K. Grīnbergs savā 1939. gada esejā Avangards un kičs argumentē par labu augstās un populārās mākslas nošķīrumam. Viņaprāt, mākslai tās absolūtajā formā, ko raksturo avangards, piemīt distancētība no konkrētā laikaposma sociālpolitiskās konjunktūras. Pretpols šādai intelektuāli sarežģītai mākslai ir kičs – klišejiskās formulās balstīta, aprobētus simbolus un tēmas atražojoša mākslas kultūra, kuras mērķis ir izklaide un propaganda. Tipisks šādas kiča mākslas piemērs ir Padomju Savienībā 1930. gadu sākumā nostiprinātais sociālistiskā reālisma kanons. Socreālisms ar viegli uztveramām ideoloģiskām fabulām un tēliem ilustrēja komunistiskos mītus par režīma panākumiem un slēpa tā katastrofas. Pēc K. Grīnberga esejas Rietumu kultūrā aktīvi turpinās polemika par mākslu un tās mainīgajām robežām, bet nemainīga paliek neuzticība konceptuāli tukšiem un didaktiskiem sociālistiskā reālisma ražojumiem, kas nošķīra Padomju bloka valstis no Rietumu mākslas pasaules.
SOCIĀLAIS TAISNĪGUMS KĀ LAIKMETA IDEOLOĢIJA
Ja pēckara modernismu un tam sekojošo postmodernās mākslas ainu var uzskatīt par tālu no kādas konkrētas politiskas ideoloģijas, tad mūsdienu Rietumu kultūras post-postmodernisma (vai metamodernisma?) apstākļos var runāt par jaunas globālas Rietumu politiskās ideoloģijas un to pavadoša kiča dzimšanu. Šis mūsdienu jaunais ideoloģiskais režīms ir sociālā taisnīguma ideoloģija. Kā tas parasti mēdz būt ar sociālu un mākslas paradigmu maiņām, meklējot pirmsākumus, ir grūti izvairīties no neskaidru vēsturisko robežšķirtņu problēmas un iezīmēt konkrētu “pirms”/“pēc”. Šajā gadījumā nevar runāt par kādu objektīvi fiksējamu doktrīnas rašanās brīdi, jo teorijas, kas balsta sociālā taisnīguma doktrīnu, stiepjas Eiropas ideju vēsturē no marksisma cauri postmodernismam līdz mūsdienām. Ja tomēr ērtības labad ir vēlme šo fenomenu noenkurot un ielikt laika nogrieznī, tad par nosacītu atskaites punktu var pieņemt 2016. gadu, kad ASV par prezidentu ievēlēja Donaldu Trampu un Eiropā spēkā pieņēmās imigrācijas krīze. Pēc Trampa nākšanas pie varas amerikāņu vidū jau ilgi gruzdošais konservatīvo un kreisi liberālo vērtību kultūrkarš kļuva daudz radikālāks un sabiedrība – arvien sašķeltāka. Ar jaunu sparu ASV vēsturē uzjundīja rasu problēma – šoreiz kā baltās Amerikas nožēla par verdzību un segregāciju, kas savās pārmērībās, ideoloģiskajā aklumā un fanātiskajā dedzībā brīžiem kļuva groteska. Rases kategoriju, līdzīgi kā indivīdu šķiriskumu marksismā, šobrīd uzskata par cilvēka būtību definējošu faktoru. Baltais amerikānis šī skatījuma ietvaros pēc noklusējuma ir līdzdalīgs “sistēmiskajā rasismā” un tāpēc viņa pienākums ir apzināties un dekonstruēt savas “baltā cilvēka privilēģijas”. Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms. Sociālais taisnīgums pārvar postmodernisma drūmo pesimismu, piedāvājot dzīves modeli ar jaunu politisku jēgu – ideoloģiski kreisi uzlādētu cīņu par “marginālo grupu” tiesībām. Šis pasaules skatījums realitāti pakārto divvērtīgai “apspiestā” un “apspiedēja” shēmai līdzīgi marksistiskajai analīzei, tikai ar citiem uzsvariem un aplūkojamo lauku. Apspiestie ir dažādu marginālu identitāšu pārstāvji, bet apspiedējs – balts un heteroseksuāls vīrietis. Atbilstoši šim skatījumam, Rietumu kristīgās un apgaismības vērtības, tāpat kā nacionāla kultūra, ģimene un citi vecās pasaules sociālie artefakti, ir bīstami un tāpēc likvidējami konstrukti. Pastāv tikai pāris metafiziski principi, kas