Metafiziska izolēšanās no svētuma jeb pārdomas par karu aiz semikola

Par Krievijas un Ukrainas konfliktu runāt ir bīstami. Bīstamība saistās ar to, ka televīzijas un citu līdzīgu masu “audzinātāju” iespaidā cilvēki ir aizmirsuši lietot semikolu (;). Tā ir pieturzīme, kas domāšanā rezervē vietu precizējošām detaļām un detalizētākām sarunām. Arvien retāk sarunās sastopamas frāzes, kuras savieno partikula “bet”. Šo reto spēju izglītībā, nemaz nerunājot par augstāko, vajadzētu atjaunot. Tā ir kultūras nepieciešamība un imperatīvs, lai par sarežģītām problēmām varētu sarunāties kulturāli un inteliģenti. Un, kā zināms, kulturālas sarunas pamatā ir reliģiski filozofiska domāšanas virzība.

Mans nolūks ir runāt aiz semikola par to, kā domāt par Kijivu kā pareizticīgajai pasaulei svētu pilsētu. Kijiva sevī ir uzkrājusi ārkārtīgi daudzas vēsturiskās atmiņas dārglietas. Pazīstamais krievu bizantologs Sergejs Averincevs reiz Latvijas Universitātē ar lielu cieņu stāstīja par Kijivu, kuru viņš, kā pats teica, ir “apmeklējis no ziemeļu pilsētas Maskavas kā moskaļ, kurš ar bijību raugās uz Ukrainas tautas svēto centru”. Viņš stāstīja par ukraiņu rakstnieku Tarasu Ševčenko, kuru cienīja īpašā sentimentālā veidā, jo “mēs, bērni, moskaļi, klausījāmies ukraiņu dziesmas, kuras dziedāja vecāki”. 

Es kā pareizticīgs cilvēks esmu sapratusi, ka Kijiva ir garīgais centrs tai pasaules uzskata tradīcijai, kas uz pareizticības pamata ir apvienojusi daudzas tautas – no Maķedonijas līdz Krievijai.[1] Un es arī saprotu, ka ikvienam kristietim, tāpat kā ikvienai personai, ir svarīga dzīva atmiņa par garīgo un tikumisko avotu saknēm un sākotnējiem pārdzīvojumiem. Sergejam Averincevam, kurš savu kristietību iznesa cauri totalitārisma un padomju ateisma laikmetam, Kijiva bija “ticības vīrišķības” vieta un, kā viņš teica, Krievijas kultūras pamats. Tāpēc viņš mudināja mūs, studentus, domāt par senās Krievzemes, Tuvo Austrumu un Bizantiju studiju pamatiem, par to, kas notika mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē un kā šīs kultūras ir bijušas iekšēji vienotas. Kad mūsu Akadēmijas bibliotēkā es atšķiru viņa darbu Agrīnās Bizantijas literatūras poētika,[2] atrodu pieminētus tādus vārdus kā sv. Kijivas Ilarions, sv. Epifānijs Gudrais, sv. Soras Nils, sv. Radoņežas Sergijs un sv. Polockas Simeons. Nav nejauši, ka himna Katedrāles svētajām alām Kijivas Pečoru Lavrā noslēdzas ar brīdinājumu: “Nepalikt ārpusē, bet pa stāvajām kāpnēm noiet alā – nevis ar kājām, bet ieiet t. s. Vārda alā, savas sirds alā.” Tas ir joprojām dzīvs senās kultūras aicinājums domāt aiz semikola, proti, ar prātu uztverto savienot ar sirdi. Šādu pieeju senām kultūras parādībām sauc par prasmi lietot gudrības metodi.

Neviens kultūras fenomens nepiedzimst uzreiz kā vispārcilvēciska realitāte un pieņemta vērtība. Tas rodas nemanot it kā no pasaules nostūrīšiem, kā nākotnes ģenialitātes izpausmes vietām, kurām lemts izmainīt cilvēku dzīves, lai visu dzīvi, gan savu, gan tautas, izprastu un dzīvotu Dieva gaismā. Šādi kristīgās kultūras fenomeni kļūst par būtiskiem visas Eiropas vērtību sistēmā. Pareizticīgās kristietības kopība ir balstīta principiālā svētuma nošķiršanā no profānā, kas rodas no grēka. Tāpēc pareizticīgā kultūra aicina izcelt cilvēka vērtību ārā no dabiskā, lai atjaunotu to ieceri un pilnību, pēc kuras cilvēks vienmēr ir ilgojies un kuru cilvēcei ir nodrošinājis Kristus. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Kijivas centrā atrodas svētā katedrāle, kas ir būvēta kā pretstats profānajai pasaulei.

