Ievads
(1) Pēdējos gados dažādiem ar homoseksualitāti saistītiem jautājumiem ar zināmu regularitāti ir pievērsies pāvests Jānis Pāvils II un attiecīgās Svētā Krēsla dikastērijas.[1] Homoseksualitāte ir satraucoša morāla un sociāla parādība pat tajās zemēs, kurās tā nerada būtiskas juridiskas problēmas. Lielākas bažas tā izraisa valstīs, kuras ir piešķīrušas vai plāno piešķirt juridisku atzīšanu homoseksuālām savienībām, kas paredzētu arī iespēju adoptēt bērnus.
Šajos Apsvērumos nav ietverti jauni doktrināli elementi; to mērķis drīzāk ir atkārtot būtiskākos ar šo jautājumu saistītos punktus un sniegt saprātā balstītus argumentus. Šis argumentus Bīskapi varētu izmantot, atkarībā no situācijas dažādās pasaules vietās gatavojot konkrētākus pasākumus ar mērķi aizsargāt un spēcināt laulības godu, ģimenes pamatu un sabiedrības stabilitāti, kas bez laulības institūcijas nav iedomājama. Šo Apsvērumu mērķis ir arī sniegt vadlīnijas katoļu politiķiem, norādot, kāda attieksme pret rosinātajiem tiesību aktiem šajā jomā ir saskaņā ar kristīgo sirdsapziņu.[2] Tā kā šis jautājums ir saistīts ar dabīgo morāles likumu, turpmāk izklāstītie argumenti ir adresēti ne tikai tiem, kuri tic Kristum, bet arī visiem cilvēkiem, kuri ir apņēmušies veicināt un aizstāvēt sabiedrības kopīgo labumu.
I Laulības būtība un tās neatņemamās īpašības
(2) Baznīcas mācība par laulību un dzimumu savstarpējo papildināmību tikai vēlreiz atkārto patiesību, kas ir pašsaprotama veselajam saprātam un ko par tādu ir atzinušas visas lielās pasaules kultūras. Laulība nav vienkārši jebkādas attiecības starp cilvēkiem. Laulību ir iedibinājis Radītājs ar noteiktu iedabu, būtiskām īpašībām un mērķi.[3] Nekāda ideoloģija nevar izdzēst no cilvēka prāta pārliecību, ka laulība pastāv vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri sevi personīgi, pienācīgi un ekskluzīvi viens otram dāvādami, tiecas uz savu personu kopību. Šādā veidā viņi viens otru pilnveido, lai sadarbotos ar Dievu jaunu cilvēku dzīvību radīšanā un audzināšanā.
(3) Dabīgo patiesību par laulību apstiprināja Bībeles sniegtajos radīšanas aprakstos ietvertā Atklāsme. Tā ir arī sākotnējās cilvēciskās gudrības izpausme un tajā ir dzirdama pašas dabas balss. Ir trīs galvenie elementi, kas raksturo Radītāja plānu attiecībā uz laulību, kā tas aprakstīts 1. Mozus grāmatā:
Pirmkārt, cilvēks, Dieva attēls, tika radīts kā “vīrietis un sieviete” (1. Moz. 1:27). Vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi kā personas un savstarpēji papildinoši kā vīrietis un sieviete. Personu seksualitāte pieder pie fizikāli bioloģiskās sfēras, un arī tā šajā Atklāsmē ir pacelta jaunā – personas – līmenī, kurā apvienojas daba un gars.
Radītājs Laulību ir iedibinājis kā dzīves veidu, kurā personu kopība tiek īstenota, ietverot arī viņu seksuālo spējību. “Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.” (1. Moz. 2:24).
Treškārt, Dievs ir gribējis piešķirt vīrieša un sievietes savienībai īpašu līdzdalību savā radīšanas darbā. Tāpēc arī viņš svētīja vīrieti un sievieti ar vārdiem: “Augļojieties un vairojieties!” (1. Moz. 1:28). Tādējādi seksuālā papildināmība un auglība Radītāja plānā pieder pie pašas laulības būtības.
