Šī raksta mērķis ir analizēt, kā laika gaitā ir mainījusies Latvijas iedzīvotāju reliģiskā piederība un vērtību attieksmes, un pētīt, kā šīs pārmaiņas var ietekmēt sabiedrības vienotību. Rakstā aplūkošu reliģijas un vērtību lomu Latvijas sabiedrībā, apskatot gan vēsturisko kontekstu, gan mūsdienu tendences, kā arī salīdzinot šīs tendences ar citām Eiropas valstīm.

Lai to izdarītu, pamatā izmantošu datus no European Values Study un World Values Survey datubāzēm, kas sniedz ieskatu vērtību un reliģiskās piederības izmaiņās vairāku desmitgažu garumā.[1] Latvijā šāda veida aptaujas ir veiktas 1990., 1996., 1999., 2008. un 2021. gadā, ļaujot izsekot ilgtermiņa tendencēm un redzēt dinamiku. Rakstā apskatīšu gan reliģisko vērtību ietekmi uz sabiedrības morāles normām, gan arī jaunu vienojošu vērtību meklējumus, kas var mazināt atšķirības starp dažādām sociālām grupām un paaudzēm.

Piederība reliģiskai konfesijai

1935. gada tautas skaitīšanā Latvijā konstatēja, ka 55,2% ir evaņģēliskie luterāņi (vēl viens procents bija citi protestanti), 24,5% – Romas katoļi, 8% – grieķu katoļi, 5,5% – vecticīgie, 4,8% – Mozus ticīgie.[2] Tikai deviņi tūkstoši iedzīvotāju sevi nosauca par ateistiem. 1935. gadā saskaitīja arī 35 budistus un lamaitus, kā arī 66 muhamedāņus. Statistiku par ticībām var atrast gan teritoriālā griezumā (piemēram, Latvijā bija nedaudz vairāk par 13 tūkstošiem baptistu, no tiem visvairāk – 8316 – dzīvoja Kurzemē), gan pēc tautībām (no latviešiem aptuveni 70% bija protestanti, augsts luterāņu īpatsvars – aptuveni 96% – bija vāciešiem, no krieviem jeb, kā viņus tolaik dēvēja statistikā, lielkrieviem puse bija grieķu katoļi un puse – vecticībnieki, 99% ebreju bija jūdaisti jeb Mozus ticīgie). Statistiķi tolaik rakstīja: “Ev.-luterāņu procents starp latviešiem strauji samazinājies, jo piecu gadu laikā noslīdējis no 70,20 uz 68,26. Šī samazināšanās nav tikai pēdējo gadu parādība, tā notikusi arī iepriekšējo skaitīšanu starplaikā. (1897. gadā no latviešiem bijuši 76,5% ev.-luterāņi.) Romas katoļu procents turpretim pēdējo skaitīšanu starplaikā no 24,19 palielinājies uz 26,36. Romas katoļu skaitliskā nozīme latviešiem pieaugusi arī agrākos gados. (1897. gadā Romas katoļticīgi bijuši tikai 18,4% no latviešiem.) Tāpat latviešiem pieaudzis arī grieķu katoļu, vecticīgo un baptistu procents. Kā redzam, latvieši ticības ziņā nav viengabalaini, un pie tam novērojama samērā strauja galvenās ticības skaitliskās nozīmes samazināšanās, no kā pieaug citu ticību nozīme.”

Latvijas iedzīvotāju viedokli vaicāja 1990. gada vasarā – īsi pēc 4. maija, bet vēl ne pilnā brīvībā no PSRS.[3] Iedzīvotājiem prasīja, vai viņi pieder kādai reliģiskai konfesijai vai ne. Togad 63% iedzīvotāju nepiederēja nevienai. Tas arī ir saprotams, jo okupācijas laikā reliģiskā brīvība tika apkarota un skolās mācīja ateismu. Taču 15% bija Romas katoļi, 10% – protestanti, 8% – pareizticīgie un vēl 3% bija citai konfesijai piederīgi.Pēc sešiem gadiem nevienai konfesijai nepiederīgo iedzīvotāju īpatsvars bija samazinājies līdz 40% (gan latviešu, gan krievu un pārkrievoto cittautiešu vidū tas bija vienāds). 2021. gadā puse no Latvijas iedzīvotājiem nepiederēja nevienai konfesijai, bet 17% bija katoļi, 15% – luterāņi, 14% – pareizticīgie (no tiem aptuveni ¼ – vecticībnieki), 1% – baptisti, 2% – pārējie. Salīdzinot ar 2008. gadu, vislielākais samazinājums bija pareizticīgajiem (par 9 procentpunktiem) un luterāņiem, kuru īpatsvars 2008. gadā bija 21% no Latvijas iedzīvotājiem.