Atmiņas par Jauno Jeruzalemi – Kijivas tradīcija

Leģendai par Kijivu kā Jauno vai, kā teica Kijivas un visas Ukrainas Metropolīts Vladimirs 2010. gadā, “otro jeb krievu Jeruzalemi”, ir gandrīz 900 gadu. Stāsts par pagājušajiem laikiem (t. s. Nestora Hronika) atstāsta sv. apustuļa Andreja vārdus: “Pār šiem kalniem mirdzēs Dieva svētība, un šai Mātes pilsētai ir lemts lielai būt.” Saskaņā ar seno leģendu apustulis Andrejs ir svētījis Kijivas zemi un tur uzcēlis krustu: “Un notika tā, ka viņš atnāca un nostājās zem kalniem upes krastā, un no rīta teica saviem sekotājiem: Vai jūs redzat šos kalnus? Pār šiem kalniem mirdzēs Dieva svētība, tiks uzcelta liela pilsēta un Dievs Pats uzcels daudzas baznīcas. Uzkāpjot kalnā, viņš svētīja tos, uzcēla krustu, pielūdza Dievu un devās augšup gar Dņepru.”

Lai saprastu Kijivas ideju, ir jāpakāpjas vēl tālāk atpakaļ un jāieliek vēl viens semikols. Kā senatnē cēla pilsētas? Viduslaikos bija sastopamas divas pieejas pilsētu būvniecībai. Pirmā bija saistīta ar vietas sakralizāciju tur, kur kādreiz izlietas cilvēku asinis. Šāda vēsture, piemēram, ir Romas dibināšanai. Roma tika uzbūvēta tajā vietā, kur Romuls nogalināja savu brāli Remu. Otrs tips stāsta par Dieva svētību kādā vietā, kur pēc tam uzcelts dievnams. Šādas pilsētas prototips ir Jeruzaleme, kuras pamatus ielika ķēniņš Dāvids. Taču pirms ķēniņa Dāvida ir bijis kāds noslēpumains “Salemas ķēniņš Melhisedeks, Visaugstākā Dieva priesteris”, kurš svētīja pirmo patriarhu Ābrahāmu: “Bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam” (Ebr. 7:3). Jeruzaleme ir mūžīgā pilsēta, kuras sākumi saskaņā ar sv. Augustīnu ir aiz vēstures robežām. Jo, kā teicis sv. Augustīns, Jeruzaleme noslēpumainā veidā ir nonākusi uz zemes vēl pirms vēstures sākumiem.

Tāpēc jautāsim: kas veido Ukrainas galvaspilsētas būtību? Kijivas pamatā ir hierotopija, kas atgādina Jeruzalemi. Viduslaikos Jeruzaleme, Kristus pilsēta, tika uzskatīta par pasaules centru, tāpēc ikviena pilsēta tika celta kā Jeruzalemes ikona jeb Jeruzalemes attēls. Tās centrā atradās Templis Dieva godam. Ar to bija saistīti Zelta vārti – tie paši, pa kuriem Jeruzalemē iegāja Kristus. Tā ir pilsētas jēgpilnības ass, un tāda ir arī Kijivai, kuras centrā ir Svētās Sofijas katedrāle, Zelta vārti, sv. Irinas baznīca un sv. Georgija baznīca.

Senajā Vārdā par likumu un svētību, kuru 11. gadsimtā sarakstījis sv. Ilarions,[3] kņazs Vladimirs un viņa dēls Jaroslavs Gudrais ir salīdzināti ar Bībeles ķēniņu Dāvidu un viņa dēlu Salamanu. Kijivas un visas Ukrainas Metropolīts Vladimirs (1992–2014) 2010. gadā vaicāja, kāpēc sv. Ilarionam bija nepieciešams šāds salīdzinājums? – Un pats atbildēja: “Mēs redzam, ka viņš ar biblisku autoritāti svētī Vladimira dzimtu un apstiprina Kijivu kā Jauno Jeruzalemi, tāpat kā ķēniņš Dāvids par Israēlas galvaspilsētu pasludināja Jeruzalemi. Gudrais Salamans uzcēla galveno Israēla svētvietu – Templi. Sv. Vladimirs bija Kijivas arhitekts, apliecinot to kā kristīgu pilsētu. Viņa dēls Jaroslavs Gudrais uzcēla Sofijas Katedrāli.” Viņš tālāk turpināja, ka Kijivas pilsēta ir nodota Vissvētajai Dievmātei, lai Viņa palīdz kristiešiem, tāpēc uzrakstā virs lielajiem katedrāles vārtiem kā galvenie svētki ir minēti Dievmātes Pasludināšanas svētki, kad pie Dievmātes atnāca eņģelis Gabriēls (Lk. 1:28). Novēlējums pilsētai skan: “Priecājies, svētībai uzticētā pilsēta, Tas Kungs ir ar tevi!”