Turklāt pats Kristus paaugstināja vīrieša un sievietes laulības savienību līdz sakramenta godam. Baznīca māca, ka kristīgā laulība ir iedarbīga Kristus un Baznīcas derības zīme (sal. ar Ef. 5, 32). Šī laulības kristīgā nozīme nebūt nemazina vīrieša un sievietes laulības savienības dziļi cilvēcisko vērtību – tieši pretēji, tā to apstiprina un spēcina (sal. ar Mt. 19, 3-12; Mk. 10, 6-9).
(4) Nav pilnīgi nekāda pamata uzskatīt, ka homoseksuālas savienības jebkādā veidā līdzinātos vai būtu analogas, kaut vai attāli, Dieva plānam attiecībā uz laulību un ģimeni. Laulība ir svēta, turpretī homoseksuālas darbības ir pretrunā dabīgajam morāles likumam. Homoseksuālas darbības “izslēdz no dzimumakta dzīvības dāvanu. Tās neizriet no patiesas jūtu un dzimumtieksmes papildināmības. Nekādā ziņā tās nevar atzīt par labām”.[4]
Svētie Raksti nosoda homoseksuālas darbības “kā smagu izvirtību…” (sal. ar Rom. 1, 24-27; 1. Kor. 6, 10; 1. Tim. 1, 10). Šis Svēto Rakstu spriedums, protams, neļauj secināt, ka visi, kas cieš no šīs anomālijas, ir personīgi par to atbildīgi, taču tas apliecina faktu, ka homoseksuālas darbības pēc savas būtības ir novirzes”.[5] Šis pats morālais spriedums ir atrodams daudzos pirmo gadsimtu kristiešu rakstos,[6] un to vienprātīgi ir pieņēmusi katoliskā Tradīcija.
Tomēr saskaņā ar Baznīcas mācību vīrieši un sievietes ar homoseksuālām tieksmēm “ir jāpieņem ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Ir jāizvairās no ikvienas netaisnīgas diskriminācijas izpausmes.”[7] Tāpat kā citi kristieši, viņi ir aicināti dzīvot šķīstības tikumā.[8] Taču homoseksuāla orientācija ir “objektīva novirze”[9] un homoseksuālas darbības ir “smagi grēki pret šķīstību”.[10]
II Nostāja attiecībā uz homoseksuālu savienību problēmu
(5) Saskaroties ar homoseksuālu savienību faktu, civilās autoritātes ieņem dažādas nostājas. Reizēm tās vienkārši piecieš šo parādību; reizēm tās iestājas par šādu savienību juridisku atzīšanu, aizbildinoties ar to, ka noteiktu tiesību jomā ir jāizvairās no diskriminācijas pret personām, kas dzīvo ar tā paša dzimuma personu. Citos gadījumos tās atbalsta homoseksuālu savienību juridisku pielīdzināšanu pilvērtīgai laulībai, kā arī juridisku iespēju adoptēt bērnus.
Gadījumos, kad valdības politika de facto ir iecietība un homoseksuālas savienības netiek juridiski atzītas, ir rūpīgi jānošķir dažādi problēmas aspekti. Morālā sirdsapziņa prasa, lai kristieši visos gadījumos visā pilnībā liecinātu par morālo patiesību, kura nav savienojama nedz ar atbalstu homoseksuālām darbībām, nedz arī ar homoseksuālu personu netaisnu diskrimināciju. Tādēļ diskrēti un apdomīgi rīcības soļi var būt iedarbīgi. Tie var ietvert: parādīšanu, kādā veidā šāda iecietība var tikt pielietota vai izmantota ideoloģijas labā; šādu savienību amorālā rakstura skaidru apliecināšanu; atgādināšanu valdībai, ka nedrīkst ļaut šai parādībai izplesties ārpus noteiktām robežām, lai aizsargātu sabiedrības morāli un, pats galvenais, nepieļautu jauniešu pakļaušanu kļūdainiem priekšstatiem par seksualitāti un laulību, laupot viņiem nepieciešamo spēju pašaizsargāties un veicinot šīs parādības izplatību. Savukārt tiem, kas no iecietības vēlas pāriet uz īpašu tiesību atzīšanu personām homoseksuālā kopdzīvē, ir jāatgādina, ka ļaunuma atzīšana vai legāla aizsargāšana ir pavisam kas cits nekā ļaunuma pieciešana.