netiek pakļauti šaubām – baltā vīrieša simboliskā kārtība ir jāsagrauj un jāstiprina “es esmu upuris” aksioma. Šī lielā kultūras revolūcija, kuras uzdevums ir attīrīt simbolisko telpu no baltā vīrieša, tiek vesta plašā frontē. Ceturtā viļņa feministes, bruņojušās ar Batleres grāmatām kā Sarkanie gvardi ar Mao tēzēm, aktīvi darbojas soctīklos un meklē sieviešu apspiestību valodā, mākslā un ikdienas dzīvē. Nekritiskam patēriņam tiek radīti ērti iepakoti mīti par “stikla griestiem” un “toksisko maskulinitāti”, savukārt mākslas kritikā atmaskota “problemātiska” sieviešu reprezentācija balto vīriešu mākslā. Nesnauž arī LGBT aktīvisms, kas Rietumos dod triecienu baltajam vīrietim un viņa “heteronormativitātei” no pavisam negaidītas puses, jo geji un lesbietes vairs nav daļa no pašreizējās dienaskārtības. Viss, par ko viņi ir cīnījušies līdz šim, ir sasniegts, tāpēc tagad tās pašas tiesības pieprasa daudz eksotiskākajām transseksuāļu, bezdzimuma un neskaitāmām citām identitātēm. Iznākums šai cīņai ir veselības institūciju pakļaušanās spiedienam un tādu jaunrunas vārdu kā “dzemdējoši cilvēki”, “menstruējošas personas” un “indivīdi ar dzemdes kaklu” iekļaušana oficiālajā saziņā. Tāpat transseksuālisma ideoloģija piespiedusi medicīnas diskursu atzīt pubertātes bloķētāju lietošanu un dzimuma maiņu agrā vecumā kā pieņemamu atbildi uz visos laikos pastāvējušām pusaudžu identitātes krīzēm.
SOCIĀLĀ TAISNĪGUMA KIČS KULTŪRĀ UN MĀKSLĀ
Lai arī Eiropā nav tādas vēsturiski saspīlētas rasu problēmas kā ASV, kopš 2015. gada ieplūdušo bēgļu radītais noziedzības pieaugums, sociālā spriedze un drūmās integrācijas perspektīvas arī Eiropas sabiedrību ir sadalījušas divās nesamierināmās frontēs. Vienā pusē ir konservatīvās balsis, kuras imigrāciju un islāma nostiprināšanos uzskata par risku Eiropas dzīvesveidam, un otrā – kreisie aktīvisti, kuri priecīgi vicina refugees welcome karogu un uztver to kā jaunas, multikulturālas un sociāli kreisas Eiropas dzimšanu. Nav grūti pamanīt, ka mūsdienu populārajā kultūrā un mākslas pasaulē toni nosaka sociāli kreisa ideoloģija – abās okeāna pusēs mediji, šovbiznesa zvaigznes un kultūras iestādes tukšu rituālu formā apmainās ar “iekļaujošo sabiedrību” apstiprinošiem signāliem. Jau aptuveni piecus gadus mūsdienu mākslas pasaulē un populārajā kultūrā pastiprināti tiek atražoti vieni un tie paši tēli, tēmas un zīmes, kuru mērķis ir indoktrinēt vērotāju un likt viņam pieņemt sociālā taisnīguma ideoloģijas piedāvāto īstenības modeli. Tēmas, kuras paver durvis uz mākslas pasauli arī viduvējiem un vājiem māksliniekiem, mūsdienās ir feminisms, bēgļi, kā arī dažādi rasu un identitātes politikas jautājumi. Šādi rodas un tiek uzturēta standartizēta, stagnējoša mākslas vide, kas paštīksminās un atražo sevi. Atliek tikai palasīt tādu lielo mākslas notikumu kā pēdējās Kaseles documenta pieteikumu, MoMA jauno koncepciju, Rietumu mākslas mecenātisma institūciju vai ES fondu grantu konkursus un kļūst acīmredzams, ka mākslas pasaulē atalgo epigonismu, seklumu un pakļaušanos politiskai izdabāšanai. Izvērtējot grantu pieteikumus, ņem vērā nevis māksliniecisko kvalitāti, bet autora piederību noteiktas identitātes grupai. Lai arī cik labu un kanonus pārdefinējošu mākslu šobrīd radītu kāds baltais vīrietis ASV, viņam nav cerību uz izstādi MoMA, jo politisku apsvērumu dēļ priekšroka būs melnādainai lesbietei vai transseksuālim, kurš ar vaska krītiņiem uz baltas lapas būs uzvilcis pāris līnijas.