Pareizticīgā ukraiņa un krieva apziņā Kijiva ir svētums, kuru var salīdzināt vienīgi ar Jeruzalemes Templi, kam visa pasaule ir priekštelpa jeb pagānu sēta. Pilsētu apņem sienas, iekšpusē ir dievnama telpa. Pilsētas galvenais dievnams ir altāris, kas atrodas Vissvētākajā Vietā. Tādā veidā ielūkojoties Kijivas arhitektūrā, mēs redzam, ka pilsēta tikusi celta kā Templis Dievam. Tā ir pilsēta – Templis, tās centrā ir altāris, kurā ir attēlota Vissvētā Dievadzemdētāja ar lūgšanā paceltām rokām (Oranta). Virs Viņas ir uzraksts grieķu valodā: “Dievs ir šajā vietā, Viņš nešaubīsies. Dievs palīdzēs agri no rīta.” Kristiešu tradīcijā Vissvētā Dievmāte vienmēr tikusi uzskatīta par Pilsētas Aizstāvi, tāpēc uzraksta un visas pilsētas gramatiskā jēga ir: “Dievs ir tās vidū”. Tā izsmalcinātajā Bizantiskajā kultūrā tika apliecināta Dieva attieksme pret Kijivas izredzētību.

Kijivas svētā ideja ir saglabājusies cauri gadu simtiem, un pat 1635. gadā Kijivas Metropolīts Silvestrs Kossovs rakstīja: “Kijiva – tās ir mūsu debesis.”[4] Ir pagājuši gadu simti un ir mainījies Kijivas stils un valoda, bet tās spēcīgā transcendentālā pieredze un Debesu Jeruzalemes analoģija liek uzdot loģisku jautājumu: “Kāpēc Dievs pieļauj to, kas pašreiz notiek Ukrainā?” Kāda nozīme ir uzrakstam katedrāles altāra daļā “Sofia – Dieva Gudrība”?

Jēdziens Sofia kā Dieva Gudrība (σοφία grieķu valodā) nozīmē Dieva Iemiesošanos un klātbūtni Viņa radītajā pasaulē. Dieva Gudrība atziņas apkopo sakārtotā ticības sistēmā, ko sauc par pareizticību. Pareizticība ir gudrība kā pasaules uzskats, kurā apvienojas debesis un zeme, visaugstākais ar vistuvāko, un šī savienība ir dziļi iesakņojusies senkrievu bizantiskajā domāšanā. Sergejs Averincevs Kijivas Krievzemi iesaka uzlūkot kā kultūras tipu, kurā pasaules uzskatam ir liela nozīme kultūras morfoloģijā. Tāpēc es apzinos, ka Krievzemē, kas kopā ar Ukrainu nesen nosvinēja kristietības tūkstošgades svētkus, domāšanas pamatā ir vārdi no 46. psalma: “Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies. Dievs tai palīdz, jau rītam austot”.

Bet nu šie pamati ir sākuši grīļoties.

Karš, kā visiem zināms, ir posts. Vienmēr. Un posta, tāpat kā krīzes apstākļos, vienmēr ir jāuzdod jautājums, kāpēc Dievs to pieļauj? Par pamatu atbildei mēs varam ņemt vienīgi Paša Dieva viedokli, nevis cilvēku vai vēsturnieku interpretācijas. Tad mēs ielūkojamies Svētajos Rakstos un redzam, ka, piemēram, Lūkas ev. 19. nodaļā Dievs jautā: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” (Lk. 19:42). To Jēzus teica par Jeruzalemi. Viņa sirds bija pilna līdzjūtas un sāpju par nākamajām svētās pilsētas cilvēku ciešanām. Viņš ļaudīm bija skaidrojis, kas viņiem pie miera ir vajadzīgs. Viņš aicināja uz grēknožēlu, un Viņš paredzēja, ka Jeruzalemes izpostīšana romiešu iebrukumā notiks tāpēc, ka cilvēki ir nicinājuši savu apžēlošanas laiku.

Otrs ļoti līdzīgs piemērs ir lasāms Vecās derības pravieša Ecehiēla grāmatas 5. nodaļā: “Tādēļ Dievs Tas Kungs saka: tā kā jūs esat bijuši nepaklausīgāki nekā citas tautas jums visapkārt, nestaigājāt pēc Maniem likumiem un nepildījāt Manus baušļus, bet staigājāt pēc to tautu likumiem, kas jums visapkārt, tad, saka Dievs Tas Kungs, Es celšos pret tevi un turēšu tiesu tavā vidū citu tautu acu priekšā. Un visu tavu noziegumu un negantību dēļ Es darīšu tev to, ko Es līdz šim vēl nekad neesmu darījis un ko Es arī vairs nekad nedarīšu. Tādēļ tēvi ēdīs savus bērnus un bērni savus tēvus jūsu vidū. Es turēšu pār jums tiesu un visus, kas no tevis pāri palikuši, izkaisīšu visos vējos. Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, tāpēc ka tu apgānīji Manu svēto vietu ar saviem riebīgajiem dievekļiem un ar visādu negantību, Es novērsīšu Savu aci no tevis bez līdzjūtības, Es netaupīšu neviena. Trešdaļa no tevis mirs ar mēri un nonīks badā tevis paša vidū, otra trešdaļa kritīs no zobena tev visapkārt, un pēdējo trešdaļu Es izklīdināšu visos vējos un piedraudēšu vēl tiem no mugurpuses ar zobenu” (Eceh. 5:7-12). Tas ir brīdinājums kristiešu tautām, kas tās sagaida, ja novārtā tiks atstāts Dieva likums.