Situācijās, kad homoseksuālas savienības jau ir juridiski atzītas vai tām ir piešķirts laulības juridiskais statuss un tiesības, ir pienākums skaidri un izteikti tam pretoties. Ir jāatturas no jebkādas formālas sadarbības šādu ļoti netaisnīgu likumu pieņemšanā vai piemērošanā un, ciktāl iespējams, arī no materiālas iesaistes to ieviešanā. Šajā jomā ikviens var izmantot sirdsapziņas apsvērumos balstītās tiesības nesadarboties.
III Saprātā balstīti argumenti pret homoseksuālu savienību atzīšanu
(6) Lai saprastu, kāpēc ir nepieciešams pretoties homoseksuālu savienību juridiskai atzīšanai, jāņem vērā dažādu līmeņu ētiskie apsvērumi.
No veselā saprāta viedokļa
Civilā likuma darbības lauks neapšaubāmi ir šaurāks nekā morāles likumu darbības lauks,[11] taču civillikums, ja vien tas nezaudē savu sirdsapziņu saistošo spēku, nevar būt pretrunā veselajam saprātam.[12] Ikviens cilvēka radīts likums ir leģitīms tiktāl, ciktāl tas atbilst dabīgajam morāles likumam, kuru atzīst veselais saprāts, un ciktāl tas ciena ikvienas personas neatņemamās tiesības.[13] Likumi, kas atbalsta homoseksuālas savienības, ir pretrunā veselajam saprātam, jo tie piešķir viena dzimuma personu savienībām tādas juridiskas garantijas, kas to pielīdzina laulībai. Ņemot vērā būtisko vērtību apdraudējumu, Valstij nav iespējams piešķirt juridisku statusu šādām savienībām un vienlaikus izpildīt savu pienākumu stiprināt un aizstāvēt laulību kā institūciju, kas augstākajā mērā kalpo kopīgajam labumam.
Varētu jautāt, kā likums var būt pretrunā kopīgajam labumam, ja tas neuzspiež noteiktu uzvedību, bet vienīgi juridiski atzīst de facto realitāti, kas nešķiet netaisnīga ne pret vienu. Šajā jomā vispirms ir jāapdomā atšķirība starp homoseksuālu uzvedību kā privātu parādību un tādu pašu uzvedību kā publiskām attiecībām, kuras likums jau iepriekš paredz un oficiāli atzīst – līdz pat punktam, kad tās kļūst par vienu no institūcijām juridiskajā struktūrā. Šī otrā parādība ir ne tikai nopietnāka, bet arī iegūst plašāku un dziļāku ietekmi, un tās rezultātā varētu notikt tādas izmaiņas visā sabiedrības organizācijā, kas ir pretrunā kopīgajam labumam. Civilie likumi strukturē cilvēku dzīves principus sabiedrībā – uz labu vai uz ļaunu. Tiem “ir ļoti nozīmīga un dažkārt izšķiroša loma, ietekmējot domāšanas un uzvedības modeļus”.[14] Dažādi dzīvesveidi un to izpaustie pamata pieņēmumi ne tikai ārēji veido sabiedrības dzīvi, bet arī tiecas mainīt veidu, kādā jaunā paaudze uztver un vērtē dažādas uzvedības formas. Homoseksuālu savienību juridiska atzīšana, visdrīzāk, aizēnos noteiktas morālas pamatvērtības un izraisīs laulības institūta devalvāciju.
No bioloģiskā un antropoloģiskā viedokļa
(7) Homoseksuālās savienībās arī pilnībā iztrūkst to laulības un ģimenes bioloģisko un antropoloģisko elementu, kuri, saprātīgi spriežot, varētu pamatot to juridisku atzīšanu. Šādas savienības nespēj sniegt atbilstošu ieguldījumu cilvēces ataudzē un izdzīvošanā. Iespēja izmantot nesenos laikos atklātās mākslīgās apaugļošanas metodes ne tikai ir nopietns pārkāpums pret cilvēka cieņu,[15] bet arī nekādi nelabo šo neatbilstību.