Viss minētais neattiecas tikai uz laikmetīgo mākslu, bet arī populāro kultūru. Tā, piemēram, Holivuda vienu pēc otras rada filmas ar plakātiskiem sieviešu, rasu un seksuālo minoritāšu varoņiem. Tiek upurēta vēsturiskā precizitāte, un baltās rases personāžus arvien biežāk tēlo melnādainie, jo arī vēsturiskā fakticitāte ir tikai baltā vīrieša radīts konstrukts. Tiesa, šī vēsturiskās īstenības dekonstruēšana kā likums vienmēr notiek tikai vienā virzienā un tāpēc mēs nekad redzēsim Entoniju Hopkinsu tēlojam galveno lomu dokumentālā filmā par melnādaino dziedātāju Ninu Simoni. Izņēmums nav arī Rietumu pasaulē tik populārais straumēšanas serviss Netflix, kas rada identitātes politikas diktētu saturu un “gatavina” skatītāju jaunās pasaules greizajai realitātei. Šī masu kultūras flagmaņa jaunākais rasu tokenisma gājiens ir vikingu valdnieka lomas piešķiršana melnādainai aktrisei; šķiet, ka starp šiem satura radītājiem pastāv sava veida konkurence, kurš būs centīgāks lielajā tikumsignalizēšanas spēlē.
VIETĒJAIS KONTEKSTS
Šobrīd dzirdams uzskats, ka visas augtāk minētās parādības pamatā ir Rietumu labklājības sabiedrību problēma, jo tās kultūrvēsturisku apsvērumu dēļ ir daudz uzņēmīgākas pret dažādiem marksisma un relatīvisma paveidiem. Bet vai tiešām Austrumeiropa un Latvija ir imūnas pret šo ideoloģiju gan sociālpolitiski, gan kā mākslas pasauli organizējošu principu? Jāatzīst, ka šobrīd Latvijas māksla nav tik bezcerīgi ideoloģizēta, jo līdz ar sabiedrības neuzticību sociālisma formām politikā, arī politisku mākslu uztver ar aizdomām. Mūs glābj fakts, ka šāda pieeja vēsturiski saistās ar padomju socreālisma kiču, tāpēc ar zināmu piesardzību var teikt, ka Latvijā vēl pagaidām valda nebanāla, universāla vai arī subjektīvi reflektīva māksla, kas izvairās no politiskas vulgaritātes. Neskatoties uz to, arvien redzamāki ir centieni iedzīvināt Rietumos aktuālās politiskās tēmas. Tādus ideoloģiskus kalkus kā “baltais vīrietis” neveikli uzpotē vietējai kultūrai, neskatoties uz atšķirīgām vēsturiskajām reālijām. Nav nekāds pārsteigums, ka šīs Rietumu kreisi progresīvās ideoloģijas metastāzes Latvijas mākslas vidi jūtamāk ir sasniegušas tieši caur laikmetīgo mākslu, jo tā ir visciešāk sajūgta ar globālās mākslas procesiem. Kā piemēru šim radošo industriju globālajam konformismam var minēt laikmetīgās mākslas festivālu Survival kit un RIBOCA koncepcijas. To teksti kopē Rietumu mākslas institūciju kuratoriskās klišejas par varas attiecībām, marginālajām grupām, iekļaujošu sabiedrību, imigrantiem un citiem, kuri sacenšas par vietu uz upuru pjedestāla ar mērķi iegūt varas sviras. Visrosīgāk jauno doktrīnu apgūst vietējās mākslinieces feministes. I. Pičukānes 2016. gada nogales izstāde “Sarkanā istaba” runā par tik ļoti būtisku un Latvijas mākslas vidē vēl nereflektētu parādību kā menstruācijas. Atbilstoši autores uzstādījumam šo fizioloģisko parādību kāds (visdrīzāk baltais vīrietis) ir “stigmatizējis” un māksliniecei nekas cits neatliek kā uzrotīt rokas un mesties to destigmatizēt. Būt sievietei māksliniecei šobrīd ir zelta biļete uz mākslas pasauli, jo sievietēm ir pieejams vesels arsenāls ar politiski apspiestiem orgāniem un ķermeņa šķidrumiem, kurus var emancipēt, un šādā veidā ir iespējams pozicionēt sevi kā laikmetīgo mākslinieci. To pierāda arī 2017. gada feministiskās mākslas pasākums FEMBLOK, kas mūs iepazīstina ar kaismīgo feministi M. Saberovu. Šī autore, kas ar savu ideoloģisko vēstījumu un dzimumneitrālo imidžu ir Rietumu kultūras norieta uzskatāma izpausme, kā performatīvu mākslas akciju piedāvā sevis sterilizēšanu un himenoplastiju. Šī performatīvā darbība, viņasprāt, “apspēlē mātišķības un sievietes sociālo, kulturālo un politisko konstrukciju”. Nevienam īsti neinteresē, ko tas vispār nozīmē un kāda ir šī pasākuma estētiskā, konceptuālā vai jebkāda cita kvalitāte, jo darba aprakstā ir salikti pareizie atslēgas vārdi un mākslas pasaulei ar to pilnīgi pietiek. Tieši tāpat 1937. gadā pietika uzgleznot Staļinu bērzu birzī, lai mākslinieks gūtu Vissavienības atzinību.