Savukārt pravietis Jesaja akcentu lika uz morālētisko pieeju dzīvei un precizēja Dieva attieksmi pret meliem un viltību, kas vada sociālos procesus: “Jo jūs taču sacījāt: Mēs slēdzām derību ar nāvi un līgumu ar elli; kad pāri mums nāks plūdu briesmas ar savām bangām, tās mūs neskars: meli taču ir mūsu patvērums, un viltus ir mūsu apsegs. – Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā! Es padarīšu tiesu par mērauklu un taisnību par atsvaru; krusa aizraus melu aizsegu, un ūdens plūdi aizskalos viņu paslēptuvi.” Tad jūsu derība ar nāvi zaudēs spēku, un jūsu līgums ar elli vairs nepastāvēs. Kad soda briesmas nāks ar savām bangām, tās jūs satrieks” (Jes. 28:14-18).

Vēsture kā Dieva instruments un cilvēku brīvība

Mūsu vēsture ir instruments, ar kuru Dievs audzina cilvēci, un šī audzināšana nekādā veidā nesakrīt ar progresu, ar dzīves uzlabošanos ārējā un tehnoloģiskā veidā. Dievišķā audzināšana pauž atziņu, ka pagātnē ir atklāti cilvēces pastāvēšanas neatceļamie pamati, kas ir jāsaglabā un uz kuriem ir jāstāv arī šodienā. Un ne tikai jāsaglabā, bet arī jābagātina, lai to pazīšanu nodotu jaunajām paaudzēm. Tādā kārtā cilvēces vēstures protonormas kļūst par individuālas personības dzīves pamatu, lai cilvēki nepazaudētu, bet saglabātu atziņu par to, kas ir svēts un kas ir profāns. Vēstures process nav iedomājams bez atmiņas. Nekas nepaiet un nepazūd bez pēdām. Visas Dieva žēlastības izpausmes kultūrā ir nevis jānodod aizmirstībai, bet jālieto atjaunošanai un jaunā laikmeta kultūrai. Mēs redzam, ka vēsture ir Dievcilvēka process un tā atspoguļo arī cilvēces nepilnīgumu un nepastāvību Dievā, empīriskās bezjēdzības pārsvaru pār Dievišķo svētumu.

Kad atskatāmies Eiropas vēsturē, redzam, ka Kristus atklāsmes jēgu cilvēce apguva ļoti lēnām, gadsimtiem ejot. Izpratne par cilvēku kā Dievlīdzības iemiesotāju uz zemes vienmēr īstenojas cīņā ar tumsas spēkiem, kas cenšas valdīt pār cilvēka sirdi. Cilvēki, šo spēku vadīti, neļauj uzdīgt tai sinepju sēkliņai, kura varētu nest svētuma, labsirdības, goda un krietnuma augļus. Tā vietā ļaudis tic “progresam”, saplūsmei ar pasaules sekulāro ideju ceļiem un visu cerību liek uz tehniski organizētu pasaules pilnību. Kristīgā ticība un Evaņģēlija normas Eiropas cilvēka portretā demonstrē nevis brīvību Kristū, bet verdzību, kas izriet no sekošanas profānajam, grēcīgajam, kaislību pārņemtajam cilvēkam.

Mēs varam vaicāt, vai atkrišana no svētuma attiecas tikai uz neticīgajiem cilvēkiem? Nekādā ziņā. Sv. Atanāsijs Lielais ir rakstījis, ka atkrišana no Kristus izpaužas kā naids pret otru cilvēku, nabadzīgā pazemošana, kā netaisnība, viltība un meli. Tā pamatā ir likums: “Viss, ko tu dari savam tuvākajam, tu dari pašam Kristum” (Mt. 25).

Bieži tiek pieminēts, ka Svētā Kijivas Krievzeme radās svētajā kristībā. Tā bija. Bet svētā kristība ir tikai priekšnoteikums tam, lai cilvēks kļūtu par kristieti un turpmākajā vēstures gaitā pieaugtu un iegūtu atbilstošu Garu. Tas pats attiecas arī uz pilsētu un visu tautu. Vērojot to, kas notiek Eiropā, mēs esam liecinieki un kaut kādā ziņā arī vaininieki kristīgās civilizācijas norietam. Notiek tas pats, kas notika ar Bizantijas impēriju 2. gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē, kad svētuma robežas lēnām bālēja, līdz pilnībā izzuda turku iebrukuma rezultātā.

Ukrainas politiskā suverenitāte ir noticis fakts, tā ir bijusi Dieva griba. Bet jāņem vērā, ka starp pareizticīgajām tautām pastāv savstarpējas un dziļi vienotas ticības attiecības. Jautājums, uz kuru ir jāatrod atbilde: divas valstis, kurām ir daudz kopēja vēsturē, kultūrā, kurām ir viena un tā pati pareizticība un baznīca – vai tām būtu jādzīvo naidā? Un kas ir naida avots? Kāpēc Krievija un Ukraina nevar pastāvēt līdzās – kā dažādas valstis Eiropas Savienībā pastāv viena otrai līdzās? Piemēram, Francija un Vācija, kas ir kaimiņi ar dažādu valodu, vēsturi un kultūru.