Homoseksuālām savienībām arī pilnībā iztrūkst konjugālās dimensijas, kas izpauž cilvēcisko un sakārtoto seksualitātes formu. Seksuālās attiecības ir cilvēciskas tikai tad un tikai tik lielā mērā, cik tās izsaka un veicina abu dzimumu savstarpēji sniegto atbalstu laulībā un atvērtībā uzņem jaunas dzīvības rašanos.
Kā rāda pieredze, seksuālās papildinātības trūkums homoseksuālās savienībās rada šķēršļus to bērnu normālai attīstībai, kuri tiktu nodoti šādu personu aprūpē. Viņiem tiktu liegta tēva vai mātes klātbūtnes pieredze. Atļaut adoptēt bērnus personām, kas dzīvo šādās savienībās, faktiski nozīmētu vardarbību pret šiem bērniem tādā nozīmē, ka viņu atkarības stāvoklis tiktu izmantots, lai viņus ievietotu vidē, kas neveicina viņu pilnvērtīgu cilvēcisku attīstību. Tas ir augstākajā mērā amorāli un klajā pretrunā principam, kas atzīts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas “Bērnu tiesību konvencijā” – proti, ka bērna kā vājākās un neaizsargātākās puses interesēm ir jābūt izšķirošajam apsvērumam ikvienā gadījumā.
No sociālās kārtības viedokļa
(8) Sabiedrība par savu turpmāko pastāvēšanu ir pateicību parādā ģimenei, kuras pamatā ir laulība. Homoseksuālu savienību juridiskas atzīšanas neizbēgamas sekas būtu laulības pārdefinēšana, kas savā juridiskajā statusā tad kļūtu par institūciju, kurā iztrūkst būtiskas atsauces uz faktoriem, kas saistīti ar heteroseksualitāti, – piemēram, bērnu radīšanu un audzināšanu. Ja no juridiskā viedokļa laulību starp vīrieti un sievieti uzskatītu tikai par vienu no iespējamām laulības formām, laulības jēdziens tiktu radikāli pārveidots, nodarot nopietnu kaitējumu kopīgajam labumam. Juridiskā ziņā pielīdzinot homoseksuālas savienības laulībai un ģimenei, Valsts rīkojas patvaļīgi un pretēji saviem pienākumiem.
Cieņas un nediskriminācijas principi nevar tikt piesaukti, lai atbalstītu homoseksuālu savienību juridisku atzīšanu. Dažādu personu nošķiršana vai atteikšanās sniegt sociālu atzīšanu vai priekšrocības ir nepieņemama tikai tad, ja tā ir pretrunā taisnīgumam.[16] Laulības sociālā un juridiskā statusa atteikšana tādām kopdzīves formām, kas nav un nevar būt laulība, nav pretrunā taisnīgumam; tieši pretēji, taisnīgums to pieprasa.
Tāpat nevar pamatoti atsaukties uz indivīda pienācīgas autonomijas principu. Viena lieta ir apgalvot, ka individuāli pilsoņi var brīvi nodoties viņus interesējošām darbībām un ka tas ietilpst vispārējās pilsoniskajās tiesībās uz brīvību; pavisam kas cits ir uzskatīt, ka darbības, kas nesniedz nozīmīgu vai pozitīvu ieguldījumu cilvēka personas attīstībā sabiedrības ietvaros, var saņemt īpašu un principiālu juridisku atzīšanu no Valsts. Homoseksuālas savienības neatbilst mērķim, kura dēļ laulība un ģimene ir pelnījušas īpašu un principiālu atzīšanu, – pat ne attāli pielīdzināmā nozīmē. Gluži pretēji, ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka šādas savienības ir kaitīgas pienācīgai cilvēku sabiedrības attīstībai – jo īpaši, ja to ietekme uz sabiedrību pieaugtu.