Līdzīgu ideoloģisko angažētību var vērot arī Latvijas mākslas un kultūras kritikā. Ļoti ātri jauno terminoloģiju ir apguvušas jaunās un vidējās paaudzes kritiķes, kuras kino vai teātra iestudējumu kvalitāti vērtē pēc vienas piegrieztnes: vai darbs ir izpildījis, viņuprāt, galveno mākslas uzdevumu – runājis no marginālo grupu un/vai sievietes skatpunka. Visi pārējie apsvērumu ir otršķirīgi. Tāpēc nav pārsteigums, ka, piemēram, A. Hermaņa izrādei “Vēlā mīla” kāda jaunā kritiķe feministe pārmet sieviešu skatījuma trūkumu un tāpēc atzīst to par “atpakaļrāpulīgu” iestudējumu. Ir grūti nepamanīt šajā terminoloģijā saikni ar padomju laikā izdotās literatūras priekšvārdiem, kur tiek runāts par “reakcionāriem uzskatiem”, “progresīvo cilvēci” un “šķiru cīņu”. Šī jaunās skolas kritika savu analīzi balsta primitīvā redukcionismā un par labu atzīst tādus darbus, ko radījusi kāda apspiesta identitāte, tieši tāpat kā jebkurš darbs ir uztverams ar aizdomām, ja tā autors ir heteroseksuāls baltais vīrietis. Tāds ir jaunais mākslas un kritikas režīms, ko klusējot pieņem, jo pretošanās gadījumā draud kauna zīmoga uzspiešana un izraidīšana no kopienas. Lai pārliecinātos par stāvokļa nopietnību, katrs var veikt izklaidējošu eksperimentu – paņemt jebkuru pēdējos pāris gados radītu kino, teātra, vai citu kritikas rakstu portālā satori.lv un saskaitīt, cik bieži parādās vārdi no partijas oficiālā glosārija: “iekļaujošs”, “stigmatizēt”, “margināls”, “sievietes skatiens”, “privilēģija” un, protams, vārds, kas izsauc saules aptumsumu un saceļ vētru – “baltais vīrietis”.
NĀKOTNES PERSPEKTĪVAS
Nav šaubu, ka mūsdienu laikmetīgās mākslas pamatstraumi raksturo sociālā taisnīguma un identitātes politikas kičs, savukārt patiess avangards šobrīd ir atļaušanās radīt apolitisku mākslu vai pat mākslu ar konservatīvu vēstījumu. Tiesa, opozīcija kļūst arvien sarežģītāka apstākļos, kad mākslas un kultūras institūcijas atbalsta didaktiskus sociālā aktīvisma mākslas surogātus. Tieši tāpēc mūsdienu kultūras aina tālākā perspektīvā rādās ļoti drūma; šis shematiskums, tematiskās klišejas un radošā nabadzība raksturo ne tikai laikmetīgo mākslu – tie arvien noteiktāk iespiežas pilnīgi visos Latvijas kultūras apcirkņos. Lēnām tiek pārņemts teātris, literatūra un jo īpaši kino. Arvien vairāk parādās darbi, kas ekspluatē progresīvās ideoloģijas štampus, un partijas līnijai lojāli kritiķi jūsmo, jo viņu recenzēšanas ideoloģiskie šabloni sakrīt ar attiecīgo darbu saturu. Izeja no šī kultūras panīkuma ir iespējama, tikai pārvarot idejisko režīmu, kas to uztur, un atliek vien izteikt cerību, ka Austrumeiropai un Latvijai tas izdosies līdzīgi kā tika pārvarēts tumšais okupācijas laiks.