Laikam ritot, Kijivas Krievzeme ir kļuvusi par ķīlnieci diskusijai par “sofijistisko” sūtību Eiropas kultūras telpā. Sadzīves līmenī senās pilsētas celtniecības svētuma vektori ir sadūrušies ar ilūzijām, ka robežu starp pareizticīgo svētuma izjūtu un tā turpinājumu ikdienā emocionālās kristietības komforta apstākļos ir iespējams nodzēst. Tāpēc īpaša uzmanība aiz semikola ir jāveltī tam, kāda ir Dieva griba šajos notikumos, jo te saduras divas atšķirīgas telpas: politiskā, kas ir cilvēku radītā, ar tendenci valdīt, lai uzceltu cilvēku valstību, un baznīciskā, kuras pamatā ir Dieva svētības enerģija, kas vēsturi uztver caur Svētā Gara vadību. Saduras divas kaislības, līdzīgi kā kristieša dvēselē, kas visa mūža garumā svārstās pretrunā starp vērstību uz Dievu un savām paša cilvēciskajām kaislībām.

Viena no cilvēcisko kaislību izpausmēm ir formula, kas izsaka Ukrainas kara būtību. Šī formula sastāv no divām komponentēm: ieroči un idejas. Mani interesē, no kurienes rodas kara idejas? Tās nav jaunas. Kara ideju pamatā ir izredzētības kaislība, ko mēģina piesavināt kāda no sociāli politiskajām grupām. Pareizticīgās Baznīcas Konstantinopoles koncils 1872. gadā nosodīja nacionālismu kā herēzi, atzīstot, ka nacionālisms ir “etnofilētisma herēze”.[5] Mēs visi zinām, ka Krievijā viena no šādas idejas izpausmēm ir “Krievu Pasaules” platforma, kur runa ir ne vien par etnosu, bet jau par civilizāciju. Šīs idejas pamatā, no vienas puses, ir civilizēta nacionālisma ideja, kuru vēsturiski ilgā periodā ir iespaidojis slavofilisms. Šo ideju balsta arī t. s. Eirāzijas kustība 20. gadsimta pirmajā pusē, kas aizstāvēja tradicionālās vērtības, un krievu pasaules ideoloģijā tradicionālo vērtību ideja tajā ir kļuvusi par vadošo. Šo doktrīnu ir parakstījušas tādas autoritātes kā Roberts Arida, reliģiju pētnieks Sjūsens Asbruks Harvi (ASV), teologs Joanns Hrisavgis (Austrālija) un citi. Nacionālisma herēzē šī ideja ir aizvirzījusies tāpēc, ka vadošā pārliecība ir – tradicionālās vērtības ir tikai mums, krieviem. Agrāk ideoloģiski Krieviju vienoja komunisma ideoloģija, tagad šīs ideoloģijas vietā ir politiskā doktrīna “Krievu Pasaule”. Protams, ka tā ir nosodāma.

“Krievu Pasaules” ideja nav dzimusi pašā Krievijā. Tās pirmsākumi ir Grieķijā, kad 19. gadsimtā radās ideoloģija, ka hellēnisma ideja ir jāpadara par t. s. globālo hellēnismu. Tas ir uzskats, ka antīkajam hellēnismam ir jāattīstās kā politiskai ideoloģijai: Grieķijas valstij ir jābūt klāt visur, kur cilvēki runā grieķu valodā. Grieķijas valsts 20. gadsimta sākumā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara paņēma šo ideju par ideoloģijas “svētu pamatu” un devās atkarot teritorijas Mazāzijā. Iekaroja Konstantinopoli, aizgāja līdz Anatolijai – taču kara sākuma veiksme pārtapa katastrofā. Turku armija pārgrupējās, izpostīja grieķu ciematus un izmeta grieķus no Mazāzijas uz ilgiem laikiem. Tā bija katastrofa valstij, un tās sekas Grieķija jūt vēl šodien. Tieši tāpēc Pareizticīgā Baznīca t. s. lielo nacionālās izredzētības ideju uzskata par herēzi. Ir nosodāmi, kad redzam patriarhu Kirilu pasniedzot ikonu Krievijas Gvardes priekšniekam Viktoram Zolotovam, un Zolotovs zvēr sākt uzbrukumu Ukrainai. Tādas izpausmes ir absolūti noziedzīgas.

Sākotnēji “Krievu Pasaule” bija liberāla doktrīna. Tās pamatā bija uzskats, ka pastāv intelektuāli spēcīga perifērija, kuru pēc PSRS sabrukuma Rietumos ir izveidojuši krievi, kas aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Bija doma šo intelektuālo perifēriju ievirzīt centrā, lai Krievija attīstītos kā demokrātija. Tomēr 2000. gados doktrīna tika pagriezta pretējā virzienā un pakļauta ideoloģiskai virzībai, kuru Kremlis 2014. gadā izmantoja kā pamatojumu Krimas aneksijai. Un tas, kas šobrīd notiek “Krievu Pasaulē”, ir jau doktrīnas solis Nr. 2.