No tiesiskās kārtības viedokļa
(9) Tā kā laulāti pāri nodrošina paaudžu pēctecību un tādējādi augstākajā mērā kalpo sabiedrības interesēm, civilais likums tiem piešķir institucionālu atzīšanu. Savukārt homoseksuālām savienībām, kuras neveic šādu ieguldījumu kopīgajā labumā, no juridiskā viedokļa nav jāpievērš nekāda īpaša uzmanība.
Nav pamatots arī arguments, ka homoseksuālu savienību juridiska atzīšana ir nepieciešama, lai izvairītos no situācijām, kad kopā dzīvojošām homoseksuālām personām tikai tāpēc, ka tās dzīvo kopā, varētu tikt liegta viņu kā personu un pilsoņu tiesību reāla atzīšana. Patiesībā viņi vienmēr var izmantot tiesību normas – kā ikviens cits pilsonis no savas privātās autonomijas skatpunkta –, lai aizsargātu savas tiesības kopīgo interešu jomās. Būtu ārkārtīgi netaisni upurēt kopīgo labumu un taisnīgas ģimenes tiesības, lai aizsargātu personīgos labumus, kurus var un vajag garantēt tādā veidā, kas nekaitē sabiedrībai kā veselumam.[17]
IV Katoļu politiķu nostāja attiecībā uz homoseksuālu savienību juridisku atzīšanu
(10) Ja reiz visiem katoļiem ir pienākums pretoties homoseksuālu savienību juridiskai atzīšanai, tad katoļu politiķiem ir pienākums to darīt īpašā veidā, ievērojot viņu kā politiķu atbildību. Saskaroties ar likumdošanas priekšlikumiem par labu homoseksuālām savienībām, katoļu politiķiem ir jāņem vērā šādas ētiskās norādes.
Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.
Ja tiesību akti, kas atzīst homoseksuālas savienības, jau ir stājušies spēkā, katoļu politiķim ir jāiestājas pret tiem visos viņam iespējamos veidos un publiski jāpauž sava opozīcija; viņa pienākums ir liecināt par patiesību. Ja nav iespējams pilnībā atcelt šādu likumu, katoļu politiķis, atgādinot encikliskajā vēstulē Evangelium vitae ietvertās norādes, “var leģitīmi atbalstīt priekšlikumus, kuru mērķis ir ierobežot šāda likuma radīto kaitējumu un mazināt tā negatīvās sekas vispārējās sabiedriskās domas un kopienas morāles līmenī”, ar nosacījumu, ka viņa “kategoriskā personīgā opozīcija” šādiem likumiem ir skaidra un labi zināma un ir novērsti skandāla draudi.[18] Tas nenozīmē, ka ierobežojošāku likumu šajā jomā varētu uzskatīt par taisnīgu vai pat pieņemamu; drīzāk ir runa par leģitīmu un pienācīgu mēģinājumu panākt vismaz daļēju netaisnīgā likuma atcelšanu, ja tā pilnīga atcelšana dotajā brīdī nav iespējama.
Secinājums
(11) Baznīca māca, ka cieņa pret homoseksuālām personām nekādā veidā nevar novest pie atbalsta homoseksuālai uzvedībai vai pie homoseksuālu savienību juridiskas atzīšanas. Kopīgais labums pieprasa, lai likumi atzītu, veicinātu un aizsargātu laulību kā ģimenes – sabiedrības pirmās vienības – pamatu. Homoseksuālu savienību juridiska atzīšana vai pielīdzināšana laulībai nozīmētu ne tikai novirzes atzīšanu par normālu uzvedību, kā rezultātā tā kļūtu par paraugu mūsdienu sabiedrībai, bet arī aizēnotu tās pamata vērtības, kas pieder pie kopīgā cilvēces mantojuma. Baznīcas pienākums ir aizstāvēt šīs vērtības gan vīriešu un sieviešu, gan pašas sabiedrības labā.
Suverēnais pāvests Jānis Pāvils II 2003. gada 28. marta audiencē apstiprināja šos Apsvērumus, kas pieņemti kongregācijas kārtējā sesijā, un lika tos publicēt.