Reliģiskā audzināšana

1990. gadā veiktajā aptaujā respondentiem jautāja, vai viņi ir reliģiski audzināti, un no iegūtajām atbildēm varēja secināt, ka 3 no 10 Latvijas iedzīvotājiem tādi bija. Konstatēja nozīmīgas atšķirības starp dažādām vecuma grupām: no tiem iedzīvotājiem, kuri bija dzimuši līdz 1929. gadam, aptuveni 3 no 5 bērnībā bija saņēmuši reliģisko audzināšanu, no 1930. gados dzimušiem – vairs tikai divas piektdaļas, 1940. gados dzimušie – trešdaļa, 1950. gados – viena ceturtā daļa, 1960. gados un 1970. gados – mazāk par 1/5.

Šāda tendence pastāvēja arī Igaunijā un Krievijā. Turpretī Lietuvā no 1920.–1930. gados dzimušajiem reliģiski audzināti bija gandrīz 90%, un līdzīgi tas bija Polijā. Arī tur skaitļi līdz ar padomju okupāciju samazinājās, taču nenoslīdēja tik zemu: vairāk nekā 50% Lietuvas iedzīvotāju, kas dzimuši 1960.–1970. gados, bija reliģiski audzināti. Savukārt Polijā komunisms vispār nesalauza kristīgo ticību: katoliski audzināti bija 95% iedzīvotāju, gandrīz nemainīgi visos laikos.

Reliģiski audzināti bija nedaudz vairāk nekā trešdaļa pamatnācijas – latviešu – un viena piektdaļa krievu valodā runājošo. Būtiskāks faktors par piederību konfesijai ir regulārs dievnama apmeklējums. 1990. gadu aptaujās ir redzams, ka to cilvēku skaits, kuri dievkalpojumus apmeklē vismaz reizi nedēļā, pieaug (1990. gadā 2%, 1996. gadā – 5%, 1999. gadā – 6%; vismaz reizi mēnesī attiecīgi 1/20 iedzīvotāju 1990. gadā, bet 1999. gadā – jau 1/6). Savukārt 2008. un 2021. gada aptaujās redzams, ka apmeklētība nav mainījusies: dievkalpojumus regulāri (vismaz vienreiz nedēļā) apmeklējušo īpatsvars ir 6%. Nemainīgs skaits laikā no 1996. līdz 2008. gadam apmeklēja dievkalpojumus tikai lielajos svētkos (Lieldienās un Ziemassvētkos) vai vienreiz gadā – tie bija apmēram no 40%–45% iedzīvotāju (2021. gadā ierobežojumu dēļ šis skaitlis noslīdēja līdz 30%).

Vismaz vienu reizi gadā dievkalpojumu apmeklē 1/6 Latvijas iedzīvotāju, kuri nav nevienā konfesijā, bet no protestantiem (luterāņiem u. c.), Romas katoļiem un pareizticīgajiem – apmēram 70%. Regulāri (vismaz reizi mēnesī) uz dievkalpojumiem dodas trešdaļa protestantu, aptuveni piektdaļa katoļu un krievu pareizticīgo. 2021. gadā dievkalpojumos vismaz reizi gadā piedalījās 25% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 29 gadiem (1996. gadā – vairāk nekā divas reizes vairāk), 2 no 5 iedzīvotājiem 30–49 gadu grupā un 50% cilvēku virs 50 gadiem.

Baznīcās noslēgtas laulības

Oficiālā statistika uzrāda, ka baznīcās noslēgto laulību īpatsvars no visām laulībām 2023. gadā bija tikai 9%, vismazāk kopš 1994. gada (15%). Augstākais rādītājs bija 2002. gadā (24%), bet visvairāk skaita ziņā laulības altāra priekšā noslēdza 2007. gadā (gandrīz 3000).[4] Kopš tā brīža baznīcās noslēgto laulību skaits samazinās, un 2023. gadā to skaits bija mazāks par 1000.