Ko tas mums dod, ja mēs šo visu zinām? Ko tas mums dod, ja mēs Krieviju saistām ar matrjoškām, Russian Vodka vai čornaja ikra? Krievu tauta ir viena no visvairāk sašķeltajām tautām, un šo sašķeltību ideoloģijas lieliski izmanto.

Es pati esmu pareizticīgā un piederu Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai. Šī baznīca mani ir pārliecinājusi, ka Dievišķā Liturģija, Sakramenti, Baznīcas Lūgšanas un Grēknožēla ir milzīgs garīgs un pozitīvs spēks. Pareizticībā, tāpat kā katolicismā vai dažnedažādajās protestantu kustībās, pastāv kristietības interpretācijas briesmas. Proti, iespēja uzlūkot citus kristiešus kā herētiķus. Kristietībā vienmēr ir bijusi ortodoksija un tie, kas ir ārpus ortodoksijas. Ortodoksiju ir pareizi aizstāvēt, jo tā ir dziļa un īsta kristietība, bet to nedrīkst uztiept citiem un cīnīties pret citādi domājošajiem, jo tas baro “izredzētības” kaislību. Un izredzētības kaislības pamats ir lepnība, kas ir viens no lielākajiem grēkiem.

Mums ir jāapzinās, ka pastāv Krievijas Pareizticīgās Baznīcas vadība un pastāv ticīgie ļaudis. Starp viņiem ir daudz gradāciju. Es pazīstu daudzus garīdzniekus, bīskapus, kuri nosoda Maskavas karu pret Ukrainu, un ir arī cilvēki, kuri atbalsta karu, un ir cilvēki bez viedokļa.

Svarīgāk par visu ir apzināties, ka Dievs ir ļāvis mums piedzīvot ontoloģisku risku ar neparedzamām sekām. Risks ir nākotne pasaulei, kura nav ietilpināma racionālā prognozē. Tas ir racionalitātes pārrāvums. E. Gidenss ir norādījis, ka riski, kuri nav prognozējami, ir attiecināmi uz absolūtas sekulārās apziņas dominanti pār svētumu.[6] Neprognozējamie riski veidojas sekulārajā sabiedrībā kā rezultāts nezināšanai par “Dieva providenci vēsturē”. Viņš ir aizrādījis, ka šādās riska situācijās cilvēkiem ir jādomā par to, kurp virzās cilvēka brīvība un kā ir definējama cilvēka atbildība. Kā zināms, mūsdienu sabiedrību apraksta kā “riska sabiedrību”. Šī apzīmējuma autors ir Ulrihs Beks, kurš to ieviesa 1986. gadā darbā Riska sabiedrība.[7] Tajā viņš analizēja lielās katastrofas un krīzes – tādas kā ekoloģiskā krīze, kodolkara draudi, terorisms, bēgļi u. c. Lielāko bīstamību pasaules un cilvēka pastāvēšanai viņš redzēja sabiedrībās, kas ir noraidījušas “svētuma” jēdzienu un visu uzmanību pievērsušas nākotnei. Šādās sabiedrībās, kā raksta M. Heidegers, priekšplānā izvirzās t. s. ontoloģiskie riski – kad cilvēks absolūti tic tehnoloģiskajām iespējām, kas cilvēkā rada tehnisku attieksmi pret otru cilvēku un pasauli. Cilvēks ielūkojas noslēpumainajā svētumā un to sāk interpretēt pēc savas sajūtas, instrumentalizējot un tehnoloģizējot visas sistēmas. Taču svētums nav tehnoloģizējams, un tāpēc viņš pieņem lēmumu to atmest un noraidīt. Ontoloģiskais risks izrādās ārkārtīgi augsts un cilvēces pastāvēšanai ļoti bīstams. Tur, kur valda priekšstats, ka svētums nav būtisks, ka galvenais ir “laba pārvaldība”, tiek pārrauta cilvēka saite ar patiesību un esamību. Tad cilvēks pārstāj būt “klātesošs” (no vācu val. Dasein, pēc Heidegera).[8]

Sergejs Averincevs jautā: “Karš – ar ko tas saistāms mūsu gadsimtā kā tendence? Kara pamatā ir metafiziska izolēšanās no svētuma, tā ir izolētība, kas nodala Radītāju no radības, radību no Radītāja, mūs visus no Radītāja, no kosmosa un vienu no otra. Tas ir strupceļš, jo cilvēce nav vientuļa sala, bet tajā sāk dominēt salas psiholoģija. Atsevišķu grupu izolētības refleksi nogriež cilvēkiem ceļus uz saskarsmi, uz iespēju ieklausīties un tikt sadzirdētiem.

