēr parasti ir viena dominante. Tieši idejiski orientēto biedru enerģija ir tā, kas ļauj izveidot partijas no aktīvu pilsoņu grupām un vēlēšanās turēt līdzi vai pat apsteigt labi sponsorētus “polittehnoloģiskos” projektus, kas pamatā aizstāv ekonomisko grupējumu intereses. Tomēr, tā kā partija ir daļa no koalīcijas un saskaras ar nepieciešamību savākt sarakstos balsu “lokomotīves”, karjeristu un dažādu “viena jautājuma” cilvēku plašāka iesaiste var kļūt izteiktāka. Turklāt šie cilvēki neapšauba kopējo koalīcijas sistēmas darbību un neceļ trauksmi, ja ideoloģija kļūst par “polittehnoloģijas” upuri. Partijas vadība var censties šīs dažādās biedru grupas uzturēt kādā kopējā sistēmā, kurā necieš ne partijas idejiskā puse, ne īstermiņa elektorālie apsvērumi, taču kādā brīdī tas vairs nav apvienojams. Dažādo motivāciju biedri it kā vienas partijas ietvaros var attapties situācijā, kad nekāda kopīga saruna nemaz vairs nav iespējama: viens liek priekšplānā ideoloģiskās prasības, bet citam šīs prasības ir tikai lozungi bez satura. Kādā brīdī notiek šķiršanās – vai nu vieni, vai otri aiziet, uzsākot jaunus politiskos projektus.

Bet pats partijas izveides process jau ir cits stāsts. Cik gan Latvija nav pieredzējusi dažādus “jaunos veidojumus”, kas sabrūk tikpat ātri, cik izveidoti. Un šeit varētu būt pat kāda matemātiska neizbēgamība politisko organizāciju noturībā. Līdzīgi kā impērijām, tā arī partijām izveidošanās un izaugsmes laika posms ir līdzīgs ietekmes ilgumam – strauji “uzlēkušas” strauji sabrūk, ilgi un rūpīgi veidotas pastāv ilgāk, jo ir nepieciešams laiks, lai izlīdzinātu iekšējās pretrunas un izkristalizētu darboties spējīgu aktīvistu kodolu.

Partijas, kas jau sākotnēji ir veidotas no dažādām interešu grupām, ir nestabilākas. Jau iesākumā tās ir balstītas nevis vienprātībā, bet gan aprēķinā. “Sastiķēta” partija (“veidojums”) ir mērķa meklēšana lauskās – mēģinājums salīmēt kaut ko, kas jau ir salūzis pašā sākumā, cerot, ka tas pēkšņi darbosies kā mehānisms. Tas var darboties īslaicīgi, piemēram, nonākot valdošajā koalīcijā un katrai partijas interešu grupai iegūstot sev būtisku sfēru, ko katra atsevišķi tā nevarētu iegūt, bet tieši tikpat banāli un ciniski tas parasti beidzas.

Būtisks ir nevis biedru skaits vai augšanas ātrums, bet gan biedru kvalitāte, ar to saprotot spēju strādāt komandā un vienprātību par būtiskajiem jautājumiem – virsvērtībām, galvenajām problēmām valstī, to cēloņiem un pieļaujamiem risinājumiem. Tas nodrošina, ka partijai ir spēcīgs kodols, kas pamazām var “apaugt” ar papildu interešu un darbības virzieniem, kas nebūt nav slikti – jo vairāk partijai ir iekšējo frakciju, jo plašāks ir vēlētāju piesaistīšanas potenciāls. Varētu teikt, ka veiksmes formula ir – audzēt partiju tik plašu, cik tas nav pretrunā ar sākotnējo ideālu un to aizstāvošo idejisko biedru kodolu. Savukārt partijas augšana “nekontrolēti” nozīmētu tik pretrunīgu idejisko virzienu saturēšanu vienā organizācijā, ka tās vadītāji nebūtu spējīgi gandrīz neko paust un īstenot pēc būtības, lai tikai kādu grupu neatgrūstu. Ārpus Latvijas spilgts piemērs šai parādībai ir ASV demokrātu partija, kuras vēlētāju bāze ir tik pretrunīga, ka to spēj apvienot vien “mazākā ļaunuma” ideja un nostāšanās pret republikāņu kandidātiem.

Idejas prioritāte vienmēr ir karjeristu turēšana “drošā attālumā” – tas būtu risinājums pret paredzamu partijas lejupslīdi. Tomēr tas visbiežāk ir nedeklarēts un pakāpenisks process, kas notiek, partijai aizvien vairāk profesionalizējoties. Kamēr partija ir pie varas grožiem, tas var neradīt liekas pārdomas, jo tīri tehniski tā joprojām var būt efektīva, taču, ja partija netiek ievēlēta vai nonāk opozīcijā, šāda kadru politika var izrādīties liktenīga.