2002. gadā no visām baznīcās noslēgtajām laulībām 45% bija luterāņiem, 30% – katoļiem, 23% – pareizticīgajiem, 2% – baptistiem. 21 gadu vēlāk luterāņu īpatsvars pieauga līdz 50%, katoļiem – līdz 34%. Lielākās pārmaiņas piedzīvojuši pareizticīgie un baptisti: ja pirmie negatīvas, tad otrie ļoti pozitīvas. Baptistu laulību īpatsvars pieauga līdz 11%, bet pareizticīgo samazinājās, un tie bija tikai 5%.[5] 

Katoļiem un luterāņiem laulību skaits 2023. gadā, salīdzinot ar 2002. gadu, saruka par apmēram 50%, pareizticīgajiem – desmitkārtīgi, bet baptistiem palielinājās no 36 līdz 111 laulībām.

Ņemot vērā šo un citu informāciju,[6] var secināt, ka kopumā latvieši, salīdzinot ar cittautiešiem, biežāk precas baznīcā, turklāt plaisa palielinās. Lai gan samazinās latviešu baznīcās noslēgto laulību skaits, krievu un pārējo tautību baznīcas laulību samazinājums ir daudz lielāks. 

Dieva nozīme dzīvē

Uz jautājumu, cik svarīgs – no 1 (nemaz nav svarīgs) līdz 10 (ļoti svarīgs) – Dievs ir jūsu dzīvē, 1996. gada atbildēs vidējais rādītājs bija 5,8 punkti. Nākamajās divās aptaujās saglabājās līdzīgs skaitlis (5,5), bet 2021. gadā tas būtiski samazinājās – vairs tikai 4,9. Salīdzinot ar Baltijas kaimiņiem, mēs 1990. gados bijām pa vidu: Igaunijā bija 4,4, bet Lietuvā – 6,5.

Sīkāk aplūkojot Latvijas rezultātus, var saprast, kāpēc baznīcās laulāto skaits samazinās. Vecuma grupās 50+ un 30–49 gadi divdesmit piecu gadu laikā (1996–2021) Dieva nozīme cilvēka dzīvē nav ļoti izmainījusies, taču jauniešu grupās notikušas tektoniskas pārbīdes: vecumā līdz 29 gadiem 2021. gadā Dievs nav svarīgs (atzīmes 1–3) 53%, un tas ir pieaugums par 24 procentu punktiem (vidējais novērtējums šajā laika posmā noslīdējis no 5,8 līdz 3,6).

Latvijas iedzīvotāju vairākums tic, ka Dievs ir. 1996. gadā tādu atbilžu īpatsvars bija 67%, gandrīz nemainīgs procents bija gan 1999., gan 2008. gadā. Tiesa, ticīgo skaits ir sarucis, un 2021. gadā 63% ticēja Dieva eksistencei. Ja aplūkojam atbildes pēc dažādām sociāli demogrāfiskām grupām, atklājas šāda aina:

1. pēc ienākumiem: 1990. gados nedaudz mazāk par 3/4 iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem ticēja, ka Dievs ir; iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem situācija bija līdzīga (2021. gadā skaitļi bija attiecīgi zemāki); no iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem 54% tic Dievam (1996. gadā – 64%);
2. pēc dzimuma: vairāk sieviešu nekā vīriešu tic Dievam. Trīs ceturtdaļas sieviešu kā 1996., tā 2021. gadā ticēja Dievam, toties tikai 56% vīriešu 1990. gadu vidū un vēl mazāk – par 8 procentpunktiem – 2021. gadā;
3. pēc bērnu skaita: 1996. un 1999. gadā nebija nozīmīgas atšķirības starp cilvēkiem, kuriem nebija bērnu, un tiem, kuriem bija. 2008. gadā 60% iedzīvotāju bez bērniem, bet 73% ar bērniem ticēja Dievam; 2021. gadā 47% iedzīvotāju bez bērniem un 68% ar bērniem ticēja Dievam;
4. pēc izglītības līmeņa: 1996. gadā Dievam ticēja 79% ar zemāko izglītību, 67% ar vidējo un 64% ar augstāko; 2021. gadā būtiskākās izmaiņas bija cilvēkiem ar zemāko izglītības līmeni (16 procentu punktu kritums), pārējām grupām – bez nozīmīgām izmaiņām;
5. pēc ģimenes stāvokļa: 1990. gados starp tiem, kuri bija precējušies, atraitņiem un tiem, kuri nekad nebija precējušies, nebija būtisku atšķirību ticībā Dievam, savukārt 25 gadus vēlāk ticība Dievam visvairāk bija samazinājusies nekad neprecētajiem.

Attieksme pret mākslīgajiem abortiem

Tālāk aplūkošu cilvēku attieksmi pret dažādiem vērtību un morāles jautājumiem. Tie tika formulēti šādi: “Lūdzu, pastāstiet man par katru no šiem apgalvojumiem, vai, jūsuprāt, to vienmēr var attaisnot, nekad nevar attaisnot vai esat kaut kur pa vidu.” Attiecīgo rīcību vajadzēja novērtēt skalā no 1, ja to nekad nevar attaisnot, līdz 10, kas nozīmēja, ka var pilnībā attaisnot. Latvijas iedzīvotāju vidējais rādītājs 1990. gadā mākslīgā aborta atbalstam bija 5,1. Laikā līdz 1999. gadam mākslīgais aborts kļuva daudz mazāk pieņemams: 1996. gadā – 5,3, 1999. gadā – 3,8. Ekonomikas krīzes sākumā 2008. gadā aborta pieļaujamību novērtēja ar 3,9 punktiem, bet 2021. gadā tas atgriezās aptuveni 1990. gadu līmenī – 4,7.

Te ir vērts atgādināt, kāda ir bijusi reālā kopaina saistībā ar mākslīgā aborta veikšanu Latvijā. Laika periodā, par kuru ir pieejama informācija, mākslīgo abortu skaita attiecība pret reproduktīvo sieviešu skaitu un dzimušo skaitu ir būtiski samazinājusies: laikā no 1991. līdz 1998. gadam bija vairāk mākslīgo abortu nekā dzimušo bērnu, bet 2023. gadā uz 100 dzīvi dzimušajiem bija tikai 18,6 mākslīgie aborti (to skaits joprojām mērāms tūkstošos ik gadu). Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā kopumā veikti vairāk nekā 435 tūkstoši mākslīgo abortu.[7]

Kāda bija nostāja citās Eiropas valstīs? Lietuvā 1990. gados mākslīgais aborts bija mazāk pieņemams (3,9), bet 2018. gadā – līdzīgi kā Latvijā. Mūsu ziemeļu kaimiņos attieksme pret abortiem nav daudz mainījusies, taču iedzīvotāju atbalsts tiem ir lielāks (5,6). Citās valstīs atbalstam mākslīgajam abortam ir tendence pieaugt: Lielbritānijā 2022. gadā vidējais rādītājs bija 6,6 (pirms vairāk nekā 20 gadiem – 5,3), Zviedrijā jau 1980. gados vērtējums bija 5,5, pēdējā (2017. gadā) aptaujā – 8,2, Somijā attiecīgi no 4,6 līdz 7,0. Gandrīz vienīgais izņēmums Eiropas Savienībā ir Polija, kur gandrīz puse iedzīvotāju nekādā mērā neattaisno mākslīgā aborta veikšanu.

Dati ļauj šajā jautājumā ieskatīties dziļāk. Kādas iedzīvotāju grupas ir iecietīgākas un kādas – mazāk iecietīgas pret mākslīgo abortu Latvijā? Vispirms par 1996. gadu. Starp vīriešiem un sievietēm atšķirību praktiski nebija. Lielāku starpību var ieraudzīt, ja izdala pēc izglītības līmeņa: ar zemākā līmeņa izglītību atbalsts abortam bija 5,1, ar augstāko izglītību – 5,5. Cik daudz šo attieksmi 1996. gadā ietekmēja reliģija? No tiem, kuriem reliģija dzīvē nebija necik svarīga, 7% aborts nekādā gadījumā nebija pieļaujams, pretstatā 27% to iedzīvotāju, kuriem reliģija bija ļoti nozīmīga. Vidējais mērījums bija 4,1 tiem, kuriem reliģija bija ļoti svarīga; drīzāk svarīga – 4,7, mazāk svarīga – 5,5, pavisam nesvarīga – 6,0.

2021. gadā to iedzīvotāju, kuriem reliģija bija ļoti svarīga, vērtējums bija 2,8, bet pretējam polam – 5,2. Sievietes ar vīriešiem līdzīgi dalīja domas, bet pēc izglītības pakāpes iezīmējas asāka nošķiršanās: abu vidējo aritmētisko starpība palielinājās līdz 1,6 punktiem (iedzīvotāji ar zemāku izglītību atbalsta mākslīgos abortus mazāk nekā iepriekš). Identiskas izmaiņas bija arī ienākumu griezumā. Lielāks atbalsts mākslīgajiem abortiem ir tajā iedzīvotāju grupā, kura stingri (5,4) vai vienkārši nepiekrīt (4,9) apgalvojumam, ka dzemdēt bērnus ir pienākums pret sabiedrību (to, kuri atbildēja apstiprinoši, vērtējums bija zīmīgi mazāks). Lielāka viedokļu dažādība bija ieraugāma dažādās vecuma grupās sievietēm un vīriešiem, kas iepriekš tik izteikti neparādījās.

Tā kā aptaujās ir daudz jautājumu (vairāki simti, tiesa, ne visi uzdoti katrā valstī), ir iespējams atbildes izvērtēt dažādos šķērsgriezumos. 2021. gada otrajā pusē vaicāja: “Par kuru partiju jūs balsotu, ja parlamenta vēlēšanas būtu rītdien?” To, kas bija gatavi balsot par Nacionālo apvienību vai “Latvijas Reģionu apvienību”, – 4,2; par ZZS – 4,5. Potenciālo balsotāju par “Saskaņu” un “Latvijas Krievu savienību” aborta attaisnošanas vidējais aritmētiskais bija 4,6, bet to, kas par “Jauno Vienotību”, – 5,3. Vislielākais atbalsts abortiem bija “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” atbalstītājiem – 6,4.

Atbalsts eitanāzijai

Atbalsts eitanāzijai aizvadīto 20 gadu laikā nav mainījies (variē no 4,8 līdz 5,2), 1990. gadā tas bija zemāks – 4,2. Turklāt, kas savā ziņā ir loģiski, attieksme pret eitanāziju un abortiem cieši korelē: vairāk nekā puse no tiem, kuri nekādā mērā neattaisno mākslīgā aborta veikšanu, tāpat atbild par eitanāziju. Īsumā: eitanāziju vairāk atbalsta jaunieši, cilvēki ar augstāko izglītību, cilvēki ar lielākiem ienākumiem, pilsētnieki, neticīgie Dievam, tie, kuri vienmēr vai regulāri piedalās vēlēšanās, studenti un pašnodarbinātie.

Attieksme pret homoseksuālām attiecībām

Tādā pašā skalā bija jāizsaka viedoklis par homoseksuālismu. 2021. gadā 50% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka šādas attiecības ir pilnīgi nepieļaujamas (1990. gadā – 82%). Reliģiski cilvēki vismazāk attaisnoja homoseksuālu uzvedību (2,9 punkti), nereliģiski – 3,7, ateisti – 4,4. Homoseksuālismu biežāk attaisnoja jaunas sievietes, tie, kuri bērnu radīšanu neuzskata par pienākumu pret sabiedrību, cilvēki ar augstāku izglītību, protestanti salīdzinājumā ar katoļiem un pareizticīgajiem (taču atšķirība praktiski izzuda pie nosacījuma, ka aktīvi apmeklē dievkalpojumus), un tie, kuri atbalsta vides aizsardzības kustību. Gadu pēc Satversmes Tiesas 2020. gada sprieduma par paternitātes atvaļinājuma piešķiršanu mātes partnerei noskaidroja Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret apgalvojumu: “Homoseksuāli pāri ir tikpat labi vecāki kā citi pāri”. Vairāk nekā 3/5 iedzīvotāju nepiekrita šim apgalvojumam (ap 3/4 vecumā virs 50 gadiem), vēl 1/6 ne piekrita, ne nepiekrita. Praktiski nevienā demogrāfiskā grupā nebija vairākuma atbalsta.

Citi jautājumi

Salīdzinot ar 1990. gadu vidu, kopējais sabiedrības viedoklis par laulības šķiršanu nebija būtiski mainījies, bet atšķirības bija starp dažādām sociāli demogrāfiskām grupām.

Latvijā 2021. gadā tikai ceturtdaļa iedzīvotāju piekrita, ka radīt bērnus ir pienākums pret sabiedrību. Arī starp tiem, kuri baznīcu apmeklēja regulāri, vairākums apgalvojumam nepiekrita.

2021. gadā 63% Latvijas iedzīvotāju neuzticējās plašsaziņas līdzekļiem (1990. gadā – 39%). Tāpat vairākums piekrīt, ka vēlēšanu laikā TV ziņas dod priekšroku valdošajai partijai, turklāt šāds skatījums ir neatkarīgi no tā, cik vecs, cik bagāts vai cik izglītots cilvēks ir. Nemainīgi zems ir atbalsts partijām – tikai aptuveni 10% iedzīvotāju tām uzticas.

Reliģiskās vērtības un valsts vara

Pieminēšanas vērta ir aptauja “Reliģija un sociālā dzīve Centrāleiropā un Austrumeiropā”, kuru laikā no 2015. līdz 2016. gadam veica ASV izpētes centrs Pew Research Center.[8] Jautājumā par to, vai reliģijai jābūt nošķirtai no valdības politikas vai arī valdībai jāatbalsta reliģisko vērtību un uzskatu izplatība, tikai dažās valstīs (Armēnijā, Bulgārijā, Gruzijā) vairākums piekrita valdības atbalstītai reliģijai. Latvijā šādai nostājai piekrita 29% iedzīvotāju.

Kristietība un islams

Aptaujā 2016. gadā aptuveni divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka kristietība un islams ir ļoti atšķirīgas reliģijas, bet 10% atzina, ka ir daudz kopīga. Arī jautājumā par to, vai valstij būtu jāļauj šīm reliģiskajām organizācijām saņemt ārvalstu finansējumu, domas atšķīrās: vairākums piekrita attiecībā uz kristietību, bet tikai 1/6 iedzīvotāju, ka ir pieļaujams no ārvalstīm finansēt islamu.[9]

Etniskais sastāvs 

Nesen izdotajā grāmatā Turbulence kā virzītājspēks demogrāfs Ilmārs Mežs aprakstīja Latvijas milzīgo pārkrievošanas politiku, it īpaši okupācijas pirmajos gados: “Jau 1945. gadā, kamēr netālu no Rīgas vismaz vēl piecus mēnešus turpinājās aktīva karadarbība, pilsētā iebrauca 88 859 iedzīvotāji, aptuveni līdzīgs iebraucēju skaits bija arī 1946. gadā, bet 1947. gadā tas nokritās līdz 59 770 iedzīvotājiem, kas joprojām bija ļoti augsts rādītājs. Arī 1949. un 1950. gadā Rīgā iebrauca attiecīgi 38 tūkstoši un 43 tūkstoši cilvēku, kas veidoja gandrīz desmito daļu no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Vairākums šo personu ieradās no Krievijas, kā arī citām PSRS republikām, kamēr Latvijas iedzīvotāju daļa starp viņiem 1946. un 1947. gadā bija vien ap 23%.”

Latvijā 2023. gadā 32% no iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem bija tādi, kuri vai nu paši, vai vismaz viens no vecākiem bija dzimuši ārpus Latvijas.[10] Vecuma grupā no 55 līdz 74 gadiem šādu cilvēku īpatsvars Latvijā bija 42%, Igaunijā – 49%, Luksemburgā – 61%, bet zem 5% – Ungārijā, Polijā, Slovākijā, Bulgārijā un Rumānijā. Jauniešu (15 līdz 24 gadi) vidū Latvijā šis skaitlis ir zem vidējā Eiropas Savienībā (29%). Liela ārzemnieku daļa jauniešu vidū ir tādās Rietumeiropas valstīs kā Francija (puse no kopskaita), Austrija (42%), Beļģija, Vācija un Zviedrija (apmēram divas piektdaļas). Turklāt Eiropā arvien vairāk imigrantu ierodas no kulturāli svešām valstīm.[11]

Eiropas iedzīvotāju sastāvs ir strauji mainījies. Anglijā un Velsā 2021. gadā pirmo reizi skaitīšanas vēsturē mazāk nekā puse iedzīvotāju sevi atzīmēja kā kristiešus, bet palielinājās musulmaņu īpatsvars (6,5%); nevienai konfesijai nepiederošo iedzīvotāju īpatsvars pieauga līdz 37%, kas bija par 12 procentpunktiem vairāk nekā 10 gadus iepriekš.[12] Arī Igaunijā ir redzamas pārmaiņas: cilvēku skaits, kas 2021. gada skaitīšanā norādīja, ka nepieder nevienai reliģijai, bija par 200 tūkstošiem lielāks nekā 2000. gadā (luterāņu skaits samazinājās par vairāk nekā 43%); musulmaņu skaits (proti, pastāvīgie iedzīvotāji) 2011. gadā bija 1508, bet pēc desmit gadiem – jau 5800.[13]

Attieksme pret imigrāciju

1996. gadā 5% Latvijas iedzīvotāju neiebilda ne pret kāda veida imigrāciju, taču aptuveni puse vēlējās stingrus ierobežojumus vai pilnīgu imigrācijas aizliegšanu. Protams, latvieši, pieredzējuši masveida imigrāciju iepriekš gandrīz 50 gadu garumā, bija daudz nesaudzīgāki pret imigrācijas politiku un pieprasīja stingrākus lēmumus – tāda nostāja bija 62% latviešu, bet tikai 27% to cilvēku, kas mājās runāja krievu valodā. Tiem, kuri ilgāk bija dzīvojuši okupācijas spaidos, attieksme bija vēl noraidošāka: latviešu vidū 56% vecumā līdz 29 gadiem, bet 71% – vecumā virs 50 gadiem.

Tomēr, ņemot vērā notiekošo Eiropā, latviešu un cittautiešu viedokļi par imigrāciju ir kļuvuši līdzīgāki. Jau 2008. gadā četras piektdaļas Latvijas sabiedrības pieprasīja iegrožot imigrāciju, bet 2021. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, pieauga to cilvēku īpatsvars, kas uzskatīja, ka imigranti noslogo labklājības sistēmu. Kā apliecina sabiedriskās domas aptauja 2024. gada nogalē, tikai 23% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka Latvija no imigrācijas vairāk iegūtu, nekā zaudētu. Vairākums iedzīvotāju ir noraidoši pret imigrāciju (gandrīz visu partiju atbalstītāji); vispozitīvāk noskaņotā grupa ir jaunieši no 16 līdz 24 gadiem.[14]

Secinājumi

Pamatojoties uz datu un tendenču analīzi par Latvijas iedzīvotāju reliģisko piederību un vērtību attieksmēm, var izdarīt šādus secinājumus par reliģijas un vērtību ietekmi uz sabiedrības vienotību:

Pirmkārt, lai gan pieaug to skaits, kuri sevi neidentificē ar konkrētu reliģiju, reliģiskās vērtības joprojām ietekmē lielas daļas iedzīvotāju uzskatus par ģimeni, morāli un sabiedriskajiem pienākumiem. Dažādu konfesiju ietekmes mainība rada lielāku viedokļu daudzveidību, apgrūtinot sabiedrības vienošanos ap kopīgām morāles normām, kas iepriekš balstījās kristietības dominancē.

Otrkārt, starp vecākajām un jaunākajām paaudzēm veidojas plaisa attieksmēs pret reliģiju un tradicionālajām vērtībām. Jaunieši pauž lielāku iecietību pret senāk par amorālām uzskatītām parādībām, kas, no vienas puses, palielina konfliktu risku, bet, no otras, rada nepieciešamību pēc jauniem vienojošiem principiem. Sabiedrības integrācijas politikā būtu jāņem vērā gan etniskā, gan reliģiskā un paaudžu daudzveidība. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka sabiedrība strauji noveco un gados jaunās, lielākoties sociāli progresīvās, sabiedrības daļas proporcionālais īpatsvars sarūk.

Šībrīža procesi ASV un vairākās Eiropas Savienības valstīs rāda, ka sociāli konservatīvo vērtību lejupslīde var būt mānīga un pēc tam, kad progresīvisms guvis politiskus panākumus, tas var atkal strauji piedzīvot sakāvi un atkāpšanos. No tā jāsecina, ka no straujiem sociālas modernizācijas soļiem un tradicionālo morālo normu noraidījuma būtu jāatturas, jo tie var izraisīt gan lielāku šķelšanos, gan izteiktāku tautas masu nepatiku pret valsts varu.  

Raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.

[1] Tur, kur izmantoti dati no citiem avotiem, tas atsaucēs norādīts. Dati pieejami šeit: https://www.worldvaluessurvey.org/WVSEVStrend.jsp

[2] Ticību tautskaitē noteica pēc šādas metodes: pirmkārt, ierakstīta tā ticība, kurā cilvēks kristīts vai izpildīts cits garīgs rits; otrkārt, ja mainījis ticību, raksta jauno, kāda ir skaitīšanas laikā; treškārt, ja persona reģistrēta tikai dzimtsarakstu nodaļā, tad ticība ņemta no tēva; ja tēva nebija, tad tā, kurai piederējusi māte. Tautas skaitīšanas materiālā norādīts, ka mērķis šajā gadījumā nav bijis noskaidrot iedzīvotāju iekšējo pārliecību, un tādēļ dati par iedzīvotāju ticību rāda tikai formālu piederību pie konfesionālām savienībām. Noskaidrojot ticību, nepiederēšana nevienai draudzei nav ņemta vērā. Iedzīvotāji, kas uzskata, ka nepieder ne pie vienas ticības, skaitīti kā bez ticības esoši (ateisti). Plašāku informāciju skat.: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/publikacijas-un-infografikas/1302-ceturta-tautas

[3] Šajā aptaujā piedalījās 903 respondenti (pārējos apsekojumos piedalījās no 1 līdz 1,5 tūkstošiem cilvēku) vecumā no 18 gadiem (1990. gadā no 16 gadiem); kopsavilkuma veidošanā pielietoju svarus, lai precīzāk attēlotu tobrīd esošu Latvijas iedzīvotāju struktūru (pēc tautības, vecuma grupām, dzimuma, dzīvesvietas u. tml.). 

[4] Laulību skaits pēc reģistrēšanas veida reģionos, valstspilsētās un novados (pēc līgavaiņa dzīvesvietas). Pieejams: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IL__ILN/ILN061/

[5] Skatīt Tieslietu ministrijas mājaslapā publicētos pārskatus par reliģiskajām organizācijām (laulību baznīcās skaits atšķiras): https://www.tm.gov.lv/lv/publikacijas-un-parskati

[6] Zināms, ka latviešu īpatsvars luterāņu vidū ir virs 98%, Romas katoļu – divas trešdaļas, pareizticīgo, kuriem lielākais laulību kritums, – 10% (tālāk pieminētā “Pew” aptauja, 2016. gads); ir pozitīva korelācija starp latviešu īpatsvaru no iedzīvotājiem un laulību baznīcās daļu no kopējā skaita.

[7] Dzemdības un mākslīgie aborti. Pieejams: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_OD/OSP_OD__sociala__veseliba__vesel/VAG110.px/

[8] https://www.pewresearch.org/religion/2017/05/10/religious-belief-and-national-belonging-in-central-and-eastern-europe/

[9] Turpat.

[10] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Foreign-born_people_and_their_descendants_-_main_characteristics

[11] https://www.worldvaluessurvey.org/WVSContents.jsp

[12] https://www.ons.gov.uk/peoplepopulationandcommunity/culturalidentity/religion/bulletins/religionenglandandwales/census2021

[13] Skat. statistiku par Igauniju: https://andmed.stat.ee/en/stat/rahvaloendus__rel_vordlus__rahvastiku-demograafilised-ja-etno-kultuurilised-naitajad/RLV452 Izsmeļošs raksts par Igaunijas 2021. gada tautskaiti, kuru papildus reģistros balstītai pieejai veica arī aptaujas formā (tāpat kā Lietuvā), lasāms: https://rahvaloendus.ee/en/results/demographic-and-ethno-cultural-characteristics-of-the-population#religion . Statistika par Lietuvu: https://osp.stat.gov.lt/en/statistiniu-rodikliu-analize?hash=a19ff692-f3aa-4a3d-90c3-84c7880fa9fa#/.

[14] https://rihardskols.lv/aktualitates/aptauja-par-attieksmi-pret-imigraciju-latvija/