Karu izraisa trīs veidu izolētības, kas ir raksturīgas mūsu gadsimtam: vieglās formas izolētība, kas izpaužas kā pretenzija uz savas salas īpašo statusu starp citiem pasaules fragmentiem. Otrā forma ir t. s. smagā izolētība, kad tiek pārrakstīti vēsturiskās telpas fakti un noraidīta to saskarsme ar citām salām. Trešā forma ir metafiziskās izolētības forma, kas noraida gudrības sakrālo pamatu, sofijisko saiti starp Dievu, cilvēkiem, lietām un vārdiem.”

Tādā situācijā visur ir sajūtams ateisms “no apakšas” – ne valsts diktēts, ne zinātnisks, ne intelektuāls, bet viscaur lienoša neticība svētuma nozīmei cilvēka dzīvē. Tas ir naids pret svētumu – ar lielo vai mazo burtu. Tas ir naids pret vārdu – ar lielo vai mazo burtu. Pret atvērtību gaismai kā alternatīvu mediju saduļķotajai neskaidrībai. Mūsu laikā mirušā ateisma vietā ir stājusies neticība Vārdam – naids pret Logosu (Vārds, Jēga – grieķu val.). Vecajām karojošā ateisma formām seko tendence izolēt debesis no zemes, ko diktē bailes no Vārda, kas abus saista kopā. Taču saikne ar Vārdu, kas ir Kristus Persona, pareizticībā ir ontoloģiska nepieciešamība.

Visi kari no vēstures sākuma līdz beigām ir aprakstīti Bībelē. Tie ir atkarīgi no Radītāja, no neredzamā Visa Lēmēja, Varenā Dieva, no Viņa Visspēcīgākās Gribas. Tas nozīmē, ka visus karus izraisa abu karojošo pušu grēki (vai arī vienas puses grēki, kas gan ir izņēmums). Visi kari rit saskaņā ar Bībelē aprakstīto cēloņu un seku likumu. Lūk, Vecās derības pravietis Jesaja saka: “Bezdievjiem nav miera” (Jes. 48:22). Viņš runā par to, ka kari būs tik ilgi, kamēr Dieva mīlestība mēģinās neprātīgos vest pie prāta, pie grēksūdzes, lai viņus novērstu no mūžīgās bojāejas. Diemžēl Bībeles vēstures piemēri (kurš gan tos lasa?), praviešu ieteikumi (reti kurš tos zina) tautas neved pie prāta, jo cilvēki grimst patērētāju aptumsībā. Tomēr Dieva griba var dāvāt uzvaru tam, kuram ir skaidrāka un spēcīgāka ticība uz Dievu un kas cenšas pildīt Dieva likumu: “Tauta, kas ir atkāpusies no Dieva, var tikt uzvarēta, kaut arī tā būtu liela un varena tauta.”

Viens no Ukrainas metropolītiem reiz ļoti asi uzrunāja tautu, atgādinot, ka “nepalīdzēs aprēķins, armija, kultūra, apbruņojums, diplomātija, daiļrunība vai jebkas cits materiāli tehnisks. Ja mēs paliksim kopā uzticīgi Dievam, Jēzum Kristum un Dievmātei, kuras godam ir celta Sofijas Katedrāle, mēs iziesim no kara kā uzvarētāji, neskatoties ne uz ko. Uzvaru karā noteiks mūsu grēknožēla. Uzvarēs tauta, kuru no kara izvedīs Dieva Griba, Viņa aicinājums nožēlot grēkus un saukt uz Dievu. Grēknožēlā uzvar visi, un visspožākā uzvara ir cilvēka prasme nožēlot grēkus. Ja cilvēki tā darītu, karu nebūtu, jo karu izraisa cilvēkā mītošais gars.” Arī Sergejs Averincevs, kuru es šajā rakstā daudz pieminu, atgādināja to pašu, ko Ukrainas Metropolīts: “Lai gan nav nekā vieglāka un glābjošāka par grēksūdzi, šī laikmeta cilvēki ir izvēlējušies vissmagāko un  pazudinošāko ceļu – neticības, ciešanu un bēdu ceļu.”

Protams, visiem labas gribas cilvēkiem sāp notiekošais Ukrainā. Notikumi ir atnesuši ciešanas, asinis, asaras, bailes un nāvi. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnamos notiek lūgšanas par kara pārtraukšanu un mieru Ukrainas zemē. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pozīciju ir definējis tās Virsgans Metropolīts Aleksandrs un tā ir nemainīga – tā nosoda Krievijas karu pret Ukrainu un lūdz Dievu par to, lai tas tiktu pārtraukts. Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīgas valsts Baznīca. Tā kristietības ideoloģizāciju nekad nav pieņēmusi un arī šobrīd nepieņem. Latvija nav Krievija, tā ir cita valsts, cita sabiedrība ar savu garīgās dzīves klimatu. Latvijas pareizticīgie ir pilntiesīgi valsts pilsoņi, kuri ar uzticību Dievam lūdz pēc miera, jo ir vienkārši un pazemīgi ļaudis, kas strādā savas valsts labā. Atcerēsimies, ka pirms 30 gadiem Latvijā pareizticīgie nostājās Latvijas valsts pusē par valsts neatkarību, un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pozīcija nav mainījusies. Katrā dievkalpojumā es dzirdu, kā priesteris altārī lūdz Dievu par “Dieva sargājamo Latviju, tās armiju un visu tautu”. Un arī par asiņainā kara pārtraukšanu, par kritušajiem un cietējiem visā pasaulē. Savās lūgšanās Baznīca sauc pēc palīdzības Dievmāti un visus svētos. Latvijas Pareizticīgā Baznīca arī vāc ziedojumus Ukrainas tautai.