Resursi

Kas ir partijas resursi? Pirmkārt, tie ir cilvēki – biedri. Latvijā svarīgākie skaitļi ir 200 un 500 – divi simti biedru, kas var dibināt partiju, un pieci simti biedru, lai partija varētu piedalīties Saeimas vēlēšanās. Šie skaitļi virspusēji šķiet nelieli, ja nav pieredze ar reālu cilvēku iesaistīšanu tik nopietnā notikumā kā pretendēšana uz politisku varu. Īstenībā populārā ideja, ka pietiek ar “radiem un draugiem”, nemaz nestrādā, un labi, ka tā! Savukārt ciniskā attieksme pret reālu biedru prasību, veidojot kaut ko “sastiķētu” no jau pastāvošām juridiski reģistrētām organizācijām liecina par motivācijas trūkumu vērsties pie tautas un patiesi iesaistīt cilvēkus.

Biedru skaits ir mēraukla idejas pievilcībai un organizācijas spējai par to pārliecināt. Šī mēraukla vēlāk tiešā veidā atspoguļojas politiskajā efektivitātē varas cīņu laukos. Turklāt daži simti biedru ir pats minimums, lai atlasītu kandidātus, kas var ieņemt amatus. Kuri no tiem ir idejiskie? Kuri ir uzrunāti eksperti? Kurš ir tikai paša labumā ieinteresēts karjerists? Kā viņi var iekļauties komandā? Kā nodrošināt viņu lojalitāti ilgtermiņā? Jautājumu loks ir neizsmeļams.

Partijas cilvēku resurss, protams, ir arī vēlētāji. Tie var būt faktiskie un potenciālie vēlētāji – atkarībā no partijas darba kvalitātes, pieņēmumiem, socioloģiskajiem pētījumiem un reāli savāktajām balsīm vēlēšanās, kas ir neizbēgamā patiesība par partijas sniegumu un stāvokli.

Otrkārt, tās ir finanses. Vēlēšanas nozīmē izmaksas, un tām ir tendence laika gaitā pieaugt. Kā nodrošināt partijas budžetu? Latvijas iedzīvotāju bēdīgā ekonomiskā situācija un kopējā neticība partiju sistēmai padara domu par pastāvīgu biedru ziedojumu sistēmu ļoti nedrošu, lai gan ne neiespējamu. Sponsoru ziedojumi visbiežāk mūsu politiskajā kultūrā nāk komplektā ar kādām interesēm, lai gan ne vienmēr – ir arī idejiskie ziedotāji. Mēģinājums atrisināt šīs izaicinošās situācijas un nodrošināt partijas pret to ietekmējamību bija iepriekšējā prezidenta Egila Levita ierosinājums valstij finansēt partijas. Kopumā tas ne tikai nav uzlabojis partiju stāvokli, bet pat padarījis tās vēl pasīvākas, neieinteresētākas savu vēlētāju (arī uzņēmēju) viedokļa noskaidrošanā, kā arī kavējis no Saeimas izbalsoto partiju nomaiņu ar jaunām. (Nepietiek ar neiekļūšanu Saeimā – partijai ir jāspēj nokrist zem 2% balsu sliekšņa, lai nodokļu maksātāji no tās atbrīvotos pavisam.)

Treškārt, tie ir informatīvie resursi, un šeit varētu sākt ar pašu pamata līmeni – cik bieži partija tiekas ar vēlētājiem pašvaldībās? Cik bieži tās cilvēki pauž savu viedokli sociālajos tīklos un skaidro vēlētājiem savus balsojumus? Cik bieži partijas pārstāvji valsts amatpersonu lomā vēršas pie tautas? Kopējā tendence Latvijā ir vērsta uz aizvien lielāku atsvešināšanos un vienvirziena (ne)komunikāciju. Tas pat ir novērojams ļoti simboliskos brīžos. Piemēram, skatoties arhīvu materiālus, ir redzams, ka vēl 1990. gados ziedu nolikšanas laikā pie Brīvības pieminekļa nebija norobežojuma starp tautu un tās pārstāvjiem. Šobrīd ir pašsaprotami, ka valstsvīri un valstssievas aiz drošības žoga dara savu ļoti svarīgo reprezentācijas darbu, kamēr sanākušās latviešu ģimenes uz to noskatās un pagaida savu kārtu.

Protams, pat Latvijā nevienam politiķim fiziski nav iespējams apciemot visus savus vēlētājus. Svarīga ir starpniecība jeb mediji, kas var būt draudzīgi, neitrāli vai pat naidīgi konkrētam politiķim, partijai vai idejai. Senāk katrai partijai bija sava avīze. Mūsdienās tām ir savi sociālo tīklu profili, kas tiek vairāk vai mazāk efektīvi izmantoti, tomēr bieži vien ar to pašu vienvirziena komunikācijas tendenci.

Visu minēto resursu gudra vadīšana noved pie ceturtā – organizatoriskā resursa. Partija nav vien idejas, programmas, kandidāti un amatpersonas. Kādam partija vai kāda no partijas iekšējām grupām ir jāorganizē un ikdienā jāvada. Bet kam ir laiks to darīt? Latvijā ar atsevišķiem izņēmumiem, kad politikā iesaistās pašpietiekami uzņēmēji, tie pārsvarā ir paši partijas cilvēki, kuru iztika ir atkarīga no vietas vēlēšanu sarakstos, amatos pēc vēlēšanām, īsāk sakot – no saticības ar partijas kolēģiem. Tas, protams, ierobežo iekšējo viedokļu daudzveidību. Savukārt partijas vadība, ja tā ir koalīcijas partija, daudz biežāk ikdienā ir pietuvināta citu partiju vadošajiem cilvēkiem (galu galā, viņiem gandrīz katru dienu ir jāspēj par kaut ko vienoties), vēl vairāk “izlīdzinot” atšķirības starp partijām, bet radot lielāku plaisu starp partijas kodolu un ierindas biedriem.

Ko var censties mainīt? Attiecībā uz cilvēku resursu – rūpīgi un pacietīgi atlasīt biedrus. Attiecībā uz finansēm – iet grūto ceļu, veidojot pašpietiekamu un pastāvīgu biedru ziedošanas sistēmu. Attiecībā uz informatīvo resursu – pirmkārt, patiesa un tieša komunikācija ar vēlētājiem, nevis vienvirziena PR par pieņemtajiem lēmumiem jau pēc tam, kad tie ir pieņemti. Runājot par mediju platformu, esmu joprojām pārsteigts, ka neviena Latvijas partija (atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas) tā arī nav saņēmusies izveidot savu interneta mediju, kas nebūtu tiešā veidā partijas ziņu lapa, bet būtu ideoloģiska platforma ar potenciālu sasniegt plašāku auditoriju. Tam būtu vairāki pienesumi – pirmkārt, partijas ideoloģijas popularizēšana sabiedrībā, uzturot sabiedrisko pieprasījumu pēc partijas politikas, otrkārt, pašas partijas ideoloģiskās noturības veicinātāja, izglītojot partijas biedrus un veicinot veselīgu iekšējo diskusiju.

Kā veidot partijas, kuru biedri un vadība sadarbojas sekmīgāk? Būtiski ir, lai tās nebūtu tipiskas Rīgas organizācijas. Partijas ar spēcīgu reģionālo pārklājumu ir demokrātiskākas. Pirmkārt, spēcīga reģionu pārstāvniecība nozīmē vismaz daļas aktīvo biedru finansiālo neatkarību no “centra”. Otrkārt, darbs ar vēlētājiem reģionos var mainīt Saeimas frakcijas sastāvu, bet tam ir milzīga nozīme pašas partijas ikdienas darbībā – lojalitātes saikne starp partijas deputātiem un vēlētājiem var kļūt noteicošāka par vienošanos koalīcijas starpā vai citiem faktoriem. Bet šis process var būt arī pretējs: partijas darbība koalīcijā var ietekmēt tās rezultātus reģionos, radot lejupslīdošu spirāli, kurā nav svarīgi, cik labs ir konkrētā vēlēšanu apgabala kandidāts, ja partija kopumā ir likusi vilties.

Kopumā partijas ilgtermiņa interesēs būtu pašai meklēt tādas darbības formas, kurās iespējami lielāka nozīme ir iekšējai demokrātijai, reģionālajam pārklājumam un iespējai izvirzīties jauniem kadriem. Tā partija, kas padara veselīgu iekšējo opozīciju neiespējamu, panāk tikai to, ka ārējā opozīcija jaunu konkurentu formā kļūst nenovēršama.

Partijas dzīves cikli

Diskusijas par to, vai jaunas partijas vajag vai nevajag, šķiet diskusijas par nebūtisko. Pirmkārt, ir loģiski, ka neviena esoša partija nevēlas jaunas partijas, kas var pārdalīt pastāvošo (bet maldīgi par pašsaprotamu pieņemto) vēlētāju loku un pēc vēlēšanām – vietas Saeimā un valdībā. Būtu dīvaini izrādīt sajūsmas pilnu attieksmi pret jauniem konkurentiem. Otrkārt, tieši pēc tādas pašas loģikas ikviena liela un ilgstoši pastāvoša partija kaut kad ir sākusies kā neliela un nesen dibināta partija, kas sākotnēji ir bijusi tolaik pastāvošo partiju “šķeltniece” un citādi “kaitniece”.

Brīdinājumi neuzķerties par kuru katru “sastiķēto veidojumu”, protams, ir vietā, atminoties daudzu Latvijas “jauno spēku” īslaicīgumu. Ir pamatoti prasīt no partijas noturīgumu un paredzamību, bet tieši tā trūkst daudzām steigā izveidotām partijām, kurām nav pat teorētiski definētas ideoloģiskās bāzes. Vienlaikus ir spēkā arī cita patiesība – nacionālas krīzes situācijās, kad ir nepieciešama jauna pieeja, mazāk riskantas izvēles var nozīmēt to, ka rezultāts būs garantēti neefektīvs. Arī ilgstoši pastāvējušu partiju “dzīves ilgums” nav ierakstīts debesīs kopš pasaules radīšanas brīža – pēc noteikta laika, ja partijā nav notikusi iekšējā elites rotācija, pat ar vislabākajiem nodomiem apveltīts politiķis sāk zaudēt saikni ar pilsoņu ikdienas realitāti, sāk nokļūt dažādu “draugu” un viņu interešu samezglojumos, zaudējot iespējas partiju reformēt pat tad, kad visi objektīvie rādītāji liecina, ka šāda reforma ir nepieciešama.

Ikviena organizācija ir savas darbības galvenais aizstāvis citu acīs. Politikā tas apvienojas ar saasinātu cīņas apziņu, kurā kļūdu atzīšana var tikt uzskatīta par vājuma atzīšanu. Turklāt politiķi parasti nav kautrīgi cilvēki ar piezemētu ego, bet gan samērā “nekļūdīgi” it visā, ko dara – vismaz retorikā. Citādi jau būtu grūti noturēties pret negācijām, kas gluži dabiski, bet ne vienmēr taisnīgi tiek bagātīgi veltīta visiem, kas iesaistās politikā. Tad arī nav grūti nonākt tādā prāta stāvoklī, kurā visi kritiķi kļūst par “pretiniekiem”, “šķeltniekiem” vai “dīvānā sēdētājiem”, kas nesaprotot niansēto politikas procesu. Tomēr nebūt nav tā, ka arī vēlētāji šādu “cietu” kļūdu neatzīšanu un “dragāšanu” uz priekšu, pirms kampaņas nomainot saukli un vizuāli, novērtētu kā spēka pazīmi – drīzāk otrādi.

Monopols uzņēmējdarbībā nozīmē neapmierinošu produktu patērētājiem par augstu cenu. Nekur nav teikts, ka politiskās partijas spēj izvairīties no šī likuma. Protams, nevajadzētu nonākt arī pie pirmā Latvijas neatkarības posma partiju pārpilnības. Jautājums ir par kvalitāti – un ne jau partiju mazā vai lielā skaita dēļ Latvijas iedzīvotāji tām fundamentāli neuzticas.[1] Neatkarīgi no partiju skaita, nacionālistu un konservatīvo interesēs būtu svarīgi, ka vismaz kādā no labējā spārna partijām būtu vērojama darbības kvalitātes pilnveidošana – skaidri ideoloģiskie pamati, stabila un prātīga izaugsme, iespējami plašāka iekšējā demokrātija un reformu iespējas, lai novērstu partijas stagnāciju ilgtermiņā.

Noslēgumā

Demokrātijā valstiski bezatbildīga ir gan politiskā pasivitāte, gan arī neapdomīga “jaunu veidojumu” stiķēšana, neizvērtējot partiju darbības īpatnības un nepieciešamos pilnveidojumus. Diemžēl pirms katrām vēlēšanām daudziem esošajiem un topošajiem politiķiem ieslēdzas “tuneļa redze”, kurā krēsls tiek jaukts ar varu, jauna partija ar efektīvu partiju vai arī otrādi – stagnējoša ar stabilu. Politika arvien paliek drīzāk māksla, nekā zinātne, tomēr arī māksla, kā jau liecina pats vārds, apzīmē mācēšanu un tehnikas apgūšanu. Politiskā partija ir īpaša organizācijas forma, nevis līdzīgi domājošu cilvēku pūlis. Šī organizācijas forma pieprasa rūpīgu darbu, lai vismaz mazinātu vai, vēlams, atbrīvotos no līdzšinējām kļūdām – un tas diemžēl nacionālistiem un konservatīvajiem maksā zaudētu laiku un iespējas.

[1] https://lvportals.lv/skaidrojumi/346761-aptauja-tikai-13-iedzivotaju-uzskata-ka-var-ietekmet-valdibas-lemumus-2022