Romā, Ticības mācības kongregācijas birojā, 2003. gada 3. jūnijā, svētā Čārlza Lvangas un viņa pavadoņu, mocekļu, piemiņas dienā.
Kardināls Jozefs Rācingers
Prefekts
Andželo Amato, S.D.B.
Silas titulārais arhibīskaps
Sekretārs
Tulkots no: https://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_20030731_homosexual-unions_en.html?fbclid=IwAR1zv5UPnGlBsLTp3B2KZpnW2YO6lZoHIL-L_JL-cil6vfQNdnE1KHXOjXA. Tulkoja A. Irbe.
[1] Sal. ar Jāņa Pāvila II 1994. gada 20. februāra un 1994. gada 19. jūnija uzrunu pēc “Kunga eņģeļa” lūgšanas; uzrunu Pontifikālajā Ģimenes padomes plenārsēdē (1999. gada 24. martā); Katoliskās Baznīcas katehismu, nr. 2357–2359, 2396; Ticības mācības kongregācijas Deklarāciju Persona humana (1975. gada 29. decembrī), 8; “Vēstuli par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi” (1986. gada 1. oktobrī); publikāciju “Daži apsvērumi par reakciju uz likumdošanas priekšlikumiem saistībā ar homoseksuālu personu nediskrimināciju” (1992. gada 24. jūlijā); Pontifikālās Ģimenes padomes “Vēstuli Eiropas bīskapu konferenču priekšsēdētājiem par Eiropas Parlamenta rezolūciju attiecībā uz homoseksuāliem pāriem” (1994. gada 25. martā); publikāciju “Ģimene, laulība un de facto savienības” (2000. gada 26. jūlijā), 23. lpp.
[2] Sal. ar Ticības mācības kongregācijas “Doktrinālo piezīmi par dažiem jautājumiem attiecībā uz katoļu līdzdalību politiskajā dzīvē” (2002. gada 24. novembrī), 4.
[3] Sal. ar Vatikāna II koncila Pastorālo konstitūciju par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, 48.
[4] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 2357.
[5] Ticības mācības kongregācija, Deklarācija Persona humana (1975. gada 29. decembrī), 8.
[6] Sal. piemēram, ar svētā Polikarpa “Vēstuli filipiešiem”, V, 3; svētā Justīna Mocekļa “Pirmo apoloģiju”, 27, 1-4; Atenagora “Lūgšanu par kristiešiem”, 34.
[7] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 2358; sal. ar Ticības mācības kongregācijas “Vēstuli par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi” (1986. gada 1. oktobrī), 10. lpp.
[8] Sal. ar Katoliskās Baznīcas katehismu, Nr. 2359; sal. ar Ticības mācības kongregācijas “Vēstuli par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi” (1986. gada 1. oktobrī), 12.
[9] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 2358.
[10] Turpat, Nr. 2396.
[11] Sal. ar Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Evangelium vitae (1995. gada 25. martā), 71.
[12] Sal. ar turpat, 72.
[13] Sal. ar Sv. Akvīnas Toma Summa Theologiae, I–II, q. 95, a. 2.
[14] Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Evangelium vitae (1995. gada 25. martā), 90.
[15] Sal. ar Ticības mācības kongregācijas Pamācību Donum vitae (1987. gada 22. februārī), II. A. 1-3.
[16] Sal. ar Sv. Akvīnas Toma Summa Theologiae, II–II, q. 63, a.1, c.
[17] Nevajadzētu aizmirst, ka vienmēr pastāv “briesmas, ka tāda likumdošana, kas homoseksualitāti padarītu par prasību pamatu, varētu pamudināt homoseksuāli orientētu personu deklarēt savu homoseksualitāti vai pat meklēt partneri, lai izmantotu likuma sniegtās iespējas” (Ticības mācības kongregācija, “Daži apsvērumi par reakciju uz likumprojektiem attiecībā uz homoseksuālu personu nediskrimināciju” [1992. gada 24. jūlijā], 14).
[18] Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Evangelium vitae (1995. gada 25. martā), 73.