Galvenais pareizticības secinājums aiz semikola tiem, kas ir gatavi ar rimtu prātu to uzklausīt, skan tā: kristietība uz visiem laikiem ir izmainījusi Kijivas Krievzemes izpratni tautas apziņā. Tā ir Dieva īpašas attieksmes vieta, tā ir svēta pilsēta. Sv. Ilarions raksta, ka Kijivas svētums nav abstrakta prātošana vai zinātne. Līdz ar kristietības ienākšanu vēsturē tā pārstāja būt episka. Ir jārēķinās ar Dieva noteikumu: svētumu nedrīkst profanēt. Gandrīz “dabiskajam” karu, uzvaru, katastrofu ritmam ir jāliek pretī JĒGA: svētums ir tālejošu saišu sistēma. Šajā vēstures ceļā ir nozīmīgi atcerēties gan patriarhu Abrahāmu, gan ķēniņu Dāvidu, gan grieķu gudros, gan Jaunās Derības cilvēkus, imperatoru Konstantīnu un Kijivas Krievzemes svētos, kuri veltīja dzīvi tam, lai nākotnes paaudzes prastu svēto atšķirt no profānā.

Cilvēki grib zināt: ja Dievs ir, kāpēc tādas ciešanas? Ja Dievs ir, kāpēc Viņš to visu pieļauj? Vācu teologs J. Moltmans, kurš savulaik pats bija rekrutēts hitlerjugendā, pēc kara apmeklēja Aušvici un iesaucās: “Ja ir Aušvice, tad kā var būt Dievs?”[9] Tā arī šodien cilvēki jautā: “Ja ir Dievs, tad kāpēc ir Mariupole?” Atbildes, protams, ir. Bet vai cilvēki šīs atbildes pieņems?

Galvenā atbilde saistībā ar karu ir šāda: cilvēks ir brīva būtne. Cilvēka brīvība ir bezgalīga, un cilvēks var pieļaut ļaunumu un masu slepkavošanu. Karš kļuva iespējams tāpēc, ka cilvēks ir brīvs. Un cilvēks brīvi izvēlējās gan uzbrukumu, gan slepkavošanu. Tagad mums ir nepieciešama jauna brīvības aktualizācija – kā karu pārtraukt?

“Vaicāju eņģelim:
Kā Tu
Šajā drupušajā rozā akmenī paceltu roku,
Kas nocirsta pasaules karā,
Atļaujies vaicāt:
“Vai esmu gatavs?
Badam, mērim, gļēvumam, ugunij?
Svešzemju uzbrukumam,
Naidam, kas vērsts pret mums?”
“Tas viss ir ļoti svarīgi,
Bet es ne par to.
Nē, mans pienākums nav par to atgādināt.
Ne tāpēc es esmu Dieva sūtīts.
Es atgādinu –
Vai tu esi gatavs
Neiedomājamai laimei?“
(O. Sedakova)

Jautājums ir adresēts nevis eņģelim, bet mums visiem. Mēs šobrīd gatavojamies nelaimēm un traģēdijām – jo ziņas ir tikai par to. Bet īstenībā mēs vēlamies laimi. Tāpēc jājautā: vai mēs esam gatavi atzīt, ka nepārtraukti runājam un noskaņojam sevi uz bezcerību un nelaimi? Taču par visu vissvarīgāk ir izprast Kristus mieru.



[1] Евгений М., Описание Киево-Соф. Собора. [Б.м.] 1825, с. 180–186.

[2] Аверинцев С., Поэтика ранневизантийской литературы. Москва: Наука, 1977.

[3] Слово о законе и благодати митрополита Илариона. – Библ. Лит. Древней Руси. СПб.: Наука, 1997, Т. 1 : XI—XII века, сс. 26—61.

[4] Малевич А. Сильвестр Коссов, второй епископ Могилевский (1635–1647). – Могилевская епархия. Историко-статистическое описание. Могилев, 1908, т. 1, вып. 2, ч. 1, стр. 17–62.

[5] Дать душу Европе: Миссия и ответственность Церквей. Москва: Культурный центр «Духовная библиотека», 2010.

[6] Giddens A., Sociology, 6th ed., Cambridge, Policy Network: Polity, 2009.

[7] Beck U., Risk Society: Towards a New Modernity. London: Sage, 1992.

[8] Heidegger M., “The Ontological Priority of the Question of Being”, Being and Time. Transl. by John Macquarrie & Edward Robinson. London: S.C.M., 1962.

[9] Pēc: Чистович И., Очерк истории зап.-рус. Церкви, ч. 2. 1884, с. 134.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: